Nesen apritēja simtgade kopš Pirmā pasaules kara sākuma, par kura ieganstu uzskata Austrijas erchercoga, troņmantinieka Franča Ferdinanda un viņa sievas Sofijas slepkavību. 1913.gada nogalē Francis Ferdinands viesojās Anglijā pie Portlandes hercoga un piedalījās medībās. “Viens no lādētājiem pakrita. Tas izraisīja šāvienus no viņa nestās šautenes abiem stobriem, šāviņi aizlidoja dažu pēdu attālumā no erchercoga un manis,” savos memuāros atcerējās Portlandes hercogs. “Bieži esmu domājis, vai lielais karš nebūtu novērsts vai vismaz atlikts, ja erchercogs sastaptu savu nāvi tad, nevis Sarajevā nākamajā gadā.”

No likteņa neizbēgt

1914.gada 28.jūnijā Franci Ferdinandu atentātā Sarajevā nogalināja Serbu nacionālistiskās organizācijas Melnā roka biedrs Gavrilo Princips. Interesanti, ka šajā dienā viņš vienreiz jau izbēga no nāves – cits sazvērnieks meta granātu uz erchercoga un viņa sievas mašīnu, bet tā uzsprāga aiz viņiem, un cieta cilvēki sekojošā mašīnā. Vēlāk erchercogs nolēma doties uz slimnīcu apraudzīt atentātā cietušos. Šoferis iebrauca nepareizā ceļā – tieši pretī kafejnīcai, kurā nejauši atradās Gavrilo Princips. Viņš uzreiz aptvēra radušos izdevību un izskrēja ārā ar pistoli rokā. Šoferim atkal misējās – viņš netrāpīja uz gāzes pedāļa… Terorists sašāva erchercogu kaklā un viņa sievu vēderā.

“Dieva dēļ! Kas jums notika?” iesaucās hercogiene, ieraugot asinis, bet tad pati saļima uz vīra ceļiem. Pavadoņi domāja, ka viņa noģībusi, taču Francis Ferdinands, šķiet, instinktīvi nojauta, kas noticis, un, par spīti savam ievainojumam, sauca: “Sofija! Sofija! Nemirsti! Dzīvo mūsu bērnu dēļ!” Pēc tam viņš pats sakņupa uz priekšu, viņa spalvām rotātā ķivere nokrita, zaļās spalvas izjuka pa visu automobiļa grīdu. Kad viens no pavadoņiem vaicāja, kā erchercogs jūtas, Francis Ferdinands atbildēja: “Tas nav nekas…”Viņš to atkārtoja sešas vai septiņas reizes, līdz zaudēja samaņu. Sofija nomira pa ceļam uz gubernatora rezidenci, bet Francis Ferdinands desmit minūtes vēlāk.

Visa Austroungārijas impērija bija kā pulvera muca, un vajadzēja tikai ieganstu, lai tā uzsprāgtu. Nu tas bija.

Nāves mašīna

Šķiet, vienīgais, kas izkļuva neskarts no šīs traģiskās sadursmes, bija pats automobilis. Francis Ferdinands to bija iegādājies tikai pirms dažiem mēnešiem. Tas bija Austrijas pirmais un prestižākais auto ražotājfirmas Graf of Stift dubultfaetons – liels, sarkans limuzīns ar sešām sēdvietām un nolaižamu jumtu.

Pēc tik drausmīgas savu pirmo īpašnieku nāves, kam auto bija liecinieks – vai varbūt arī tajā iesaistīts, - limuzīns turpināja savu fatālo misiju, izraisot nelaimju virkni nākamajiem īpašniekiem. Pirmais, kas iegādājās erchercoga auto, bija austriešu ģenerālis Oskars Potioreks, kurš, būdams Bosnijas gubernators, bija klāt atentāta brīdī un kuram bija paredzēta lode, kas kļūdaini trāpīja Sofijai. Potioreku ne tikai padarīja traku vainas apziņa, smagi cieta arī gubernatora karjera, un viņš pat neatrada nāvi kaujas laukā, kā vēlējās. 1914.gada decembrī viņu atvaļināja, un atlikušos divdesmit gadus viņš nodzīvoja uz pašnāvības robežas.

