Šā gada 22.aprīlī vairāki vīri melnos kreklos ieradās Oklahomsitijas (ASV) vecākajā luterāņu baznīcā un ar moderniem instrumentiem sāka griezt vairāk nekā 30 centimetru biezo betona grīdu. Pēc gandrīz vienpadsmit stundu ilgiem pūliņiem viņi no pazemes izcēla prāvu, rūpīgi izgatavotu vara kasti, ko zinātāji dēvēja par Gadsimta lādi jeb Century chest. 1913.gadā vietējās Dāmu palīdzības biedrības aktīvistes piepildīja lādi, aizzīmogoja un ieraka zem grīdas baznīcas pagrabstāvā, lai atkal atvērtu tieši pēc simt gadiem. Īpašā ceremonijā to atslēdza pilsētas mērs un Oklahomsitijas vēstures centra speciālisti.

No lādes izņēma rūpīgi iesaiņotus priekšmetus, kam bija saistība ar pilsētas un tās apkārtnes vēsturi. Starp priekšmetiem atrada 1913.gada 22.aprīļa Daily Oklahoman numuru, pilsētas karti, vietējo indiāņu māla izstrādājumus, sieviešu kurpes, cepuri un kleitu, ASV prezidenta Viljama Makinlija pildspalvu, ar ko viņš 1900.gadā parakstīja likumu par Oklahomas indiāņu atbrīvošanu no klaušām, kā arī telefonu, fonogrāfu ar ierakstītām pētnieku balsīm, gleznas, grāmatas, fotogrāfijas, kafiju, kukurūzas graudus un citus priekšmetus. Kastē uzietās lieta bija saglabājušās pārsteidzoši labi un drīzumā tiks nodotas publikas apskatei.

Gadsimta lādē atradās arī minētās Dāmu biedrības aktīvistes un šā simtgades projekta idejas autores Virdžīnijas Solbergas ģimenes albums un vēstules, ko viņas mazmazmeita, tagad jau pensionēta kundze, gaidīja visu mūžu un bija patiesi iepriecināta lasīt savas ģimenes rakstīto. Šo lielisko veidu, kā savienot dažādas paaudzes un laikmetus, izgudroja tikai 19.gadsimta otrajā pusē, bet līdzības ar modernajām laika kapsulām saskatāmas jau krietni senākos laikos.

Vēstījums ēkas pamatos

Var teikt, ka apzināti vai neapzināti veidotas laika kapsulas pastāv kopš brīža, kad cilvēks sāka skaitīt laiku, salīdzināt tagadnes dzīvi ar pagātni un uzglabāt tagadnes priekšmetus nākotnei. Lielisks piemērs ir senie apbedījumi, kuros piederīgie blakus mirušajam guldīja viņa apģērbu, rotaslietas, pārtikas produktus, darbarīkus, ieročus un citas mantas. Mūsdienās atraktie kapulauki un tur atrastie priekšmeti liecina par neapzinātu vēstījumu, ko senais cilvēks vēlējies pateikt nākamajām paaudzēm.

Līdzīgu nozīmi iemieso arī arhitektūras pieminekļi, kuru pamatnē tradicionāli ierok īpašu kapsulu ar vēstījumu par ēkas cēlājiem un laikmetu. Kā vēsta vēstures avoti, šī tradīcija bija pazīstama jau sirmā senatnē, jo jau vienā no vecākajiem atšifrētajiem rakstītajiem avotiem – ap 27.gadsimtu pirms Kristus tapušajā eposā par šumeru valdnieku Gilgamešu – pieminēta laika kapsula. Proti, eposa ievadā sniegta instrukcija, kā atrast Urukas pilsētas pamatakmenī iemūrēto vara lādi, darba turpinājumā vēstīts, ka lādē atrodas lazurīta plāksne ar stāstu par Gilgamešu, kas līdz ar to kļūst par pirmo avotos apstiprināto laika kapsulā ievietoto priekšmetu.

