Kāpēc Einšteins ticēja Dievam?

13.01.2011.

Tāpat kā daudzi no mums, arī es pārdomāju mūsu laika ķibeļu cēloņus un cenšos rast tiem izskaidrojumu. Gaišākie cilvēces prāti brīdina, ka nākotnē paredzami arvien lielāki biedējoši draudi pasaulei, ka zemes resursi izsīkst, tie varētu pietikt tikai gadsimtam (astrofiziķis S. Hopkings). Cilvēce dzīvo savas pastāvēšanas pēdējā laika posmā (evaņģēlists K. Kouplends). Akadēmiķis A. Buiķis mudina apzināties, cik daudz mums būtu jāzina, lai saprastu, cik maz mēs patiesībā zinām.

Daudzi tic cilvēka prāta neierobežotām spējām, kas allaž radīs kādu risinājumu. Bet vai mēs varam apgalvot, ka straujais tehnoloģiskais progress ir vērtis pasauli labāku un cilvēkus laimīgākus? Ja nu vienīgi tos 10% cilvēces, kuru rokās ir 90% visas planētas bagātības.

 

 

Vai nav arī citi ceļi un kritēriji, kas cilvēku padara laimīgāku šajā dzīvē? Ne velti Svētie Raksti saka, ka "cilvēks nedzīvo no maizes vien". Nobela prēmijas laureāte Māte Terēze secina, ka "šodien pasaulē izsalkums pēc mīlestības un cieņas ir lielāks nekā izsalkums pēc maizes". Ja aplūkojam to jomu, kas ir ārpus maizes, tad galvenā loma būtu mīlestībai un mieram. Ne tikai tam mieram, lai nebūtu karu, bet mieram mūsu dvēselēs un labām attiecībām ar cilvēkiem. Kā piedzīvot īstu mīlestību un patiesu mieru? Svētie Raksti saka, ka bez Dieva atziņas tas nemaz nav sasniedzams. Jūs varat iebilst, ka mūsu modernajā laikmetā, kad zinātne ir tik tālu attīstījusies, mūsu apziņā dieviņam nav īstas vietas. Bet tieši zinātne pēdējos pāris desmit gados ir nākusi pie atziņas, ka Visuma rašanās Lielā sprādziena rezultātā ir notikusi mērķtiecīgi (Paul Davies, "Superforce"/ New York, 1985), ka cilvēks dzīvo ne tikai miesā, bet viņam ir arī dvēsele un gars, ka pēdējie eksistē arī pēc cilvēka nāves, un daudz ko citu, kas materiālistiski domājušam pārstāvim liekas māņi (M. Talbods, "Hologrāfiskais Visums"/ "Jumava", 2009). Vēl lielāku izbrīnu šim cilvēkam rada statistikas dati, ka 90% Nobela prēmijas laureātu zinātnē ir dievticīgi. Šie zinātnes dižgari intuitīvi pieņēmuši zinātni un reliģiju kā Lielās Patiesības izziņas divus viens otru papildinošus ceļus.

Pravietiski šo atziņu atklāj akadēmiķis E. I. Siliņš savā grāmatā "Lielo patiesību meklējumi" ("Jumava", 1999): "Bet, ja cilvēks neapzinās un noliedz savu piederību Dabai un pakļautību Dieva un Dabas likumiem un viņu pārņem egocentriska (..) pārliecība par sava prāta varenumu, tad viņu pārņem tumša kaisle pakļaut Dabu sev, pārvērst to par savas eksistences apkārtējo vidi, un tā viņš pazudina sevi, kļūstot par savu ilūziju un pašapmāna upuri."

Vai šie akadēmiķa vārdi nav skaidra atbilde uz to, kāpēc pasauli šobrīd piemeklē pamatīgas klimata pārmaiņas, katastrofas dabā, bezdievības pieaugums cilvēkos un citas likstas?

Te arī rodam atbildi, kādēļ Alberts Einšteins, tāpat kā Ņūtons, Paskāls, Nils Bors, Volfgens Pauli un daudzi citi modernās kvantu fizikas radītāji, nešaubīgi ticēja Dievam. Einšteins ir teicis, ka neviens īstens dabas pētnieks nevar dzīvot bez reliģiskām jūtām.

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/lasitaju.balsis/?doc=92251&date=2011-01-13