Kultūras modeļi, pēc Roja D’Andrades, tiek lietoti, lai kaut ko pārstāvētu vai ko pārdomātu mentāli manipulējot modeļa daļas, lai atrisinātu kādu problēmu. Tās ir iemācītas, nedeklaratīvas zināšanas, un to apguve ir sociāla un individuāla. Tiek domāts, ka „kultūra” sastāv no vairākiem šādiem modeļiem, kurus atšķirīgi izmanto un uztver katrs dotajai kultūrai piederīgais. Citējot: „Kultūras modeļi ir iepriekšparedzēti, pieņemti, kā garantēti, pasaules modeļi, kurus plaši koplieto un dala (bet ne nepieciešami līdz citu, alternatīvu modeļu izslēgšanai) sabiedrības locekļi, kā arī, šie kultūras modeļi spēlē ārkārtīgi milzīgu lomu dotās sabiedrības pasaules, un viņu vietas un uzvedības tajā, sapratnei.” [1] Šie modeļi, attiecīgi, strādā kā psiholoģiski nosacījumi pasaules uztverei: tādas kultūras locekļiem, kuriem nav modeļa kā reālistiski atainot pasauli divdimensionāli, būtu lielas problēmas, piemēram, saprast fotogrāfijas. Svarīgu kultūras modeļu piemēri būtu „nevienlīdzības”, „rases”, „brīvā tirgus”, „veselības”, „kara”, „zinātnes” u.c kultūras modeļi.

Socioloģijas kontekstā, kultūras modeļi veido sociālās interakcijas pamatus, kā arī sabiedrības normas – kultūras konteksts šīm rīcībām ir izteikti nozīmīgs, jo bez tā nav iespējams izskaidrot un saprast noteiktās kopienas rīcību. Filosofijā, šie modeļi norāda uz cilvēcības formām, kuras, pareizi nolasot, mēs varam iegūt dotās kultūras kognitīvo aspektu plašāku izklāstu – nevar runāt par jebkāda veida kultūras nešanu, jo nepastāv tāda „bezkultūras” vide, un mēs spējam tikai ietekmēt kultūras tās vai nu asimilējot „kausējamā katlā” vai atļaut tām līdzāspastāvēt – var teikt, ka šo cilvēcības, kultūras formu nolasīšana ir viena no 20. Un 21. Gadsimta kontinentālās filosofijas pamatproblēmām. Ernsts Kasīrers savā Apcerējumā par cilvēku ir norādījis, ka cilvēcības formas caurstrāvo sabiedrību, nodrošinot simboliskās domas – galvenā, kas mūs atšķir no dzīvniekiem – tālāku pastāvēšanu, attīstību. Pat šī nonākšana līdz kultūras modeļu analizēšanai ir svarīga; tā jau kaut kādā mērā nosaka mūsu attīstību un izturēšanos – un pati analīze var lieliski atklāt sabiedrības struktūras elementus, kā arī norādīt uz nākotnes tendencēm cilvēces attīstībā kopumā – turklāt, ne tikai sociālā līmenī, jo pat mūsu nervu sistēma attīstās šīs sociokultūras ietekmē, un starpkultūru psihologi ir norādījuši, ka dažādie kultūras modeļi tieši iespaido iegūto pieredzi un pat pašus uztveres pamatus. Tas liek domāt, par ārējās (kultūra pasaulē) un iekšējās (kultūra prātā) kultūru atšķirībām un to dažādajiem modeļiem, kuru interakcijās arī var novērot daudzu sociālo veidojumu pamatus. Turklāt, vai mēs varam būt droši, ka, piemēram, tas, ko mēs saucam par sāpēm, nozīmē tieši to pašu arī tiem cilvēkiem, kuru kulturālais konteksts atšķiras no mūsējā?  Kā tad šie modeļi attiecas savstarpēji? Un vai mēs varam vienādi klasificēt gan iekšējās gan ārējās kultūras modeļus? Kā kultūras modeļus labāk sistematizēt, un vai tas vispār ir nepieciešams? Kā daudzveidība ietekmē sabiedrības un sociālo grupu norises, gan vietējā gan globālā mērogā? Šie ir tie pamatjautājumi, kurus aplūkošu un analizēšu šajā referātā, jo nevēlējos apstāties pie vienkāršas dažādu modeļu aprakstīšanas, kā arī, ievērojot konkrēto tematu, nācās secināt, ka mani kultūras modeļi, kā filosofijas studentam krietni atšķiras no socioloģijas studentu kultūras modeļiem. Turklāt, šī daudzveidība ir tik milzīga, ka jebkurš mēģinājums aprakstīt pilnīgi visus modeļus un noskaidrot katra dotā modeļa atšķirību iemeslus būtu lemts neveiksmei jau no paša sākuma.

The highest possible stage in moral culture is when we recognize that we ought to control our thoughts.
Charles Darwin 

When two cultures collide is the only time when true suffering exists.
Hermann Hesse 

Mentālie Kultūras Modeļi

Ilgstoši, kultūrantropologi un psihologi ir uzskatījuši, ka psihe, runājot metaforās, ir kā trauks, kurā ieplūst saturs. Kultūras atšķirības nosaka specifisko „trauka” saturu, bet t.s. „psihiskās vienotības” teorija paredz, ka pats trauks mums visiem ir vienāds. Tomēr, kā pierādījuši geštaltpsiholoģijas pārstāvji, un kā norādījis, piemēram, K. Poppers, smadzenes ir sarežģīta, bioloģiska shēmas un algoritmus nolasoša, kā arī tos radoša sistēma, līdz ar to, tā saucamais „trauks” bieži vien saplūst ar saturu, un nav no tā atšķirīgs. Protams, paši psihiskās vienotības pamati – ka mums visiem smadzenes tomēr ir vienādas, un mēs spējam veikt mentālos procesus vienlīdzīgā līmenī – ir pareizi, tomēr, šie domāšanas procesi shēmās, un kādas šīs shēmas ir par sevi, ir ārkārtīgi atkarīgas no kultūras konteksta, ko, hierarhiskā sistēmā, izveido mentālie kultūras modeļi – jo tie, attiecīgi, iespaido un virza visus pārējos. Mēs nevaram runāt par eksternālo kultūras modeli, kā, piemēram, lielvārdes jostām un tamlīdzīgi, bez mentālā modeļa, kas kalpo kā mērķa cēlonis dotajai materiālajai lietai.

