Kad uz Zemes nebija Interneta, telefons, politikas un vispār cilvēku, visapkārt saimniekoja dinozauri, izdalījās reptiļi, kuri bija iemācījušies lidot ar spārnu palīdzību, - pterodaktili un ramforinhi. Paleontologi uzskata, ka lidojošās ķirzakas parādījās Juras periodā un nodzīvoja līdz Krīta periodam. Tas ir, pēdējo no pterodaktiliem varēja oficiāli un ticami novērot apmēram pirms 65 miljoniem gadu. Gandrīz visas pārakmeņojušās Juras un Krīta gaisa asu atliekas atrastas iežū jūras nogulsnēs – tas virza uz to, ka lidojošās ķirzakas pārtika no zivīm un lielāko laika daļu pavadīja virs piekrastes seklajiem ūdeņiem. Bildītēs priekš bērniem un iespaidojamiem pieaugušajiem pieaugušos pterozaurus zīmē milzīgus, deltaplāna vai sporta lidmašīnas izmēros. Taču tādu izmēru aukstasinīgie plēsoņas nevarētu apgādāt sevi ar enerģiju lidojumiem, cik nu zivis apēdīsi. Reālie šo drakonu izmēri – no zvirbuļa līdz ērglim, izņemot dīvainu pterandonu (spārnu atvēziens līdz 8 metriem) un kecalkoatlu (līdz 16 metriem). Tāpat izrakumi parādīja, ka daži pterozauri, gluži kā zīdītāji, bija pārklāti ar vilnu. Vai tad tas nozīmē, ka šausmīgās ķirzakas kaut kur spēja pārdzīvot vispasaules atdzišanu leduslaikmetā un turpināt rīt, augt un vairoties mūsu pārāk cilvēciskajā laikā? Pēc tam, kad zinātniekiem un amatieriem kļuva skaidrs, kā izskatījās aizvēsturiskie pterozauri, presē sāka parādīties ziņojumi par cilvēku tikšanos ar līdzīgiem radījumiem. Kāds nebūt vairākkārt bija redzējis ķirzakas augstajās vai zemajās debesīs, bet daži nelaimīgie vispār kļuva par noslēpumaino kriptīdu upuriem.

1923.gadā Zambijā ieradās ceļotājs Franks Mellands, un viņam izdevās pierakstīt dažus stāstus par vietējo iedzīvotāju kontaktiem ar šausmīgiem spārnainiem dēmoniem. Iezemieši radījumus sauca par “kongamato” un stāstīja, ka šīs ķirzakas dzīvo Džiundlu purvos Mvinilunga rajonā Rietumzambijā, uz robežas ar Kongo un Angolu. Vietējie iedzīvotāji Mellandam stāstīja, ka kongamato nav vilnas, viņa āda ir gluda, melna vai brūna, bet spārnu atvēziens sastāda vienu līdz divus metrus. Pati briesmīgākā kongamato ķermeņa daļa – tas ir garais knābis ar desmitiem zobu. Purva ķirzakas nemīl cilvēku klātbūtni un tāpēc visiem, kas ieraudzīs tos no ūdens, cenšas apgāzt kanoe. Kad ceļotājs sāka rādīt iezemiešiem pterozauru attēlus, viņi visi kā viens atpazina aizvēsturiskajā ķirzakā savu lielāko ienaidnieku no zaļās afrikāņu elles. To atpazina arī galvenais Džiundu apkaimes, kurā kongamato it kā dzīvo, virsaitis.

1925.gadā angļu žirnālists-avīžnieks Dž.Vords Praiss pavadīja hercogu Vindzoru oficiālajā braucienā uz Rodēziju. Dažādu korespondenču vidū Praiss uz izdevniecību nosūtīja arī rakstu par to, kā vīrietis no vietējiem, uzzinājis par to, ka vienā no purviem mitinās dēmoni, nolēma pārliecināties paša acīm. Reiz iedzimtais iepeldēja purvā, bet kad atgriezās, laivas nebija, bet uz krūtīm vīdējās milzīga brūce, kā no sitiena ar šķēpu. Ievainotais pavēstīja, ka viņam uzbruka baiss liels putns ar garu knābi.

Kad iezemietim parādīja aizvēsturiska spārnota dinozaura attēlu, vīrietis sāka gaudot pilns šausmu un aizbēga kur acis rāda.

1942.gadā pulkvedis K.Pitmans savāca vairākus stāstus par lielu radījumu, kurš dzīvo Zambijas purvos un ir nāvīgi bīstami skatīties. Radījums tika aprakstīts kā liels putns vai sikspārnis ar garu knābi, kurš nokarājās gandrīz līdz zemei. Ziņojumi par lidojošo briesmoni pienāca ne tikai no Zambijas, bet arī no lauksaimnieciski neapgūtajiem aizsargātajiem Kilimandžaro un Kenijas kalnu rajoniem Melnā kontinenta centrā. Skeptiķi pieļauj, ka visas šīs pasakas pilnībā varētu būt dzimušas iespaidīgo afrikāņu galvās, kurus izmantoja kā rupjo fizisko spēku eiropieši-arheologi, kuri pirms Pirmā pasaules kara Tanzānijas tropos izraka spārnoto ķirzaku pārakmeņojušās atliekas. Taču neviens no tanzāniešiem par pterodaktiļiem nemurgoja – tikai zambiešu ciltis, kuras mita tūkstoti kilometu uz dienvidiem no izrakumu vietas. Labāk vienu reizi ieraudzīt briesmoni savām acīm, nekā simt reizes klausīties iezemiešu stāstus, reiz nolēma 1932.gadā Britu muzeja darbinieki un sarūpēja uz Āfriku ekspedīciju to pašu lidojošo ķirzaku meklēšanai, kuras sen jau savām acīm nebija redzējis neviens eiropietis. Persija Sleidena vadītās pētnieku grupas sastāvā bija pazīstams zoologs un rakstnieks Aivens Sandersons.

