Grieķu vārds “apustulis” nozīmē “vēstnesis”. Kristus sūtīja Viņa izraudzītos divpadsmit apustuļus izpildīt dažādas misijas, kā arī svētīja pēc Kristus nāves turpināt Viņa darbu un vadīt Dieva tautu. Apustuļu skaits divpadsmit neapšaubāmi norāda uz Israēla divpadsmit ciltīm. Arī paši apustuļi uzskatīja par nepieciešamu saglabāt šo skaitu un nodevēja un pašnāvnieka Jūdas Iskariota vietā uzaicināja Matiju. Visi apustuļi, izņemot nodokļu ievācēju Mateju un acīmredzot arī Jūdu, bija vienkārši cilvēki, fiziska darba strādnieki.

Pēteris, Jēkabs. Cebedeja dēls, un Jānis, šķiet, bija Kristum vistuvākie. Šie apustuļi bija kopā ar Kristu Viņa apskaidrošanas brīdī Tabora kalnā, Jaira meitiņas augšāmcelšanas brīdi un Kristus lūgšanā Ģetzemanes dārzā.

Sīmanis, Jāņa dēls, ieguva jaunu vārdu Pēteris, kas grieķiski nozīmē “akmens, klints” un atbilst aramiešu “Kēfa” (akmens, klints). Sīmanis Pēteris un viņa brālis Andrejs bija zvejnieki un strādāja kopā ar saviem brāļiem Jēkabu un Jāni Kapernaumas pilsētā pie Galilejas jūras. Jāņa evaņģēlijā sacīts, ka Kristus jau pirmajā tikšanās reizē Pēteri nosauca par klinti. Pēteris, kurš bija taisnprātīgs, vienkāršs, labsirdīgs un impulsīvs cilvēks, pilnīgi dabiski uzņēmās vecākā lomu. Viņš bija pirmais apustulis, kurš apstiprināja Kristus dievišķo būtību un apliecināja Viņa augšāmcelšanos. Kristus viņam sacīja: “Un es tev saku: tu esi Pēteris, un uz šās klints Es gribu celt savu draudzi, un elles vārtiem to nebūs uzvarēt” (Mateja evaņģēlijs, 16:18). Šie vārdi zelta burtiem uzrakstīti Svētā Pētera bazilikā Romā, uz tiem Romas katoļu baznīca balsta pāvesta vadošo lomu un pilnvaras. Citas kristīgās baznīcas šajos vārdos nesaskata norādījumus par pēctecību baznīcas hierarhijā.

Pēteris ir centrālais personāžs daudzos pazīstamos evaņģēliju stāstos. Redzēdams, kā Jēzus pa jūras virsu nāk uz laivu, viņš saka: “Kungs, ja Tu tas esi, tad liec man nākt pie Tevis pa ūdens virsu”. Pēc Jēzus uzaicinājuma Pēteris izkāpj no laivas un pa ūdens virsu iet pretī savam skolotājam. Piepeši aptvēris, ko viņš dara, un sajutis lielu vēju un viļņus, viņš izbīstas, sāk grimt un sauc: “Kungs, palīdzi man!”. Jēzus pastiepj roku, satver viņu un saka: “Mazticīgais, kādēļ tu šaubījies?” (Mateja evaņģēlijs, 14:22-23).

Jāņa evaņģēlijā rakstīts, ka Pēteris Ģetzemanes dārzā Jēzus aresta brīdī ar zobenu nocērt labo ausi augstā priestera kalpam Malham (Jāņa evaņģēlijs, 18:10). Un tomēr līdz rītausmai Pēteris trīs reizes aizliedza Jēzu, kā to pirms dažām stundām Svētajā Vakarēdienā Jēzus bija paredzējis, uz ko Pēteris sašutis bija atbildējis, ka tas nekādā ziņā nenotiks.

