Saskaņā ar mūsu toreiz publicēto saraksti, Girkins vēl līdz aprakstītajiem notikumiem atradās Odesā, sastādot maidana aktīvistu sarakstus, kas grasījās veikt autobraucienu uz Krimu, lai nepieļautu referendumu. Taču viņa īstā karjera sākās tāpat kā Borodajam tad, kad viņus pārmeta uz referenduma nodrošināšanu.
No Girkina vēstules cīņu biedram pirms nosūtīšanas no Krimas uz Donbasu 31.03.2014: "Problēma ir tā, ka es pats praktiski tagad Krimā vairs neko nevaru. Es izpildu uzdevumus ziemeļos, bet mani vietējie kolēģi un milicija mani tur aizdomās velns zina par ko un uzskata par "bīstamu trako". Un ir jau sākuši pamazām manus cilvēkus ķerstīt. Drīz tiks klāt arī man. Nekādu oficiālu statusu (vispār nekādu) es neesmu saņēmis un turos tikai ar dažiem sakariem personīgi ar Aksenovu... no galveno uzdevumu izpildīšanas atiet es netaisos (bet nodarboties ar citām lietām nāksies, ka maz neliksies - ar pasēm arī ir visādas mocības)".
Totālā propaganda un ar to saistītais nacionālisma uzvirmojums skāra cilvēku likteņus. Pēc pilnīgi ticamiem aprēķiniem Ukrainas austrumos kritušo, brīvprātīgo skaits no Krimas (attiecībā pret pussalas iedzīvotāju skaitu) ir lielāks par kritušo skaitu no visiem pārējiem reģioniem.
Krievijas armija kā politikas objekts.
Krievijas armijai gadsimtos nav bijusi raksturīga politiskā patstāvība. Karus pieteica politiķi. Un Drošības padomes sēdēs pirms lēmuma pieņemšanas ziņoja gan izlūki, gan militāristi, gan prezidenta administrācija. IZsvēra iespējas, pirmām kārtām, nacionālistiskās idejas, ar kurām Krievija tur nāca. Spriežot pēc referenduma, atbalsts bija reāls. Taču ir avoti, kas pārliecina, ka sākumā armijnieki gāja uz Ukrainu "ne pēc pašu vēlēšanās". Bet uzvarējušie armijas izmantošanas idejas bija Patruševs un Segejs Ivanovs, un nevis Šoigu.
Vēl viena svarīga detaļa. Krimā Putins izmantoja karaspēku, kas tur - Sevastopoles kara bāzē - atradās pēc saskaņošanas ar Ukrainu. Maksimālais mūsu armijas pārstāvju skaits Krimā pēc šī līguma - 26 000. Ar to pietika, skaita pārsniegšana netika fiksēta. Toties Donbasā nāktos ievest karaspēku bez jebkādas saskaņošanas, tā jau būtu visīstākā agresija. Uz to, acīmredzot, V. Putins [tolaik] nebija gatavs.
Liktenīgais kārdinājums.
Iespējams, ka acīmredzamais vieglums un ātrums, ar kādu tika sasniegti praktiski visi mērķi Krimas operācijā, nospēlēja liktenīgu lomu situācijas attīstībā Donbasā pēc pāris mēnešiem. Situāciju sarežģīja arī ārkārtīgs laika deficīts, lai to novērtētu. Kremļa uzdevums bija acīmredzams - saglabāt maksimāli iespējamo Krievijas iespaidu uz Ukrainas politiku. Taču kā? Konkrēti risinājumi un ceļi varēja būt dažādi.
Kad PSKP CK un Politbirojā tika apspriesta karaspēka ievešanas perspektīva Afganistānā, bija kara partija un miera partija. Cīņa ilga pusotru gadu un to labi ilustrē dokumenti no lielās sēra Rodrika Breitveita grāmatas "Afgāņi". Un sākumā miera partija bija stiprāka un tās argumenti guva virsroku. Iedomājieties tikai, PSRS Aizsardzības ministrs Ustinovs bija pret vanagiem no VDK.
Ja nu arī Krievijas politiskajā virsotnē nebija vienprātības attiecībā pret metodēm? Taču Ukrainas bruņoto spēku acumirklīgā sagrāve Krimā, labprātīga 3/4 daļas personālsastāva pāriešana Krievijas armijā atklāja Ukrainas bruņoto spēku katastrofālo stāvokli. Radās neattaisnota, kā to vēlāk parādīja kara gaita, militāri-politiskā eiforija. Pārsvaru guva viedoklis: ar šo karaspēku bez vadības un motivācijas civilie zemessargi tiks galā tikpat ātri, vajag tikai viņiem palīdzēt ar instruktoriem un ieročiem.
Iespējams, pēc Krimas šie argumenti lika diskusijā pirmajā vietā nonākt vanagiem. Krievijas tradicionālie instrumenti vienmēr bija bijuši Ārlietu ministrija, gāzes un parādu šantāža, pašas attīstītākās Ukrainas rūpniecības daļas atkarība no Krievijas pasūtījumiem. Tikai ne armija.
Ar tādu spiedienu nebija neviena nedēļa, lai ko pārdomātu. Neviens neparedzēja neizbēgamo Ukrainas armijas reorganizāciju, to, ka tur parādīsies ne mazāk motivēti brīvprātīgie, ka valsts politiski konsolidēsies. Neparedzēja, ka viņu armija viegli saņems no sabiedrības atļauju pielietot pašu graujošāko tehniku pašu pilsētās (tāpat kā mūsu pilsoņi piekrita masveidā sagraut Grozniju). Bija domāts, ka arī tālāk viss ies tāpat kā Krimā.
Kādreiz vēsturnieki iegūs savās trokās dokumentus, kas noteica Krievijas vadības lēmumus šajā liktenīgajā laikā. Vēl agrāk memuārus sarakstīt tiešie notikumu dalībnieki. Un mēs uzzināsim - vai no armijas viedokļa spīdoši veiktā Krimas operācija nav kļuvusi par iemeslu milzums cilvēku bojā ejai, sankcijām un mūsu valsts starptautiskajai izolācijai?