Nomaļā klusētāja atgriešanās
Ar krietnu devu melnā humora apveltītie mūsdienu pētnieki apgalvo: ekstremālu izjūtu cienītājiem ļoti paveicies, ka viņi mīt uz Zemes, jo uz šīs planētas patlaban esot vismaz 600 aktīvā darbībā, tikai atšķirīgās pakāpēs, esošu vulkānu. Konstatēts, ka pēdējo 10 000 gadu laikā cilvēce pārcietusi aptuveni 5000 nopietnu vilkānu izvirdumu, no kuriem bijuši arī tādi, kas būtiski mainījuši vēstures gaitu – piemēram, 1470.gadā pirms mūsu ēras notikušais izvirdums Santorini salā. Bija arī leģendārais Vezuva izvirdums 79.gadā, kas apraka pelnos vismaz divas pilsētas – Pompeju un Herkuliānu. Savukārt Zunda arhipelāga Krakatau izvirdumu joprojām uzskata par apzinātajā cilvēces vēsturē vislielāko katastrofu.
Indonēzija atrodas divu tektonisko plākšņu sadures vietā, un tā pazīstama ne tikai ar unikālo tropu ekostiku, bet pat vairākiem simtiem snaudošu vulkānu, kas dīvainā kārtā “sapulcējušies” tik lielam daudzumam salīdzinoši nelielā teritorijā. Turklāt zīmīgi, ka iepriekš Krakatau pat nemaz nebija uzskatāms par vulkānu – tas bija neliels saliņu sakopojums lielākajā un nozīmīgākajā Zunda arhipelāgā, kurā lielākā bija 9x5 kilometrus lielā Krakatau sala, ko veidoja trīs savstarpēji saauguši krāteri: 81,3 metrus augstais dienvidu Rakats, 450 metrus augstais centrālais Danans un ziemeļdaļā esošais Perbuatans 120 metru augstumā. Šajā nelielajā arhipelāgā vēl ietilpa Pēditenas un Langas salas un vairāki vienkārši sīki sauszemes pleķīši.
Krakatau bija pilnībā neapdzīvota sala – tuvākā cilvēku apmetne atradās vismaz 29 kilometru attālumā, turklāt valdīja uzskats, ka aktivitāte šajā veidojumā izzudusi jau pirms vairākām simtgadēm, tāpēc arī nav un nekad nav bijis nekādu novērojumu pirms 1883.gada maija, kad pēkšņo vulkānisko aktivitāti sāka novērot no kuģiem, kas pārvietojās pa Zunda arhipelāgu un tam garām.
Tā gada 20.maijā no vācu kuģa “Elizabete” virs viena krātera fiksēja gāzveida mākoni, kas stiepās gaisā vismaz 11 kilometru augstumā, turklāt neilgā laikā viss kuģa klājs bija noklāts ar vulkānisko putekļu kārtu. Pazemes grūdienu un sprādzienu trulās atbalsis varēja sadzirdēt pat tagadējā Indonēzijas galvaspilsēta Džakartā. Saistībā ar šo informāciju 1882.gada 27.maijā vulkānu apsekoja speciāla komisija, noskaidrojot, ka Perbuatanā ik pēc 5 – 10 minūtēm notiek sprādzieni, no kuriem dūmu un tvaika stabi paceļas vismaz 2 – 3 kilometru augstumā, un visi uz salas esošie koki noklāti ar pemzu, kas izrāvusies brīvībā no Krakatau dzīlēm. Taču faktiski jau tūlīt pat aktivitāte noklusa. Tiesa, kā noskaidrojās vēlāk, lai pēc laiciņa atkal jaunā spēkā atkārtotos.
Tā paša gada jūnija beigās izvirdums atjaunojās, taču tagad jau iespaidīgākā mērogā. 24.jūnijā krātera rīkle bija jau tik lielā mērā paplašinājusies, ka Perbuatana stāvās klinšu sienas bija vienkārši pazudušas. Vēl pēc divām nedēļām uz salas jau bija izveidojušies trīs lieli un vairāki sīki krāteri, turklāt tie visi izvirda pelnus un tvaiku, kā rezultātā pelnu lietus šajā rajonā jau vairs neapsīka ne uz mirkli. Bet 12.augustā novērotāji ziņoja, ka Krakatau visas nogāzes pilnībā noklātas ar vismaz pusmetru biezu vulkānisko putekļu kārtu. Kopš tā brīža uz Krakatau cilvēks vairs nevarēja izkāpt – visus turpmākos novērojumus varēja veikt tikai no krietnā attālumā esošiem kuģiem.
