Krodziņš pierobežā

Darbs piedalījās literārajā konkursā LatCon 2006 ietvaros.

Pelējumkrāsas zaļgano orku Grumki, krodziņa jeb, pareizāk sakot, mēslu bedres ‘’Dīrātais āzis’’ saimnieks Torims vēlējās pieņemt darbā trīs iemeslu dēļ. Pirmkārt, viņš tikko bija izlaists no cietuma, otrkārt labojies nebija ne pa matu un treškārt totāls zābaks.

Šīs trīs nepieciešamās īpašības, Torims, potenciālajam kandidātam, pārbaudīja pavisam vienkārši.

Pirmā īpašība spīdēja jau pa gabalu, jo dārgie orku zemes cietuma brāļi, atvadīšanās ceremoniju no cietuma, kurai gan, lielā daļā gadījumu, pēc tam sekoja izvadīšanas ceremonija, bija veikuši gods godam. Pusnoplēsta auss, iegrauzts šņukurs un, cietuma īpašā atpazīšanas zīme, mēle sašņorēta dubultmezglā. Tiktāl par pirmo īpašību. Noskaidrot otru bija vienkāršāk par vienkāršu. Par cik krodziņš atradās pierobežas krustcelēs, tad apstulbušu garāmbraucēju netrūka, kas krustcelēs kasīja pakausi un ar kociņu bakstīja silto zirga pļeku cerībā izzīlēt uz kuru pusi būtu jāgriežas.

 

 

Krodzinieks, sagaidījis parādāmies kādu no šiem zīlētājiem, kas pašam ceļiniekam par nelaimi bija iesirmāks večuks, palūdza Grumkem, lai tas piedāvājas par samaksu parādīt pareizo ceļu.

Mūsu dārgais orks to izdarījās savas rases vislabākajās tradīcijās. Vispirms aiz vienas rokas pacēla upuri gaisā, norāva bikses, saplēsa tās četrās daļās un izkratīja visu naudu. Kad pēdējais sudraba grasis slaidi ielidoja, no koka bakstieniem, daudz cietušajā pļekā, Grumka, ar veiklu apgriezienu pa asi, aizlidināja večuku viņam vajadzīgajā ceļa virziena.

Torims nevarēja vien nopriecāties par jauno darbinieku, kad viņš pakaļ večukam vēl arī aizlidināja to kas bija palicis pāri no biksēm, un izbļāva vārdus ‘’Jums uz to pusi kungs, varat nepateikties’’.

Savukārt par trešo Grumkas īpašību pārliecināties patiesībā nevajadzēja. Taču Torims nevarēja nociesties to neizdarījis. Viņš palūdza jaunajam censonim paņemt tik monētas, cik viņš vēlas katru mēnesis saņemt algā.

Šis pārbaudījums laikam orka rieksta lieluma smadzenēm bija īpaši grūts, jo viņš skatījās un skatījās uz monētām, izdvesa neaprakstāmas rīkles skaņas, pārbaudīja tās ar kodieniem uz zobiem. Īpaši, to monētu kas bija iekritusi pļekā, bez maz vai ar ekstāzes pilnu skatienu izbaudot tās specifisko garšu. Beigās izvēlējās vienu visspožāko kas tajā čupā bija. Nē, ne jau zelta, kur tādam pasaules blandoņam večukam zelta monētas radīsies, kaut kādu visprastāko vara monētu, kaut pārējās bij sudraba.

-          Lieliski Grumka, lieliski! Esi pieņemts darbā, – sajūsminājās krodzinieks.

Arī orks bija laimīgs, kaut droši vien, savā neizmērojami gudrajā prātā, īsti nezināja par ko jasajūsminās, jo tikai smējās līdzi jaunajam saimniekam.

-          Urghh, Grumka ir laimīgs, galvenais dodiet iespēju Grumkam izkustēties un Grumka mūžam paliks laimīgs.

-          Vari nešaubīties, krodziņā ‘’Dīrātais āzis’’ kustēties nāksies daudz, pat ļoti, – ar viltīgu smīnu noteica Torims.