Assumbo kalnos, kas atrodas Kamerūnā, upes krastā ceļotāji uzcēla nometni un nolēma “kulturāli atpūsties” – pamedīt vietējo faunu. Vai tās nodarbes laikā kolonizatori lietoja alkoholu vai halucigēnus – nav zināms. Mēs zinām, ka Sandersons aizšāva lielu sikspārni un tas iekrita upē. Dodoties pēc trofejas viņš pazaudēja līdzsvaru straujajā upes tecējumā un nokrita ar izsaucienu “Velns!”. Bet kad piecēlās kājās, viņam no krasta jau kliedza “Sargies!”. Piesargāties bija no kā – tieši uz Aivenu, acu līmenī, virs ūdens lidoja brita piesauktais “velns”, melns radījums ērgļa izmērā ar rīkli, kurā mirdzēja reti, bet labi saskatāmi balti zobi, caur kuriem lauzās ārā caururbjoša svilpšana.

No pārbīļa zoologs ienira ūdenī, bet kad iznira, briesmonis, ar “spārniem kā Drakulam”, bija izzudis, tas no jauna parādījās britu redzeslaukā pēc dažām stundām, jau krēslā. Atgriezušies no interesantajām medībām zoologs un viņa kompanjons iztaujāja vietējos zemniekus par to, kas tad tāds melns lido virs upes un biedē baltos kungus ar ķermeņa pozu parodējot milzīgu sikspārni. Kamerūnieši, iztaisot izbiedētas acis, atbildēja, ka zvēru viņi zina un ka saucot viņu par “olitjau”. Nu, ko, olitjanu tad olitjanu, nodomāja Sandersons un… pazaudējās minējumos, pats vienkāršākais no kuriem bija tas, ka zoologam uzbruka tāds pat milzīgs augļu sikspārnis, kādu viņš bija aizšāvis. Taču dotās sugas sikspārņi neuzbrūk cilvēkiem un pēc krāsas viņi nav melni, bet rudi vai brīni. Bet lūk uz pterozauru – jā, līdzīgi.

1956.gadā Zambijā inženieris Dž.Brauns, kurš mašīnā atgriezās no viesošanās, apstājās Bangveulu ezera krastā, lai izstaipītos un ieēstu. Bija apmēram pulksten 6 pēcpusdienā, krēsloja. Tuvojošajā krēslā Brauns saskatīja divus lidojošos radījumus metrs reiz metrs izmērā, ar garu asti un suņveidīgu galvu, bruņotu ar zobainu knābi.

Apmēram tajā pat laikā 80-centimetrīgās lidojošās ķirzakas redzēja laulātais pāris Geegori no Dienvidrodēzijas, bet doktors Dž.Bleiks-Tompsons pastāstīja par to, ka kaut kādas spārnotas žurkas, kuras uzbrūk cilvēkiem, it kā mīt klinšainās alās pie lielās afrikāņu upes Zambesi iztekas. Bet gadu vēlāk uz slimnīcu pie Forta Rouzberi tika nogādāts pacients ar dziļu brūci krūtskurvī, kurš paskaidroja, ka Bangveulu purvā viņam uzbruka milzīgs putns. Iezemietis mācēja zīmēt un pēc atmiņas radīja… senā pterozaura tēlu.

Drīzumā parādījās arī pirmā kongamato “fotogrāfija”, kuru uzņēma “Deili telegraf” korespondents Iens Kolvinss, kurš bija atsūtīts uzņemt vienalga ko, taču ne kriptīdu. Piemēram, hidroelektrostacijas būvi, kura it kā izbiedēja visas ķirzakas Zambezi ielejā. Gandrīz 40 gadus izplūdušajai fotogrāfijai ticēja, kamēr kāds pajolis nepierādīja, ka tā ir falsificēta.

Ziņojumi par tikšanās reizēm ar lieliem lidoņiem, kuri līdzīgi senajām reptīlijām, sasniedz zinātnisko pasauli arī joprojām. 1988.gadā 10-metrīga izmēra kongamato “redzēja” Namībijā – 300 metru attālumā radījums atgādināja lielu deltaplānu, kurš lidoja virs tuksneša. Visos aprakstītajos gadījumos cilvēkiem, kuri bija pārņemti ar bailēm un ziņkārību, neizdevās uzmanīgi apskatīt noslēpumainos lidojošos dzīvniekus. Te tikšanās bija īsa, te krēsla uzjundīja fantāzijas un domas par Nobela prēmiju, kā minimums.

Patiesībā Zambijas purvainajās teritorijās ir divi lieli putni, kurus nav sarežģīti pieņemt par pterodaktiliem. Tas ir relikta stārķis vaļgalvis… un jabiru āfrikānis jeb seglu knābis, ne mazāk iespaidīgs 10-kilogramīgs eksemplārs: spārnu atvēziens pirmajam no kandidātiem uz dinozauru, vaļgalvja, sasniedz 2,5 metrus, šis noslēgtais stiprais putns mitinās tropiskās Āfrikas nomaļās vietās miljonus gadu un tradicionāli bez zobu pielietošanas pārtiek no dzīviem izrakteņiem – divējādi elpojošām zivīm. No cilvēkiem vaļgalvis cenšas izvairīties, un ticami stāsti par viņu uzbrukumiem nav. Kaut arī šī stārķa paskats ir izteiksmīgs. Toties jabiru – ļoti skaists dzīvnieks, īpaši tā knābis.

Tumsā viņu viegli sajaukt ar dinozaura knābi. Slims vai stipri sabiedēts seglu knābis ir spējīgs uzbrukt cilvēkam un to pastiept. Vairums afrikāņu, kuri dzīvo lauku apvidū, ir ļoti māņticīgi, tādēļ pieņemt sadusmotu stārķi par dēmonu, īpaši tumsā, viņiem ir pat patīkami – būs ar ko bērnus biedēt un tūristus intriģēt. Ieraudzīja jabiru vai vaļgalvi – bēdz, kliedz pa visu ciemu par to, ka pasaules gals ir tuvu. Kriptozoologi mīl runāt par to, ka ja dinozauri uz planētas ja arī ir saglabājušies, tad tikai Āfrikā. Šajā kontinentā pirmatnējo mežu kļūst arvien mazāk, toties ir necaurejami purvi ar mānīgu augsni, uz kuras cilvēkiem uzkāpt nedrīkst, jo iesūks uzreiz un dziļi. Uz šiem purviem speciāli pēc ķirzakām iet netaisās – traucē bīstamie kukaiņi un visādi meža brāļi, kuri sirgst ar cilvēkēdību. Āfrika ir šausmīga, jā, jā, jā, pat bez pterodaktiļiem. Taču tomēr gribas ticēt, ka tie tur pagaidām ir.

