Es atceros, ka daudz laika pavadīju viena, spēlējot sarežģītas iztēles spējas. Mūsu televizors bija melnbalts un rādīja tikai trīs kanālus, tāpēc mēs pie tā pavadījām visai maz laika. Kaimiņos dzīvoja tikai viena vai divas meitenes, tāpēc es galvenokārt spēlējos ar savu brāli un dažiem kaimiņu puikām. Es biju apburoša, nerātna meitene un ļoti labi spēlēju «Vācu līnijas aizmugurē» un «Izpletņu lēcēju».
Pat tad, kad es biju maza, es uzskatīju, ka jaunorleāna ir īpaša vieta. Tur bija lieliskas kapsētas un mēs izpētījām vienu no tām, lai ietu turp pastaigāties. Es vēl līdz šim mīlu kapsētas un cenšos apmeklēt tās, kad ceļoju. Liels notikums bija Mardi Grā (tulkotāja piezīme: pazīstams Jaunorleānas karnevāls) un mana māte taisīja mums satriecošus kostīmus. Maniem vecākiem bija daudz interesanti draugi: aktieri, podnieki, rakstnieki — mēs bieži gājām pie viņiem ciemos uz Franču kvartālu.
Es mācījos Bena Franklina vispārizglītojošā vidusskolā, netālu no Misisipi, telpās kurās kādreiz atradās tiesa. Vidusskola, kurā mācījās Morgana Roulendsa (no «Noburtajiem»), ir tēlota tieši kā minētās telpas manā skolā. Trīs gadus es gāju arī uz mākslas vidusskolu un pēcpusdienas nodarbībām; divus gadus mācījos vizuālo mākslu un gadu — rakstniecību. Toreiz nebija kondicionētā gaisa, tikai lieli ventilātori un atvērti logi, un no karstuma mēs reizēm smakām nost. Karstajās dienās pēc lenča bija gandrīz neiespējami palikt pie samaņas.
Man patika koledžā, tāpēc ka es varēju izvēlēties, ko gribētu mācīties, un stundas bija dažādā laikā un dažādās dienās. Mācību sistēma tur ir lokanāka un ņem vērā tavas vēlēšanās. Es aizbraucu mācīties uz Ņujorkas universitāti, kur studēju rakstniecību, krievu valodu un literatūru. Man bija lieliski pasniedzēji, taču līdz manīm nekad nenonāca tas, par ko viņi runā, sakot to, «kā pareizi ir jāraksta». Man nekad neizdevās uzrakstīt vairāk, nekā trīs lapas. Taču viens no maniem pasniedzējiem uzrakstīja uz manas lapiņas, ka man ir īsts stilistisks talants (neskatoties uz visiem citiem trūkumiem kā rakstniecei) un es joprojām ar baudu atceros šos vārdus.
Beigās es pabeidzu Loijolas universitāti Jaunorleānā krievu valodas speciālistes grādu. Divdesmit piecu gadu vecumā es atkal pārcēlos uz Ņujorku, kur ieguvu sekretāres vietu izdevniecībā Random House. Es biju Pusaudžu audio un video nodaļas vadītāja, un man apkārt bija bērnu grāmatas, redaktori un cilvēki, kas lasīja tik daudz, kā es. Es uzzināju ļoti daudz un nolēmu, ka arī varu uzrakstīt bērnu grāmatu. Tā es katru dienu noslēdzu sava kabineta durvis (tā nu sanāca, ka man bija savs kabinets, vispār, neparasta lieta) uz lenča stundu desmit dienas pēc kārtas un uzrakstīju grāmatu.
Un pārdevu to, un to izdeva.
Es rakstīju dažādas grāmatas ar dažādiem vārdiem, no vislabākām, līdz viduvējām, un uzrakstīju arī vairākas populāras sērijas. Tā man radās pieredze. Galu galā, es atgriezos atpakaļ uz Jaunorleānu, jo gribēju, lai mani bērni piedzimtu tieši šeit. Kamēr es tur dzīvoju, mana draudzene-redaktore sazinājās ar mani un lika priekšā uzrakstīt «Noburtos». Viņa iedeva man vienu lapiņu ar sērijas aprakstu, kurā vispār bija uzrakstīts: «Pusaugu meitene uzzina, ka viņa ir ragana». Tā bija brīnumaina, spīdoša ideja, kas radīja manī veselu jaunu pasauli, kuru es pacentos izlikt uz papīra. Manas grāmatas vienmēr stāsta par to, kādu es gribētu redzēt reālo pasauli.
Es biju sagrauta, kad «Noburtie» beidzās, taču uz to laiku es jau apdomāju Balefire («Ugunskuru»), vēl vienu valdzinošu pasauli. Es darbībai liku raisīties Jaunorleānā, lai aprakstītu skaistumu un citu pasauli pilsētā, es rakstīju par saviem vecajiem vaļas priekiem un mani tēli darīja to pašu, ko, būdama pusaudze, darīju es. Viesuļvētra Katrīna nesās pāri pilsētai, kad es biju ceturtās Balefire grāmatas vidū, es skatījos ziņas, zinot, ka mana dzimtā pilsēta vairs nekad nebūs tāda, kāda tā bija pirms plūdiem. Ceturtā grāmata apraksta pilsētu tādu, kāda tā bija pirms plūdiem, bet es sēdēju un raudāju veselām dienām, kad rakstīju par lietām, kuras vairs neeksistē.
Tagad man ir sērija Immortal Beloved («Nemirstīgā mīļotā»), kas iznāks 2010. gada rudenī izdevniecībā Little, Brown. Kaut kādā ziņā tā apvieno visu, ko es mīlu no «Noburtajiem» un «Ugunskura»: mīlestību, kas dzīvo simtiem gadu, pasauli, ko piepilda maģija un visādas iespējas. Tas bija man neliels izaicinājums, bet es ticu, ka izveidoju Nastasjas stāstu patiesu. Es ceru, ka jūs domāsiet tāpat.
Tagad es dzīvoju Ziemeļkarolīnā ar meitām, vīru un audžudēliem. Mūsu māju ieskauj zemes un koki, un liekas, ka mēs esam laukos. Mums ir suņi un kaķi, un katru dienu daudz kas notiek. Un tā ir laba dzīve.
Tulkojums krieviski: FireFairy
Saits veltīts minētai autorei.
http://romanticfantasy.ru/load/kejt_tirnan/270
Vikipēdija.
http://en.wikipedia.org/wiki/Cate_Tiernan
Oficiālā mājas lapa.