Pēc Jēzus augšāmcelšanās un uzbraukšanas debesīs Pēteris gandrīz piecpadsmit gadu bija atzīts Jeruzalemes kristiešu vadonis. Viņš mira mocekļa nāvē 64. vai 67.gadā Romā, kur Nerona kristiešu vajāšanu laikā bija bīskaps. Leģenda vēsta, ka Pēteris lūdzis, lai viņu sit krustā ar galvu uz leju, jo uzskatīja sevi par necienīgu mirt tāpat kā Jēzus. Kaut gan meklējumi atkārtojušies daudzkārt, Pētera mirstīgās atliekas, kas, domājams, atrodas Vatikāna kalnā pie Apija ceļa vai zem Svētā Pētera bazilikas augšējā altāra, līdz šim nav identificētas.

Pētera brālis Andrejs (tulkojumā no grieķu valodas – vīrišķīgais) bizantiešu tradīcijā tika saukts par protokletu – pirmo nosaukto, tāpēc ka viņš bija pirmais apustulis, kas minēts Jāņa evaņģēlijā (1:40). 4.gadsimta kristiešu avoti vēsta, ka Andrejs sists X veida krustā, kas ieguvis nosaukumu Andreja krusts. Viņa domājamās atliekas 357.gadā pārvestas no Grieķijas pilsētas Patras uz Konstantinopoli. Pēc vairāk nekā tūkstoš gadiem apustuļa galvaskauss tika aizvests uz Romu, kur to izmantoja, lai reliģiski iedvesmotu pēdējam krusta karam pret turkiem. Pāvests Pijs II (valdīšanas gadi 1458-1464), kurš bija šā ne visai veiksmīgā pasākuma iniciators, no Svētā Pētera bazilikas pakāpieniem demonstrēja šo svētumu ticīgo pūļiem. 1964.gadā pāvests Pāvils VI atdeva šo svētumu atpakaļ Patras pilsētai. Svētais Andrejs tiek uzskatīts par Skotijas (kuras karogā ir X veida krusts) un Krievijas aizstāvi.

Jēkabu un Jāni Cebedejus Jēzus nosauca par Boanerges, tas ir, pērkona dēliem, iespējams, tāpēc, ka viņi ar entuziasmu atsaucās uz Viņa aicinājumu sekot. Reiz brāļi griezās pie Jēzus ar pārdrošu lūgumu: atļaut viņiem debesu valstībā sēdēt Jēzum blakus – vienam vienā pusē, otram otrā pusē (Marka evaņģēlijs, 10:35-40). Lūgums, protams, tika noraidīts. Jāni uzskata par ceturtā evaņģēlija, trīs Jaunās Derības un Atklāsmes grāmatas autoru. Svētajam Vakarēdienam veltītajās gleznās Jāni parasti attēlo kā visjaunāko no mācekļiem, bez bārdas, dažkārt ar Jēzus krūtīm pieliektu galvu. Viņš bija vienīgais apustulis, kas nemira mocekļa nāvē, bet beidza dzīvi Patmas salā lielā vecumā.

Turpretī Jāņa brālis Jēkabs bija vienīgais apustulis, kura mocekļa nāve aprakstīta Jaunajā Derībā. Jūdejas valdnieks Hērods Agripa (valdīšanas gadi 41 – 44) “lika nogalināt ar zobenu Jēkabu, Jāņa brāli” (Apustuļu darbi, 12:1-2), lai nomierinātu farizejus, kas ienīda ebreju kristiešus. Tajā pašā laikā bija apcietināts arī Pēteris, taču Tā Kunga eņģelis viņu atbrīvoja no važām un izveda no cietuma.

Kopš viduslaikiem pazīstama leģenda, kā pēc nogalināšanas Jeruzalemē viņa ķermenis brīnumainā kārtā pārcēlies uz Kompostelu Spānijas ziemeļos, kur viņš kādreiz esot sludinājis. Mūsdienās svētceļnieki noiet kājām tūkstošiem jūdžu līdz Santjago (Svētā Jēkaba) de Kompostela katedrālei, lai pielūgtu apustuļa mirstīgās atliekas.