Runājot par krodziņu ‘’Dīrātais āzis’’, tad tas atradās pierobežā kur kopā sanāca četru zemju robežas. Orku zemes, Cilvēku zemes, Elfu zemes un rūķu zemes. Miers šai nemaz tik ļoti idilliskajā pasaulē bija valdījis ilgu laiku, gadus desmit laikam. Vismaz mūžsenie kari beidzās pavisam vienkārši. Iepriekšējie četru zemju valdnieku, pēc ilgiem jo ilgiem ķīviņiem savā starpā, izdomāja, ka jānosūta savi dēli-mantinieki uz diplomātiskajām pārrunām. Vairāk gan ar mērķi, lai tie saslēgtu alianses pret kādu trešo pusi. Tikšanās laikā, par brīnumu, bojā gāja tikai puse no visu pušu eskortiem. Taču mantinieki nelaimīgā kārtā palika dzīvi. Atgriezās atpakaļ mājās un ziņoja saviem tēviem, ka pārrunas nav devušas nekādus rezultātus. Tiesa, kad nedēļu pēc tam Orku zemes valdnieks nejauši izgāzās no savas pils torņa, Cilvēku zemes karalis vienu rītu pamodās, vai pareizāk sakot nepamodās, ar nazi mugurā. Elfu zemes ķēniņam mantinieks, nejauši, trāpīja ar bultu sirdī un rūķu zemes valdniekam alā klintsbluķis uzgāzās, tad ļautiņi gan mēļoja, ka dēliem pārrunas tomēr bijušas auglīgākas par auglīgām.

Drīz pēc tam, visas valstiņas paziņoja, ka ir noslēgušas mieru savā starpā un nekādas karošanas nebūs, kamēr vien karaliskajos vīna pagrabos būs dzeramā un iespēja žūpot līdz nemaņai.

Un pareizi vien ir, kādēļ gan nesties sasvīdušam pa kaujas lauku, ja tai laikā var mierīgi lakt 1000 gadu laikā sakrājušos un neizdzerto vīnu? Un jo lielākā skurbulī bij visi zemju ķēniņi, jo dzīve vairāk gāja uz augšu. Vīna lauki vairs ne tikai nedega, no pretinieku armādu postījumiem, bet bijušie kareivji no vīnogām izspieda vispēdējāko susliņu, lai būtu ko iedzert uz četru zemju karaļu veselību.

Pa laikam gan gadījās pāris dīvaini atkritēji, kam vīns lāgā negāja pie sirds. Taču tos, par laimi, ātri vien izķēra kā nemiera cēlājus, kas mēģina graut uzplaukumu un pārticību. Piemēram, elfu zemes ķēniņš šo atkritēju ausis krāja, savas pils dzērienu pagrabā, striķītī savērtus.

Taču atgriežamies krodziņā, jo kuru gan interesē žūpošana starpvalstu mērogā, ja pats var tai laikā pasēdēt krogā un tā veselīgi iekampt māgā kādu dubultstopu smagās žvingas.

Krodzinieks bija omulīga paskata vīriņš ar trīskāršu dubultzodu un ļumīgu mucasvēderu, taču kā jau sapratāt, tad tikai omulīga paskata nevis dabas.

Ieaicinājis Grumku krodziņa iekštelpās, iepazīstināja viņu ar pārējiem darbiniekiem.

Elfu Uiašu, kurš sazin kādu iemeslu dēļ bij atbēdzis uz cilvēkzemi. Iemeslus Torins nebija mēģinājis uzzināt, jo tāpat skaidrs, ka neviens elfs aiz gara laika no sava aizsmakušā meža ārā nelien.

Rūķi Hrazu, kura garās atraugas spēja bez maz vai mirušos augšāmcelt. Nu, labi, labi neviens mirušais nebija uzcelts, taču katrā ziņā, nebij sastapta tāda ļautiņa, kurš krogā, lai vai kādā skurbuļa bezsamaņā gulētu uz grīdas, nebūtu pamodies pēc šīs daiļās rīkles skaņas, ko pats Hrazi lepni dēvēja par kunģa mūziku. Un ja vēl krogā uzradās pārdzērušies sugasbrāļi, kas vēma kādā kaktā, tad lepni, šo kopienu, dēvēja par pūtēju orķestri.