Potioreks vismaz izvairījās no fiziska kaitējuma, kamēr tam piederēja erchercoga limuzīns. Citi īpašnieki nebija tik veiksmīgi. Vācu virsnieks, kam arī savulaik piederēja šī mašīna, sadūrās ar diviem zemniekiem, kas pēkšņi iznāca tam pretī uz ceļa. Mēģinot izvairīties no sadursmes, autovadītājs strauji pagrieza stūri un ietriecās kokā, un bija uz vietas beigts. Bojā gāja arī abi zemnieki, par spīti virsnieka pūlēm izvairīties no avārijas.

Nākamais auto īpašnieks drīz pēc tā iegādāšanās izdarīja pašnāvību. Pēc tam limuzīns nonāca Dienvidslāvijas gubernatora rokās, nesot tam nelaimi pēc nelaimes. Īsā laikā viņš iekļuva četrās dažādās avārijās, vienā reizē pat zaudējot roku. Gubernators bieži žēlojās, ka automašīna ir nolādēta, kas rosināja tā skeptisko draugu, kādu ķirurgu, to nopirkt un pierādīt pretējo. Taču viņš tikai vairoja automašīnas tumšo reputāciju, jo pusgadu vēlāk ar to apgāzās un tika zem tās sadragāts līdz nāvei.

Kad to vēlāk iegādājās kāds šveiciešu autosacīkšu braucējs, viņš piedzīvoja tādu pašu fatālu likteni, apmetot ar mašīnu kūleni. Cits īpašnieks gāja bojā, kad auto, kurš tika vilkts tauvā, nesaprotamā kārtā norāvās un uzkrita tam virsū, pirms viņam vispār radās iespēja ar to braukt. Vēl lielāka traģēdija skāra limuzīna īpašnieku, kādu rumāni, kurš ar to devās uz kāzām. Auto pēkšņi kļuva nekontrolējams, un katastrofā nositās ne vien vadītājs, bet arī pieci draugi, kas brauca mašīnā kopā ar viņu.

Izpētīts, ka divpadsmit gadu laikā erchercoga mašīnai nomainījās 15 īpašnieki un tā vainojama 13 nāves gadījumos. Šim auto asinskārajam teroram tika pielikts punkts, kad 1926.gadā mašīna tika ziedota Vīnes Kara vēstures muzejam, kur šis eksponāts izstādīts joprojām.

Džeimsa Dīna bīstamais hobijs

Jaunais amerikāņu aktieris Džeimss Dīns paspēja nofilmēties tikai trīs filmās, taču viņa talants un pāragrā nāve autoavārijā 24 gadu vecumā to padarīja par jauniešu elku vairākās paaudzēs. 1954.gadā pēc savas pirmās kulta filmas uzņemšanas Dīns sāka aizrauties ar autosacīkstēm. Viņš iegādājās vairākas sacīkšu mašīnas un piedalījās dažās sacensībās izcīnot godalgotas vietas. Taču tas bija bīstams hobijs, tāpēc kinostudija Warnes Brothers, ar ko viņam bija līgums, aizliedza aktierim ar to nodarboties filmēšanas laikā.

1955.gadā, pabeidzis savu trešo lielo filmu, Dīns spēja domāt tikai par autosacīkstēm. 21.septembrī viņš nopirka jauno sacīkšu mašīnas modeli Porche 550 Spyder un tūlīt pat pieteicās sacīkstēm Salinesā (Kalifornijā), kas notiks septembra beigās. Pavisam tika saražoti tikai 90 šā modeļa Porche, un Dīna mašīna kļuva leģendāra. Pēc aktiera lūguma pazīstams auto krāsotājs uzzīmēja viņa 130.numuru uz motora pārsega un uzrakstīja “Mazais bastards” auto aizmugurē. Mazais bastards bija Dīna iesauka, ko tam bija devis Lielais bastards – Bils Hikmens, kinostudijas auto kaskadieris. Stāsta, ka Dīns esot parādījis jaunieguvumu draugam britu aktierim Alekam Ginesam un tam momentā radusies dziļa nepatika pret auto – uz viņu tas atstājis “draudīgu” iespaidu. Giness arī brīdinājis Dīnu: “Ja tu iekāpsi tajā Porche, būsi miris jau pēc nedēļas”. Un šim nevilšajam pareģojumam bija lemts piepildīties.

