Kas nav tā ar Visumu? Nereālā virtualitāte

Fermī paradokss laikam ir pati lielākā Visuma mīkla. Paradoksa būtība ir sekojoša – ja eksistē mūsu civilizācija, tad Visumā ir jābūt daudzām citām civilizācijām, kas savā attīstībā ir apdzinušas mūsējo par miljoniem gadu.

Iedomājoties Visumu, tā bezgalīgos izmērus, un jūs saprotat, ka mūsu planēta ir tikai smilšu graudiņš bezgalīgā kosmosā.

Pēdējie kosmiskie pētījumi, kas veikti ar aparātu „Keplers”, rāda, ka mūsu galaktikā planētu ir daudz vairāk nekā zvaigžņu. Matemātiski aprēķini, kas balstīti uz varbūtības teoriju un lielo skaitļu likumu, pierāda, ka katrai trešajai zvaigznei ir jābūt ar planētu sistēmu, kas līdzīga mūsējai. Ņemot vērā to, var izdarīt secinājumu, ka planētas, kas līdzīgas Zemei, mūsu Piena Ceļa galaktikā ir miljardiem. Bet, ja skatāmies uz šo faktu visa redzamā Visuma plašumā, tad tādu planētu ir daudz vairāk par visiem smilšu graudiņiem visās mūsu planētas jūrās un okeānos. Katrai no šīm planētām ir vienādas izredzes ar Zemi, lai uz tām parādītos dzīvība.

No matemātisku aprēķinu, loģikas un veselā saprāta redzes punkta visā Visumā vajadzētu mudžēt no saprātīgām dzīvības formām. Tad, kāpēc mēs joprojām neesam sastapuši citu pasauļu pārstāvjus? Šis fakts ir pretrunā ar dzīvības attīstību uz mūsu planētas, vienam ir jāizslēdz otrs: vai nu mēs neeksistējam, vai arī Visumam ir jāmudž no dzīvības. Mēs skaidri zinām, ka mēs eksistējam, tātad arī kosmosā ir jābūt dzīvībai.

Tad, kāpēc Visums klusē? Vai tiešām mēs esam vientuļi kosmosā?

Mēģināsim saprast, kas Visumā nav tā.

Visuma Lielā klusēšana

Dzīvei ir sākums un dzīvei ir gals. Miljoniem citu civilizāciju ir eksistējušas un eksistēs, tās rodas uz īsu laika sprīdi un iet bojā. Problēma ir tā, ka mēs ar tām sinhroni neatrodamies vienā laikā. Kosmoss ir, kā mirguļojoša lampu virtene un katrs mirgojums ir jaunas civilizācijas dzīves cikls. Rodas, attīstās un iet bojā, nepaspējot atstāt nekādas redzamas pēdas galaktikas un Visuma mērogā. Ja tas patiesi ir tā, tad vajag būt arī iemeslam, kāpēc citas civilizācijas iet bojā. Turklāt, ja ņem vērā planētu skaitu un lielo skaitļu likumu, tad iemeslam, kas iznīcina civilizācijas ir jābūt universālam, vienam priekš vairums civilizāciju.

Līdz kurienei aizvedīs mūsu tehnokrātiskās civilizācijas attīstība, nav zināms, visdrīzāk mēs paši sevi iznīcināsim. Nav svarīgi, kodolkarš vai mākslīgs vīruss, mūsu civilizācija pašreizējā etapā staigā pa naža asmeni, izgudrojot arvien jaunus paņēmienus, kā pati sevi iznīcināt. Ja mēs pārdzīvosim šo etapu, tad pastāv varbūtība, ka daba pati iznīcinās mūs, piemēram, vai nu kosmiska vai dabas katastrofa, iespējams – epidēmija. Galu galā mūsu planētas eksistences laikā dzīvība uz tās ne reizi vien ir bijusi uz pilnīgas iznīcināšanas robežas.

Kosmiskās skudras

Ir arī tāda varbūtība, ka citas civilizācijas dzīvo kopā ar mums tādā pašā eksistences fāzē ļoti īsu laika sprīdi. Kad kļūst iespējams ar tehnoloģijas palīdzību nodibināt kontaktu, to attīstības līmenis apdzen mūsējo tik ļoti, kā mēs apdzenam attīstībā skudras vai odus. Viņi mūs redz, bet mēs viņiem vienkārši esam neinteresanti, kontaktēties ar viņiem mēs spēsim tikai pēc miljardiem gadu, kad sasniegsim viņu attīstības līmeni, ja paspēsim.