Jums droši vien radās jautājums, kādēļ tik raiba kompānija nepieciešama krogā? Tādēļ, ka arī publika bij raiba. Kā jūs domātu kas notiktos, ja rūķis apkalpotu elfu ceļotājus vai cilvēks orku? Nākamā dienā būtu par dažiem krodziniekiem mazāk un par dažiem līķiem vairāk uz šīs nolādētās pasaules. Lai vai kā, bet kārtībai jābūt, ja gribi, lai šai zemē miers valdītu.

Tieši sajaukta rases galdiņa dēļ, iepriekšējais orks, kas strādāja krodziņā, kādu dienu visai nelaimīgā kārtā nomira no tā fakta, ko publikai parasti pasniedz kā ‘’nelaimes gadījumu’’. Teiksim nejauša galvas nociršana pašam sev. Kam negadās?

Tā nu krodzinieks, vajadzības spiests, pieņēma darbā visnotaļ perspektīvo orku Grumki.

-          Nāc iekšā, nāc iekšā! Vakars jau klāt un krogā sarodas viszemju ceļotāji. Nevaram viņiem ilgāk liegt to prieku nobaudīt kādu stiprinošu dziru, – sacīja Torims.

-          Kas Grumkam jādara? – enerģijas pilns jautāja orks.

-          Vispirms jāpasniedz četras orkzemes duļķainās brāgas šiem mūsu zaļganajiem viesiem, – krodzinieks norādīja uz četriem kareivīga paskata orkiem, kas, nevarēdami sagaidīt pasūtījumu, mēģināja ar dūres sitieniem atšķelt ozolkoka galdam stūri. Tas gan ne visai izdevās, jo galds bija makten biezs. Bez tam tā paskats liecināja, ka arī kāds trollis ar zobiem bija mēģinājis izdarīt to pašu ko orki ar dūrēm. Un ja reiz trollis nebija spējis, kur nu orkiem spēt.

Grumka, salējis brāgu kausos un labākajās orku tradīcijās katrā no tiem arī iespļāvis, nolika tos viesiem uz galda. Patiesībā vārds nolika nebūtu īsti pareizi teikts, drīzāk gan nosvieda, jo viena kausa saturs finišēja resnākajam no orkiem sejā. Taču orki nekādu skandālu nesāka, tikai apmierināti norēcās, jo tāda jau ir sena viņu rases tradīcija, ka krodziniekam viens kauss jāizgāž, lai bez kausa palikušais varētu pasūtīt nākamos dzērienus, no kuriem viens atkal, protams, tiek iegāzts kādam sejā un atkal pasūti dzērieni un atkal izgāž, kamēr orki no skurbuļa guļ gar zemi.

Kamēr Grumka apkalpoja savus sugasbrāļus, pa to laiku krogā ieradās trīs cilvēku rases ceļotāji. Katrs no tiem, garāmejot orku galdiņam, iespļāva kausā, tādejādi izrādīdami pieklājību un zīmi, ka ir draudzīgi noskaņoti.

Arī trīs rūķi ievēlās pa durvīm un izdeva garu atraugu par nepārprotamu mājienu, ka ir klāt. Savukārt trīs elfi iekāpa pa ēkas aizmugurējo logu. Droši vien gribēdami izrādīties cik viņu rase ir veikla un akrobātiska. Tiesa tas ne visai skaisti izdevās, jo pirmais, kas līda iekšā, nebija pamanījis, ka logs nav attaisīts un telpā ievēlās ar pamatīgu stikla šķindoņu.

Rūķi, kā rūdīta žvingas cienītāju rase, pasūtīja stiprināto tumšo alu. Hrazns tos sagatavoja pēc īpašās ‘’Dīrātā āža’’ receptes. Paņem traukūdeni, kas bijis saliets iekaltušā mīklas bļodā, pielej klāt tīro skurbuļa esenci – spirtiņu, un visu beidzot, lai iegūtu tumšo nokrāsu, pielej ratu riteņu smēru sajaukumā ar drupinātas darvas pikučiem. Kvalitāte garantēta, jo rūķu izpratnē īsto dzērienu kvalitāti var uzzināt tikai otrā rītā. Jo trakāk dūc galva, jo labāka dzira tikusi dzerta.