Taču pēc nedēļas, 30.septembrī, Dīns izbrauca ar “Mazo bastardu” no Losandželosas, lai dotos uz sacīkstēm Salinesā. Viņa vācu mehāniķis no Porchr Rolfs  Viterihs ierosināja, lai Dīns pats brauc pie stūres, jo tā labāk iepazīs jauno auto. Reizē ar viņiem brauca arī Hikmens, kura mašīnai bija piekabināts Dīna treileris. Ap trijiem pēcpusdienā viņus apturēja policists, kurš izrakstīja soda kvīti par ātruma pārsniegšanu. Viņi turpināja ceļu, un pēc pāris stundām kāds pretimbraucošais Ford Tudor krustojumā pēkšņi aizgrieza Dīnam priekšā to nepamanījis. Abas mašīnas sadūrās purns purnā.

Forda vadītājs, 23 gadus vecs students, tika cauri ar lauztu degunu. Viterihu izmeta no porša, un viņš guva smagas traumas, tostarp lauztu žokli un gūžu. (Vēlāk viņš smagi pārdzīvoja notikušo un pēc vairākiem nesekmīgiem pašnāvības mēģinājumiem 1981.gadā gāja bojā autoavārijā, būdams reibumā.)

Dīns palika mašīnā, viņa sadragātā kāja bija iestrēgusi, un viņam bija nāvējošas traumas: lauzts kakls, sadragāts galvaskauss u.c. Katastrofas vietā pirmais ieradās Hikmens. Vēlāk kādā intervijā viņš atcerējās: “Mēs bijām divu vai trīs minūšu brauciena attālumā aiz viņa. Es izvilku viņu no mašīnas, un viņš bija manās rokās, kad nomira. Viņa galva atkrita atpakaļ. Dzirdēju, kā gaiss izplūst no viņa plaušām pēdējo reizi. Nespēju gulēt pēc tam piecas vai sešas naktis, vienkārši dēļ šīs skaņas, ar kādu no viņa plaušām izplūda gaiss.”

Interesanti, ka pēdējās filmas pašreklāmā Dīnam vajadzēja brīdināt jauniešus par ātras braukšanas risku: “Dzīve, ko tu glābsi, var izrādīties tava paša”, taču aktieris spontāni pateicis: “Dzīve, ko tu glābsi, var izrādīties mana”. Pēc Dīna nāves kinostudija šo epizodi izgrieza, tā tika publiskota tikai mūsdienās.

Detaļu lāsts

Stāsts jau ir gana traģisks, bet iegūst arī ļoti dīvainu nokrāsu, ņemot vērā nostāstus par Dīna mašīnas lāstu. Pēc katastrofas auto bija tik sadragāts, ka atjaunot to nebija iespējams. Taču tā vraku iegādājās Dīna konkurents trīs pēdējās autosacīkstēs, ārsts Viljams Ešrihs no Kalifornijas. Viņš demontēja Porche un tā motoru ielika savā sacīkšu mašīnā Lotus IX, iedēvējot šo hibrīdu par Potus. Kādās sacīkstēs Potus saķērās ar citu mašīnu, meta kūleni, un Ešrihs guva traumas. To varētu uzskatīt par nesvarīgu sagadīšanos, ja nebūtu negadījuma ar citu sacīkšu braucēju – Ešriha kolēģi Dr. Makhenriju.

Makhenrija auto tajās pašās sacīkstēs pēkšņi kļuva nevadāms un ietriecās kokā, izraisot vadītāja nāvi. Kā pēc tam atzina Ešrihs, viņš bija aizdevis Makhenrijam transmisiju un citas detaļas no Dīna mašīnas, ko tas arī bija izmantojis savā auto, kas nesa autobraucējam nāvi. Pēc šīs atzīšanās leģenda par Dīna porša lāstu strauji ieguva popularitāti. Ar laiku tā tika papildināta ar jauniem savādiem notikumiem, kas nāca klajā.

Porša sakropļotais karkass no Ešriha nonāca dizainera Džordža Barisa rokās, kurš Holivudai bija izgudrojis daudzus slavenus auto, tostarp Batmobile filmām par Betmenu. Nespēdams poršu atjaunot, Bariss no tā izveidoja izstāžu eksponātu “Džeimsa Dīna pēdējais sporta auto”. 1957. – 1959. gadā šis eksponāts bija apskatāms neskaitāmās auto izstādēs, šovos, kinoteātros, satiksmes drošības pasākumos visā Kalifornijā. Taču aizdomīgi bieži ar šo mašīnas “izbāzeni” notika visādas nelaimes un dīvaini atgadījumi. Piemēram, 1959.gada maijā Dīna auto īslaicīgi tika novietots kādā garāžā, kur naktī izcēlās neizskaidrojams ugunsgrēks. neviens cits auto šajā negadījumā necieta, izņemot Dīna poršu – tam sadega divas riepas un no karstuma atlobījās krāsa. Ir arī daudzi nostāsti par to, kā porša pārvietošanas laikā cietuši vai pat nogalināti mehāniķi, jo mašīnai piemita neizskaidrojamas spējas norauties no trosēm, slīdēt u.tml. Kāds pusaudzis mēģināja nozagts auto stūri, taču pēkšņi paslīdēja un guva dziļu brūci rokā.