Mentālais modelis ir, piemēram, tas, kādā veidā mēs iztēlojamies pilsētas karti – un tas var būt vai nu individuāls vai arī konvencionāls. Individuālie modeļi ir vienkāršotas pasaules ainas, dažādas tehnikas, kas mums palīdz orientēties vidē, palīdz atcerēties dažādus vārdus, jēdzienus. Katrs no mums tādus veido uz vietas, no pieredzes, dabiskā jēgas veidošanas procesa ietvaros. Es, piemēram, pārvietojos ar sabiedrisko transportu, tādēļ manā individuālajā Rīgas kartes mentālajā modelī, lokāciju atsauces punkti būtu manis bieži izmantotā 7. Tramvaja pieturas. Šādā veidā, es shematizēju konkrētās adreses, kurās man jānokļūst, imprintējot informāciju sev izdevīgā veidā, lai vēlāk to varētu ērti izmantot – un tas notiek gluži neapzināti. Cilvēkiem, kuri brauc ar automašīnu, pavisam noteikti šis mentālais modelis būtu savādāks. Individuālais modelis ir arī tas, kā mēs iemācamies tekstu: Baņuta Rubese reiz savā intervijā stāstīja, kā viņa savas runas daļas saista ar kādām noteiktām savas mājas telpām, un tādējādi, atceroties par savu virtuvi, viņa uzreiz spēj atsaukt atmiņā noteikto runas daļu. Šādus modeļus mēs veidojam mūsu subjektīvās pasaules ainas dēļ, jo objektīvi analizēt un uztvert realitāti kopumā, mēs neesam spējīgi. Lielākoties, šie personiskie mentālie modeļi ir idiosinkrētiski, tādā nozīmē, ka mēs nevaram tajos detalizēti dalīties ar apkārtējo sabiedrību.

Konvencionālie modeļi mūsu apziņā veidojas līdzīgi – tikai, atšķirībā no iepriekšminētajiem, tie ir veidoti ne tikai no katram apziņas aģentam piederošās individuālās informācijas, bet gan no dotās sabiedrības kopīgajiem kognitīvajiem resursiem. Tā, piemēram, mēs zinam, ka ir jāpieceļas kājās, kad skan „Dievs Svētī Latviju”, kaut gan mēs neceltos kājās, ja mēs sēdētu vieni paši istabā uz dīvāna. Konkrēti, šī piecelšanās kājās, kad skan valsts himna ir konvencionāls modelis, kuru es neesmu veidojis pats, bet gan intencionāli pieņēmis kā daļu no savām „gatavajām lietošanai” shēmām – un tā, lielākoties, ir darījuši visi, kas ir Latvieši, no mūsu kopējas sapratnes par himnas nozīmi. To radīšana ir sarežģītāka, jo tie gan kļūst par eksternāliem modeļiem sabiedriskā lietošānā, gan arī tiek pieņemti tīri individuāli. Šāda veida modeļi, attiecīgi ir pirmie novērojamie kultūras modeļi. Spilgi šāda veida modeļu piemēri ir tas, kādā veidā dažādās sociālās grupas izturas pret ēdienu (Obligātā pieklājības prasība atstāt nedaudz ēdiena uz galda Ķīnā, skaļā atraugāšanās Vācijā), sveicināšanās veidi (rokasspiediens, Franču skūpstīšanās, Japāņu paklanīšanās), žestikulācija (Klasiskais īkšķis uz augšu, „OK” simbols ar roku). Protams, šādi modeļi nav ierobežoti ar dažādajām nācijām – tikpat labi, šāds modelis ir klasiskais interneta tiešsaistes spēļu spēlētāju „facepalm” manevrs un „lol” rakstīšana (kas kļūs ārkārtīgi svarīgi, šī referāta sadaļā par kiberkultūras modeļiem), kā arī rakstnieku, aktieru un stāstošo mēdiju vidē saprastais „ceturtās sienas jēdziens”  (Šis teikums ir ievietots, lai šo konvencionālo modeli spilgti demonstrētu ar piemēru par ceturtās sienas salauzšanu. Ceru, ka jums, cienījamais profesores asistent, ir humora izjūta. Tas bija piemērs – būtībā, 4. Sienas salauzšana nozīmē tiešu vēršanos pie skatītāja/lasītāja, kas ir nesaistīta ar doto tekstu vai sižetu.) Visu šo modeļu rašanās ir kulutālo konvenciju nerakstītās vēstures rezultāts. Kultūras modeļi rodas, nobriest un mirst, to nepārtrauktumam un motivācijai tos lietot ir nepieciešama sociālā saskare, kas, gluži kā mūsu smadzenes, vienlaicīgi un nepārtraukti gan šos modeļus lieto, gan pārveido. Tie ir radušies pakāpeniskā ceļā, ar noteiktu iemeslu, attīstoties no primitīvākām versijām, no kāda individuālā modeļa, kas, daloties ar citiem kognitīvajos resursos, ir ticis katra iesaistītā aģenta personiski piesavināts, vienlaikus eksternalizējoties sabiedrībā – un tie ir katru paudzi jāatjauno un jāiemāca no jauna, ja sabiedrība vēlas tos saglabāt; caur šo iemācīšanu tie iegūst savu individuālo aspektu. Šie kultūras modeļi tiek konstruēti, kā mentālas reprezentācijas tādā pašā veidā, kā jebkuri mentālie modeļi, ar to svarīgo izņēmumu, ka šādu modeļu internalizācija ir balstīta stingrākās sociālās attiecībās, kā idiosinkrātisko modeļu gadījumā. Kultūras prakses, kas nosaka uzmanību un to, kas tiek uztverts kā pareizs, netiek atstātas personiskās izvēles ziņā, tā vietā tās cieši uzrauga sociālās normas. Uzskatāmi, atšķirības norāda arī doto modeļu izpētes shēmas: kamēr kognitīvie pētnieki, runā par mentālajiem modeļiem, tiek pētīta tikai individuālā modelēšana, attiecībā pret ietekmi uz fizisko realitāti. [ Individuālis —> (mentālais modelis) —> fiziskā realitāte] kamēr sociālantropologi, runājot par kultūras modeļiem, iekļauj šajā shēmā arī sociālās interakcijas. [Individuālis —> [{kultūras modelis} sociālā interakcija] —> fiziskā realitāte] – kas tieši norāda, kā noris šo modeļu ietekme uz mūsu sabiedrību. Būtībā, šāda modeļu uzbūve un raksturojums liek saprast, kādēļ, piemēram, runājot ar kādas striktākas un tradicionāli nedemokrātiskākas kultūras pārstāvjiem, piemēram, Japāņiem, mēs īsti nevaram būt droši, ka viņa modelis par to, kas ir „persona” ir pat  līdzīgs mūsējam, vēl vairāk, ir pat neloģiski pieņemt, ka šāds modelis varētu būt pat attāli pietuvināts, ja vien dotais rīcības aģents nav bijis ilgstošā sakarā ar mūsu kultūru un tās izpausmēm.

