Kleopatras derības

(Jāpiezīmē, ka šis apraksts sagatavots vēl pirms otrā Krievijas iebrukuma Ukrainā - t.p.)

Taini XX veka (Таины ХХ века), 2015. augusts, Nr.31

Šīs derības starp ēģiptiešu valdnieci Kleopatru un viņas nozīmīgo mīļāko, Romas karavadoni Marku Antoniju, uzskata par pašām dārgākajām visā vēsturē kopš pasaules radīšanas. Tomēr, sākot stāstu par tām, informēsim, ka summas, par kurām būs runa, vajadzētu, protams, izskaitļot nevis amerikāņu valūtā, bet gan Seno Romiešu sestercijās.

Vispār, mēs uz šo pārskaitīšanu izgājām apzināti. Jo, atkārtojot sekojot citam senromiešu rakstniekam Plīnijam Vecākajam (23 – 79 gadi) un atkārtojot stāstu par to, kā valdniece Kleopatra izšķīdināja mērcē ar etiķi auskaru ar pērli vērtībā 10 miljonus sesterciju, vairums mūsdienu pētnieku atņem mums, parastajiem mirstīgajiem, iespēju stādīties priekšā, cik patiesībā bija izšķērdīga burvīgā derību dalībniece. Un vai varēja viņa kaut vai principa pēc valkāt šādus auskarus – pie kam abās ausīs.

Senā leģenda no Plīnija Vecākā

Iesākumam – lūk sižets, kuru izklāstīja Plīnijs Vecākais “Dabiskajā vēsturē”. Kleopatra un Marks Antonijs saderēja, vai valdniece varēs sarīkot tik dārgas dzīres, ka tās izrādīsies ne pa kabatai viņas ietekmīgajam mīļākajam (pazīstamam gardēdim, starp citu).

Lai vinnētu derības, Kleopatra – lasām Plīniju – “pavēlēja, lai kalpi noliktu viņas priekšā trauku ar etiķi. Viņa noņēma auskaru ar pērlēm un iemeta to etiķī, bet kad pērles izšķīda, izdzēra to visu.”

Te piezīmēsim: pirmkārt, romiešu filosofs-dabas zinātnieks raksta, ka tās pērles bija “pašas lielākās pasaulē, brīnumainas un patiešām unikāls dabas veidojums”, otrkārt – piemin, it kā Kleopatra gribēja tāpat rīkoties arī ar otru auskaru, taču viņu apstādināja pulkvedis Lūcijs Planks, kurš bija apņēmies iztiesāt derības...

Satriecoši, bet jau 2000 gadus zinātnieki strīdas: vai Plīnija aprakstītais notikums tiešām bija noticis? Satriecoši kaut vai tāpēc, ka viņu disputi, kā mēs redzēsim tālāk, liecina drīzāk par strīdnieku ne visai augsto zinātnisko līmeni, nekā ved pie patiesības noteikšanas par derībām, kuras pieminējis Plīnis vairāk kā 100 gadus pēc leģendārās valdnieces nāves.

Zinātnisko izskaidrojumu spožums un nabadzība

Nez-kāpēc zinātniekus, lielot savu zinātnisko reputāciju Kleoptaras kalpībā (vai pretēji, atmaskojot “mītu, ko radījis Plīnijs”), vairāk par visu uztrauc, vai var pērles izšķīst etiķī. Taču – lai tā. Pasekosim viņu loģikai un izpētīsim doto jautājumu.

Nocitēsim Herbertu Vezeredu no “Senās pasaules domāšanas” (1937.gads): “Par nožēlošanu šī stāsta autoram, pērles neizšķīst parastā etiķī”. Bet lūk – Hariss Rekhems, kurš realizēja “Dabiskās vēstures” tulkojumu 1940-jā: “Nav tāda etiķa, kurš spētu izšķīdināt pērles!”. Piekrīt Vezeredam ar Rekhemu arī Plīnija Vecākā biogrāfs Džons Hils, kurš savā grāmatā “Plīnijs Vecākais zinātnē un tehnoloģijās” (2000.gads), ziņo, ka “nekāda etiķskābe nav spējīga izšķīdināt pērles.”