Sjerra-Madres dzīvās ķirzakas

Ziņojumi par pterodaktiliem neaprobežojas tikai ar izolētām no apkārtējās pasaules purvu “saliņām” Āfrikas džungļos. Tie sastopami arī citos rajonos, vietā, kura varētu likties par vienu no pašiem izpētītākajiem pasaules reģioniem, bet tieši Ziemeļamerikā.

1890.gada 26.aprīlī avīze Tombstone Epitaph publicēja stāstu, pārpilnu ar parastiem pārspīlējumiem, par to, kā dažas dienas iepriekš divi ceļotāji jātnieki, kustoties pa Guačuka tuksnesi, kas ir uz dienvidiem no Tumstonas, apmēram piecdesmit jūdzes uz ziemeļiem no Meksikas robežas, sastapa milzīgu lidojošu monstru. Tika ziņots, ka briesmonis bija vairāk kā deviņdesmit pēdas garumā, bet viņa spārni – kā sikspārnim, klāti ar ādu un bez apspalvojuma – bija 160 pēdas pa perpendikulu. Uz galvas, astoņas pēdas garuma, bija žokļi ar virkni asiem un stipriem zobiem. Pēc avīzē teiktā, jātnieki esot izšāvuši un nogalinājuši putnu.

1969.gadā šis stāsts ar visiem sākotnējā ziņojuma pārspīlējumiem tika publicēts žurnālā, kur to ieraudzīja tajā laikā jau padzīvojis vīrietis, kurš bērnības gados personiski zināja abus aculieciniekus un bija dzirdējis par šo atgadījumu no viņiem pašiem. Viņš izlēma izlabot situāciju un pastāstīja visu kā tas bija. Viņš paskaidroja, ka abi šī notikuma dalībnieki bija apkaimē labi pazīstami un godājami lopkopji. Tajā dienā viņi patiešām sastapa ļoti neparastu radījumu, kaut ko pavisam nepazīstamu viņiem, ar lieliem ādas spārniem. Spārni radījumam nebija tik milzīgi, kā ziņoja avīze: pēc viņu novērtējuma spārnu atvēziens bija kaut kur divdesmit-trīsdesmit pēdu rajonā, saprotams, tas arī ir diezgan daudz. Viņi uz to šāva no šautenēm, taču nenogalināja; viņam divreiz izdevās pacelties gaisā, taču viņš no jauna krita zemē. Vīrieši pameta viņu ievainotu, joprojām mēģinošu pacelties un aizlidot.

Daudz tuvākā mums laikā, 1976.gada 24.aprīlī, Teksasā trīs skolas skolotāji brauca automobilī pa lauku ceļu netālu no meksikāņu robežas, kad viņus pēkšņi pārklāja milzīga ēna. Virs sevis viņi ieraudzīja lielu lidojošu radījumu ar ļoti lieliem spārniem stingri nostieptu pār gariem tieviem kauliem ādu, līdzīgiem sikspārņa spārniem. Ja neskaitīt to, ka šiem spārniem šķērsvirzienā bija apmēram no piecpadsmit līdz divdesmit pēdām. Nekad agrāk viņi nebija redzējuši neko pat attāli atgādinošu šo radījumu. Vēlāk viņi patērēja kaut kādu laiku šķirstot rokasgrāmatas meklējot kaut ko, dzīvu vai mirušu, kas varētu atgādināt šo putnu, ja tas bija putns.

Galu galā viņi atrada radījumu, kurš, likās, pilnībā atbilda redzētajam: tas bija pteradons – pterozaurs ar ļoti lielu knābi un spārniem, kuri sasniedz šķērsgriezumā trīsdesmit pēdas. Par nelaimi, šis lidojošais radījums izmira dinozauru laikos, gandrīz pirms 65 miljoniem gadu.

Lai cik dīvaini, dažas dienas pirms viņiem lidojošo radījumu – iespējams, to pašu – redzēja divi citi aculiecinieki, tāpat netālu no meksikāņu robežas.

Tamlīdzīgi radījumi, iespējams, pat aizlidoja tālāk uz ziemeļiem. 1981.gada 8.augusta rītā laulāts pāris brauca mašīnā caur Tuskarora pilsētu Pensilvānijā. Pēkšņi priekšā parādījās divi skrienoši viņiem virsū spārnoti radījumi, līdzīgi sikspārņiem. Acīmredzot, viņus izbiedēja pēkšņā automobiļa parādīšanās, un, plati izpletuši ādas spārnus, viņi mēģināja uzlidot. Viņu spārni platumā pārklāja ceļu esot izmērā apmēram piecpadsmit pēdas. Gigantiskie putni pacēlās gaisā, un sekojošās piecpadsmit minūtes pāris novēroja to, kā tie pakāpeniski izgaisa augstu debesīs. Vēlāk laulātie atpazina viņus kā “aizvēsturiskos putnus”, it kā pterozaurus.

Akadēmiskās zinātnes pasaule nevar izskaidrot šos gadījumus. Tā ir spiesta vai nu tos ignorēt, vai arī kvalificēt kā redzes apmānu, fantāziju vai falsifikāciju. Tomēr zinātne ir spējīga dot tā liecības, ka šādi radījumi patiešām reiz bija un kā reiz tajā rajonā. Periodā no 1971. līdz 1975.gadam Teksasas rietumos no augsnes tika izņemti triju pterozauru izrakteņatliekas. Tie tika datēti ar pēdējiem dinozauru ēras gadiem, un kaut arī skeleti bija ne visai pilnīgi, tika atrasti pietiekami daudz kaulu, lai izskaitļotu to spārnu atvēzienu – apmēram piecdesmit pēdas.

Tie ir ne tikai paši lielākie lidojošie radījumi, kuri jebkad tika atrasti, bet arī paši mums tuvākie pēc laika pterozauri no visiem atrastajiem, kuri tiek datēti ar pašām dinozauru ēras beigām. Saskaņā ar izrakumu datiem, šī suga bija pati pēdējā no tām, kuras kaut kad eksistējušas uz Zemes. Kaut kad, iespējams, mēs spēsim atrast zemē kādus nebūt daudz tuvākus mums laikā šī tipa izrakteņus – vai, katrā gadījumā, kaut kādas to atliekas.