Ilustratīvākam aprakstam, varam novērot, ka jebkurš cilvēks, kurš ir piedalījies kādā neierastākā, tomēr svarīgā konvencionālā rituālā – modelī (pie kā var pieskaitīt arī biznesa sanāksmes, piemēram) spēj konceptualizēt to, ka viņam nāksies mainīt savu uztveri. Ir milzīga atšķirība starp sēdēšanu lekcijā, sēdēšanu tradicionālā tējas ceremonijā, sēdēšanu kristīgā baznīcā un sēdēšanu jau augstākpieminētajā biznesa sapulcē. Paši sēdēšanas koncepti, tas kā mēs veidojam attiecīgās situācijas modeļus, ir atšķirīgi. Līdz ar to, caur šādu situāciju nomaiņu un dažādo konvencionālo mentālo modeļu novērošanu un piedzīvošanu, caur mūsu pieredzi mainās arī individuālais modelis par to, kas ir sēdēšana kopumā. Kā arī, aplūkojot šo vēsturiskā kontekstā, mēs nevaram neko pateikt par mums zināmo vēsturisko faktu nozīmību pašu vēstures aģentu skatpunktā, jo tekstuālais materiāls arī var būt šāds modelis, kuram iespējamas dažādas pieejas – līdz ar to, arī nepieciešamība pēc skaidrojošajām gara zinātnēm (kas pašas par sevi ir konvencionāli mentālie kultūras modeļi), kā literatūrzinātnes un filosofijas – un filosofijai ir daudz ko teikt, sakarā ar to, kas tad īsti ir mentālie modeļi, un kā tie ietekmē fizisko realitāti.

Mentālie procesi, kuri nepieciešami rada kultūras modeļus, tiek pētīti apziņas filosofijā. Manuprāt, ja aplūkojam kultūras fenomenu, nākas atzīt, ka, piemēram, Raila ”melnās kastes” koncepcija un biheiviorisms noliegtu šādu modeļu reālu eksistenci. (Kas ir iemesls loģisko pozitīvistu absolūtai šādu jēdzienu ignorēšanai) Kultūras modeļu subjektīvo daļu varam aplūkot arī kā kvāliju, jo, ja B. Šors saka, ka mentālie kultūras modeļi tiek internalizēti, tātad tie tiek uztverti – bet uztveres pieredze savukārt, ir unikāls personisks pārdzīvojums, ar kuru dalīties būtu grūtu, jēdzienu trūkuma dēļ; sekojoši var pieņemt, ka Šors, iespējams, ir kļūdījies, sakot, ka idiosinkrātiskajiem modeļiem un kultūras modeļiem būtu kāda saistība. Manuprāt, vistuvāk šādu mentālo kultūras modeļu rašanos izskaidro T. Neigels – viņš saista sajūtu ar fizikālo procesu smadzenēs, jo šis process viņam ir sajūta, kas nav no tā atdalāma. Viņš raksta: „Bet lai cik daudzveidīgas būtu izpausmes, fakts, ka dzīva būtne vispār kaut ko apzināti pārdzīvo, būtībā nozīmē, ka pastāv kas tāds kā: kā tas ir – būt šādai dzīvai būtnei. Tālāk iespējams spriest par šāda pārdzīvojuma formām, iespējams (kaut arī es par to šaubos) pat šo to secināt par šā organisma izturēšanos.  Bet visam pamatā ir fakts, ka dzīvai būtnei apzināti mentāli stāvokļi ir tad un tikai tad, ja pastāv kas tāds kā: kā tas ir – būt šādai dzīvai būtnei; kā tas ir pašai būtnei.”

Šo var attiecināt arī uz kultūras modeļiem:  katrai kultūrai ir kaut kas tāds, kas ir kā tas ir – būt šīs kultūras pārstāvim – ja mēs varam runāt, par to, ka kultūra vispār eksistē, kā hierarhisks, organizēts fenomens. Un, ja apziņa ir tā, kas rada mentālos kultūras modeļus, tad var teikt, ka šie modeļi, pēc būtības, arī ir šis kā tas ir... – tikai, protams, kultūras modeļu sakarā, šai personiskajai apziņai stātos līdzās kopīgie kognitīvie resursi, kuri, caur sociālo interakciju palīdzību, spētu, ar dotajai kultūrai atbilstošajiem jēdzieniem, parādīt šo kā tas ir... un, attiecīgi, analizējot tālāk, tas, ka katrai kultūrai ir šis kā tas ir... ir psihiskā vienotība, tomēr šis kas ir tas, ko veido kultūras modeļi – un līdzīgi, kā gadījumā, kurā mēs nespējam saprast, kā tas ir, būt siskpārnim, mums rodas problēmas saprast, piemēram, kā tas ir – būt Somālietim. Neigels gan savā tekstā uzsvaru liek uz psihes – ķermeņa attiecībām, bet analoģijas starp mentālo un materiālo kultūru ir atrodamas ātri, īpaši, ja pieņem, ka mentālie kultūras modeļi ir tie, kas rada materiālos. Ja manis augstākpieminētie autori nekļūdās, tad vajadzētu pievērsties tam, kā kultūras mentālie modeļi ietekmē realitāti – jo tie veido attiecīgās kultūras kā tas ir – būt kultūras pārstāvim, kas savukārt nosaka, kāds būs šis pārstāvis, kā viņš rīkosies attiecībā pret citiem savas kultūras pārstāvjiem, citu kultūru pārstāvjiem, un vispār, pret sabiedrību kopumā.