Visi šie zinātniekiem, pēc izglītības filologiem, nav taisnība: pērles izšķīst etiķī. Taču lieta pat nav tajā, ka filologi nepārzina ķīmiju – tas būtu pat piedodami. Lieta tajā, ka viņi – pie visas viņu vārdu slavenības Rietumos – pat nepapūlējās izlasīt klasiskos darbu jautājumā, kuru uzņēmās izskaidrot godājamai publikai. Bet taču eksperimentus, kuri uzskrūvēja viņu pārliecību, veica jau vēl 1881.gadā vācietis Ludoviks Fridelenders. Bet pavisam nesen (2010.gads) – amerikānis Prudenss Džonss no Monklēras universitātes.

Cita lieta, ka lai izšķīdinātu 5% etiķa šķīdumā pērles ap 1 grama svarā nepieciešams, saskaņā ar to pašu Prudensu Džonsu, no 24 līdz 36 stundām. Un nav tik svarīgi, ka paātrināt šo procesu var, piemēram, uzkarsējot etiķskābi, - jo Plīnijs neteica, ka valdniece rija karstu. Daudz nozīmīgāks ir tas apstāklis, ka kamēs vieni zinātnieki pilnībā noliedz skābes spēju izšķīdināt pērles, citi – tas pats Džonss – pat neuzdod sev jautājumu par reālo leģendārās Kleopatras pērles svaru. Un eksperimentē, nezināmu iemeslu dēļ, ar 1 gramu pērles, pēc tam ziņojot, ka, pēc Džonsa, “tāds dzēriens pat ne tik slavens, kā martini, taču pietiekami patīkams pēc garšas”.

Kā kopsavilkums: bulvāru prese no gada gadā lutina mūs ar jaunumu par to, ka notikumi, kurus aprakstījis senais romietis, galīgi atmaskoti (vai apstiprināti). Pats interesantākais: tam, lai pieliktu punktu šajā diskusijā, pavisam nav obligāti zināt fundamentālās ķīmijas zinības, tāpat kā filoloģiju. Pietiek ar kalkulatora esamību pa rokai.

Tiksim galā ar sestercijām

Kas ir mūsdienu reālijās 10 miljoni sesterciju? Atbilde: tās ir 1,764 angļu zelta mārciņas. (Redzams, tas “gandrīz vieninieks” arī ieveda maldināšanā cienījamo Prudensu Džonsu, kad viņš eksperimentēja ar 1 gramu pērļu.) viņa pieminētā mārciņa sastāda 12 mums pierastākas Trojas unces (vai 373,2417216 gramus). Pareizināsim skaitli 1,764 ar skaitli iekavās – un iegūsim “smalkā rotājuma” orientējošo svaru ne mazāk smalkās Kleopatras austiņā. Apmēram 658 grami!

Novērtējiet skaitli. Atvelciet savu ausi. Un tagad atcerēsimies, ka, pēc Plīnija Vecākā, tik “mazsvarīgs” auskars bija katrā valdnieces ausī. Stādieties priekšā, cik izsmalcināta viņa parādījās pārsteigtā Marka Antonija acu priekšā? Pieņemams, tāda parādīšanās iemīļotā acu priekšā – pat ja tādu svaru izturētu ausu ļipiņas, - būtu Kleopatrai mazāk pieļaujami, nekā iespēja šķirties no rotaslietas, kuras cena aktuālā pārskaitījumā sastāda 30 miljonus dolāru.

Kāpēc mēs runājam par aptuvenu svaru? Tāpēc, ka Kleopatras dzīves gados (69 – 30 gadi pirms mūsu ēras) zeltu vērtēja daudz dārgāku par pērlēm. Vienkāršoti: par 1 gramu “Saules metāla” pircējam nosvērtu gan 5, gan 10 gramus pērļu. Vēl vienkāršāk: īstam piekariņam būtu jāsver nedaudz vairāk par 658 gramiem.

Taču stādīsimies priekšā, ka Plīnijam runa ir pat ne par zeltu, bet par sudraba, vai – vēl sliktāk – par misiņa sestercijām. Pieļausim, ka pat Senajā Romā bija “zāģi” ar “atritēm”. Pieļausim, par 10 miljoniem sesterciju Kleopatra iegādājās divas rotaslietas, katru svarā ne pa 658, bet, teiksim, tikai pa 60 gramiem. Kā griviet, bet grūti noticēt, it kā leģendārās Kleopatras un Marka Antonija dzīres notika divus mēnešus, kuru laikā romiešu pulkvedis gaidīja, kamēr viņa mīļākā – nu piedodiet par tādu stilu – “kaut ko” “kaut kur” izšīdinās.