Turklāt ēku pamatos ir ieraktas neskaitāmas kapsulas, kam gan nav paredzēts konkrēts atvēršanas laiks, jo tas nozīmētu nepieciešamību celšanas brīdī paredzēt arī ēkas mūža ilgumu. Pie nejaušām un nedatētām kapsulām var pieskaitīt apraktus kultūras pieminekļus, bibliotēkas un visu tā saukto kultūras slāni, kas laika gaitā kļūst par neapzinātu aizgājušo laiku liecinieku un informācijas avotu.

Par modernajām laika kapsulām vislīdzīgāko vēsturnieki uzskata 1248.gada 15.augustā veikto guldījumu Ķelnes katedrālē. Šajā gadā tika ielikts iespaidīgās celtnes mūsdienu versijas pamatakmens, bet zem baznīcas pamatiem ieraka dažādus ceremoniju priekšmetus, baznīcas svēto vaska figūras, monētas. Tam bija gandrīz visas mūsdienu laika kapsulas pazīmes, izņemot konkrētu atvēršanas laiku.

Pirmais mēģinājums

Lai laika kapsulu ideju padarītu pazīstamu, vajadzīgs vēriens. Šī īpašība ļoti raksturo amerikāņus, tāpēc nav brīnums, ka pirmā un vairākas citas slavenas laika kapsulas tapušas Jaunajā pasaulē. 1976.gadā ASV svinēja valsts dibināšanas simtgadi, kam par godu Filadelfijā notika valsts sasniegumu izstāde. ASV Pilsoņu kara veterāna atraitne un Ņujorkas izdevēja Karla Dīma nāca klajā ar priekšlikumu zemē guldīt īpašu kapsulu, ko atraktu valsts divsimtgades svinībās. Šī ideja guva atbalstu, un Dīmas kundze pati apņēmās savākt vajadzīgos priekšmetus. Metāla bufetei līdzīgā kapsula glabājās Filadelfijā, bet pēc trim gadiem to nolēma pārvietot uz Kapitoliju valsts galvaspilsētā Vašingtonā.

Kā vēlāk izrādījās, pirmo īsto laika kapsulu galvaspilsētā atstāja aizmirstībai, un, kad pienāca tās atvēršanas laiks, neviens kongresmenis nevarēja atcerēties kapsulas radīšanas vēsturi, vēl vairāk – nezināja, kur atrodas kapsulas atslēgas. Atbildīgās amatpersonas izsauca atslēdznieku, kurš uzlauza seifu, atsedzot stikla ietvarā ievietotos priekšmetus. Atvēršanas ceremonijā, ko vadīja valsts prezidents Džeralds Fords, no gandrīz divus kubikmetrus ietilpīgā metāla skapja izvilka pulksteni, tējas servīzi un dažas ādas vākos iesietas grāmatas, kurās atradās kapsulas aizzīmogošanā klāt esošo politiķu un militārpersonu paraksti un fotogrāfijas. Tiesa, lielo cerību vietā klātesošie bija spiesti slēpt sašutumu, jo saturs nebija izturējis nepārdomātos uzglabāšanas apstākļus un acīmredzot bija sācis sadalīties. ASV prezidents nebija uz mutes kritis un norādīja, ka „nav tik liela seifa, lai uzglabātu visas valsts cerības, spēkus un spējas. Mūsu patiesie nacionālie dārgumi nav jātur, ieslēgti aiz atslēgas.”

Bums ir sācies

Par spīti pirmās kapsulas necilajiem panākumiem, šī nodarbe cilvēkiem iepatikās. Kopš 19.gadsimta beigām katras lielākas ēkas svinīgajā pamatakmens guldīšanā par neatņemamu sastāvdaļu kļuva laika kapsula. 1904.gadā New York Times redaktora meita Ifigēnija Sulcbergera ieraka pamatakmeni avīzes tornī – Times Tower Taimskvērā, tomēr pēc sešdesmit gadiem pati šo kapsulu atvēra, jo laikraksts pārvācās uz citām ēkām. Līdzīgs liktenis piemeklēja arī izdevēju Puliceru namu Manhatanas salā Ņujorkā, kuru nojauca 1954.gadā pēc septiņdesmit pastāvēšanas gadiem. Pilsētas strādnieki 16 stundas caurskatīja ēkas drupas, līdz atrada meklēto kasti. Tajā bija tikai karte ar ēkas shēmu un patieso laika kapsulas atrašanās vietu.