Nepieredzēta katastrofa
Īstenā katastrofa izvērtās 1883.gada 26.augustā. Vēstīts, ka tās dienas rīts bijis jauks un patīkams – debesīs nezin kāpēc pat neesot bijis pēdējā laikā jau it kā ierastās vulkānisko pelnu dūmakas. Taču aptuveni vienos pēcpusdienā sāka izpausties sagaidāmās postažas pirmais vēstnesis – draudīga pazemes dunoņa. Tā bija sadzirdama aptuveni 200 kilometru rādiusā, un, tuvojoties dienas beigām, kļuva tik spēcīga, ka ļaudis nespēja iemigt.
Bet jau aptuveni pulksten divos dienā novērotāji no kāda kuga redzēja gaisā enerģiski paceļamies vairākus pelnu stabus, kas sasniedza 27-33 kilometru augstumu. Tūlīt pat sekoja vairāki jaudīgi sprādzieni, pēc kā pelni, kurus vienlaikus izmeta trīs vulkāna krāteri, pārklāja visu kuģi, kas tobrīd atradās jūrā vismaz 20 kilometru attālumā no Krakatau.
Piecos pēcpusdienā uzradās pirmais cunami, ko izraisīja krātera nobrukums. Sākās visīstākais vulkānisko pelnu lietus, savukārt debesis virs Krakatau aizklāja vairākus desmitus kilometru liels melns mākonis. Nelielāka izmēra kugi, kas nebija paspējuši aizbraukt no šī rajona, acumirklī vai nu nogrima, vai tos izmeta tālu krastā sauszemē. Cunami viļņi nomēza no zemes virsmas vairākus apkaimes ciematus. Tieši virs vulkāna plaiksnīja zibeņi, vusu nakti un līdzpat rītam turpinājās sprādzieni un dārdi, pazemes grūdienu rezultātā uz daudzām apkaimes salām sagruva mājas.
27.augusta rīta agrumā debesis it kā uz mirkli noskaidrojās, taču jau drīz atkal visu pamali ieskāva bieza dūmaka, kas nākamo divarpus diennakšu laikā vairs tā arī neizkliedējās – visi zināja, ka saule ir uzlēkusi, taču to nevarēja redzēt. Kāds aculiecinieks vēlāk rakstījis: “Nelaimīgie aborigēni uzskatīja, ka iestājies pasaules gals, tāpēc gluži kā aitas sablivējās cieši bariņā. Viņu dzīvniecisko baiļu pilnā kliegšana visu notiekošā atmosfēru padarīja vēl nomācošāku.” Tostarp gugantiskas pelnu, pemzas, izdedžu un mīklveidīgas dubļu straumes masas neatvairāmi plūda virzienā uz Javas un Sumatras salu. Sešos no rīta uzbrukumā piekrastei devās atkārtots cunami vilnis.
Bet 27.augustā pulksten 10.02 iestājās Krakatau apokalipse. Salu skāra tik jaudīgs un skaļš aprādziens, ka visu apkaimes rajonu iedzīvotāji vienlaikus bija kontuzēti. Savukārt vulkāna izvirduma produktus – gāzes, tvaikus, pelnus un iežu atlūzas kopumā vismaz 18 kubikmetru apjomā – izsvieda gaisā līdz pat 70-80 kilometru augstumam vismaz viena miljona kvadrātkilometru lielā laukumā. Aptuveni sešu kilometru rādiusā izvirdušās masas sablīvēja milzīgas 20-40 metrus biezas plāksnes. Sprādziena izraisīti vairāki šaušalīgi cunami sasniedza pat 40 metru augstumu, citu pēc citas kā nieka kumosus aprijot mazās saliņas, savukārt tālāko lielo salu piekrastēs nomēzot arī pilsētas, mežus un Javas piekrastē izbūvēto dzelzceļa uzbērumu. Pilnībā sagrautas bija Anžera, Bentama, Meraka un vēl vairākas lielās pilsētas, savukārt visas uz Sebesi un Serami salām esošās būves vispirms apraka iznīcinoša vulkānisko pelnu kārta, bet jau drīz aizskaloja prom cunami viļņi.