Otrā rītā sasniedzot tādu dūkšanas pakāpi galvā, ka vairs nevar izturēt, rūķi paliek traki un spēj kalna vidū klintsbluķus ar nagiem raut ārā, lai tikai kaut kā nomāktu tracinošo dūkoņu. Kā jūs domājat, kādā veidā rūķi izbūvējuši visas šīs pazemes pilsētas zem kalniem? Ne jau garlaicības dzīti. Kādēļ gan normālai būtnei būtu jādzīvo pazemē ja reiz ir virszeme? Taču dūkoņas dēļ cita runa, labāk, lai cīnās ar klints bluķiem, nekā rauj kokus no saknēm ārā, vai vēl trakāk rauj akmens bluķus no pilsētu sienām un torņiem.

Ar elfiem atkal cits stāsts, tie pasūtīja vistīrāko un dzidrāko avota ūdeni kristāla glāzē, jo kā zināms elfi ir imūni pret visāda veida brāgām. Vari liet rīklē kaut orku brūvējumu, viņiem no tā ne silts, ne auksts. Bet kā jau dabas bērniem, kas mīlējas ar kokiem un draudzējas ar dzīvniekiem, jo tīrāks produkts, jo reibinošāks. Elfus apreibina tīrība. Kādēļ tad pēc jūsu domām viņi praktiski dzer tikai avota ūdeņus un pēc tam ar slaidu izteiksmi sāk runāt tādā dzejā, ka pārējie nevar ne acu atraut? Kura gan normāla būtne, skaidrā prātā un pie pilnas saprašanas, runātu dzejā, ar atskaņām un parastiem ļaudīm neizprotamu izteiksmes formā? Skaidrs, ka tikai avota ūdeņu reibuma dēļ.

Vakars slīdēja arvien dziļākā tumsā ar katru izdzerto kausu. Tiesa nevar zināt vai tumšs gar acīm palika kroga īpašo dzērienu dēļ, vai arī saule, ieraudzījusi šos pasaules blandoņas, nolēma, ka nav vērts uz tādiem tērēt savu spožumu un gāja citur. Kur kādi citi blandoņi modās, lai viņus varētu izvest no pacietības ar svilinoši kaltējošiem stariem.

Orki, visi kā viens, bija izmirkuši slapji no ‘’nejauši’’ izgāztajām dzirām, kroga grīda pludoja un runas kļuva arvien skaļākas un skaļākas, jo klausītāji taču kļuva arvien kurlāki un kurlāki, reibuma dēļ.

-          Atceries atgadījumu Gruvešu kalnā? – viens no rūķiem jautāja ar tādu rēkoņu, ka durvīm eņģes vibrēja.

-          Jā, tas bija skaists mirklis! Atceros, kā manas mātes vīra sievas dēls pamodās iemests granīta bedrē, kas kalpoja par cietumu. Viņš skurbulī bija izdomājis iet cirst malku un cērtamos koka bluķus sajauca ar mazajām brāgas mučelēm. Labi, ka tikai pusi toreiz paspēja sacirst, jo no viņa lamām par to, ka elfi iesmērējuši brāķa bluķus, kurus pārcērtot slapjums tekot ārā, pamodās vai pus ciemats. Ciematnieki ieraudzījuši skādi, vispirms grēkāzi gribēja pakārt aiz bārdas, taču vienam radās ideja iemest minētajā bedrē, pieķēdēt un nedot dzert tik ilgi, kamēr pats neizraus, no panikas un smagās dūkoņas galvā, sienā caurumu un neizlauzīsies brīvībā. Joks slēpās tajā apstāklī, ka bedres siena bija no īpaši cieta granīta, kuru līdz šim neviens nebija spējis izraut, lai arī kādā skurbulī atrastos. Līdz ar to rakšanas darbi šajā virzienā bija smagi iekavēti.