Līdz 20.gadiem kapsulu depozīti tomēr palika tikai slepeni pagānisks rituāls šauram cilvēku lokam ASV. Pārmaiņas notika 1923.gadā, kad visu pasauli pāršalca vēsts par Ēģiptes faraona Tutanhamona kapeņu atrakšanu. Pēc laika kapsulu pētnieka Viljama Džārvisa teiktā, šis unikālais atradums esot izraisījis pirmo laika kapsulu bumu un iedvesmojis vairāku grandiozu projektu radītājus. Par vienu no tādiem kļuva Crypt of Civilization Atlantā.

Civilizācijas kapenes

Šā projekta idejas autors bija Oglentorpas universitātes rektors Tornvels Džeikobss, kurš, satriekts par fašisma ideju straujo izplatību Eiropā, uzskatīja, ka cilvēcei jāpilda arheoloģiskais pienākums, proti, jānodrošina nākotne ar „pārstrādātām pagātnes drupām”. Neapmierināts ar tolaik pieejamo informāciju par senajām civilizācijām, Džeikobss uzskatīja, ka jānāk talkā nākotnes cilvēkam un jāsniedz ziņas par aktuālo cilvēces attīstības pakāpi un sasniegumiem. Viņa projekts bija grandiozs ne tikai konceptuāli, bet arī laika griezumā, jo kapsulas derīguma termiņš sniedzās vairākos tūkstošos gadu. Atvēršanas laiku noteica 8113.gadā, ko ieguva, pieņemot, ka 4241.gadā pirms Kristus ēģiptieši izveidoja pirmo kalendāru, un tātad 1936.gads, kad radās ideja, bija viduspunkts starp abiem galējiem punktiem (6177 gadi vienā un otrā virzienā).

Džeikobsa ideja guva ievērību plašās aprindās, un projekta izstrāde varēja sākties. Līdz 1940.gadam kapenēm dažādus priekšmetu dāvināja Zviedrijas karalis Gustavs V, fotopreču ražotājs Kodak un daudzi citi. ASV Nacionālais standartu birojs ieteica, kurus artefaktus kādā veidā ievietot kapsulā. Saturu papildināja pasaules literatūras un mākslas klasika mikrofilmās (tostarp filmas Vējiem līdzi scenārijs), pasaules politisko līderu Hitlera, Staļina, Čemberlena, Rūzvelta un citu valstsvīru runu ieraksti (neiztika arī bez multfilmu varoņa jūrnieka Popaja balss ieraksta). Lai parādītu un atskaņotu šos ierakstus, kapsulā ievietoja elektroierīces, mikrofilmu lasītājus un projektorus. Gadījumā, ja nākotnes cilvēkiem nebūtu pieejama elektrība šo aparātu darbināšanai, kapsulā ielika ar vējdzirnavām darbināmu ģeneratoru, kā arī septiņreiz palielināmo lupu, ar ko lasīt mikrofilmas. Viens no interesantākajiem priekšmetiem bija angļu valodas mācīšanas aparāts, kas, šķiet, varētu būt visai noderīgs, ņemto vērā, ka 9.gadu tūkstotī lielākā daļa pasaules iedzīvotāju, iespējams, runās ķīniešu valodā. Tomēr, lai nedaudz atgūtos no seno zināšanu apguves, nākotnes cilvēkam piedāvās nogaršot Budweiser alu, pakošļāt košļenes un pamēģināt mazu opija vai hašiša devu.