Šādā sakarā, analizēju šādas mentālās daudzveidības radītie efektus. Salīdzinot ar sociālajām norisēm, un, pieņemot to, ka mēs varam piemērot Neigeļa īpašību duālismu arī kultūrai, daudz izprotamāks liekas „kultūršoka”  jēdziens, un starpkultūru apmācību nepieciešamība – ir pierasts uzskatīt (un tā „tautas psiholoģijā” ir iegājies) ka mēdz būt dīvainas tradīcijas un uzskati, bet kultūras A aģentam nonākot kultūras B vidē, kura ir kategoriski atšķirīga no viņa pierastās vides, būs daudz grūtāk iedzīvoties un justies komfortabli, nekā pirmajā brīdī varētu likties. Kultūras modeļu daudzveidība ir tik milzīga, ka kognitīvā disonanse ir gandrīz neizbēgama – turklāt, kā jau iepriekš minēju, tā pārveido arī individuālos modeļus. Sociālā ziņā, tas nozīmē, ka no Īrijas atgriezušies Latvieši, mainīs, globalizēs mūsu pašu konvencionālos modeļus – kas ir raksturīgi globalizācijas laikmetā. Šīs krasās atšķirības izpaužas vienlaicīgi rietumnieciskajā patērētāju kultūrā, kā arī popularitāti atguvušajā un globālajā supernacionalizēšanās procesā.

Precīzāk, savdabīgi šķiet tas, ka 20. Gadsimta beigas un 21. Gadsimta sākumam raksturīga šāda paradoksāla situācija - tradicionālo vērtību nostiprināšanās, nacionalitātes apzināšanās – kas realizējās padomju savienības sabrukumā, aparteīda izbeigšanās procesā dienvidāfrikā, kā rezultātā izveidojās jaunas nacionālās valstis – un vienlaicīgi arī masveida globalizācija; noteiktu eksternālo materiālās kultūras modeļu starptautiska, kapitālisma kultūras dzīta izplatīšanās. Līdz ar to, agresīvākās, nedemokrātiskās kultūrās, kuras tikko sāka atjaunot un spēcināt savus konvencionālos mentālos kultūras modeļus, nonāca konfliktā ar šim procesam traucējošo materiālo kultūru, kuru tās dabiski uztvēra kā draudu savai identitātei – kas atļauj 11. Septembra terora aktu un sekojošo „Karu pret terorismu” aplūkot, kā kulturālu fenomenu – droši var sacīt, ka šis ir pirmais reālais karš nevis starp valstīm, bet starp noteiktiem kultūras modeļiem, kas padara visu starpkultūru programmu esamību par izteikti nepieciešamu, ja nākotnē vēlamies saglabāt doto pasaules kartes status quo.

Nākas pieņemt, ka globalizācija un daudzveidīgo kultūru modeļu (īpaši mentālo, jo kā secinājām, tie izraisa pārējos) izpratne un sajaukšanās ir veids kādā varam saglabāt esošās sabiedrības tradicionālos kultūras modeļus. (Protams, ja tie ir nepieciešami. Šis temats, tāpat, kā daudzi citi referātā aplūkotie, prasītu lielāku izpēti par sevi, kam, diežēl, šeit nav vietas.) Liekas pašsaprotami, ka šādā sakarībā, īpaša uzmanība ir jāpievērš izglītības procesiem, jo tieši izglītības iestādēs sākas kulturalizācijas procesi, kuros dotais indivīds tiek iemācīts dotās sabiedrības praksēs, uzskatos, sociālajās normās un tradīcijās. Tikpat svarīgi, kā sekmīgs un efektīvs apmācību process, ir arī attiecīgā vide – jo arī ārpus mācību telpas notiekošajam ir liela ietekme uz dotā indivīda tālāko uzskatu sistēmu. Iztirzājamais jautājums, īpaši Latvijas sakarā, tādējādi būtu: kādas veidot skolas, lai a) saglabātu tradicionālās vērtības (jo mūsu kultūras kontekstā, patriotisms tiek uzskatīts par pozitīvu īpašību) b) nodrošinātu veiksmīgu saskari un sapratni ar citām kultūrām, īpaši ES kotekstā c) veicinātu katra izglītojamā indivīda tālākus, pozitīvus kulturizācijas procesus, pēc izglītības iestādes beigšanas. Šābrīža tendences aplūkojot, nākas atzīt, ka mūsu izglītības sistēma nespēj sekmīgi īstenot dotos punktus, jo tā, acīmredzami, vairāk attīstās Skandināvijas modeļa virzienā, kas, manuprāt, Latvijas videi nav piemērots, sakarā ar šajā egregorā (īpaši Zviedrijā) pārstāvēto, mūsu videi pārspīlēto „politkorektuma” modeli, līdz ar to, nebūtu pareizi izmantot kādas citas pieredzes rezultātu, kā vietējo sociālo normu regulēšanas modeli. Kopsummā raugoties uz visu līdz šim izlasīto un uzrakstīto, jāsecina, ka ir grūti noteikt, kur beidzas individuālais, idiosinkrētiskais modelis un kur sākas kopējais, kultūras modelis, tomēr, šo mentālo kultūras procesu ietekme ir tik milzīga, ka šāda izpēte un skaidrības iegūšana pavisam noteikti ir uzskatāma par prioritāru. Tālāk, aplūkošu materiālos kultūras modeļus, arī cenšoties izprast, kā tos ir izraisījuši mentālie modeļi.