Iztempis pus kausu vienā paņēmienā, rūķis turpināja stāstījumu.

-          Sodītais veselu nedēļu mocījās un ārdījās pa cietuma, kamēr no slāpēm un dūkoņas izmisums pieņēma neapturamu paniku. Tika izrauts pamatīgs klintsbluķis un sviest uz aizmuguri un nākamais bluķis, un nākamais, līdz beidzot grēcinieks bija izracis alu, ar nagiem, uz ārpusi. Viņš skriešus devās izlakt sausu tuvējo varžu dīķi. Ties ciematnieki pārrēķinājās, jo izslāpušā rūķa spēks bija tik liels, ka, uz aizmuguri sviestie akmeņi, sagrāva visa pazemes ciemata balstus un kalns iebruka, iznīcinot it visu kas bija apakšā. Tādēļ to tagad arī sauc par Gruvešu kalnu, jo stāv šķībi sagāzies.

Rūķu bariņš krogā palaida smago smieklu šalti un cits, no viņu pulka, turpināja citu tikpat muļķīgu stāstījumu. Cilvēki pa to laiku apsprieda kādu šāsdienas ceļojuma atgadījumu.

-          Tas vecis bez biksēm, ko sastapām šurp nākot, gan bij mūlāps. Vispirms skrien bļaudams, ka viņu aplaupījis zaļš radījums un pēc tam brīnās, ka mēs viņam noraujam kreklu ar kuru pašam aizsiet muti. Ko brēc kā tāds nelabais, it kā pēc mūsu nodzertajām acīm neredzētu, ka mums vakar sanācis tā pamatīgāk ietempt un ir smaga diena. Varētu padomāt, ka nezina, ka pārāk skaļš troksnis tracina tādus grūtsiržus kā mēs.

Otrs cilvēks papildināja

-          Jā viņam vēl paveicās, ka mēs esam labas dabas un tikai aizdambējām muti un sasējām rokas, lai neatsvabina savu bļaurīgo rīkli. Vismaz var turpināt skrējienu uz orkzemi. Cits, mūsu vietā, būtu vēl arī kājas sasējis un grāvmalā iemetis.

Trešais, laikam ar vismīkstāko sirdi, jo bij aizdomājies par večuka gaitām vistālāk, piebilda.

-          Es gan vienīgi nesapratu kādēļ viņam bija jāskrien uz orku zemi, tur taču tādus dīvaiņus ātri vien samaļ suņu barībai. Bet, lai vai kā, vismaz tagad visu četru zemju ļaudis var būt pateicīgi, ka tādam trakajam gals klāt. Nav ko traucēt, galvassāpju nomocītus ļaudis.

Orku galā notika sarunas, par lietām, kuras laikam saprast var tikai viņi paši. Kaut arī visticamāk, ka arī viņi nesaprata.

-          Urghh, kā es toreiz cirtu pa to stulbeni, tā šam galva aizlidoja.

-          Jā tas bija labi? Pag, ko tu tikko teici?

-          Es teicu, ka toreiz biju stulbenis, jo man galva aizlidoja.

-          Ko? Kaut kas nav riktīgi.

-          Kā?

-          Kā tu vari būt tagad stulbenis, ja tev toreiz galva aizlidoja?

-          KO? Tu mani pa stulbeni nosauci!

-          Nē, tev nav galvas?

Par stulbeni nosauktais pataustīja vietu kur bija jābūt galvai un sāka smieties.

-          Hahaha, piemānīji mani. Man ir galva.

-          Jā, hahaha, pats sevi arī piemānīju, jo domāju, ka tev tās nav.

-          Vispār vienalga, vai galvas ir, vai nav . Saimniek vēl vienu dzērienu kravu!

Tumsa ārā bija kļuvusi vēl lielāka un satrakota vilku gaudoņa vēlo laiku tikai apliecināja. Krodzinieks durvis bija aizslēdzis jau labu laiku atpakaļ. Par zīmi, ka jaunus viesus šovakar vairs neuzņems. Savukārt esošie apmeklētāji savā reibuma pakāpē atradās uz tās robežas kur balansē ‘’visu varu’’ un gulēšana zem galda.

