Vunderkinds un anarhists

Čehija ilgus gadus bija Austroungārijas province. Pat šo dzimto valodu šo slāvu tautu spieda aizmirst. Tā saglabājās tikai dažos ciematiņos. Čehi runāja un rakstīja vācu valodā. Jaroslavam Hašekam paveicās: viņa skolotājs bija Aloizs Jiraseks, talantīgs rakstnieks un karsts čehu kultūras atdzimšanas piekritējs. Viņš agri noskaņoja Jaroslavu uz literāro ceļu – un Hašeks sāka publicēties jau agrā jaunībā. Tad pat viņam sākās arī nepatikšanas ar varas iestādēm.

1897.gadā antivāciskās demonstrācijas laikā Prāgā patruļa aizturēja Hašeku ar  pilnām kabatām akmeņu. Viņš soļoja anrahistu ierindā un, protams, gatavojās šos bruģakmeņus mest uz policistiem. Hašekam gandrīz izdevās pārliecināt policijas komisāru, ka akmeņi bija domāti skolas minerālu kolekcijai. Tomēr kaut kādā mirklī žandarms saprata, ka 14-gadījais jaunulis vienkārši par viņu ņirgājas. “Sakarā ar ārkārtas stāvokli tevi rīt nošaus bez tiesas un izmeklēšanas” – tāds bija viņa verdikts. Hašekam atļāva uzrakstīt pēdējo vēstuli vecākiem. Viņš to sacerēja savās labākajās tradīcijās: “Dārgā māmuļa! Rīt mani uz pusdienām negaidiet, par cik es būšu nošauts. Skolotāja kungam Gasperam pasakiet, ka manis iegūtie minerāli atrodas policijas pārvaldē. Kad pie mums atnāks mans biedrs Voitišeks Gorngofs, tad pasakiet viņam, ka mani veda 24 jātnieku policisti. Kad būs manas bēres, vēl nav zināms”. No rīta viņu atlaida. Taču viņš turpināja oratorēt demonstrācijās. Cīnoties ar austriešu ieceļotajiem gan ar asu vārdu, gan bruģakmeņiem…

Ceļa piezīmes

Skolu viņš nepabeidza, sāka ceļot pa pasauli. Pabija arī Krievijā, kur, starp citu, iemācījās runāt krievu valodā gandrīz bez akcenta. Ar ceļojumu aprakstiem arī sākās viņa literārā karjera.

Jau drīz Hašeku bez humoristiskiem stāstiem jau nebija iespējams iedomāties čehu literatūru. Pie tam Jaroslavs kļuva slavens kā pirmais Prāgas un Vīnes asprātis un uzdzīvotājs. Prādzieši arī šodien jums parādīs desmitu aluskrogu, kuros Hašeks dedzināja cauras naktis. Paspēja gan piedzerties līdz nemaņai, gan rakstīt feļetonus, par kuriem smējās visa pilsēta.

Ļevs Nikolajevičs Turgeņevs

Kad sākās Pirmais pasaules karš Hašeks uzstājās pret mobilizāciju: viņš negribēja, lai čehi ietu bojā aizstāvot austriešus un vāciešus.

Tajās dienās, apmeties Vīnē viesnīcā, viņš oficiāli stādījās priekšā tā: “Ļevs Nikolajevičs Turgeņevs. Piedzimis 1885.gada 3.novembrī Kijevā. Dzīvo Petrogradā. Pareizticīgais. Privātais kalpotājs. Atbrauca no Maskavas. Atbraukšanas mērķis – revīzija Austrijas Ģenerālštābā”. Viņu arestēja kā krievu spiegu. Viņš paziņoja: “Es gribēju pārbaudīt, kā šajās grūtajās dienās strādā lielītā Austrijas policija”. Hašekam piesprieda piecas dienas aresta.

Ardievu, ieroči

Bet pēc tam viņu tomēr mobilizēja – arestantu vagonā. Hašeks negribēja karot, taču iemanījās saņemt apbalvojumus par varonību. Kaut gan pats viņš apgalvoja, it kā viņu apbalvoja par to, ka ar dzīvsudraba ziedes palīdzību viņš atbrīvoja bataljona komandieri no utīm.

Kā tikai patrāpījās iespēja, viņš padevās krieviem. Gūstā viņu turēja neilgi. Tomēr pēc tam no jauna piespieda iet karā – Čehoslovāku leģiona sastāvā, kurā bija jācīnās pret austriešiem. Taču 1917.gada februārī, kā tikai nogāza caru, Hašeks pateica ierocim: “Paliec sveiks!”. Viņu aizrāva boļševiku idejas. Un 1917.gada oktobrī viņš viens no pirmajiem aizgāja pie viņiem: “Gribu aģitēt par revolūciju!”. Uz to laiku Hašeks jau bija uzrakstījis stāstu “Varonīgais kareivis Šveiks gūstā”. Un boļševikiem bija pie sirds asprātīgais čehs.