Versija: Kleopatras joks

Un tagad – lai lasītājs pasmaida un atpūšas no cipariem, kuri būs nepieciešami priekš tā, lai nodemonstrētu baltos plankumus zinātnieku loģikā, kuri līdz pat šim laikam strīdās par to, “vai Kleopatra izdzēra pērles vai nē”.

Lūk mūsu versija: ēģiptiešu valdniece varēja pajokot ar nesalaužamo, bet ne pārāk gudro karotāju. Piemēram, vienkārši nodemonstrēt viņam roku veiklību, imitējot milzīgas pērles iegremdēšanu kausā ar etiķi pēdējo nomainot ar labu vīnu.

Kāpēc tādai versijai ir tiesības būt? Tādēļ, ka vēstures annālēs ir liecības par analoģiskiem jokiem Kleopatras izpildījumā, kura mīlēja izjokot brašo karotāju. Ko tik nav vērts stāsts par to, kā valdniece pavēlēja peldētājam noslēpties blakus kuģim, no kura Marks Antonijs zvejoja zivis, un uzdurt uz varenā zvejotāja... āķa jau gatavu, sālītu zivi!

Ja ticēt senajām hronikām, tad līdz lepnajam romietim “ne uzreiz aizgāja” izjokošana – valdniecei par prieku, kura vēroja, ar grūtībām noturot smieklus, tā pārsteigto seju. Tad kāpēc nestādīties priekšā, ka gadījumā ar “pērli par 10 miljoniem sesterciju” arī bija vieta vieglai izjokošanai? Starp citu, lai “Taini XX veka” lasītājas pašas veic “zinātnisko eksperimentu”, atkārto Kleopatras izmēģinājumu mīļotā vīriešu kārtas pārstāvja priekšā. Laikam jau, paslēpt noņemto auskaru plaukstā nebūs grūti veiklajiem sieviešu pirkstiņiem. Un Kleopatras uzdevumu atviegloja arī tas, ka, vadoties no Plīnija apraksta par leģendārajām dzīrēm, savas slavenās derības Kleopatra vinnēja kā reizi tad, kad Marks Antonijs jau bija krietni iereibis.

Kas kopīgs Plīnijam Vecākajam un... Cēzara sievai?

Atbilde: gan viņš, gan viņa – ārpus aizdomām. Domājot par to, vai Kleopatra varēja izšķīdināt dārgo pērli etiķī vai nē, vairums mūsdienu pētnieku pat neaizdomājas par jautājumu: “Vai Plīnijs Vecākais nenorakstīja šo sižetu no priekšgājējiem?”. Citu starpā arī tas bija pilnīgi iespējams.

Atcerēsimies: Kleopatra nomira 30.gadā pirms mūsu ēras. Plīnijs par slavenajām derībām pastāstīja jau mūsu ēras 77.gadā. tas ir, 100 gadus pēc tam, kad leģendārās derības jau bija notikušas (it kā). Un tagad padomāsim: analoģisks sižets – ar atšķirību tikai strīdnieku personālijās – pirmoreiz parādās jau Horācijam viņa “Satīros” (apmēram 33.gads pirms mūsu ēras). Tālāk šis sižets aizceļo no Valērija Maksima, imperatora Tibērija laiku romiešu rakstnieka, līdz Gajam Svetonijam Trankvillam. Vispār, Plīnijam Vecākajam gan priekštečus, gan sekotājus nesaskaitīt.

Kas attiecas uz sekotājiem, tad viņu starpā mēs pieminēsim, pirmkārt, amerikāņu reklāmistus, kuri propagandēja “Kleopatras dzēriena analogu” vēl 1960. – 1970.jos gados. Jebšu neatkarīgi no tā, vai bija vieta valdnieces strīdam ar Marku Antoniju pērlēm, kuras tika izšķīdinātas etiķī, kuru pēc tam sajauca ar vīnu, vēl no Viduslaiku laikiem uzskatītu par lielisku līdzekli pret kuņģa darbības traucējumiem – bagātīgas maltītes ar dāsnu “laistīšanu” pavadoņiem.

Smalki sakapātas lētas pērles, iesākumā mīkstinātas karstos tvaikos, bet pēc tam pulverveida stāvoklī uzkarsētā etiķī un vīnā, tiek pieminētas kā “drošs līdzeklis pret vēderu” Viljama Šekspīra darbos, kā arī Frensisa Bēkona darbos. Kopumā, jebkurā leģendā ir kā minimums divas taisnības. Izņēmumu nesastāda arī senais mīts par dzērienu, kura cena ir 30 miljonu dolāru.