Matejs, kuru sauc arī par Leviju, bija muitnieks, tas ir, nodokļu savācējs (tajos laikos jūdi šo darbu uzskatīja par nicināmu), kad Jēzus, iedams garām, sacīja viņam: “Nāc man pakaļ” (Mateja evaņģēlijs, 9:9). viņš sekoja Jēzum, bet nedaudz vēlāk Jēzus ieradās pie viņa mājās, izraisot farizeju izbrīnu un sašutumu. Jēzus uz viņu pārmetumiem atbildēja, ka neesot nācis aicināt taisnos, bet gan grēciniekus. Mateju tradicionāli uzskata par pirmā evaņģēlija autoru. Pēc Jēzus uzkāpšanas debesīs Matejs ceļoja pa Etiopiju un Persiju, sludinādams Jēzus mācību. Viņa mirstīgās atliekas atdusas Salerno pilsētā Itālijā.

Filips, tāpat kā Sīmanis un Andrejs, bija dzimis Betsaidā un, tāpat kā Andrejs, vispirms bija bijis Jāņa Kristītāja māceklis. Kad pie Galilejas jūras ap Jēzu bija sanācis liels ļaužu pūlis, viņš jautāja Filipam: “Kur pirksim maizi, lai viņiem būtu ko ēst?” (Jāņa evaņģēlijs, 6:5). Kad Filips atbild, ka pat par divsimt sudraba gabaliem nevarēs nopirkt tik daudz maizes, lai katram tiktu kaut neliels gabaliņš, Jēzus, izdalīdams septiņas maizes un dažas zivis, kas bija kādam zēnam, paēdināja visu lielo ļaužu pūli. Vairāk par Filipu gandrīz nekas nav zināms, bet dažas vēstules, ko viņam piedēvē, acīmredzot rakstītas 3. vai 4.gadsimtā. Filips tāpat kā citi apustuļi mira mocekļa nāvē pie krusta.

Bartolomejs (sengrieķu – Tolma dēls), Galilejas Kānas iedzīvotājs, kurš minēts Mateja, Marka un Lūkas evaņģēlijos, un Nātānaēls, kurš minēts Jāņa evaņģēlijā, acīmredzot ir viena un tā pati persona. Bartolomejs varētu būt viņa uzvārds, Nātānaēls – vārds. No sava drauga Filipa uzzinājis par Jēzu, Nātānaēls jautāja: “Vai no Nacaretes var nākt kas labs?” Filips pieveda viņu pie Jēzus, kurš, to ieraudzījis, teica: “Redzi, patiesi israēlietis, kurā nav viltības!” (Jāņa evaņģēlijs, 1:46,37). Bartolomejs, šķiet, ceļojis vairāk nekā citi apustuļi. Ir zināms, ka viņš sludinājis dienvidrietumu Āzijā, Indijā, Etiopijā, Persijā un Turcijā. Armēnijā viņam dzīvam noplēsa ādu, pēc tam nocirta galvu. Viņa mirstīgās atliekas, tāpat kā daudzu citu apustuļu miesas, atdusas Romā. Mikelandželo monumentālajā freskā “Pastarā tiesa” Siksta kapelā apustulis Bartolomejs tur rokās savu noplēsto ādu, bet viņa seja ataino sāpju pilnu mākslinieka pašportretu.

