Žanru literatūra, pie kuras pieder arī zinātniskā fantastika, nereti tiek automātiski vienādota ar literatūru izklaidei, atpūtai, vienā vārdā – laba laika pavadīšanai. Tomēr šis apzīmējums vienlaikus diemžēl ietver arī norādi uz to, ka šī nav īpaši nopietni ņemama literatūra. Šī apzīmējuma zemteksts līdz ar to mazliet sarežģī dzīvi gan lasītājam, kurš to pieņem par grāmatas kvalitātes kritēriju, gan kritiķim, kurš spiests pieminēt darba žanrisko piederību, un pat autoram, it sevišķi gadījumos, kad radīts darbs, kas atbilst žanra kritērijiem un tomēr paceļas daudz augstāk par izklaides literartūras latiņu, - un tā notiek biežāk, nekā mēs domājam.

Domas koncentrācija

Iespējams, šī kļudainā, tomēr vispārpieņemtā analoģija ir viens no iemesliem, kāpēc izcilā kanādiešu rakstniece Mārgareta Atvuda īsti neatbalsts savu romānu klasificēšanu zinātniskās fantastikas vai antiutopijas žanrā, kaut gan daudzi no tiem atbilst abiem. Lai vai kā, nevar noliegt, ka Margaretas Atvudas romāni, kaut gan sižetiskā spriedze un iztēles lidojums tajos ir apbrīnojams, nevar tikt nodēvēti par izklaides literatūru tādā nozīmē, kādā saprotam “izklaidi”.

Latviešu valodā šis vārds cita starpā norāda uz izklaidēšanu, (domu) novēršanu no konkrēta mērķa, taču Mārgaretas Atvudas romāni veic tieši pretējo – tie sakoncentrē lasītāja domu uz aprakstīto problēmu teju neiespējami asā lāzerstarā, un koncentrēšanās fokuss ir tik ciešs, ka varētu būt pat neomulīgs, ja vien šie romāni nebūtu sarakstīti tik žilbinoši talantīgi.

Viens no Mārgaretas Atvudas izcilakajiem darbiem Kalpones stāsts, kas latviešu valodā tika izdots 2015.gadā, angliski iznāca 1985.gadā. iedvesmu sarakstīt antiutopiju rakstniece guva, kādu laiku pavadot vēl mūra sašķeltajā Berlīnē, tātad burtiski soļa attālumā no režīma, par kuru tolaik sašuta “brīvā pasaule”. Taču būtu kļūda uzskatīt, ka Kalpones stāsts varēja tapt un tik pat adekvāti nolasīts tikai tolaik, tieši tapat kā – diemžēl! – kļūda būtu uzskatīt par savu laiku pārdzīvojušiem citu izcilu antiutopiju autoru – Džordža Orvela, Oldesa Hakslija, Jevgeņija Zamjatina un citu – darbus.

Kalpones stāsts ir vēstījums par totalitāri teokrātisko Gileādas valsti, kura rakstnieces iztēlotajā netālajā nākotnē (apmēram 2000.gadā) atrodas ASV vietā un kurā vīriešu autkrātija apzināti kropļotu Bībeles interpretāciju un nesleptas varaskāres rezultātā strikti iedalījusi sieviesu popuāciju sev noderīgās kategorijās: reprezentatīvajās Sievās, mājkalpotājās Martās, reprodukcijai noderīgajās Kalponēs utt. Stāsta aktualitāti nemazina kopš publicēšanas aizritējušie gadu desmiti: to apliecina fakts, ka pirms dažiem gadiem romāns atkārtoti ekranizēts (triju sezonu seripals uz ekrāniem parādijās 2017.gadā), gan autores aktīvā darbība sociālajos tīklos, īpaši Twitter, kur rakstniece savās antiutopijās izteiktos brīdinājumus atklāti pielīdzina daudzām pasaulē sastopamām domas tendencēm, īpaši šovinisma un kristīgā fundamentālisma aspektos. Tāpēc nepārsteidz fakts ka 2019.gadā nāca klajā romāna turpinājums Lieciieces, kas pirms neilga laika tika izdots latviešu valodā Silvijas Brices pilnskanīgajā tulkojumā – tas jāuzsver jo īpaši oriģināla valodiskas daudznozīmības dēļ.

Dubultais lasījums

Nosaukt Liecinieces par Kalpones stāsta turpinājumu vienlaikus ir pareizi un nav. Nē, jp stāsts atsākas aptuveni piecpadsmit gadu pēc pirmajā gramatā aprakstītajiem notikumiem, pareizi – jo tas skar to pašu problemātiku. Tiesa, būdama talantīga rakstniece, Mārgareta Atvuda necenšas vēlreiz smelt no tās pašas zelta āderes, bet, atsaucoties daudzu lasītāju jautājumiem par Gileāda tālāko likteni, rada jaunu stāstu, kaut arī tā darbība notiek turpat un vismaz daži tēli lasītājam jau ir pazīstami. “Vēsture neatkārtojas, toties rīmējas,” spriež viens no vestītājiem. Taču stāstījuma metodilka un tonalitāte ir mainūjusies.