Mēs jau redzējām, kā izolēti, taču stabili klīniskā nozīmē rajoni var dot patvēruma vietu lieliem neizpētītiem dzīvniekiem, kuri sen kā tiek uzskatīti par izmirušiem. Jūra, jau pavērusi aizkaru pār dažiem saviem noslēpumiem gadījumā ar celakantu un lielo haizivi, vēl var parādīt daudz nezināmākus radījumus – to pašu megalodonu, iespējams, vai Kaddi. Centrālāfrikas džungļi acīmredzami slēpj sevī vienu vai vairākas pusūdens briesmoņu sugas, kuras pārbaudot var izrādīties relikti dinozauri. Bet vai var būt Teksasa tāds rajons?

Izsenis valda viedoklis, ka Teksasā viss ir pats lielākais. Varbūt, šie stāsti ir tikai pārspīlēts stāsta par tikšanos ar lielu sikspārņa paveidu? Vai iespējams patiesībā, ka tamlīdzīgi nezināmi radījumi var būt atraduši patvērumu Ziemeļamerikā, kur debesis, liktos, visu laiku šķērso lidmašīnas un helikopteri? Vai it Teksasas tuvumā kaut kādi izolēti un attāli rajoni – līdzīgi tiem, kādi ir Centrālāfrikā, - kur it kā varētu mitināties kāds liels, bet līdz pat šim laikam neatpazīts radījums? Tur jau ir tā lieta, ka tāds rajons eksistē.

Meksikas ziemeļos valda lielā mērā neizpētīta Sjerra-Madre kalnu grēda, kura stiepjas līdzīgi muguras grēdai no Oahaki līdz amerikāņu robežai. Šis reģions ir ideāla vieta, kurā joprojām varētu dzīvot nezināmi radījumi, kuri izvairās no kontaktiem ar cilvēkiem. Kriptozoologs doktors Karls Cukers pieļauj, ka tieši te viņus arī varētu meklēt. Viņš atzīmē vēl vienu interesantu sīkumu: 1968.gadā arheologs atklāja neparastu reljefu maija cilts pilsētā El-Taxin, kura atrodas kalnu grēdas dienvidaustrumu pakājē. Šajā izcirstajā reljefā bija atainota “čūska-putns”, kurš, pēc arheologa pārliecības, nebija kaut kāds pasakains leģendārs zvērs, bet  precīzs kaut kāds lidojošs radījums, kuru labi pazina senie maiji. Šī “čūska-putns” izteikti līdzīga pterozauram. Varbūt arheologam ir taisnība? Ja tas ir tā, tad tas nozīmē, ka tamlīdzīgs radījums dzīvojis vēsturiskajos laikos, iespējams, pat maiju impērijas galīgās sagrāves laikā pirms tūkstoš gadiem. Doktors Cukers komentē:

“Kriptozooloģija ir pilna ar brīnumainām sakritībām, taču maz ir sakritību, kuras būtu vēl vairāk brīnumainas… nekā tas neapstrīdamais fakts, ka mūsdienu ziņojumi par gigantiskiem radījumiem, kuri līdzīgi pterozauram, pienāk ne no kaut kurienes, bet no tās paša reģiona, kurš kādreiz bija reāla šī tipa radījumu dzīvesvieta”.

… 1976.gada pirmajos divos mēnešos kaut kas dīvains un šausmīgs pasāka apmeklēt Riograndes ieleju. Pirmais ar šo neparasto sastapās Džo Suaress, rančo īpašnieks Reimnodvilā (ASV), kurš vienā jaukā dienā atklāja, ka kaut kas ir saplēsis gabalos aitas ganāmpulkā aiz mājas.

Ap notikuma vietu nebija nekādu pēdu, un policisti, kuri bija ķērušies pie izmeklēšanas, nevarēja saprast, kādā veidā dzīvnieki bija nogalināti. Vēl ļaunāk, vienīgais notikušā āķis bija tā absolūtās īpašības. Naktī, kurā bija noticis uzbrukums, Džo Suaress pamodās no dīvaina trokšņa – spārnu sitieniem virs pašas mājas.

Viņš bija pārliecināts, ka tas, kurš radīja tādu troksni, bija daudz lielāks par jebkuru no vietējiem kanjukiem. Un arī policijai, pēc rančero apraksta, radās iespaids, ka radījumam vajadzēja būt patiesi gigantiskiem izmēriem. Saprotams, ka kārtības sargi uzskatīja nogalinātās aitas par pilnībā pietiekošu upuri vienai dienai, un vienkārši pārliecināja misteru Suaresu: lai arī kas tur bija sitis spārnus naktī, vairāk tas neatgriezīsies.

Taču tas atgriezās un atriebās par tādu necieņu pret sevi. Pēc dažām dienām, 14.janvārī, kad cits vietējais iedzīvotājs, Armando Grimaldo, sēdēja ar cigareti sievasmātes mājas aizmugurējā pagalmā Reimondvilā, kaut kas, ko viņš aprakstīja kā “elles radījumu”, pēkšņi nolaidās uz viņu no debesīm.

Šis radījums ar spārnu atvēzienu 3 – 3,5 metri, ar melnbrūnu ādu, knābi ar gariem zobiem un šausmīgām sarkanām acīm, ieķērās Grimaldo ar nagiem mēģinot pacelt viņu gaisā. Kad cilvēki, kuri atradās mājā un satraukti par dvēseli stindzinošiem kliedzieniem, izskrēja, tad kā reiz sastapa brīdi, kad radījums devās prom nakts tumsā.

Tāpat kā daudzi cilvēki, kuri sastapušies ar neizskaidrojamo, Armandi Grimaldo un viņa ģimene kļuva par izsmiešanu objektu no vairuma teksasiešu puses, kuri vienkārši nevarēja noticēt šim visam stāstam. Taču laiks gāja, un dīvainie notikumi turpinājās: 31.janvārī kaut kas milzīgs ietriecās Alveriko Gvaiarda treilerī netālu no Braunsvilas.