10.54 fiksēts otrs gigantisks tik pat lielas jaudas sprādziens, taču šajā reizē tas neizraisīja papildu cunami viļņus. Tie radās tikai pēc nākamā sprādziena 16.35 un bija mazāki un ne tik iznīcinoši. Sprādzieni, vētra un spēcīga jūras viļņošanās turpinājās visu nakti, kamēr biedzot pamazām tā kā nomierinājās. 1883.gada 28.augusta rītā debesis pamazām sāka noskaidroties, pazemes dārdoņa kļuva aizvien vārgāka.
Taču tās vēl nebija pilnīgas katastrofas beigas: nelieli grūdieni un sprādzieni turpinājās arī septembrī un oktobrī, bet pēdējais nopietnais Krakatau izvirdums fiksēts vēl 1884.gada februārī.
Cunami apkārt zemeslodei
Pati mazākā saliņa šaušalīgajā sprādzienā sadalījās divās daļās. No Krakatau vairs nebija pāri palikusi pat ne trešā daļa – krāteri Danans un Parbuatans bija pilnībā un bez pēdām pazuduši. Langas sala bija palielinājusies par 0,3 km2, bet Ferleitena pat vairāk nekā par 8 km2. Viena no saliņām bija pilnībā pazudusi zem ūdens, toties tās vietā turpat bija izveidojušās divas jaunas – Streijera (3 km2) un Kalmeijera (4 km2), taču pēc neilga laika arī tās nogrima. Tostarp pamatīgi bija mainījies arī jūras dibena reljefs: tur, kur iepriekš jūras dziļums bija 36 metri, tagad dominēja sēkļains seklums un attiecūgais rajons vairs nebija piemērots kuģošanai.
Vēl pazudušo Danana un Perbuatana vietā jūras dibenā bija izveidojušās divas ieplakas: viena 120 metrus dziļa starp Langas un Ferleitenas salām, otra jau 300 metru dziļumā vairāk virzienā uz dienvidiem. Savukārt Rakatas vietā bija izveidojusies kaldera – gigantiska vulkāniskā piltuve trīs kilometru diametrā un 275 metru dziļumā. Aculiecinieki vēstījuši: no attāluma licies, ka uz saliņām deg ugunskuri, jo virs tām bija uzkrājušies dūmi, kas gan patiesībā bija tvaiks, kas pacēlās no izvirstajām iežu masām, kuras bija uzkarsētas līdz augstai temperatūrai. Pemza bija pārklājusi jūru ar savdabīgām peldošajām salām tādā mērā, ka pat ar lielu iegrimi apveltīti kuģi nespēja izlauzties cauri šai gūzmai. Kopumā vulkāniskie pelni bija pārklājuši vismaz 750 000 km2 lielu laukumu.
Kā jau iepriekš minēts, pēc pirmā Krakatau sprādziena tuvākās apkaimes rajoniem pāri gāzās šaušalīgs cunami. Paisuma vilnis, ko izraisīja krātera piepildīšanās ar ūdeni, aiznesās prom no salas, sasniedzot ātrumu 1100 kilometri stundā, kas faktiski pārsniedz skaņas ātrumu. Šis cunami izrādījās pat nesalīdzināmi postošāks par pašu vulkāna izvirdumu, vēsturē savu īpašo vietu saglabājot tieši saistībā ar saviem jaudas ziņā rekordlielajiem viļņiem. Vairāk vai mazāk spēcīgi viļņi bija novērojami visā Indijas okeāna piekrastē atkarībā no konkrētās vietas attāluma līdz Krakatau. Viļņošanās izplatījās visā Klusajā okeānā, parvarot gandrīz 13 000 kilometru attālumu un sasniedzot Amerikas un pat Austrālijas piekrasti. Savukārt Atlantijas okeānā cunami, ko izraisīja sprādziens Zunda arhipelāgā, bija novērojams pan Panamas šaurumā, gan Lamanšā. Tādejādi var droši apgalvot, ka visas apzinātās cilvēces vēsturē cunami vilnis pirmo reizi apskrēja apkārt visai zemeslodei. Un tas jau izklausās šaušalīgi, patiešām.