Planētas Zeme gūstekņi

Pašreizējā momentā mēs nespējam būvēt kosmiskos kuģus, kas spēj attīstīt ātrumu, kas nepieciešams, lai pētītu mūsu galaktiku, maksimums, ko varam, ir palaist nepilotējamus aparātus Saules sistēmas robežās. Šī situācija var stipri nemainīties tuvākos miljardus gadu, tā kā esošie fizikas likumi stipri ierobežo mūsu iespējas pārraidīt informāciju un ceļot pa Visumu. Kaut kādā attīstības etapā mēs vienkārši atdursimies pret šiem likumiem un tie neļaus mums apdzīvot kosmosu ārpus Saules sistēmas. Gadījumā, ja fizikas likumi visā Visumā ir vienādi, tad arī citas civilizācijas ir ieslēgtas savā dzimtajā sistēmā.

Virtuālais strupceļš

Attīstoties informācijas tehnoloģijām, ir parādījusies jauna versija par klusējošo Visumu. Tā uzskata, ka citas civilizācijas, tāpat kā mūsējā, attīstās tehnokrātiskā ceļā un kaut kādā brīdī vienkārši pāriet jaunā attīstības etapā, integrējot sevi pašu radītā, virtuālā pasaulē. Tām vairs neinteresē kosmoss, tām par to vairs nav nekādas daļas. Kāpēc kaut kur lidot un kaut ko pētīt, ja acu priekšā ir ideāla, mākslīgi radīta pasaule ar neierobežotām iespējām un nemirstību. Pilnīgi iespējams, ka arī mūs gaida šāds liktenis.

Kosmiskais zoodārzs

No otras puses, ja dzīvības rašanās varbūtība Visumā ir tik liela un, citas civilizācijas ir apsteigušas mūs savā attīstībā par miljardiem gadu, tad parādās liela iespēja, ka šīs supercivilizācijas var radīt cilvēci. Zinātnieki, kuri strādā ar Fermī paradoksu, pilnīgā nopietnībā apskata variantu, kur mūsu planēta un mēs esam mākslīgi radīti.

Te gan ir viena loģiska nesaiste. Ja mēs kaut kad nākotnē vēlēsimies radīt kosmisko zoodārzu, tad diezin vai mēs gatavosim šo objektu veselus 4 miljardus gadu, ņemot vērā to, ka Visums eksistē tikai 13 miljardus gadu. Kāpēc būvēt atsevišķu planētu, radīt ideālus apstākļus, tērēt mūsu Visuma eksistences trešo daļu šādam neprātīgam projektam.

Virtuālais nākotnes zoodārzs

Mēs rīkosimies savādāk... Jau tagad, lai atrisinātu noteiktus uzdevumus, mēs izmantojam datoremulācijas, lai attīstītu tehnoloģijas; šis novirziens attīstīsies. Ja mēs esam tehnokrātiska supercivilizācija, kas eksistē miljardiem gadu un ir sasniegusi Visuma malu, mūsu datortehnoloģiju līmenis ļauj mums būvēt virtuālas pasaules, kuru realitāte nebūs atšķirama no īstās pasaules. Mēs nebūvēsim reālu zoodārzu, mēs radīsim virtuālu pasauli, kur ievietosim mūsu izmēģinājuma radījumus. Iespējams, ka tieši šādā virtuālā Visumā mēs arī dzīvojam. Vienkāršāk sakot, mēs dzīvojam matricē pēc tās likumiem un ierobežojumiem. Mēs esam tikai personāži datorspēlē, ko radījis supersaprāts kādam mums nezināmam mērķim.

Nesenā intervijā Elons Masks apgalvoja, ka varbūt patiešām mēs dzīvojas virtuālā realitātē. Var jau teikt, ka tie ir murgi un fantāzija, taču šo hipotēzi pilnā nopietnībā izskata paši labākie zinātnes pasaules prāti. Galu galā, ja parokas dziļāk stīgu teorijā, tad sāc saprast, ka mūsu pasaule sastāv nevis no matērijas, bet gan no informācijas.

Nevērtējiet pārāk bargi, tomēr versija par Virtuālo Visumu ļoti labi ietilpst Fermī paradoksā un izskaidro, kāpēc Visums klusē. Kosmisko brīnumu neesamība pati par sevi ir pats lielākais brīnums.

Materiāls ir balstīts uz video " Что не так с Вселенной. Нереальная виртуальность…" https://youtu.be/P0iyIFTvE5k

Sargājiet sevi un neaizmirstiet saglabāties.

http://fishki.net/2331366-chto-ne-tak-s-vselennoj-nerealynaja-virtualynosty.html ©