Kalpones stāstu pirmajā personā vēsta viena no “pirmās paaudzes” Kalponēm, sava saimnieka vārdā nodēvēta par Zemfredu (t.i. Freda īpašumu). Būdama ieslodzita gan fiziski četrās sienās, gan metaforiski savā prātā, vēstītāja vērpj pašanalītisku, klaustrofobisku stāstījumu, kuru raksturo liela vērība detaļām un augoša, taču slāpēta spriedze. Kalpones stāsts turklāt lasāms vēl arī pavidam citā skatījumā – kā vēstījums par tekstu. Ne velti romāna pēdējā nodaļa ir kādas konferences referenda ziņojums par šo atrasto stāstu, un arī pašas Zemfredas teikto caurvij nemitīgas atsauces uz atmiņas un varda neuzticamību, dzīvi kā tekstu un attiecīgi – pārrakstāmu, interpretāciju maldīgumu.

Liecinieces šo dubulti lasījumu savā veidā turpina, taču vēstījums izskan trijās dažadās balsīs. Vuenu no tam atceramies no pirmās gramatas – tā ir sieviesu kopienu uzraudze, viena no režīma varas pīlāriem Tante Lidija, savukārt divas pārējas ir jaunas sievietes, no kurām viena – Agnese – ir izaugusi Gileādā un tapēc nepazīst dzīvi ārpus tas, otra – Deizija – ir dzimusi brīvajā Kanādā un savukārt nezina neko par Gileādu.

Vairāk spriedzes

Šādi tekstā krustojas trīs skatupunkti, no kuriem intriģējošakais un daudzšķautnainākais ir negatīvā personāža domu gajiens. Salīdzinājumā ar Kalpones stāstu romāns ir pilns aktīvas, ārējas darbības, jo nevienu no vēstītājām režīms  neierobežo tā kā Zemfredu, attiecīgi tekstā ir daudz vairak tieši nolasāmas spriedzes un piedzīvojuma elementu.

Mārgareta Atvuda atklaj, ka Liecinieces rakstītas, lai izstāstītu Gileādas valsts sagrūšanu, tapēc teksts ir drīzāk ekstraverts, nevis iekšupvērsts un spriedze tajā ir ne tik daudz psiholoģiska, cik sižetiska. Vienlaikus Liecinieces saglabā u nturpina Kalpones stāstā aizsākto tēmju par teksts, atmiņu, dokumenta, liecības daudzveidīgo būtību. Oriģinālā romāna bosaukums ir Testaments, ko var tulkot gan kā “liecības”, gan kā atsauci uz Veco un Juano Derību (kā viens no teksta neuzticamības piemēriem romānā apskatīti arī biblisko tekstu “pielāgoto” interpretāciju gadījumi), un arī šīs grāmatas pēdējā nodaļa ir konferences referāts, kurš tiek lasīts vairākus gadsimtus pēc aprakstītajiem notikumiem un kurā mēģināts analizēt dokumentalo liecību uzticamību.

Abu jauno sieviešu liecības ir atšifrētas no audioieraksta, Tantes Lidijas atmiņas saglabājušās pieraksta veidā, pasu informantu vairs nav strap dzīvajiem, un visi dokumenti, protams, raisa jautājumu, cik precīzi mēs fiksējam notiekošo atkarībā no tā, kādu iespaidu par sevi grbam radīt un saglabāt vēsturei. Ja paturam to prātā, tieši Tantes Lidijas vēstījums kļūst par centrālo visā darbā un savā ziņā ir kā intriģējoša antitēze Zemfredas stāstījumam.

Diskusija par cilvēka uzvedību ekstraordināros apstāklos, izvēlēm ētiski sarežģītās situācijās, personisko un kolektīvo attiecību – šīs tēmas Lieciniecēs tiek izvērstas nesaudzīgā tuvplānā. Īsi un konkrēti, kaut pārmēru optimistiski, to formulē Lidijas jautājums: “Kā es varēju izturēties tik slikti, tik nežēlīgi, tik muļķīgi? - tu jautāsi. Tu pati nemūžam nebūtu darījusi neko tamlīdzīgu. Bet tev tas arī nemūžam nebūs jādara.” Viņa par to ir pārliecināta, autore – ne gluži.

Tomēr skaidras atbildes ne uz vienu problēmjautājumu netiek sniegtas, jo romāns nepārprotami pauž: skaidru atbilžu esamība pati par sevi likto apšaubīt gan pašas atbildes, gan to sniedzēju. Un - antiutopija – tāda kā Mārgaretas Atvudas romāni – visbiežāk brīdina tieši no ta: nereti attālums starp “es labāk par tevi zinu, ko tev darīt” un Gileādas valsti var izrādīties pavisam niecīgs.