Spēcīgāk par amerikāņu atombumbām
Taču viss iepriekš minētais faktiski ir tikai gluži zinātnisks novērtējums, tikai sausi fakti. Realitātē viss izskatījies pat nesalīdzināmi baisāk. Tikai vairākas dienas vēlāk, kad bija izklīdis grūti caurskatāmais puteklu plīvurs, varēja sākt novērtēt īstenos katastrofas apmērus. Bija pazudušas vairākas salas, cilvēki bezpalīdzīgi aiznesti tālu jūrā, Javas un Sumatras piekraste izmainījusies līdz nepazīšanai – agrāk zināmas vietas varēja atrast vairs tikai atbilstoši ģeogrāfiskajiem datiem, bet ne pēc to ārējā veidola, un visviet valdīja totāla postaža, nebija saglabājusies neviena nesagrauta ēka, pilnībā nopostīts savulaik ļoti stabili uzbūvētais bākas tornis.
Novērtēts, ka gigantiskie cunami viļņi aizplūduši sauszemē vidēji līdz pat trim kilmetriem, turklāt viss šis ceļā bija nežēlīgi noklāts ar dzīvnieku un cilvēku līķiem. Pilnībā noslaucīta bija arī visa tropiskā augu valsts. Iepriekš auglīgā augsne bija pilnībā noskalota un tagad tur bija tikai dubļu, izvirduma produktu un kopā ar saknēm izrautu koku un sagrautu māju sajaukums.
Pat baiso cunami spēku liecina arī dažādi papildu fakti. Sumatras ostā Telukbetungā noenkuroto vācu karakuģi pēc katastrofas atrada uz sauszemes trīs kilometru attālumā no jūras aptuveni 10 metru augstumā virs jūras līmeņa. Bija gājuši bojā 2500 akmeņlauztuves strādnieku, kuru līķus arī atrada mēreni dīvainā vietā – 46 metru augstumā virs jūras līmeņa, nevis pazemē. Aprēķināts, ka kopumā Krakatau izvirdums un cunami no zemes virsmas noslaucīja vismaz 300 apdzīvotu vietu un laupīja dzīvību 36 – 40 tūkstošiem cilvēku.
Uzstādīta vēl arī virkne citu savdabīgu rekordu. Tie Sumatras iedzīvotāji, kuriem palaimējās palikt dzīviem, vēlāk stāstīja, ka liesmojoši pelni ielauzušies viņu mājokļos un plosījušies “kā nevaldāma strīklaka”. Pētnieki paskaidrojuši, ka tās bijušas tā dēvētās prioklastiskās plūsmas – īstena vulkānisko gāzu un pelnu lavīna, kurai, lai sasniegtu būdiņas, iepriekš vajadzēja virs satrakotās jūras nolidot vismaz 35 kilometrus!
Pētnieki arī aprēķinājuši, ka sprādziena laikā izdalītā enerģija bijusi pielīdzināma 100 000 tādu atombumbu kopējam spēkam, kādu 1945.gada augustā amerikāņu kara noziedznieki nometa uz Japānas pilsētu Hirosimu. Nav nekāds brīnums, ka Krakatau uzsprāgšanas dārdoņa pat 150 kilometru attālumā esošajām mājām izsita visas logu rūtis, izrāva no eņģēm durvis un slēģus, savukārt no sienām krita nost apmetuma gabali. Baisā dārdoņa pilnībā labi bija saklausāma 2000 kilometru tālumā esošajā Filipa salu jeb Filipīnu galvaspilsētā Manilā, 3600 kilometru attālajā Centrālāfrikā, arī aptuveni 5000 kilometru attālajā Madagaskarā un Rodrigesa salā, kā arī vēl tālāk esošajā Austrālijā un ASV. Sprādziena gaisa vilnis aizvēlās līdz Japānai, un Tokijas barometri uzrādīja krasu atmosfēras spiediena paaugstināšanos.
Bet Eiropā, piemēram, Francijas ostā Havrā tieši 27.augustā aparatūra fiksējusi jūrai pāri skrienošu, lai arī salīdzinoši sīku – tikai 12 centimetru augstumā -, tomēr stabilu un visaptverošu vilni. Vēstīta, ka baisās dārdoņas izraisītais skaņas vilnis nevis vienkārši bijis vairāk vai mazāk spēcīgi sadzirdams praktiski visā pasaulē, bet apriņķojis zemeslodei apkārt 7 (!) reizes, un planētas atmosfēra no šā impulsa biedējoši trīcējusi.