Torims saaicināja savus darbiniekus tuvāk.

-          Grumka, aizej pie saviem ciltsbrāļiem un pasaki, ka cilvēki esot izteikušies, ka tā cūka ko viņi pašlaik tiesājot, garšo tikpat pretīgi, cik izskatās orku ļaudis.

Grumkam divreiz nebija jāsaka, viņš, pirkstu kauliņus izkrakšķinājis, piecilpoja pie saviem sugas brāļiem un visu pateica.

Orki neko neteica, bet tikai pasūtīja vēl vienu dzērienu. Dzēriens tika atnests, orki klusēja, dzēriens tika izdzerts, pagāja vēl laiciņš, līdz beidzot viens no orkiem, galdu apgāzdams, pielēca kājās.

-          Es sapratu, beidzot sapratu! Tie pērtiķgalvas cilvēku mūdži laikam mūs apvainoja? – pārliecināts izsauciens mijās ar jautājuma intonāciju.

-          Tu droši zini? – pārjautāja viens no orkiem urbinādams degunu.

-          Nu kā tad, viņiem negaršo cūka.

-          Bet kāds tam sakars ar mums?

Pirmais orks apstulba.

-          Nu, vispār nezinu, bet katrā ziņā mums jāsadod pa kaklu pērtiķgalvām.

-          Būtu tā uzreiz teicis, ka jāiet kauties, savādāk runā tik gudri kā tāda pērtiķgalva!

Ar kviekšķošiem rēcieniem, orki metās virsū cilvēkiem.

Taču cilvēki bija sagatavojušies, jo tikko no viņu galdiņa prom aizgāja Torins, kurš bija brīdinājis, ka orki ko plānojot pret viņiem.

Kautiņš bija īss, viena orka šķēpa metiens trāpīja garām cilvēkam, taču pienagloja pie sienas elfu, kurš bija uzkāpis uz galda, un avota ūdens žvingā kaut ko murmulēja atskaņās par tēmu ‘’Kad mēness uzlec tumsonīgajā naktī, tad zaļā zāle dūmakaini mirdz’’.

Tā arī bija lielākā orku kļūda, jo nolohojošā orka galva, no cilvēka raidītā zobena cirtiena, pēc mirkļa izlidoja pa elfu izdauzīto logu. Savukārt abi atlikušie elfi steigā atvilka lokus, tiesa, laikam skurbuļa ietekmē, ar mērķēšanu ne visai veicās. Viena bulta skaisti finišēja rūķī, pavisam nepiedienīgā mirklī. Rūķis ar pārlaimīgu smaidu dzēra pēdējās darvas atliekas no kausa, kad bulta caururbjot koka kausu apstājās tieši rīklē. Rūķis tā arī miroņa statusā palika uz grīdas guļot, caururbtās bultas dēļ turot kausu pie lūpām.

Pārējiem trim orkiem veicās dalīti, viens nogūlās no otra elfa radītās bultas, bet atlikušajiem diviem uzbrukums cilvēkiem izdevās veiksmīgi. Vienam veiksmīgi vārda tiešajā nozīmē, jo uzbrukuma mirklī tam nošļuka bikses un kājas sapinis, ar slaidu pagriezienu pa asi, nolikās garšļaukus. Attiecīgi viena cilvēka galva bija pārvērtusies par divām brīvi karājošām puslodēm, jo lāpsta, ar kuru orks bija devies uzbrukumā, skaisti izslīdēja no rokām un mērķi mācēja pati atrast.

Otrs orks, laikam skurbuma iespaidā, iedomājās, ka ir nez kāds varonis un vairogu nevis turēja rokā, bet kā lidojošo šķīvīti palaida uz cilvēka pusi. Dzērāja laime nostrādāja un tas trāpīja pa zobiem. Atskanēja jauka birstoša skaņa zobu atlūzām triecoties pret grīdu.