Kad 1940.gadā kapsulas priekšmetu komplekts bija gatavs, tos ielika īpašos nerūsējoša tērauda traukos un novietoja speciāli izveidotā, ar inertu gāzi pildītā telpā Oglentorpas universitātes studentu pilsētiņas pagalmā, kur šis tālaika cilvēces sasniegumu fiksējums dusēs līdz 82.gadsimtam, kad to nodos nākotnes cilvēku vērtējumam.

Laika torpēdas

Lielu projektu reklamēšanā un īstenošanā lieti noderēja plašs sabiedrības atbalsts. Šādu ceļu izvēlējās vēl viena ievērojama projekta autori, kuri 1938.gadā prezentēja ideju par laika kapsulu, kas atverama pēc pieciem tūkstošiem gadu. Projekts pazīstams kā Westinghouse laika kapsulas par godu tāpat nosauktajai elektrisko un rūpniecības produktu kompānijai, kas bija projekta galvenā virzītāja. Atšķirībā no paralēli tapušā Civilizācijas kapeņu projekta, šajā galvenā uzmanība bija veltīta nevis kapsulas saturam, bet gan izskatam un laika noturībai. Westinghouse kompānija šim nolūkam izstrādāja īpašu metāla sakausējumu, kura sastāvā bija 99,4% vara, 0,5% niķeļa un 0,1% sudraba un kuram vajadzēja piecus tūkstošus gadu pasargāt to no korozijas.

No šī materiāla izgatavoja torpēdai līdzīgu 2,3 metrus garu un 21 centimetrus platu kapsulu, kurā ievietoja rūpīgi atlasītus priekšmetus. Starp tiem bija 35 ikdienā lietojami priekšmeti (Camel cigaretes, žurnāls Life, dolāra centi un citi), 75 dažādi audumi, metāli, plastikāts un sēklas (graudi, tabaka, rīsi, cukurbietes, burkāni un citas), mikrofilmā ierakstīti laicīgās mākslas un literatūras darbi, eseja par cilvēces sasniegumiem, kā arī dažādas ziņas par kompānijas vadību un darbību. Jāpiebilst, ka kapsulā nokļuva tikai tādi produkti, kas nepakļāvās mijiedarbei un nevarēja pārvērsties kaitīgās gāzēs.

Kapsulas autori steidzās, lai pagūtu to ierakt līdz 1939.gada Pasaules izstādei, kas togad notika Ņujorkā. Nebija nekāds pārsteigums, ka šis eksponāts kļuva par vienu no izstādes naglām, jo bija aprakts turpat izstādes norises vietā, Flusbing Meadows parkā, 15 metru zem zemes.

Ieraktajai torpēdai 1965.gadā pievienojās otra līdziniece, kas bija izgatavota no deviņu metālu sakausējuma. Kapsulā ievietoja informāciju par jaunākajiem zinātnes sasniegumiem, tostarp atomenerģijas ražošanu un kosmosa iekarošanu, kā arī mikrofilmu ar to cilvēku parakstiem, kuri 1964.gadā apmeklēja kompānijas paviljonu Pasaules izstādes laikā.

Pakārts kosmosā

Zinātniskajiem sasniegumiem ienākot ikdienas dzīvē, arī laika kapsulu ģenerētāji negribēja stāvēt malā. Tādēļ 70.gados parādījās pirmās kapsulas, kas bija nevis ieraktas zemē, bet gan pakārtas gaisā, proti, lidoja kosmosā. Šīs idejas autors bija amerikāņu astronoms un futurulogs Karls Seigans, kurš bija pētījis Zemes cilvēku iespējamos sakarus ar starpzvaigžņu civilizācijām. Viņš ierosināja ar kosmosa kuģa starpniecību nosūtīt šīm civilizācijām vēstījumu. ASV kosmosa pētniecības aģentūra NASA piekrita un deva Seiganam trīs nedēļas laika to sagatavot. Tādējādi tapa apmēram A5 lapas lieluma apzeltīta alumīnija plāksne ar iegravētu simbolisku zīmējumu, kurā ar vizuāliem līdzekļiem stāstīts par Zemes iedzīvotājiem un Saules sistēmu. Plāksni piestiprināja pie kosmosa kuģu Pionier 10 un Pionier 11 korpusiem, kas attiecīgi 1972. un 1973.gadā uzlidoja gaisā.