Ķezas ap auto turpinājās līdz 1960.gadam. Poršs bija aizdots kārtējai izstādei par satiksmes drošību Maiami (Floridā). Atpakaļ uz Losandželosu tas tika nogādāts aizzīmogotā vilciena vagonā. Kad vilciens pienāca, auto īpašnieks, Džordžs Bariss, kā pieņemts, apliecināja neskarto zīmogu ar savu parakstu. Taču, atverot durvis, visus sagaidīja pārsteigums – vagons bija tukšs.

2005.gadā, atzīmējot Dīna nāves piecdesmit gadus, Bariss kopā ar Volvu Automuzeju (Ilinoisā) izsludināja viena miljona dolāru balvu tam, kurš pierādīs, ka viņa īpašumā ir “Mazā bastarda” atliekas. Neviens nepieteicās, un līdz pat šim laikam nav zināms, kur atrodas Dīna poršs.

Amerikas visļaunākais auto

Lai cik draudīgs, tomēr Dīna auto nav tas, kurš izpelnījies Amerikas visļaunākā auto apšaubāmo slavu. Daudz vairāk noslēpumu un briesmu apvij kādu 1964.gada ierobežotā izlaiduma Dodge 330 – lielu, īsteni amerikānisku automašīnu ar astoņām sēdvietām. Tas sāka savu kalpošanas laiku kā Menas štata Oldorčardbīčas pilsētas policijas auto, taču tik strauji iemantoja draudīgu, nelaimi nesošu slavu, ka no tās atteicās. Stāsta, ka trīs policisti, kuri savulaik ar to brauca, izdarījuši pašnāvības pēc tam, kad bija nogalinājuši savus ģimenes locekļus.

Lai nu kā, bet neapstrīdams ir fakts, ka šai automašīnai piemita neizskaidrojama, dēmoniska uzvedība, kā dēļ ar to braukt faktiski nebija iespējams. Bieži vien tās motors varēja apstāties bez kāda iemesla, stūre iesprūst, bremzes atteikties darboties, bet mašīnas kroņa numurs bija šāds: braucot lejup no kalna, tās durvis atsprāga vaļā, drošības siksnas attaisījās un pasažieri tika izmesti ārā. Gadu gaitā mašīnas īpašnieki to parādījuši vairāk 40 automehāniķiem, bet neviens nav spējis novērst šos trūkumus. Eksistē versija, ka auto jau rūpnīcā nepareizi konstruēts.

Viens no pirmajiem tās īpašniekiem pārkrāsoja sudraba auto zeltainā krāsā, un kopš tā laika tas iemantoja iesauku Golden Eagle (Zeltainais ērglis). Taču, kad šis “ērglis” parādījās pilsētas ielās, tās iedzīvotāji pamuka, lai netrāpītos auto tuvumā. Jo sevišķi Golden Eagle nepatika viss, kas saistīts ar baznīcu. Kāds no īpašniekiem svētdienās sāka tajā vadāt kaimiņus uz baznīcu. Pēc dažām reizēm tie skaidri juta, ka “mašīna grib izmest” viņus, un uzskatīja, ka to apsēdis dēmons. Reiz, kad auto bija novietots pie baznīcas, tas sāka slīdēt un gluži kā ar nodomu sabrauca divus baltus terjerus.

Suņi, kaķi, putni nebija vienīgie mašīnas upuri. Zināmas vismaz divas meitenes, kuras notriekusi mašīna un kuru nedzīvie ķermeņi uzkrituši tieši uz Golden Eagle bufera vai motora pārsega. 2007.gadā paklīda stāsts par kādu zēnu, kurš pieskāries auto un pēc tam nogalinājis savu ģimeni, un nodedzinājis māju, bet tā varētu būt tikai urbānā leģenda.