'Culture' is to make a nice drinking bowl from one's enemy's skull. 'Civilisation' is to go to prison for that.
Anonymous 

Materiālie Kultūras Modeļi

Pirmajā brīdī, salīdzinot ar mentālajiem modeļiem, liekas, ka materiālā kultūra ir vienkāršāka, labāk analizējama, un izprotamāka, bet šeit jau redzams arī pirmais problemātiskais punkts – galu galā, tīri no filosofijas lekcijās apgūtā, kultūra ir viss, ko cilvēks radījis savas eksistences cilvēciskošanas aspektā, un kā mēs esam sapratuši no citiem avotiem, arī daudz kas vairāk – bet šīs cilvēcības formas realizējas tieši objektos, un to nolasīšana, kas mūs aizvestu pie dotās kultūras mentālajiem modeļiem, ir ilgs un problemātisks process.

Otrā problēma ir tajā, ka objekti ir arī teksti un nošu pieraksti, un gleznas, un filmas, un datorspēles, un jebkāda materiāla lieta, kopā ar tās kontekstu, kura jebkad ir izgatavota. Iespējams, šī ir pati lielākā problēma un paradokss, jo „tautas psiholoģijā” nav iegājies saukt jebkuru priekšmetu par kultūras modeli. Un tās vērtības, kuras ir pierasts saukt par kultūras nesējām tādas ir tikai gadījumos, ja materiālo modeli „sedz” mentālais kultūras modelis. Par šo fenomenu ir izteicies slavenais eksistenciālists Sartrs, savā 1967. Gada intervijā Esquire žurnālam, atbildot uz jautājumu, vai viņš glābtu „Džokondu”, ja parīzē sāktos kultūras revolūcija un degtu Luvra, atbildēja: „Mona Liza! Es atļautu tai degt, bez domāšanas! [..] Ir dažas lietas, kam nav pielietojuma, vispār nekāda pielietojuma! Ilgu laiku Monas Lizas smaids ir kalpojis tikai par klišeju sliktiem rakstniekiem! Tas smaids bija kaut kas, tagad tas ir nekas, tas ir tukšs! Labākais, ko es esmu redzējis sakarā ar Monu Lizu ir fotomontāža: vienīgais orģinālais šīs gleznas pielietojums, kopš es esmu dzimis!”[2] Būtībā, jāteic, ka šāda attieksme ir uzskatāma par pareizu, jo uzskatīt, ka kāda it kā kultūras forma, materiālās kultūras modelis bez seguma būtu kaut kādā veidā īpašs, šķiet nepareizi.

Kaut gan mūsdienās materiālās kultūras izpēte ir pārgājusi arheologu un muzeju kuratoru pārziņā, par to vēl joprojām interesējas un analīzē izmanto arī daži antropologi, īpaši simboliskās antropoloģijas pārstāvji. Pētāmā materiāla būtības izpratne ir iegūstama totālas kontekstualizācijas ceļā, kas nozīmē, ka sakarā ar materiālās kultūras modeļiem – būtībā, dažādiem artefaktiem, kuri ir kā taustāms, lietišķs avots, kas liecina par doto kultūru – antropologi aplūko sekojošās lietas: 1) Pašu objektu 2) Objekta kontekstu 3) Objekta izgatavošanas un lietošanas procesus. Pirmais punkts norāda uz to, ko tad īsti izgatavoja – tas ir, kādā tieši veidā sevi ir realizējis dotais mentālais kultūras modelis vai, citiem vārdiem, cilvēcības forma. Vizuālais tēls, praktiskums un materiāli par sevi norāda uz noteiktām kultūras kategorijām, kurās, visdrīzākais, šī sabiedrība ir domājusi. Arī tas, kādā stāvoklī ir dotais objekts – vai tā ir bijusi vērtība vai nav. (Šeit jāmin klasiskais Latvijas piemērs ar kuršu apbedījumos atrastajiem salocītajiem zobeniem – kas, kā zināms, tolaik bija liela vērtība. Šāda apiešanās liecināja par kuršu bagātību un vienlaicīgi arī nevērību pret materiālajiem ieguvumiem.) Otrais punkts liecina par to, kāpēc kāds mentālais modelis ir realizējies – ja objekts, piemēram, ir zobens, diezgan droši var teikt, ka attiecīgajai sabiedrībai, no kuras šis artefakts ir nācis, ir bijis pazīstams kara koncepts. Vai arī, piemēram, atrodot kādu senu tekstu, ir skaidrs par kādām problēmām ir interesējusies sabiedrība, kas ir bijušas tās prioritātes. (Kaut gan par šādu tekstu saturu labāk jārunā hermeneitiskā kontekstā.) Kā arī, kāpēc dotais objekts ir izgatavots tieši tāds – vai estētiskajam noformējumam šajā sabiedrībā ir bijusi liela nozīmē, vai dota priekšrocība prakstiskumam. Trešais punkts norāda kādi resursi un tehniskie līdzekļi ir bijuši sabiedrības rīcībā un cik augstu attīstītas bijušas tehniskās prasmes. Piemēram, aplūkojot senu arklu šajā kontekstā, diezgan droši var teikt, ka sabiedrība, kura izgatavo arklus, visdrīzākais, ir pieradinājusi dzīvniekus un izmantojusi tos zemes apstrādei. Šajā kontekstā, var secināt, ka jebkurš artefakts sniedz informāciju par to, kādas tieši mentālās norises ir bijušas dotajā sabiedrībā.