Kad viņš izkļuva no kabīnes lai tiktu skaidrībā, kas noticis, tad sadūrās ar radījumu, kuru viņš vēlāk aprakstīja kā kaut ko no citas planētas. Radījums ar garu knābi un spārniem bez spalvām, kā sikspārnim, draudīgi piedancoja uz zemes un kustējās virzienā uz viņu izdalot šausmīgas, kurkstošas skaņas. Gvaiards metās atpakaļ mašīnā un jau caur lodziņu ieraudzīja, kā radījums pacēlās gaisā un aizdevās tumsā.

Gandrīz visu nākamo mēnesi kaut kas tamlīdzīgs nenotika, tomēr 24.februārī trīs skolas skolotājas, kuras brauca uz darbu Sanantonio, kļuva par lieciniecēm kādas reptilijas lēnam lidojumam augstumā ar spārnu atvēzienu no 4,5 līdz 6 metri.

Vēlāk, stāstot par atgadījumu, viena no skolotājām, Patrīcija Braiana, pastāstīja, ka viņa varēja saskatīt spārnu kaulus, kuri bija klāti tikai ar ādu, un ka radījums drīzāk izmantoja tos kā laukumu planēšanai, nekā kā parastos vēzētājus, kā tas mēdz būt putniem. Skolotājas jau pēc aprakstītās ainas uzmanīgi pētīja dinozauru attēlus enciklopēdijā un atpazina briesmonī pterodonu, lidojošu ķirzaku, kura, pēc paleontologu domām, neeksistē jau 150 miljonus gadu.

Taču trīs dāmas nebija vienīgās Teksasas iedzīvotājas, kuras bija redzējušas dīvainus radījumus 24.februārī. daži automobilisti tāpat ziņoja par kaut ko tamlīdzīgu precizējot, ka kad dinozaurs lidoja zemu virs mašīnām, tad ēna no viņa aizsedza visu ceļu.

Citā vietā reindžeri paziņoja, ka iztālēm redzēja, kā līdzīgs briesmonis virs lopu bara. Interesanti ir kas cits: kā tikai stāsts sāka iekarot kādu uzticību publikā, lidojošo monstru apmeklējumi pārtraucās.

Radījumu nesastapa sešus gadus, līdz par 1982.gada 14.septembrim, kad “ātrās palīdzības” šoferis Džeimss Tomsons ieraudzīja, kā viens no tiem lidoja pavisam netālu no viņa, virs šosejas 100

 Pie Losfrensonas Teksasā, netālu no meksikāņu robežas.

Aprakstot redzēto vietējās avīzes “Velli morning star” reportieriem Tompsons pateica, ka dzīvnieka āda atgādināja kaut kādu pelēcīgu rupju matēriju un bija pilnībā bez spalvām. Ķermeņa garums sastādīja apmēram 3 metrus, spārnu atvēziens – no 4,5 līdz 4,8 metrus, no pakauša rēgojās kaut kāds izliekums, kakla gandrīz nemaz nebija, bet kaklā bija stroma. Savā stāstā Tompsons noteikti attiecināja viņa redzēto radījumu pie pterodaktiļiem.

Vai vērts visus šos stāstus uztvert nopietni? Loģiski būs, protams, atbildēt noliedzoši, taču tad mēs nepavirzīsimies jautājuma risinājumā: bet kāpēc vispār liecības turpina krāties gadu no gada?

Iedziļinoties visās aprakstu detaļās, diezin vai kāds nebūt iedrošināsies izskaidrot šos stāstus kā parastu jaukšanu ar lidmašīnām vai daudz lielākiem nekā parasti putniem. Nav vieglāk arī stādīties priekšā arī to, kāpēc, vispār, šiem cilvēkiem varēja savajadzēties sacerēt tamlīdzīgus stāstus.

Taču ja lidojošie dinozauri patiešām dzīvo Amerikas kontinenta ziemeļos, tad kāpēc viņi neparādās biežāk? Nospiedošā noslēpumu puse slēpjas tajā, ka kā tikai kaut kāds ar viņiem saduras, tad vienlaicīgi sastopas arī ar veselu kaudzi neizskaidrojamu pretrunu.

1977.gadā, pēc pirmā ziņojumu par pterodaktiļu parādīšanos Teksasas debesīs viļņa, Starptautiskā kriptozooloģijas biedrība paziņoja, ka tamlīdzīgi radījumi visai iespējami varēja izdzīvot un palikt neatklāti Sjerra-Madre-Oientāla augstkalnu apgabalos – Meksikas teritorijā 300 kilometrus uz ziemeļiem no Riograndes ielejas, kura ir viena no pašām mazispētītākajām Ziemeļamerik.

Jo kaut kad tur patiešām dzīvoja gigantiski radījumi līdzīgi lidojošām ķirzakām. Ne tik sen, bet tieši 1972.gadā, no klints kanjonu parkā BigBend tika izraktas milzīga pterodaktiļa ar spārnu atvēzienu līdz 5 metri kaulu atliekas.

Taču, pat esot līdzīgiem pierādījumiem par  eksistenci senatnē šajā apkaimē, joprojām grūti iedomāties, ka dažas no ķirzakām varētu būt palikušas neatklātas – izņemot divus desmitus tikšanos, kuras notikušas pēdējos 20 gadus.

Un nez šaubām, tā ir viena no tām mīklām, no kurām skeptiķi var atkauties ar mierīgu prātu. Un līdz tam laikam kamēr neiestāsies diena, kurā lidojošā ķirzaka tiks aizšauta debesīs vai izrdādīsies dzīva krātiņā, mēs esam pārliecināti – viss tā arī paliks.

Kā lidoja ketcalkoatls?

Pterozauram, iespējams, nācās lekt augstāk par diviem metriem, iekams pacelties gaisā. Taču kā tāds radījums vispār varēja lidot?

