Principā tas ir skaidrs, ka ir runa par diviem dažādiem literatūras žanriem, taču bieži cilvēki tos jauc, ieskaitot pašus rakstniekus, kuri savus fantāzijas darbus sauc par pasakām. Tie, protams, ir tuvi žanri, tāpēc nav nekāds brīnums. Pasakas pieder tautas gara mantām, tās gadsimtiem ir tikušas pārstāstītas no cilvēka uz cilvēku, mainoties no stāstītāja uz stāstītāju, katrs tām ir pielicis klāt ko savu. Turklāt, kā to redzam brāļu Grimmu gadījumā, ar katru jaunu izdevumu tās ir kļuvušas puritāniskākas un ar laimīgākām beigām. No stāstiem, kas domāti visiem cilvēkiem, tās ir pārcēlušās uz bērnu literatūru. Lai gan tās nemaz nav aizliegts stāstīt un lasīt visu vecumu cilvēkiem.
Ar ko tad pasakas atšķiras no fantāzijas? Pirmkārt, ar iedalījumu. Pasakas parasti iedala: dzīvnieku pasakās, brīnumu pasakās un sadzīves pasakās. Pēdējās fantāzijas nav vispār, tie ir sadzīviski stāstiņi bez fantastiskiem elementiem. Reizēm tiek izdalītas arī mitoloģiskās pasakas, taču tās visdrīzāk ir citi žanri: teikas, leģendas vai nostāsti. Fantāzija, savukārt, vienmēr ir ar brīnumu elementiem. Lai kas tas arī nebūtu: vai tieši brīnumu fantāzija vai apakšžanrs - dzīvnieku fantāzija, kas atšķiras tikai ar to, ka te cilvēku vietā darbojas dažādi dzīvnieki.
Padomju laikā fantāziju sauca par pasaku fantastiku, tagad ir ieviesies angļu vārda "fantasy" latviskojums. Par to, ar ko pasaka atšķiras no fantāzijas, raksta slavenais angļu fantasts Filips Pulmans. Par to, ka pasakām visdrīzāk nav zināmi autori, bet tikai to vācēju vārdi, es jau minēju. Fantāzijas darbiem autors ir zināms, kaut - pastāv versijas, piemēram, par Homēru. Taču pēdējos gadsimtos, praktiski absolūti visos gadījumos autors ir zināms. Lai gan ir daudz darbu, kas publicēti, kā nezināma autora sacerēti, taču tādu ir absolūts mazākums un arī stila pētnieki daudzus ir atšifrējuši.
Ar ko tad vēl pasakas atšķiras no fantāzijas? Ar to, ka pasaku varoņi ir klišejiski un divdimensionāli. Ko tas nozīmē? Ir labie varoņi un ir sliktie varoņi, kuri pasakas stāstījumā nemainās. Arī pasakas parasti nav garas. Fantāzijā ir iespējama varoņu garīga izaugsme. Tikai ne pasakās! Ja varonis sākumā ir labs, tāds viņš arī ir beigās. Ja ļaunais ir ļauns, tāds viņš arī beigās, kad parasti par to tiek sodīts. Tas attiecas arī uz izskatu. Labais puisis parasti ir skaists, princese - vienkārši brīnišķīga utt.
Kas vēl, pasaku varoņiem parasti nav vārda, mēs pazīstam tos pēc amata: kurpnieks, zaldāts, drēbnieks, zemnieks, karalis, princese, mācītājs utt. Ļoti reti pasaku varoņiem tiek doti vārdi, bet tad tie ir paši parastākie: kā Ivans, krievu pasakās, vai Hanss - vācu pasakās. Mazliet savādāk ir literārās pasakās, taču klasikā ir tā, lai katrs klausītājs varētu identificēties ar varuni.
Klišejiskums attiecas arī uz dažās pasakās sastopamo varoņu pavairošanu skaita ziņā. Piemēram, vācu pasakās par divpadsmit brāļiem, vai divpadsmit princesēm un nomīdītajām kurpītēm. Arī septiņi rūķīši "Sniegbaltītē" - klasiskā pasakā maz ar ko atšķiras, bet Santa Klausa 8 briežiem atšķirīgi ir tikai vārdi - un viss.
Vēl pasakās ļoti ātri mainās notikumi un praktiski nav nekādu vietu aprakstu. Laba pasaka nesas no notikuma uz notikumu, runājot par visu tik, cik vajag un ne vairāk. Interjēra un eksterjēra apraksti pasakām nav vajadzīgi. Pasakās arī nav daudz tēlainības, tikai pats nepieciešamākais. Praktiski nav nekādu dabas un personāžu raksturu apraksti. Mežs ir džungļi, princese ir brīnišķīga, parasti - zelta matiem, tas ir viss, kas mums jāzina. Tas gan liecina, ka personāži ir visai plakani, taču, lai pasaka aizrautu un negarlaikotu ar plašiem aprakstiem, ar to parasti pietiek.
Kā jau teicu, klasiska pasaka nav teksts, ko veidojis viens cilvēks. tas ir pārstāstu pārstāsts, ko ietekmē stāstītāja īpašības vai garastāvoklis. Arī tas, vai stāstnieks ir profesionāls, vai amatieris, kas visaizraujošāko stāstu var padarīt nebaudāmu. Tas padara pasaku par žanru, kas nepārtraukti attīstās un katrs stāstnieks tur var ienest ko savu. Kā saka Pulmans, stāstnieka svēts pienākums ir pārstāstīt pasaku pa savam, kā toskāņu sakāmvārdā: "Pasaka zaudē, ja tu tajā neieliec ko savu".