Protams, ir arī zinātnei nesaprotami izņēmumi, kā piemēram Antikitheras mehānisms, kas ir sarežģīta mehāniska ierīce, atrasta uz sengrieķu kuģa; zināma arī, kā pirmais mehāniskais skaitļotājs astronomisko pozīciju noteikšanai – iespējams saistīts ar zudušo Pitagora rakstu korpusu; vai arī Pirī – Reisa, labi pazīstama Turku admirāļa karte, kurā ir iezīmēta antarktīdas topogrāfija iekļaujot tajā precīzus datus par vietām, kuras jau 6000 gadu klāj ledus. Šādi materiālās kultūras modeļi tikai vēl vairāk palielina noslēpumu skaitu, un pasvītro nepieciešamību meklēt atbildes.

Tomēr, materiālās kultūras modeļi neattiecas tikai uz pagātni – par tādiem uzskatāmi arī, piemēram, īpašie Turku paklāji, piederumi Japāņu tējas ceremonijai un tamlīdzīgi. Ir ļoti viegli nosakāma dažādu objektu ietekme uz katras sabiedrības sociālo struktūru un dažādajām normām. Bez šādiem objektiem nebūtu iespējams izvērsties sabiedrības mentālajiem kultūras modeļiem, līdz ar to, var teikt, ka šādā aspektā materiālie modeļi ir tiešs mentālo modeļu turpinājums, precīzāk, shēmā [Individuālis —> [{kultūras modelis} sociālā interakcija] —> fiziskā realitāte] tie ierindojas fiziskās realitātes ailītē. Jebkas, ko sabiedrība ir radījusi, liecina par tās fizisko realitāti, un ietekmē nākotnes sabiedrības, rosina attīstību un veicina sapratni par šīs sabiedrības pagātnes mentālajiem modeļiem, brīžiem kalpojot par ieganstu kāda mentālā kultūras modeļa atgriešanai sabiedrībā.

Mūsdienu rietumu patērētāju sabiedrības sakarā, interesanti iedomāties, ko tad pēc mums atradīs nākotnes arheologi. Interesanti aplūkot arī Freganu kultūru – kas ir veidota, kā pretkultūra augstākminētajai, pārtiekot un izlietojot tās atkritumus. Tam nav nekāda sakara ar bezpajumtniekiem, un šāds uzvedības modelis nav izplatīts Latvijā, tomēr, tas ir interesants sakarā ar to, ka neražo nekādus materiālus kultūras modeļus principā. Fregāni uzskata, ka tiek ražots daudz vairāk, nekā nepieciešams sabiedrībai; dēļ lētajām ražošanas izmaksām, līdz ar to, tiek piesārņots daudz vairāk, nekā nepieciešams, un tādēļ šīs kontrkultūras pārstāvji pārtiek no pārtikas, kura tiek izmesta atkritumos (jo daudzviet pasaulē tiek izmesta neaiztikta pārtika, kam derīguma termiņš vēl nav beidzies), viņi labo savus apģērbus un tehniskās ierīces paši, kā arī atsakās jebko pirkt lielveikalos (kas arī ir tipisks patērētāju kultūras materiālais modelis). [3] Interesanti šķiet tas, ka tikai kultūra, kas ir balstīta uz materiālismu un visai veida objektu ražošanu un patērēšanu, spēj radīt citu, pilnīgi pretēju kultūru, kura pati neražo neko.

Un, protams, 21. Gadsimta fenomens, īstais deus ex machina burtiskā nozīmē – kiberkultūra. Tā ir pilnībā materiāla, jo ir nepieciešami datori, lai to iepazītu, tomēr, tajā nav nekā reāla, šī vārda tiešajā nozīmē – to arī aplūkoju referāta noslēdzošajā daļā.

The video game culture was an important thing to keep alive in the film because we're in a new era right now. The idea that kids can play video games like Grand Theft Auto or any video game is amazing. The video games are one step before a whole other virtual universe.
Vin Diesel

Kiberkultūras Modeļi

Kiberkultūra ir salīdzinoši jauns fenomens, kas ietver sevī interneta vidi, tostarp blogus, datorspēles, forumus, sociālos portālus, čata programmas, video mājaslapas, ziņu portālus, personiskās mājaslapas, meklēšanas dzinējus un daudzas citas cilvēka-datora interakcijas. Tādēļ, ka kiberkultūras robežas ir grūti definējamas, ar šo jēdzienu parasti apzīmē virtuālās sabiedrības – tomēr, tas nav ierobežoti, un kiberkultūra var attiekties arī uz cilvēku – robotu attiecībām, kibertehnoloģijām un transhumānismu. To veidojošie modeļi ir īpaši interesanti, sakarā ar to, ka tie ir tīri kognitīvi – reāli, kā materiālie modeļi, pastāv tikai paši datori, kas nav (lai cik tas savdabīgi arī neliktos) svarīgākā kiberkultūras daļa. Tā ir kognitīva, virtuāla kultūra, kurā atsevišķā cilvēka identitātei īsti nav nozīmes, jo anonimitāte, kaut gan tiek daudz pieminēts, ka īsti nav iespējama, tomēr ir reālāka, nekā ārpus kibervides. Šis individualitātes trūkums, un vienlaicīgi pārpilnība ir novedusi pie tā, ka anonimitātes kultūras modelis tiem, kas lieto internetu, ir galēji atšķirīgs no to cilvēku modeļa, kas internetu nelieto.

Par materiālās kultūras iezīmēm šajā vidē: iespējas atrast nepieciešamo informāciju, un saņemt to tūlīt un par brīvu ir ietekmējušas tādus rietumu sabiedrības kultūras modeļus kā idejas par privātīpašumu, autortiesībām un virtualitāti kopumā. Šajā vidē, kura, pēc būtības, ir tikai virtuāla nullīšu un vieninieku virkne, tiek risinātas reālās dzīves problēmas – un, lai cik arī nebūtu, tiek radīti arī materiālās kultūras modeļi -  pavisam nesen, ir radīts arī pilnībā dators – iekš datorspēles. Tiešsaistes spēles „Minecraft” spēlētājs "theinternetftw" izmantojot pieejamos vienkāršos resursus, šajā spēlē no vara klucīšiem un lāpām izveidoja strādājošu 16-bitu ALU matemātisko procesoru. Diemžēl, tam vēl nav iekš-spēles grafiskā dzinēja, tādēļ rēķinātājam jāpārzina binārais kods, lai viņš spētu nolasīt rezultātus. Šobrīd šis pats lietotājs no akmeņiem un pressure plates veido operatīvo atmiņu savam minikalkulatoram, un viņa mērķis ir izveidot Minecraft spēli, iekš Minecraft spēles.