Ketcalkoatls tiek uzskatīts par senu lidojošo reptiļu pārstāvi, kurus sauc par pterozauriem, viņš bija pats lielākais lidojošais rāpulis no jel kad eksistējušajiem. Šim senajam dzīvniekam, kura izmēru var samērot ar žirafes gabarītiem, bija tievi locekļi, ļoti garš knābis un kolosāli, 12 metrus atvēzienā, spārni. Kaut arī kecalkoatla atliekas tika atklātas tikai apmēram pirms 50 gadiem, zinātniekiem nebija viegli savākt vienā šī radījuma dzīves detaļas, tajā skaitā to, kā viņam izdevās pacelt savu gigantisko ķermeni no zemes, lai veiktu lidojumu. Paleontologs no Kalifornijas universitātes saka, ka bija pagrūti apvienot ziņas par šo seno reptili, jo diezgan bieži sastopamas tikai leģendas, bet kas uz attiecas sabiedrisko domu par dzīvnieku, tad tā lielākai daļai ir mākslinieciskais, nevis zinātniskais raksturs.

Daļēji tā, ka uz kecalkoatla noslēpumu atklāšanu pagāja tik daudz laika, iemesls slēpjas tajā, ka viņam bija dobi kauli, kuri palīdzēja viņam lidot. Izanalizējusi savu kaulu kolekciju, kura tika izrakta BigBend nacionālajā parkā Teksasā, komanda atklāja divas jaunas pterozauru sugas. Viens no tiem bija pārstāvis ar 12-metrīgu spārnu atvēzienu, bet otrs bija mazāka izmēra, ar spārnu atvēzienu līdz 6 metriem. Pēc tam zinātniekiem izdevās atjaunot radījumu skeletu un secināt, kā izskatās daudz lielākais pterodaktils.

Ar aerokosmiskā inženiera un biomehāniķa palīdzību paleontologu komanda uzzināja, kā ketcalkoatlam izdevās lidot. Agrāk zinātnieki uzskatīja, ka gigantiskais reptilis, piemēram, skrēja un vicināja spārnus vai kustējās uz priekšu uz spārnu galiņiem, kā sikspārnis-vampīrs. Tomēr jaunais pētījums izsaka varbūtību, ka radījums pietupās, bet pēc tam leca 2,5 augstumā gaisā, kas viņam deva pietiekami telpas, lai atvēzētu spārnus un uzlidot.

Jaunie pētījumi tāpat dod priekšstatu par to, kā dzīvoja ketcalkoatls. Viņš apmetās mūžzaļajā mežā un medīja ūdenī. Tiek uzskatīts, ka reptilis ķēra zivis, krabjus un tārpus telpiskās ūdenskrātuvēs izmantojot savu garo knābi. Lielāki indivīdi, iespējams, medīja vieni paši, mazāki paveidi savācās grupās.

Ropens un citi

Jaungvinejas papuasi arī mūsdienās regulāri redz dīvainu zobainu radījumu, kurš atlido no kaut kurienes ar tumsas iestāšanos un sāk ķert zivis krastmalā. Ja tas ierauga cilvēku, tad var tam uzbrukt.

Senos ēģiptiešu pierakstos var atrast interesantu informāciju par kādām “lidojošām čīskām no Arābijas”, kuras bija nopietns drauds ladana tirgotājiem. Tāpat ir pieraksts par to, ka Aleksandrs Lielais sava karagājiena uz Indiju laikā sadūrās ar milzīgu šņcošu drakonu.

1035.gadā ungāru purvos tika nogalināts “šausmīgs drakons”, un atmiņas par šo notikumu bija tik lielas, ka drakonu izvietoja uz karaliskās Batoriju ģimenes zīmoga.

Poļu Krakovā arī bija savs drakons, kurš biedēja cilvēkus pieprasot katru nedēļu ziedojumus dažu govju izskatā, savādāk viņš sāka ēst cilvēkus. Saskaņā ar folkloru, drakons gāja bojā dēļ mācīta nabadzīga kurpnieka. Prasmīgi paslēpjot gailējošu sēru teļa ādā, šis meistars izraisīja drakona ugunīgu nāvi. Šodien lielie kauli, kuri, kā runā, pieder šim drakonam, karājas pie Vāveles katedrāles sienām.

Taču dažās mūsu planētas grūti aizsniedzamās vietās senās lidojošās ķirzakas varēja saglabāties arī līdz mūsdienām. Tajā skaitā, Bismarka arhipelāgā, kurš ietilpst Papua Jaungvinejas sastāvā. Šo radījumu vietējie papuasi sauc par “ropenu” vai “duvu” un apraksta kā ļoti retu un ārkārtīgi bīstamu cilvēkam lidojošu briesmoni.

Šis radījums redz galvenokārt nakts laikā, kad tas izlido no sava patvēruma uz piekrasti. Ja šajā mirklī viņu ieraudzīt, tad var papriecāties par to, cik skaisti zaigo viņa ķermenis, tas ir, šim radījumam ir bioluminiscence.

Atlidojis uz okeāna krastu, spārnotais monstrs sāk medīt zivis, kalmārus vai lielus moluskus. Ja šajā mirklī krastā izrādīsies cilvēki, tad briesmonis nekad nepalaidīs garām savu iespēju viņiem uzbrukt.

Bet vēl tam ir pretīgs paradums atrast pēc līķa smakas svaigus cilvēku kapus, atrakt to ķermeņus. Tieši tādēļ šajā reģionā ir tradīcija glabāt cilvēku ķermeņus dziļos kapos tos augšpusē apberot ar kaudzi akmeņu.

Aculiecinieki stāsta, ka ropenam ir lieli ar ādu klāti spārni, kā sikspārnim. Paša ropena ķermenis klāts ar īsu vilnu, tomēr visas citas pazīmes viņam drīzāk ir kā reptilim. Viņam uz galvas ir izstiepta zobaina rīkle, bet uz pakauša ciets liels cekuls. Ķermeņa aizmugurē viņam ir gara kaila aste ar rombveidīgām beigām.

Interesanta detaļa – vietējie iezemieši bieži apraksta, ka aste ropenam ir pilnīgi taisna un nevar saliekties. Tas pilnībā atbilst paleontologu, kuri ir izpētījuši lidojošo astaino ramfornihu dzimtas skriemeļus, slēdzieniem. Un arī ramfornihiem  arī astes galiņā bija rombveidīgi izaugumi.

Tāpat līdzīgs ir arī dzīvesveids – ramfornihi dzīvoja piekrastē un pārtika no jūras zivīm un moluskiem.