Atbalsis visā pasaulē
Neskatoties uz to, ka Krakatau izvirdums oficiāli izbeidzās 1884.gada februārī, tā atstātās pēdas pasaulē raisīja atbalsis vēl vairākus nākamos gadus. Pirmā gada laikā daudzviet regulāri nokrita pelnu un pemzas lietus. Zīmīgi arī tas, ka uzradās ļoti pārsteidzoša parādība: saistībā ar to, ka Zemes atmosfēra bija burtiski piedzīta pilna ar pelniem un putekļiem, Saules radiācijas līmenis samazinājās faktiski par 30%...
Tostarp ar pašu Sauli un Mēnesi sāka notikt kaut kas dīvains un pārsteidzošs. Dispersijas rezultātā Saule iemantoja viegli zilganu nokrāsu, bet Mēness kļuva koši zaļgans. Sākotnēji šo parādību varēja novērot tikai Krakatau tuvumā, bet tad tā uzradās arī Ceilnā (tagad Šrilanka), Maurīcijā, visā Āfrikas rietumu piekrastē, visbeidzot aizceļojot līdz Brazīlijai, Eiropai, ASV un Austrālijai.
1883.gada novembra beigās un visas sekojošās ziemas laikā Eiropā bija novērojams vēl kāds neparasts fakts: to pašu atmosfērā nokļuvušo pelnu dēļ saules rieti tur sāka iemantot asinssarkanu nokrāsu, pietiekami ilgi neizzūdot, bet pēc tā uzreiz visapkārt iestājās teju vai nedabiski liela tumsa. Drīz tas pats sāka notikt arī ar ausmām. Tas bija vienlaikus gan neparasti, gan arī skaisti, un tieši tāpēc daudzi mākslinieki (Klods Monē, E.Munks) neparastās purpura krāsas debesis iemūžinājuši savās gleznās. To aprakstīja arī dzejnieki.
Tostarp tas nekādā gadījumā nav viss stāsts par mazo un iepriekš šķietami necilo vulkānu Krakatau. Galvenais vēstījums ir tāds, ka šis vulkāns joprojām ir dzīvs. Tūlīt pēc izvirduma 1883.gadā tas kļuva pilnīgi sterils, taču jau pēc nepilna pusgada pētnieki konstatēja tajā plēsīgu zirnekli, vēl pēc gada – zilaļģes, bet vēlāk jau parādījās zāļaugi un sūnas, pat kokospalmu dīgsti. Tik pamatīgi sakropļotais dabas nostūris pamazām sāka atgūties, pēc sešiem gadiem Krakatau atkal bija tipisks tropu rajons, bet 30 gadus pēc sprādziena šajā saliņā jau mita 140 augu un 202 dzīvnieku sugas. 1933.gadā Ktakatau mita ne mazāk par tūkstoti dzīvnieku sugu. Mūsdienās sala un tās tuvākā apkaime iekļauta īpaša Indonēzijas nacionālā parka teritorijā (Ujung Kulon).
Bet 1928.gadā vecā vulkāna vietā pēkšņi uzradās jauns konuss, kuru vietējie iedzīvotāji nodēvēja par ”Krakatau bērnu” (Anak Krakatau). 1952.gadā tas sāka demonstrēt savu raksturu, kas, visdrīzāk, ne par mata tiesu neatšķiras no sava radītāja – virs krātera regulāri vairāku metru augstumā paceļas dūmu stabs, no tā izlido “vulkāniskās bumbas” jeb krietna izmēra lavas gabali, savukārt naktīs redzami uzkarsētas gāzes izmeši.
Mūsdienās Anaks Krakatau sasniedzis 200 metru augstumu un garumā izstiepies līdz vienam kilometram. Un, lai arī tas uzvedas visnotaļ miermīlīgi un pieklājīgi un pētnieki neprognozŗē, ka tuvākās tūkstošgades laikā tur varētu risināties jauni sprādzieni un izvirdumi, tomēr simtprocentīgu garantiju jau neviens nevar dot. Daba pati zinās, kā un kad tai jārīkojas.