Tas ir īpašs sasniegums, kas norāda uz kiberkultūras iespējām. Vidē, kuras noteikumos ir iekļauts tikai cilvēks un vide, ar tās īpašībām, bez papildu aprīkojuma un jebkā, ko nav izveidojis pats cilvēks, ir izveidots dators.  Paskaidrošu, jo datorspēles vēl nav izplatīts fenomens: Kāds, pilnīgi virtuālā, pilnīgi primitīvā pasaulē ar neeksistējošu cērtni un reāli neeksistējošiem kociņiem, ir izcirtis reāli neeksistējošā akmenī strādājošu, visnotaļ reālu datoru, kurš var risināt reālās dzīves matemātiskās problēmas. Šī spēle sniedz brīvu dabu un spēles varoni. Neko citu – tā sākas ar to, ka tiek nocirsts koks, un no tā izveidota nūja. Un šobrīd jau šajā spēlē ir izveidots dators. Šo ierīci var izmantot reāliem mērķiem, un tā ir analizējama pēc visiem iepriekšējā nodaļā minētajiem punktiem. Tomēr, tā ir neaptaustāma un pilnībā virtuāla – kaut gan lietot šo ierīci var jebkurš, ar pieeju internetam. Atliek tikai novilkt pāris failus. Šī ierīce, attiecīgi, var tikt pavairota neierobežotā daudzumā, ar minimālu piepūli. Šī iespēja caur pilnīgu virtualitāti ietekmēt realitāti – arī, piemēram, atļaujot komunicēt ar citiem lietotājiem ārvalstīs, nebija iespējama pirms kibervides izveides; savā ziņā, kibervide atbilstu tam, kas Jungam bija kolektīvā apziņa.

Lielākā kiberkultūras foruma – 4chan radītājs „Moot” izteicās, ka, iespējams, kiberkultūra ir reālāka par realitāti – jo anonimitātes un publicitātes kopsumma veido jaunu kognitīvu modeli, atļauj izpausties tiešāk, savas prāta idejas un modeļus izpaužot tieši, bez nepieciešamības tos kaut kādā veidā padarīt materiālus. Kiberkultūra, principā, nodrošina godīgāku informāciju par cilvēku viedokli, nekā reālās dzīves socioloģiskās aptaujas, jo šajās aptaujās tomēr tiek atbildēts uz cilvēku uzdotiem jautājumiem, un jebkurā komunikācijā ar cilvēku, tiek ņemts vērā viņa viedoklis, ievērota pieklājība un pirmajā nodaļā minētie mentālie kultūras modeļi, kuri nosaka sociālās normas. Internetā, kaut arī moderētā, komunikācija notiek caur datoru, līdz ar to, savu viedokli iespējams paust, nemaskējot un netonējot to zem dažādajiem sociālo normu modeļiem. Līdz ar to, informācija par realitāti, iespējams, reālāka ir tieši kiberkultūrā – kas atkal liek mums pārdomāt šo īpašo kultūras modeli kopumā.

Vēl viens kiberkultūras fenomens, kuru nedrīkst nenovērtēt ir datorspēles kopumā. No semiotiskās puses, tās ir kā nākošais solis attīstībā – interaktīvas grāmatas, kuras iegūst īstenojumu televīzijai līdzīgā formātā. Nekas tamlīdzīgs pirms pienācīgas datoru attīstības nebija iespējams. Šis ir arī ļoti noniecināts (nepamatoti) kultūras modulis – kaut gan, tam ir ļoti daudzas mākslinieciskas kvalitātes, un ir pieejami ārkārtīgi daudzi labi produkti, kuri gan satura ziņā, gan tīri vizuālā/audiālā izpausmes veida ziņā ir labāki par lielu skaitu tradicionālo mediju, plašākai sabiedrībai tās vēl joprojām saistās tikai ar agrīnajām spēlēm, kā „Counter Strike” vai „MU online” kas tika izveidotas agrīnajos kiberkultūras gados. Šis kiberkultūras modulis, ir eskapisma forma un vērtējams tieši tāpat, kā grāmatas vai filmas, tomēr, kā jau iepriekš minēts, to saista ar vardarbības uzplūdiem, atkarību no tām, un daudzām citām negatīvām īpašībām. Tas skaidrojams līdzīgi, kā kultūru sadursme sadaļā par mentālās kultūras modeļiem – sakarā ar to, ka lielākā daļa cilvēku nepazīst kiberkultūru un viņu apziņā nav idiosinkrētisko modeļu šīs kultūras sistematizēšanai un analīzei, viņiem, gluži kā, piemēram, islama ekstrēmistiem, rodas atbilstoša reakcija, kas skaidrojama ar viņu bailēm par to, ka kiberkultūras ietekmē varētu tikt apdraudēta šiem cilvēkiem pierastā vide – tomēr, tas ir tikpat pamatoti, kā grāmatu izdevēju bailes par grāmatu nāvi, kas bija populāras laikā pēc televīzijas parādīšanās.[4]

Protams, problemātiskākais un visvairāk diskusijas izraisošais kiberkulrūras modelis, kas novedis pie tiesas procesiem un likumdošanas izmaiņām ir pirātisma jautājums – eiroparlamentā pat ir iekļuvusi zviedrijas „Pirātu Partija” – jo brīvi lejuplādējamā informācija satur nelegālus failus un pārkāpj autortiesības. Interesants ir viedoklis, kuru pauž paši pirāti – kiberkultūra ir radījusi infosociālisma modeli, kurā informācija būtu brīvi pieejama internetā, kur tā būtu pieejama par brīvu, tomēr mēs maksātu papildus informācijas nodokli, no kura tad arī tiktu maksāta alga autoram. Šobrīd, lielāko daļu no par autortiesībām iekasētās naudas, patērē, lai administrētu organizācijas, kuras ir atbildīgas par autortiesību iekasēšanu – un tas ir tieši tādēļ, lai kontrolētu interneta resursus.