Vēl viens ASV kosmosa kuģis Voyager 1 1977.gadā uz borta uzņēma tā sauktos Zemes ierakstus, kas īpašās zelta platēs uzglabāja Zemes dzīvi un kultūru raksturojošas skaņas un attēlus un kas bija paredzēti jebkurai vairāk vai mazāk inteliģentai dzīvības formai ārpus Zemes vai nākotnes civilizācijai. Taču, tā kā kosmoss ir neizmērojami liels, ir niecīgas cerības, ka kapsulu atradīs kāda ārpuszemes civilizācija. Tāpēc šis projekts vērtējams vairāk kā simbolisks mēģinājums komunicēt ar starpzvaigžņu dzīvības formām. Tomēr projekts izraisīja visai plašu rezonansi sabiedrībā un populārajā kultūrā, tostarp mākslas filmā Starman (1984), seriālos X faili, Dzīve pēc cilvēces un citus.

Pavisam drīz, 2014.gadā, kosmosā pacelsies vēl viens laika kapsulas projekts, ko radījis franču kosmosa mākslinieks Žans Marks Filips. Viņš ierosinājis palaist Zemes mākslīgo pavadoni, uz kuru cilvēki varētu sūtīt savus vēstījumus cilvēkiem tālā nākotnē. Tāpat ir izskanējusi ideja pavadonim piegādāt informāciju par visām Zemes kultūras un etniskajām grupām, kā arī cilvēka asiņu paraugus un DNS. Šo projektu, kas ieguvis nosaukumu KEO, atbalsta arī organizācija UNESCO, kas to nodēvējusi par 21.gadsimta projektu. KEO pēc pacelšanās 50 000 gadu karāsies gaisā, bet tad atgriezīsies uz mūsu planētas.

Kur paliek kapsulas

Vēl viens laika kapsulu bums sākās pirms tā sauktā Millenium 2000.gada priekšvakarā. Tobrīd gandrīz katra ASV skola, baznīca, bibliotēka un pat ģimene uzskatīja par pienākumu ierakt savu vēstījumu nākotnei. Tiesa, šis trakums drīz vien beidzās, jo eventuālās globālās katastrofas vietā bija iestājies kārtējais jaunais gads un dzīve turpinājās. Mūsdienās laika kapsulu tēmu uzjunda tikai kādas sen noraktas kapsulas atklāšana. Pēc pētnieku uzskatiem, cilvēki mūsdienās mazāk tic nākotnei, turklāt sabiedrība iegājusi informācijas ērā, kur vienkāršiem, laika kapsulās ievietojamiem objektiem vairs nepievērs tik lielu uzmanību.

1990.gadā Oletorpas universitātes (Atlantā, Džordžijas štatā) paspārnē tika nodibināta Starptautiskā laika kapsulu biedrība, kas apkopo ziņas par visām laika kapsulām. Šim mērķim biedrība izveidojusi reģistru, kurā kapsulas iedalītas 1400 dažādās grupās. Noskaidrots, ka kopumā pasaulē ir aptuveni 10 – 15 tūkstoši dažādu veidu laika kapsulu, tomēr, kā lēš kāds no biedrības pētniekiem, aptuveni 80% no tām ir zudušas un netiks atvērtas paredzētajā laikā, ja vispār tiks atvērtas. Katru gadu biedrība rīko konferenci, uz kuru ierodas laika kapsulu pētnieki un citi interesenti, kas apspriež esošos un jaunos laika kapsulu projektus. Starp citu, biedrības mājaslapā internetā iespējams reģistrēt pašam savu laika kapsulu.