Boļševiku kolektīvā pašnāvība.
Situācija veidojās šāda. 1917. gada 12. (25.) novembrī bija jānotiek Viskrievijas Konstitucionālās Asamblejas vēlēšanām. Vēlēšanu organizēšana un to rezultātu skaitīšana atradās no Pagaidu valdības neatkarīga orgāna - Viskrievijas Konstitucionālās Asamblejas vēlēšanu komisijas - rokās. Kaut arī boļševiki sēja bailes, it kā Pagaidu valdība nedomā radīt Konstitucionālo Asambleju (bet boļševiki, lūk, garantēšot tās sasaukšanu), īstenībā Pagaidu valdībai nebija iespēju izjaukt vēlēšanas, tieši tāpat to nevarēja izdarīt arī boļševiki.
Daudzi boļševiku partijā gribēja mierīgu dzīvi, kļūstot par legālu, politisku opozīciju. Ļeņins no 1917. gada aprīļa ar savām slavenajām "Tēzēm" nemitīgi centās apspiest savu biedru "parlamentāro" novirzi. Ļeņinam nācās izmantot visus savus polemiķa talantus un līdera dotības, lai pārliecinātu vairums CK locekļus sekot viņam zem pašu pieņemtā lozunga "Visu varu Padomēm!", bet pēc tam pieņemt kursu uz Pagaidu valdības vardarbīgu gāšanu.
Ļeņina oponentiem tajās oktobra dienās, it kā bija priekšnojausma, kas notiks ar viņiem personīgi, ja boļševiki iegūs varu. Divi, kuri nemainīgi balsoja pret vardarbīgu apvērsumu - G. J. Zinovjevs un L. B. Kameņevs - pēc Staļina pavēles tika nošauti vienā un tajā pašā dienā, 1936. gada 25. augustā. Taču arī Ļeņina atbalstītāji, izskatās, ka ar to ir tuvinājuši savu bojāeju. V. P. Miļutins tika nošauts 1937. gadā, A. S. Bubnovs un G. I. Lomovs - 1938. gadā, G. J. Sokoļņikovs pēc Staļina pavēles tika nošauts cietumā 1939. gadā, bet L. D. Trockis - arī pēc Staļina pavēles, jau Meksikā, 1940. gadā.
M. S. Urickis tika nogalināts atentāta rezultātā jau 1918. gada 30. augustā. Viņš ieņēma Petrogradas ĀK priekšsēdētāja amatu un dabiski, kļuva par boļševiku pretinieku mērķi. Ja nebūtu Oktobra apvērsuma, nerastos VDK priekštece, Urickis nodzīvotu ilgāk. Noteikti savu nāvi tuvināja ar darbu, spēkus izsmeļošos amatos J. M. Sverdlovs (VCIK priekšsēdētājs, miris 1919. gada janvārī) un F. E. Dzeržinskis (VĀK priekšsēdētājs, 1926. gadā). Arī pats Ļeņins, ja nenokļūtu pie varas, patērētu mazāk spēku un enerģiju, kā arī netiktu ievainots atentāta rezultātā, kas noteikti saīsināja viņa dienas. Neskaitot Staļinu, no tā boļševiku CK sastāva tikai A. M. Kolontajai izdevās ilgāk nodzīvot gan revolūciju, gan Lielā terora laikus. Pašiznīcināšanās orģija - tā var nosaukt boļševiku darbošanos pēc uzvaras 1917. gada oktobrī.
Ja boļševiki mērķtiecīgi pastāvētu pie savienības ar citiem kreisajiem spēkiem, tad viņi ieietu Konstitucionālajā Asamblejā un kļūtu tur, kā arī nākošos Krievijas parlamentos par spēcīgu, kreiso opozīciju. Bez šaubām tad arī gandrīz visi minētie darboņi nodzīvotu garāku mūžu.
[Gribas piebilst, ka boļševiki jau pēc definīcijas ir slepkavas, tāpēc citāds lēmums nebija iespējams - t.p.]
Nebūtu pilsoņkara un Otrā pasaules kara.
Ko varētu gaidīt Krievija, ja boļševiki atteiktos no varas sagrābšanas 1917. gada beigās? Vispirms, visdrīzāk nebūtu pilsoņu kara. Tas taču sākās kā atbilde boļševiku diktatūrai un viņu sociālistiskā eksperimenta dēļ. Diez vai varēja gaidīt kaut kādu kontrrevolucionāru, militāru diktatūru – tāds mēģinājums jau izgāzās 1917. gada augustā. Taču galu galā nekāda labēja diktatūra nevarēja nest Krievijai tādu kaitējumu, kā to izdarīja boļševiku diktatūra. Turklāt, kā pierādīja pasaules pieredze XX gadsimtā, visas labo spēku diktatūras bija īslaicīgas, pati ilgākā izrādījās tieši komunistu diktatūra PSRS.
Protams, politiskā iekārta Krievijā vēl ilgi paliktu nestabila, diez vai parlamentāra demokrātija te nostiprinātos no pirmā mēģinājuma. Neizbēgami būtu lieli sociāli konflikti. Iespējams, ka no Krievijas atkristu daudzas teritorijas. Taču, vai tā un citādi Krievija tās nezaudēja XX gadsimta beigās? Bijušās Krievijas impērijas politiskās transformācijas process izstieptos vairākas desmitgades, taču valstij izdotos izvairīties no divām graujošām krīzēm – Pilsoņu kara un 1990. gadu sākuma.
Acīmredzot Eiropā 1920-1930. gados bija mazāk priekšnoteikumu, lai nodibinātos fašistiskas diktatūras. Tās tāpat kā Balto kostība arī radās kā reakcija uz radikālajām, prosovjetiskām kustībām savās valstīs. Nebūtu padomju vara Krievijā – Eiropas komunistiem nebija piemēra, kam līdzināties, nebija spēcīgu kreiso kustību Eiropā – nebūtu vajadzības pēc ultralabējām kustībām, kas centās tām stāties pretī. Var secināt, ka arī varbūtība, ka varētu sākties Otrais pasaules karš, būtu daudz zemāka.
Toties ārpolitikā Krievija nespētu nostāties blakus Pirmajā pasaules karā uzvarējušām Antantes valstīm. 1917. gadā krievu armija jau bija stipri demoralizēta, faktiski sabrukusi. Lielākais, kas viņai atlika šajā situācijā, - noturēties līdz momentam, kad Rietumu valstis uzvarēs Vāciju. Pēc februāra revolūcijas Krievija vairs cerēt uz Konstantinopoli un citiem teritoriāliem ieguvumiem. Cerības uz to saglabājās tikai cara režīma laikā un ar spēcīgu armiju. Taču, nenoslēdzot Brestas mieru, Krievija nenonāktu starptautiskajā izolācijā, tā varēja pat cerēt uz reparāciju iegūšanu no uzvarētās Vācijas.
Paliks mūžīgs noslēpums, kas īstenībā virzīja Zinovjevu un Kameņevu, kuri iebilda pret sacelšanos. Ja arī viņi kaut kādā momentā paredzēja savu likteni, tad ir vēl viena mīkla – kāpēc tajās liktenīgajās 1917. gada oktobra dienās tas izpaudās tikai viņiem, diviem no visas boļševiku vadības.