Senatnē Trojas zirgs pieminēts ļoti reti. Slavenākais apraksts atrodams romiešu dzejnieka Vergilija eposā Eneīda. 29.gadā pirms mūsu ēras sarakstītajā darbā cita starpā vēstīts par grieķu karavīru Sinonu, kurš izliekas, ka dezertējis no grieķu armijas. Viņš Trojas iedzīvotājiem pastāsta, ka milzu koka zirgs, ko grieķi atstājuši pie pilsētas vārtiem, ir veltījums grieķu dievietei Atēnai, lai garantētu viņiem drošu mājupceļu. Trojas priesteris Lāokoonts ātri saprot, ka kaut kas nav kārtībā. Saskaņā ar Eneīdas vēstījumu viņš mēģina brīdināt savus biedrus par draudošajām briesmām, taču par vēlu – zirgs pa pilsētas vārtiem jau nogādāts Trojā. Sinons, protams, bija noklusējis, ka Trojas zirga iekšpuse ir doba un tajā paslēpušies labākie grieķu karavīri. Kad pienāk nakts un trojieši ir piedzērušies pēc svinībām par godu šķietamajai pretinieka padzīšanai, grieķu kareivji izkāpj no zitga un apkauj dzīrotājus, bet pēc tam atver pilsētas vārtus, lai ielaistu savu karaspēku.
Vēl Trojas zirgs aprakstīts 5.gadsimtā pirms mūsu ēras radītajā sengrieķu dramaturga Eiripīda lugā Trojas sievietes, taču citu vērā ņemamu atsauču uz to nav – Homēra Iliādā, kurā vēstīts par Troju, šāds gadījums nav attēlots, bet Odisejā pieminēts tikai garāmejot. Gan Eiripīda lugā, gan Vergilija eposā zirgs ir sakāves vēstnesis. Būtiskākā atšķirība ir tā, ka Trojas sievietēs koka zirgs pastāv metaforiskā nozīmē, bet Eneīdā – kā reāls taktiskais ierocis.
Kaujas mašīna vai kuģis?
2014.gadā Oksfordas Universitātes doktors Armāns d’Angūrs rakstīja: “Arhroloģiskie pierādījumi liecina, ka Troja patiešām tika nodedzināta; taču koka zirgs ir pasaka, ko, kā iespējams, iedvesmojis fakts, kā senāk kaujas ieročus nēdza pārsegt ar samitrinātām zirgu ādām, lai tie neaizdegtos.” Izskanējuši pieņēmumi, ka Trojas zirgs, iespējams, bijis tarāns vai cita veida aplenkuma mašīna, kas pēc silueta zināmā mērā atgādinājusi zirgu. Šīs ierīces izmantošanas aprakstu par mītu vēlāk pārveidojuši cilvēki, kuri nekad nebija piedalījušies kaujās un nezināja, ko patiesībā kara apstākļos mēdz dēvēt par “zirgiem”. Piemēram, asīrieši izmantoja aplenkuma mašīnas, kurām deva dzīvnieku vārdus, turklāt bieži vien tās pārklāja ar samitrinātām zirgu ādām, lai pasargātu no liesmojošām bultām; iespējams, ka mīts par Trojas zirgu radās tieši tolaik.
Daži autori izteikuši pieņēmumu, ka grieķu atstātā velte dievietei varēja būt arī kuģis, kurā slēpās karotāji. Vairākās senās valodās termini, ar ko apzīmēja uzkāpšanu zirga mugurā, bija tādi paši, kādus lietoja, aprakstot cilvēku iekāpšanu kuģī. Pierādījumus, ka šāda versija ir visai ticama, snieguši arī jūras arheologi, proti, seni teksti un attēli liecina, ka feniķiešu tirdzniecības kuģa tips, ko rotāja zirga galva un ko grieķi dēvēja par hippos (zirgs), ap 1.tūkstošgadi pirms mūsu ēras sākuma bija ļoti izplatīts Levantes reģionā Tuvajos Austrumos. Hippos izmantoja dārgmetālu tirdzniecībai un dažkārt arī nodevu ievākšanai pēc kara beigām. Tas pētniekiem ļāvis izteikt pieņēmumu, ka stāsta sākotnējā versijā par Trojas zirgu grieķu karavīri slēpušies kuģī ar zirga galvas rotājumu, nomaskējušies par nodevu iekasētājiem. Vēlāk, mutiski nododot tālāk šo stāstu, termins hippos tika pārprasts, un tā radās mīts.
Drosmīgi pieņēmumi
Ir vēl kāda interesanta, bet spekulatīva teorija, ko 20.gadsimta vidū izvirzīja austriešu vēsturnieks, Vīnes Universitātes profesors Frics Šahermeiers. Viņš pieņēma, ka Trojas zirgs bija metafora par postošo zemestrīci, kas sagrāva Trojas mūrus un ļāva grieķiem iekļūt pilsētā. Saskaņā ar Šahermeiera ideju zirgs simbolizēja Poseidonu, kurš bija ne tikai jūras, bet arī zirgu un zemestrīču dievs. Šo teoriju daļēji apstiprina arheoloģiskajos izrakumos atklātais fakts, ka Troja savulaik tiešām tika stipri izpostīta zemestrīcē.
2021.gada augustā arheologi Trojā, Anatolijas reģiona ziemeļrietumos, apgabalā, ko parasti uzskata par Trojas pilsētas vēsturisko atrašanās vietu, atrada desmitiem tūkstošu gadu senus koka dēļus. Lai gan daudzi vēsturnieki joprojām ir skeptiski noskaņoti, arheologi savukārt ir diezgan pārliecināti, ka atraduši reālā Trojas zirga atliekas. Turpmāki pētījumi palīdzēs precizēt koka dēļu izgatavošanas laiku, taču to, vai kokmateriāli izmantoti Trojas zirga būvei, diez vai būs iespējams noskaidrot.
Lai kuru no versijām mēs izvēlamies pieņemt, termins “Trojas zirgs” ir izdzīvojis caur visdažādākajiem laikmetiem un tiek lietots pat mūsdienās, apzīmējot apvērsumu no iekšpuses, piemēram, spiegu, kas iefiltrējas organizācijā un pēc tam to iznīcina, vai arī, teiksim, ļaunprogrammatūru. Tāpēc neatkarīgi no tā, vai Trojas zirgs patiešām eksistēja, tā vietu vēsturē nevar noliegt.