Toms Jāņa evaņģēlijā (21:2). saukts dvīnis, vairāk pazīstams kā Toms neticīgais, tāds, kas neuzticas citiem. Toms nebija kopā ar citiem apustuļiem, kad Jēzus pēc augšāmcelšanās parādījās pirmo reizi, un negribēja ticēt viņu stāstītajam, pieprasīdams jūtamākus pierādījumus. Kad beidzot Jēzus viņam parādījās un lika aptaustīt rētas rokās, kas palikušas pēc sišanas krustā, Toms sacīja: “Mans Kungs un Mans Dievs!”, bet Jēzus atbildēja: “Tāpēc, ka tu Mani redzēji, tu ticēji. Svētīgi tie, kas neredz un tomēr tic!” (Jāņa evaņģēlijs, 20:24-29). Toms vēlāk sludināja Persijas ziemeļrietumu apgabalos. Liecības vēsta, ka Toms miris mocekļa nāvē, pīķa caurdurts Indijas pilsētā Madrasā. Apustulim Tomam piedēvē vairāku apokrifu, tai skaitā kādreiz autoritatīvā “Toma evaņģēlija” un “Toma Atlēta grāmatas” autorību. Valda uzskata, ka viņa mirstīgās atliekas dus Indijā.

Sīmanis un Jūda acīmredzot bijuši zeloti – nacionālistiska ebreju grupējuma dalībnieki, kuru mērķis bija Romas varas vardarbīga gāšana Jūdejā, kaut gan ziņas par šīs kustības pastāvēšanu Jēzus laikā ir visai pretrunīgas. Liecību par šo abu apustuļu darbību nav daudz, lai gan ir zināms, ka pēc Jēzus uzkāpšanas debesīs viņi devušies uz Persiju, kur kopā sludinājuši. Jūda ar šo vārdu minēts Lūkas evaņģēlijā un Apustuļu darbos. Droši vien viņš un apustulis Tadejs, kurš minēts Mateja un Marka evaņģēlijos, ir viena un tā pati persona.

Jēkabs, Alfeja dēls, par kuru rakstīts Mateja, Marka un Lūkas evaņģēlijos un Apustuļu darbos, acīmredzot miris mocekļa nāvē Persijā. Viņa mirstīgo atlieku atdusas vieta nav zināma.

Neviens precīzi nezina, ko nozīmē Jūdas Iskariota otrais vārds. Varbūt tas atvasināts no latīņu vārda siciarius – slepkava vai aramiešu vārda “melīgs”. Cits, ne tik romantisks skaidrojums šo vārdu saista ar Keriotas pilsētu, kas kādreiz pastāvēja Jūdejā, - cilvēks no Keriotas. Viduslaiku leģenda Jūdu Iskariotu attēlo ar rūsganiem matiem, tāpēc ka viduslaikos tādi mati tika uzskatīti par ļaunuma pazīmi. Ļoti iespējams, ka apustuļi viņam bija uzticējuši kārtot kopējās naudas lietas. Tas asociējas ar viņa nolūku mantkārīgo raksturu, ko apstiprina Jēzus pārdošana augstajiem priesteriem, un tautas vecajiem par trīsdesmit sudraba grašiem, “asins naudu”. Svētajā Vakarēdienā Jēzus pateica, ka viens no apustuļiem Viņu nodos. Tajā naktī Ģetzemanes dārzā Jūda, noskūpstot Jēzu, norādīja, kurš ir Viņš, ko ienaidnieki grib apcietināt. Stāsti par Jūdas Iskariota pašnāvību ir atšķirīgi: vienā variantā apgalvots, ka viņš pakāries, citā, ka, Jūdam krītot, pārplīsis vēders un izgāzušās iekšas. Dante Jūdu Iskariotu novietojis savas “Elles” pašā dibenā.

Jūdas aizstāšanai tika nosaukti divu Jēzus skolnieku vārdi, kas ir cienīgi kļūt par apustuļiem: Jāzeps, saukts Barsaba, ar pievārdu Justs, un Matejs. Pielūguši Dievu, apustuļi deva vilkt lozes, kas norādīja Mateju. Un Matejs tika piebiedrots vienpadsmit apustuļiem. Arī viņš mira mocekļa nāvē, un viņa mirstīgās atliekas atdusas Romā.