Interesants paradokss ir sociālie portāli, kā facebook.com vai draugiem.lv - tie ir aizstājuši sazvanīšanos pa telefonu, kā arī nodrošinājuši iespēju sazināties ar sen nesatiktiem cilvēkiem, kuri iespējams, dzīvo ārvalstīs. Diemžēl, cilvēki, kas nav pieraduši pie kibertelpas, ar šādiem portāliem mēdz aizrauties daudz biežāk, nekā būtu lietderīgi, kā arī uztvert publicēto informāciju pārāk nopietni. Stāsti par pašnāvībām, jo kāds jūsu facebook profilā ir ievietojis kādu apkaunojošu fotogrāfiju vai videoklipu, par ko ir uzzinājis plašs cilvēku loks, diemžēl ir realitāte – bet, sociālajiem portāliem neviens nepārmet atkarību izraisīšanu vai arī to, ka tie veicina vardarbīgas noslieces, kas ir negodīgi pret augstākminētajām datorspēlēm. Protams, ir arī pretreakcijas no pieredzējušo interneta lietotāju puses, un aprakstus par to, ka ja kādam indivīdam nepatīk tiešums un atklātība, kuru viņš, visdrīzākais, šajā portālā atradīs (kopā ar kaitinošām reklāmām) tad, visdrīzākais, šim cilvēkam nemaz nevajadzētu šo kiberkultūras modeli lietot.

Sāpīgs jautājums ir arī interneta neitralitāte – pēc būtības, šobrīd interneta provaideriem nav tiesības samazināt interneta pieejamību kādām lapām, tomēr, drīzumā, iespējams, viņi varēs brīvi regulēt ar kādu ātrumu un cik daudz mēs varam apmeklēt kādu interneta vietni – un, protams, vislielākās priekšrocības tiktu piešķirtas tām kompānijām, kuras par to maksātu visvairāk naudas. Tas ir lielisks biznesa plāns, kurš ir iespējams tādēļ, ka virtuālā komercija un atbilstošā likumdošana par to, vēl ir tikai bērna autiņos, salīdzinot ar reālajā dzīvē notiekošo.

Jāteic, ka šīs interesantās interakciju situācijas ir radušās tādēļ, ka sabiedrības tradicionālajos kultūras modeļos vēl neiekļaujas nojausma par kibertelpu, kā kultūrvidi, kurai nav pielāgojami tradicionālie materiālie un mentālie kultūras modeļi. Problēmas, kuras izraisa šī lielā, koncentrētā un visaptverošā kultūrtelpa arī turpināsies tik ilgi kamēr sabiedrība, jaunu, specifisku kultūras modeļu radīšanas vietā, centīsies pielāgot šo jauno fenomenu, kurš neatbilst līdzšinējai pieredzei, esošajām sociālajām normām, un esošajiem kultūras modeļiem.

Pati kiberkultūra kalpo kā pierādījums milzīgajam cilvēces kultūras potenciālam, un esošo kultūras modeļu spējai pastāvēt un attīstīties, bet tas nenozīmē, ka mums kaut kādā brīdī šī evolūcija būtu jāaptur. Internets ir tā (un, manuprāt, vienīgā) vide, kurā viss milzums ar kultūras modeļiem spēj apvienoties, un transformēties, iegūstot jaunu, kopīgu jēgu – un, iespējams, arī jaunu skatījumu uz cilvēci kopumā. Šie kiberkultūras modeļi ir maz izpētīti, bet ļoti perspektīvi, un cerams, ka tuvākajā laikā kāds tiem pievērsīsies nopietnāk, lai mēs varētu izprast gan kopējo kibertelpas ietekmi uz sabiedrības sociālajām norisēm, gan arī kaut kādā veidā sistematizēt sabiedrības ietekmi uz šo virtuālo vidi – jo kibertelpas kultūras modeļu nozīme, paredzami, tikai pieaugs.

When I hear the word culture, I reach for my revolver.
Attributed to Goebels 

Nobeigums

Kopsavilkumā jāsaka, ka lai gan man neizdevās aplūkot visus kultūras modeļus, modeļu rašanās veidus un funkcijas, jo tas arī nemaz nebūtu iespējams, es tomēr varu secināt, ka tie ir izpētes vērts fenomens, kas sabiedrībā spēlē daudz lielāku lomu, nekā pirmajā mirklī varētu iedomāties. Problēmu skaits, sākot kaut vai ar mentālajiem procesiem, kas ir iesaistīti kultūras ideju tapšanā, līdz pat jaunajai, īpašajai kiberkultūrai, kuras problemātikai un padziļinātai pētīšanai tiek veltīts daudz par maz uzmanības, ir milzīgs – par to lielāka ir tikai pašu modeļu daudzveidība. Un, kaut gan mēs nespējam uzreiz nonākt pie visiem risinājumiem, kā arī saprast visu procesu iekšējo būtību, mums ir pietiekoši daudz datu un spēju, lai sekmīgi funkcionētu mūsu kultūrvides ietvaros – un, iespējams, arī sāktu vārdu „kultūra” lietot mazliet racionālāk un skaidrāk, nekā šobrīd tiek pieņemts. Galējais secinājums par kultūru ir tāds, ka par to tā īsti neko nevar pateikt. Lielākā problēma un pēdējais ieteikums būtu šis: Pētot kultūras modeļu daudzveidību, ir jārēķinās ar uzskatu maiņu, un realitātes pamatvērtību pārvērtēšanu – sakarā ar to, ka mēs paši esam kultūras daļa, tās veidotāji un uzturētāji, jebkāda informācija par to, maina arī mūsu priekšstatus par to – kā rezultātā, ar nelielu veiksmes palīdzību, mēs paši varam radīt kādu jaunu kultūras modeli, kas iespējams pievienosies jau tā milzīgajam klāstam ar dažādajām iespējam. Un sekas tam jau būs neparedzamas.