Mēs reiz slavējām Tviteri kā lielisku vispasaules pilsēta laukumu, spīdošu forumu, kur visi var atnākt, lai būtu kopā un sarunātos. Taču es nekad neesmu bijis pilsētas laukumā, kur cilvēki uzbāžas viens otram, stumda viens otru, nievā, iekausta, kliedz, moca, draud, samin un vērš pret jums mobingu... iesaistās jūsu sarunas, par kurām viņiem nav nekādas daļas... tikai, lai atvieglotu savas eksistenciālās dusmas... savus sagrautos sapņus... un jūs pat nevarat piezvanīt policijai.

Mēs reiz slavēja čivināt kā lielisku pasaules pilsētas laukumā, spīdošs forumu, kur ikviens varētu nākt kopā, sarunāties. Bet es nekad neesmu bijis uz pilsētas laukums, kur cilvēki var bāzt, stumtu, nievas, kauslis, kliegt, nomocīt, draudēt, kātiņu, nolietošanās, un mob jums ... par noklausīšanos uz sarunu, ka tie nav daļa no ... līdz atvieglot savu eksistenciālo dusmas ... viņu sagrāva sapņus ... un jūs nevarat pat zvanīt policists.

Kādreiz mēs lepojāmies par digitālo revolūciju, taču neņēmām vērā to, ko māca revolūcijas.

Mēs sapņojām tad, tāpat kā visi, kuri vēlas revolūciju, ka mēs varētu izveidot jaunu kārtību - tādu, kur cilvēki būtu brīvāki, patiesāki, labāki. Tāpat kā visi, kuri vēlas revolūciju, mums nebija lemts pilnībā saprast, kāda ir revolūcija. Dzīvnieciskās enerģijas atbrīvošana, kas tā samudžina pašu brīvību, ko tā cenšas radīt, ka tai nav iespējams darboties ar pilnu jaudu.

Kāda ir lielākā revolūciju mācība? Šodienas revolucionāri ir rītdienas tirāni.

Tāda ir mana epitāfija Tviterim. Nē, viņš nav pa īstam "miris".  Tomēr, kāda daļa no tā mirst.

Rakstnieces Annas Raisas komentārs: "Jautājums ir lielāks par Tviteri, tas attiecas uz visu Tīmekli..."