Ja pieņemt, ka noslēpumainais ropens patiešām ir līdz mūsdienām nodzīvojušais pterozaurs, un pat vēl tam ir bioluminiscences spēja, tad sanāk, ka tieši tādu radījumu XVII gadsimtā redzēja vācu zinātnieks Afanasijs Kirhers.

“Siltā 1619.gada naktī, priecājoties par debesu bezrūpību, es ieraudzīju  milzīgu izmēru zaigojošu drakonu Pilatusa kalna priekšā, kurš lidoja no ezera pretējās puses, kur atrodas Flju ala. Tas kustējās ātri un satraukti, bija liela izmēra, ar garu asti, garu kaklu, reptiļa galvu un ļauniem atņirgtiem žokļiem.

Kad viņš lidoja, tas bija līdzīgs tam, it kā pa dzelzi uzsistu kalēja cirvis, kad tas izsvaidīja ap sevi dzirksteles. No sākuma es padomāju, ka tas ir meteorīts, taču pēc tam, kā es biju uzmanīgi viņu vērojis, es sapratu,  ka tas patiešām bija drakons, pēc visa ķermeņa locekļu kustības”, - rakstīja savā 1664.gada izdevuma grāmatā Kirhers.

Dīvainais “dzelzs zem āmura” efekts, līdzīgs zaigojošām bengāliskajām ugunīm, kuru novēroja Kirhers, atbilst bioluminiscences efektam.

Vēl viena īpašība, kura varēja piemist lidojošajiem pterozauriem un kuru novēroja tiem līdzīgiem mūsdienu noslēpumainiem reptiļiem, - ļoti jiftīgi šķidri izkārnījumi. Piemēram, seno romiešu rakstnieks Klaudijs Elians (II gadsimts) savā daudzsējumu enciklopēdijā “Par dzīvnieku dabu” rakstīja sekojošo:

“Indijā ir čūska ar spārniem, to apmeklējumi notiek nevis dienā, bet naktī, un viņi izdala urīnu, kurš uzreiz izraisa strutainu brūci uz jebkura ķermeņa”.

Mūsdienās Jaungvinejas papuasi apgalvo, ka noslēpumainais ropens izdala vielu, kura reizēm krīt uz cilvēkiem izraisot apdegumus uz ādas.

Par vēl viens netiešu pierādījumu reāli eksistējošam lidojošam kriptīdam Jaungvinejā var kalpot neparasta koka skulptūra, kuru izgrieza vietējie iezemieši, un kura savulaik tika izstādīta Portmorsbijas – Papua Jaungvinejas galvaspilsēta – muzejā. Skulptūrā atainota cilvēka figūra ar galvu-masku, virs kuras sēž (vai mēģina uzbrukt) kaut kas čūskveidīgs ar garu kaklu un lieliem spārniem. Radījums nav līdzīgs ne putnam, ne sikspārnim.

Jaungvinejas papuasi arī mūsdienās regulāri redz dīvainu  zobainu radījumu, kurš atlido no kaut kurienes līdz ar tumsas iestāšanos un sāk pie krasta ķert zivis. Ja tas ierauga cilvēku, tad var tam  uzbrukt.

Visas vēstures laikā katrā lielā kultūrā eksistēja stāsti par monstrveidīgiem lieliem reptiļiem, kuri draudēja cilvēces eksistēšanai. No Ēģiptes līdz Indijai un pat pieticīgai indiāņu tautai eksistē teiksmas par lidojošiem “dinozauriem”, ko tad jāsaka par ar drakoniem pārbagāto eiropiešu vai ķīniešu mitoloģiju.

Visbiežāk vēsturnieki pieraksta šīs leģendas cilvēku iztēles spēkam, kurš it kā piebaroja reālu aizvēsturisku ķirzaku kauli, kurus cilvēki laiku pa laikam atrada kalnos vai rokot dziļas akas.

Tomēr tas ir ļoti vājš izskaidrojums, jo realitātē pēc tādiem kauliem tā laika cilvēkiem bija praktiski neiespējami noteikt, ka runa ir tieši par reptiļiem. Un, spriežot pēc viduslaiku hronikām, atklājot dīvainus milzīgus kaulus cilvēkiem daudz biežāk radās versijas par “bībeliskiem gigantiem”, nekā par zvīņainām lidojošām ķirzakām.

Uz šī fona versijas par to, ka atsevišķi dinozauri, tajā skaitā spārnotās ķirzakas, varēja nodzīvot līdz cilvēku ērai un kļūt par prototipiem mītiskajiem drakoniem, nav bezjēdzīgas. Kaut arī pretrunā visiem zinātnes postulātiem.

Moa parāda sevi cilvēkiem

Pirms simtiem gadu Jaunzēlandē dzīvoja nelidojošie putni ar spēcīgām kājām, līdzīgi milzīgiem strausiem. Moa nebija spārnu, pat rudimentāru, pārtika viņi no augļiem un augu dzinumiem un dzīvoja jauki, kamēr uz Jaunzēlandi neatbrauca pirmie maori.

Priekš maoriem 3,5 metrus auguma neveiklie smagie giganti, kuri nebija bīstami cilvēkiem, bija izteikti viegls (un barojošs) laupījums. Dažu simtu gadu laikā moa populācija stipri samazinājās, tā ka putnu palika pavisam maz, bet apmēram pirms 500 gadiem oficiāli tika nogalināts pēdējais moa.

Un tomēr reizēm moa patrāpījās mednieku redzeslaukā, pilnīgi iespējams ka neliela viņu populācija bija spējusi saglabāties pašos cilvēku maz apgūtākajos mežos. Ir ne mazums aculiecinieku liecību par to, ka moa Jaunzēlandē ir sastapti pat XIX gadsimta sākumā.

Taču jau vēlāk šo aculiecinieku skaita krasi samazinājās, likās, ka uz XX gadsimtu moa Jaunzēlandē ir izmiris galīgi. Reizēm zinātniekiem patrāpījās moa atliekas, kuras izskatījās apbrīnojami svaigas (piemēram, lieliski saglabājusies moa ķepa), tomēr laboratorijas pētījumi katru reizi apstiprināja, ka tās tomēr ir ļoti vecas atliekas.