Misija Samarā

Daudzi gūstekņi no Čehoslovāku korpusa tika turēti pie Volgas, Samarā. Maskava saprātīgi baidījās no viņiem. Turp arī devās Hašeks – aģitēt ciltsbrāļus par padomju varu. Viņš apmetās viesnīcā “Sanremo”, kurās ēka saglabājusies līdz mūsdienām. Hašekam pietika laika visam. Viņš paspēja dzert, izklaidēties, tikties ar Samaras skaistulēm un vienlaicīgi rakstīt grāmatu par Šveiku, kura viņu padarīs slavenu uz gadsimtiem. Ar asu vārdu, un reizēm arī pie kandžas glāzes viņam izdevās saaģitēt vairāk kā 120 čehu. Viņi sāka kalpot boļševikiem.

Taču kopumā aģitācijas misija Hašekam neizdevās. Sarkano pretinieki sagūstīto čehu, slovāku un ungāru vidū izrādījās pārāk daudz. Un kopā ar krievu baltajiem viņi paņēma varu Samarā. Hašekam nācās bēgt. Viņš rīkojās drosmīgi: pēdējā brīdī atgriezās pilsētā un iznīcināja dokumentus, kuri varētu sakompromitēt tos līdzpilsoņus, ar kuriem viņš “strādāja”.

Šveika slava

Pēc dažu mēnešu klaiņojumiem Hašeks spēja nelegāli šķērsot frontes līniju un pievienoties Sarkanās armijas daļām Simbirskā. Viņš tomēr bija talantīgs aģitators – un strādāja visā Krievijā. Bija gan Odesā, gan Irkutskā, gan Krasnojarskā. Draudzējās ar padomju rakstniekiem un sarkanajiem komandieriem, tādiem kā Mihails Frunze, Mihails Tuhačevskis un Vasilijs Čapajevs.

Kad izskanēta karu šāvieni, rakstnieks atgriezās dzimtenē. Draugi sagaidīja viņu ar sajūsmu: viņi bija pārliecināti, ka krievi ir vai nu nošāvuši Jaroslavu, vai arī pakāruši. Bet ienaidnieki uzskatīja viņu par nodevēju, Maskavas spiegu.

Tajā pat laikā Hašeka slava uzlidoja debesīs. Viņš nopublicēja dažus jaunus stāstus un pirmo romāna par Švieku grāmatu, kuru uzreiz nodēvēja par “revolūciju čehu literatūrā”. Tas patiešām bija notikums!

Nederīgais kareivis

Jozefs Šveiks – nederīgais kareivis, dzērājs un dezertieris – kļuva par čehu tautas nacionālo varoni. Hašeks izdomāja Šveiku vēl jaunībā. Viņš kļuva par viņa feļetonu varoni jau ilgi pirms Pirmā pasaules kara sākuma. Taču galvenā grāmata par viņu tomēr ir saistīta ar karu: tā aizēnoja visu, kas bija par Šveiku uzrakstīts iepriekš.

Kas viņš ir, Jozefs Šveiks? Maziņš cilvēks, attālināti atgādinošs Čarlija Čaplina varoņus. Taču britu komiķim sanāca nelaimīgs, skumīgs Šarlo, bet Šveiks – pilnasinīgs un apķērīgs dzīves mīļotājs, kurš māk iziet kā uzvarētājs no grūtām situācijām.

Hašeka grāmata, kurā parupjš humors saskaņojas ar smalku gudru ironiju, pārtulkota visās pasaules valodās, taču īpaši populāra ir Čehijā, Slovākijā un Krievijā. Un ne nejauši. Jo Hašeks iecerēja un sāka savu galveno grāmatu tieši mūsu zemē! Tā caurstrāvota ne tikai ar čehu humora garu, bet arī krievu revolūcijas atmosfēru.

Mūžīgi jauns

Čehijā no Hašeka nedaudz baidījās, un arī joprojām nedaudz baidās: rakstnieks neslēpa savus revolucionāros uzskatus. Taču atvairīties no viņa slavas nevarēja ne izdevēji, ne varas iestādes. Bet Jaroslavs vairāk kā iepriekš izklaidējās alus krogos un sapņoja, ka viņa dzimtā Čehija aizdzīs buržujus un baznīcniekus, kā to izdarīja krievu biedri.

Rakstnieks nomira 40-jā dzīves gadā. Sirds neizturēja tādu ritmu: par daudz ceļojumu, slivovicas, alus un darba. Viņš uz visiem laikiem palika jauns, šis jautrais komunists ar lielu alus krūzi un karstu cīsiņu šķīvi. Hašeks tā arī neuzrakstīja līdz galam savus stāstus par jautro kareivi Šveiku. Vispār, vai var būt fināls tamlīdzīgam sižetam?