80. un 90.gados mašīnai bija tik dēmoniska reputācija, ja daudzi vietējo baznīcu draudžu locekļi nodevās vandalismam, cenšoties apsēsto mašīnu iznīcināt. Stāsta, ka šos vandaļus piemeklējis šausmīgs liktenis, sākot no zibens spērieniem un beidzot ar autokatastrofām. Lēš, ka auto tā atriebies ap 30 cilvēkiem.

Pašlaik no Golden Eagle ir palikuši tikai fragmenti pēc tam, kad 2010.gadā kāda draudzes grupa to nozaga, sacirta gabalos un aizveda uz dažādām izgāztuvēm. Auto īpašnieces Vendijas Allenas palīgā saucieni inernetā tapa sadzirdēti, un viņa atguva lielāko daļu no savas mašīnas. Minētā baznīcas grupa Allenu dēvē par Oldorčardbīčas jūras raganu un apsūdz viņu par mašīnas izmantošanu, lai uzsūtītu nāves lāstus. “Es saku, ka tas ir tikai auto, kas mantots manā ģimenē daudzus gadus, bet cilvēki saskata pārāk daudz lietās, kas notiek ar citiem pie mašīnas. Taču paskatieties uz mani, manu ģimeni, draugiem – mums viss ir kārtībā! Ja auto ir sūtīts no elles, lai visus nogalinātu, kāpēc mēs neesam miruši?”

Melnās volgas spokošanās

Lai cik tas būtu neticami, pat bijušajā PSRS bija zināma leģenda par spoku automašīnu. Tā bija biedējoša melna Volga ar tonētiem logu stikliem, ko bieži aprakstīja kā nevainojami tīru vai arī spējīgu attīstīt ātrumu, kas normālai mašīnai nav pa spēkam.

60. un 70.gados šī spoku mašīna tika manīta daudzviet Padomju Savienībā, jo īpaši Ukrainā, Baltkrievijā, kā arī Polijā un pat Mongolijā. Volga uzradās pēkšņi no zila gaisa, lai pievilktu cilvēkus, sevišķi bērnus, un tos nolaupītu. Ja kāds centās traucēt vai arī pienāca par tuvu, bija uz vietas beigts vai nomira 24 stundu laikā.

Nevienam nebija izdevies saskatīt, kas sēž pie Volgas stūres, taču tika pieņemts, ka tā pieder cilvēkam no varas aprindām, jo šī mašīna tolaik bija ārkārtīgi dārga luksusa lieta, turklāt melnās Volgas tika rezervētas tikai valdībai un partijai. Eksistē daudzas versijas par melnās Volgas fenomenu: valdības aģenti, orgānu tirgoņi, citplanētieši u.c. Viena no teorijām bija šāda: bērnus nolaupa un viņiem nolaiž asinis, lai pārdotu bagātu rietumnieku vai arābu ārstēšanai no leikēmijas. Bija ne mazums cilvēku, kas domāja, ka Volgu vada mācītājs vai mūķene, vai, gluži otrādi, pats sātans.

Kāds sešdesmito gadu nostāsts radies Ukrainā, un to pavēstījis aculiecinieks. Viņš redzējis, kā noslēpumains melns auto pietuvojas divām meitenēm, kā atveras durvis un viņas tiek “iesūktas” iekšā, it kā tur būtu putekļsūcējs. Aculiecinieks, pusmūža vīrietis, meties palīgā un atvēris vadītāja durvis. Pretēji leģendai, viņš nenokrita uz vietas beigts, bet paspēja ieraudzīt, ka neviena pie stūres nav un auto priekšējie sēdekļi ir tukši. Tas arī viss, jo pēkšņi to apžilbināja baltas gaismas uzliesmojums. Viņš pamodās pēc 24 stundām ar šausmīgām galvassāpēm.

Vai melnā Volga bija tikai tautas fantāzija, briesmu stāsts, ko radījušas šausmas un paniskās bailes no iepriekšējo gadu masu represijām? Parasti tolaik cilvēkus arestēja un aizveda melnās Emkās jeb GAZ-M1, vieglajās automašīnās, ko var uzskatīt par Volgas priekštecēm.

Neviens nevar droši pateikt, ciktāl leģendas par automašīnu apsēstību vai spokošanos ir patiesas. Tomēr, pieņemot, ka garu pasaule eksistē, kāpēc tā nevarētu skart arī tādu šķietami ikdienišķu lietu kā automašīna?