Abos, dzīvi palikušajos, rūķos atdzima sendienu naids pret elfiem un ar rēcieniem, kas mijās ar atraugām, metās virsū elfiem. Viens bij gatavs uzreiz. Kā malka pēc kārtīga vēziena pāršķēlās uz pusēm. Otram rūķim misējās. No orku dzertiņa nopludinātā grīda bija slīdīga un rūķis ieskrējies tā arī nespēja apstāties un finišēja uz šķēpa, kas bija pienaglojis elfu. Tagad tur divi beigti gaļas blāķi karājās. 2:0 šķēpa labā.

Vienīgais dzīvais elfs, izvilcis nazi un, neizprotamu iemeslu dēļ, pirms tam apmetis gaisā salto, atviegloja pēdējam rūķim nākotni uz šīs nolādētās pasaules, izbeidzot viņa dzīvi. Taču elfa dzīvi atviegloja orks kurš veikli rīkojās ar vairogu. Jauns vairoga lidojums, lūstoša sprandas skaņa un elfa ķermenis sāk kļūt vēsāks ar katru mirkli.

Savukārt cilvēks bez zobiem tomēr vēl spēja rīkoties un ar pēdējiem spēkiem, pacēlis orku, uzgrūda viņu uz šās diena varoņa – šķēpa. 3:0.

Vienīgais rīcībspējīgais cilvēks atkāpās un pazuda. Pazuda ar kritienu pa trepēm uz pagrabu, dzīvs bija, taču tāds pusapstulbis cēlās kājās.

Orks ar lāpstu un nošļukušajām biksēm, vispirms piebeidzis bezzobaino, metās pakaļ streipuļojošam cilvēkam pagrabā. Taču viņam atkal skurbumā solis, jau otru reizi šodien, misējās un ar izstieptu lāpstu vien lidoja lejā, kur uzdūra cilvēku, kā arī pats uzdūrās uz izstieptā zobena.

Ar izrādi uz kāpnēm, pēdējais kroga apmeklētājs bij beigts un Grumka tik apstulbumā kasīja savus netīros zobus.

-          Lieliski Grumka, pat ļoti! Tik labi mums vēl nekad nebija bijis. - priecājās Torims.

-          A? – bija vienīgā skaņa, kuru orks spēja izdvests.

-          Parasti kāds pārītis paliek pāri, tad mums pašiem jāizklaidējas, – ar slaidu virtuves naža vēzienu krodzinieks nošķērēja elfam ausi. - Šīsdienas guvums 3 pāri elfu ausu, 3 rūķu bārdas, 3 pāri cilvēka plaukstu un 4 orku šņukuri.

Kad viss guvums bija savākts vienuviet, sašķirots un sapakots pa rasēm, Grumka pajautāja.

-          Ko iesāksiet ar šo visu?

-          Nu kā? Elfu ausis nosūtīsim elfzemes valdniekam, cilvēku plaukstas cilvēku valdniekam, rūķu bārdas rūķu valdniekam un orku šņukurus, orkzemes valdniekam. Ar klāt uzrakstītu pavadvēstuli, kurā tiek pieprasīta atlīdzība, kas izsludināta par nedzērājiem kas blandās pierobežā.

-          Atlīdzība?

-          Miera nodrošināšanas likums, kas nosaka, ka pierobežas krodzinieka pienākums ir nogādāt dzīvus vai mirušus nedzērājus attiecīgās rases valdniekam, jo ir aizdomīgi, ja cilvēks ir krogā un nedzer. It sevišķi pierobežā. Bet ja reiz neviens nedzērājs neklimst, šai dvingas zemē, apkārt, tad kādēļ gan nenosūtīt, atlīdzības dēļ, dzērāju ķermeņa daļas? Tāpat neviens neatšķir. Kaut kā taču iztika jāpelna, ja reiz muca iztirgotas brāgas nes mazākus ienākumus kā iztirgota sulas glāze, bet sulu neviens nepērk?

Nakts pagāja tīrot asinspirti un sakārtojot krogu. Pa dienu vēstnesis atnesa pagājušā mēneša atlīdzības no elfzemes un, nākošās dienas vakarā, Grumka laimīgs aicināja iekšā krogā jaunas pļēgurādas. Pa dienu izgatavoto rungu gan ar kāju aši iestumdams letes ēnā, pirms kāds no viesiem pamana.