Reja Bredberija fantastika bija vērsta uz idealizētu nākotni, turklāt šajā ideālismā tā pārsteidzoši sakrita ar komunistisko rakstnieku fantāzijām, vai precīzāk, socnometnes rakstniekiem. Tā vai savādāk tehniskais progress spiež rakstniekus domāt, kā mēs varēsim dzīvot nākotnes pasaulē, kur daudz mūsu vietā noteiks mašīnas.
Tagad uzskata, ka mašīnas un konveijeri - visdrīzāk būs drauds cilvēka laimīgai nākotnei – ne tā, kā tos zīmē varavīksnes toņos. Nākotnē mūs gaida, vai nu „Matrice” vai „Terminators”, vai abi kopā, taču labi nebūs, pat neceriet. Cilvēka morālie meklējumi un ciešanas, kad viņš mēģina saskaņot savu loģiku un morāli ar neiespējamo citplanētu saprāta loģiku, ir aizslaucīti tumšā kaktā. Viss ir skaidrs, kāpēc strīdēties par citplanētiešu pasaulēm, ja tās kaut kādā paredzamā nākotnē ir nesasniedzamas?
Arī laika mašīna mums pat teorētiski nav sasniedzama. Taču mēs varam iedomāties, ka mūsu varonis ir iekritis kaut kādā kupenā vai akā, bet attapies jau podporučikā Rževskī pirms Napoleona iebrukuma. Nu un aiziet, tūlīt mēs sadzejosim radio, te elektrību ievilksim. Viegli, vajadzīgs tikai pie rokas 5.-6. klašu fizikas mācību grāmata un tāda paša līmeņa zināšanas vēsturē. Berezinā mēs novietosim lielu slēpni ar Caru-tanku, bet Borodinas aizstāvību atbalstīs mehanizētās ulānu vienības. Nospļauties un saberzt.
Iedziļinoties pagātnes fantastikas pasaulēs, visvairāk pārsteidz komunikācijas līdzekļu primitīvisms. Jā, te mēs kaut kā ļoti ātri apsteidzām un piemānījām fantastus – nodibināt sakarus viens ar otru mēs mākam daudz ātrāk un efektīvāk, kā spēja iedomāties pagātnes rakstnieki. Toties visā pārējā mēs riebīgi atpaliekam. Mūs raķetes nekur nelido, mūsu skafandri ne velnam neder, mūsu spējas pārvarēt bezgalīgus attālumus ir vienkārši smieklīgas.
Varenais bārdainis Nemo pievarēja neizpētītos okeānus un milzīgus zemūdens plašumus. Harijs Harisons risināja no pasaules atšķirtu koloniju problēmas ar seksuālo revolūciju caur kosmosa prizmu un supermenu nākotnes tehnokrātiskajā impērijā.
Rejs Bredberijs pieskārās ne tik daudz fantastikai, cik cilvēkam, kurš novietots fantastiskā telpā, bet risina tās pašas parastās cilvēku problēmas.
Sergejs Sņegovs, tāpat kā Staņislavs Lems, bez šaubām, nodarbojās ar saskarsmes jautājumu ar citām civilizācijām, kam nebija iespēju veidot mums ierastos kontaktus. Pamēģiniet parunāt ar saprātīgu okeānu vai iedomājieties, ka jums kaut kas ir jāsarunā ar skudrām. Gan viens, gan otrs ar mūsu iespējām pašlaik nav iespējams.
Liekas, ka tieši tāpēc rakstnieki, kuri nav spējīgi vai vienkārši ir pārāk slinki rakt dziļāk sevī un cilvēkā un viņa bezgalīgajās iespējās, nolēma viņu iesviest vairāk vai mazāk zināmā pagātnē. Vai arī kādā pasakā, kur katru dabas likumu var pārveidot pēc skribelētāja iegribas.
Starp citu, kinoindustrijā notiek tas pats. Vai nu mums piedāvā komiksu, vai pasaku, vai cīņu ar citplanētiešu briesmoņiem, ar kuriem nav nekādas vēlēšanās kaut ko sarunāt: „Riplija, davaj – uguni! Grauj tos monstrus!”
Atgriežoties pie mūsu cienījamā Reja Bredberija, gribu atgādināt, ka viņš zinātniskās fantastikas un zinātnes problēmu kopumā apzīmēja, kā problēmu cilvēcei, kas nav spējīga fantazēt un sapņot.
Fantastika, dabiski, no mūsu dzīves nekur nav pazudusi. Te cilvēka ausi uz peles muguras ir izaudzējuši, te veselu locekli, te vēl kaut ko. Taču tas viss pēc manām iekšējām, nepatīkamām sajūtām, ir vairāk par to, lai mēs arī tālāk varētu lietot iPhone un izvietot selfijus instagrammā. Tas jau ir skaisti, taču gribas kaut kur tālāk.
Velns parāvis, draugi, mēs taču pat pieklājīgu zemūdens pilsētu nespējam uzbūvēt, ko tur vēl runāt par Mēness bāzi, cik vēl tālu no tās. Ar okeānu mēs vismaz kaut nedaudz esam pazīstami.
Jaunumu pasaule, kurā mēs izrādījāmies iegremdēti pāri galvai, ir atņēmusi mums iespēju - vairāk un biežāk lasīt. Rezultātā visas grāmatas ir pārvērtušās par kaut ko, ko var izlasīt nedomājot un principā, pat īpaši nepārdzīvojot. Sarkasma sauja, nedaudz plikas vecenes un atvaļināta vedevešņika draiskais izskats – ideāls komplekts mūsdienu „nokļuvējam”.
Starp citu, bez rakstnieka fantāzijas, tā paša, īstā rakstnieka, kuru varētu saukt par radītāju, cieš arī īstie zinātnieki. Sabiedrība bez tiem pašiem rakstniekiem neuzstāda viņiem, zinātniekiem, svarīgas problēmas un uzdevumus, kas būtu jāatrisina.
Dziļa, domas raisoša proza – tas ir kas cits, tas ir kultūrai piederošs, es to zinu precīzi, ka tāda ir, esmu pat sastapis. Tomēr tehniskā progresa, futūristisku uzdevumu un zinātnes mīklu piekritējam gribas ko vairāk par kārtējo ne mana romāna varoni, kurš kļuvis par cara zeltkali.
Cenzūra – tas, bez šaubām ir slikti. Īpaši, valsts cenzūra, kurai grūti izvairīties no vēlmes izmantot to savā labā. Taču ir arī pašcenzūra, ar to vajadzētu aizmēzt prom uz visiem laikiem šos „nokļuvējus” un atkal atvērt vārtus kosmosa, okeāna dzīļu iekarotājiem – un starpplanētu diplomātiem, kaut vai kareivjiem sliktākā gadījumā. Lai tikai viņi nelidotu uz slotas un ar apaļiem akvārijiem uz galvas, bet, nopietni padomājot par to, kā atrauties no Zemes. Kaut vai ar „spaini”, lidoties ar to, lūdzu, varbūt tad kaut ko vai kādu atradīsiet, vai arī mūs atradīs.