Jaunzēlandes iedzīvotāju kopš tā laika kļuvis vēl vairāk, vietējos mežus arvien biežāk caurstaigā entuziastu – pētnieku pūļi, taču maksimums, ko viņi var atrast, - tā ir kaut kāda nebūt ķirzakas vai kukaiņa jauna suga.

Un tomēr Jaunzēlandē moa redz arī mūsu gados. Pētnieks Brūss Spaitls izdeva trīs sējumu darbu “Moa Sightings”, kurā bija aprakstīti vairāk kā simt mūsdienu aculiecinieku stāstu, kuri bija sastapuši mežos milzīgus nelidojošus putnus ar spēcīgām kājām.

Viena no pašām pazīstamākajām tādām tikšanās situācijām notika 1993.gada 20.janvārī, kad trīs draugi Pedijs Frini, Sems Vebijs un Rošels Rafertijs devās pārgājienā uz Kreigibernas kalnu grēdas rajonu Dienvidu salā.

Kādā brīdī grupa apstājās mazliet atpūsties, un šajā mirklī Frini pamanīja milzīgu putnu cilvēka augumā un klātu sarkanbrūnām un pelēkām spalvām, kurš stāvēja starp dzeloņkrūmiem. Frini norādīja saviem draugiem uz putnu, un visi trīs ar atvērtām mutēm uz to kādu laiku skatījās.

Pēc dažām sekundēm putns beidzot pamanīja cilvēkus un sāka nervozi atkāpties atpakaļ krūmos. Šajā mirklī Frini izdevās izvilkt no mugursomas fotoaparātu un izveikt vienu fotogrāfiju pirms putns pazuda skatam.

Šī fotogrāfija, stipri izplūdusi un neasa, izsauca lielu satraukumu gan biologu vidū, gan parastu cilvēku vidū. Grūti bija nenoticēt Frini un viņa draugiem, viņi sen nodarbojās ar pārgājieniem un bija nopietni cilvēki bez noslieces uz tamlīdzīgām izjokošanām, taču pārliecināties par izmirušā moa eksistenci bija vēl sarežģītāk.

Zinātnieki apskatīja šo fotogrāfiju gan tā, gan savādāk un galu galā nolēma, ka, lai kas tas arī nebūtu, radījums nav moa: sak, kakls pārāk resnis, kājas nav tik garas, un arī vispār no noteikta rakursa radījums fotogrāfijā vairāk līdzīgs briedim.

Aizvainotais Frini pēc tam vēl pāris desmitgades, līdz pašām savas dzīves beigām, gāja uz to rajonu un visu laiku mēģināja no jauna ieraudzīt moa un vēlreiz to nofotografēt, taču bez panākumiem. Viņš tāpat atrada vēl dažus cilvēkus, kuri bija tajā pat rajonā un arī bija redzējuši kaut ko līdzīgu lielam putnam.

Cits izdzīvojušo moa meklēšanas entuziasts ir kriptozoologs Rekss Gilrojs, kurš ilgu laiku nodarbojās ar moa meklējumiem Jaunzēlandē.

Pēc viņa vārdiem, vēl 1980.gadā viņš atklāja “pavisam svaigu” moa kājas kaulu valsts ziemeļos, bet 2001. un 2008.gados pat atrada ļoti lielu putnu skeletu virkni, no kuriem iztaisīja ģipša atlējumus. 2007.gadā viņš, pēc viņa apgalvojuma, pat atklāja lielu moa ligzdu vecā celmā, taču fotogrāfijas neparādīja un nepateica, kur tā atrodas, ar ko izraisīja kritiku un apvainojumus melos. Savam attaisnojumam Gilrojs paziņoja, ka slēpj ligzdošanas vietu, lai cilvēki nepatraucētu putnus.

Daudzums skeptiķu arī patlaban ir pārliecināti, ka moa patiešām ir izmiruši, bet visas mūsdienu liecības – vienkārši māņi, krāpniecības mēģinājumi vai slavas kāre.

No otras puses, aculiecinieku, kuri redzējuši moa vai viņu pēdas, liecības vienmēr nāk no tām valsts daļām, kuras arī šobrīd ir maz izpētītas un maz apdzīvotas, tas ir, teorētiski tur patiešām varēja saglabāties neliela lielo putnu grupa. Jo vairāk, ka moa – veģetārieši, nevis plēsēji, un ogu un augļu viņu pārtikšanai viņiem pietiks pat nelielā birzī.

P.S. Un tā, kā tad izskatījās šis pasaulē lielākais putns? Moa tiek uzskatīti par strausu tuviem radiniekiem, tie arī bija līdzīgi šiem putniem. Divas “uzkačātas” kājas, kuras nesa bezspārnu ķermeni ar garu kaklu, kurš vainagojās ar nedaudz saspiestu galvu un uz leju noliektu knābi. Visu putna ķermeni klāja spalvas. Interesanti, ka moa, tāpat kā mūsu vistas, norija akmentiņus, kuri viņu kuņģī sasmalcināja pārtiku. Tagad šie noslīpētie akmentiņi atrod blakus moa kauliem.

Pat tagad Jaunzēlandē atklāj neslikti saglabājušos moa skeletus, un ne tikai kaulus, bet arī spalvas un pat sažuvušus muskuļu gabaliņus ar ādu. Nav brīnums, ka pēc tādiem atradumiem daudziem rodas doma pameklēt klusos salu nostūros arī dzīvos putnus. Uz tādiem meklējumiem pamudina arī aculiecinieku liecības. XIX gadsimtā reizēm notika tikšanās ar gigantiskajiem putniem.

1959.gadā zinātniskajā pasaulē nogranda neliela sensācija: no lidmašīnas it kā izdevies nofotografēt dzīvus “izmirušos” moa. Uzņēmums tika nopublicēts angļu žurnālā “London iljustreidet njūs”, tajā varēja saskatīt neskaidrus spārnotu gigantu siluetus. Vēlāk noskaidrojās, ka tā ir avīžu “pīle”. Katrā gadījumā, Velingtonas Jaunzēlandes muzeja direktors Roberts Falla paziņoja: “Es ar pilnīgu skaidrību paziņoju, ka neviens nav redzējis un fotografējis dzīvus moa”.