Pirmās rakstītās ziņas par eņģeļiem attiecināmas uz Zaratustras jeb Zoroastra, priestera un zoroastrisma dibinātāja, laikiem. Zoroastrisms bija Persijas impērijas valdošā reliģija apmēram no 6.gadsimta pirms Kristus līdz 7.gadsimtam pēc Kristus. Mesiāniskie motīvi šai reliģijai bija tikpat raksturīgi, cik augšāmcelšanās, nopelnu un atmaksas tēmas, kā arī kosmiskais konflikts starp labo gaismas dievu Ahuramazdu (vēlāk viņu sauca par Ormazdu) un viņa pretstatu dvīņubrāli jauno Arimānu. Talmuds, runājot par eņģeļiem un viņu vārdiem, norāda uz Babilonu kā ziņu avotu: turklāt jāatceras, ka 539.gadā pirms Kristus Babilonija kļuva par Persijas impērijas sastāvdaļu.
Un tiešām, eņģeļi un viņu vārdi jūdaisma tradīcijā parādās tikai pēc ebreju atgriešanās no Babilonijas gūsta. Ivritā eņģeļi – malakim – nozīmē sūtņi, vēstneši (grieķu val. angelol), un šis nosaukums atspoguļo to lomu, kāda eņģeļiem sākumā attēlota Vecajā Derībā. Pravieša Daniēla grāmatā (8:17) rakstīts, ka pravietis zaudē samaņu erceņģeļa Gabriēla klātbūtnē, kurš pēc tam izskaidro viņa vīzijas un pravietojumus. Erceņģelis Mihaēls tajā pašā grāmatā (12:1) par sevi saka “lielais eņģeļu valdnieks, kas pasargā tavus tautiešus”. Rafaēls minēts Tovita grāmatā. Jūdaiskajā tradīcijā eņģeļiem piedēvētas cilvēciskas īpašības, viņi ēd un dzer kopā ar Abrahāmu, eņģelis cīnās ar Jēkabu, bet Sodomā nododas iekāres grēkam.
Vecajā Derībā aprakstītas arī vairākas vīzijas par eņģeļiem. Ķerubi ar mirdzošiem riteņiem veido dzīvus Tā Kunga ratus (Ecēhiēla grāmata, 10). šajā brīnumainajā vīzijā Dievs tēlots augstu paceltā safīra tornī virs četriem spārnotiem ķerubiem, kas ir “acu pilni”, un “Katram ķerubam bija četras sejas. Pirmā bija ķeruba, patiesībā vērša seja, otrā cilvēka, trešā lauvas un ceturtā eņģeļa seja”. Līdzās katram ķerubam bija sarežģīti veidots ritenis, kas izskatījās kā mirdzošs hrizolīta akmens. “Visi četri bija vienāda izskata, it kā būtu ritenis ritenī”. Arī riteņi bija acu pilni, un tajos bija dzīvo būtņu gars. Ķerubu riteņu starpā bija kvēlojošas ogles, bet spārnu troksnī dzirdēja “tāpat kā Visvarenā balsi, kad Viņš runāja”.
Pravieša Jesajas grāmatā (6:2-7) attēloti sešspārnaini serafi: “ar diviem serafs apsedza savu vaigu, ar diviem savas kājas, un ar diviem viņš lidoja”. Tulkojumā no senebreju valodas serafs nozīmē degošais, un Jesajas grēki tiek piedoti, kad viens no ķerubiem ar kvēlojošu ogli, kas paņemta no altāra, pieskaras pravieša lūpām.
Par eņģeļu sūtņiem un erceņģeļiem lasām arī Jaunajā Derībā. Gabriēls paziņo Marijai, ka viņa iznēsās savās miesās un dzemdēs Dieva Dēlu. Vārdā nenosaukts eņģelis baltā tērpā mierināja sievietes, kas bija atnākušas pie tukšā Jēzus kapa, un paziņoja, ka Kristus ir augšāmcēlies no miroņiem. Svētais Pāvils raksta par Kundzības, Varas, Spēka eņģeļiem, Troņiem un erceņģeļiem gan Vēstulē efeziešiem (1:21), gan Vēstulē kolosiešiem (1:15), gan Vēstulē tesaloniķiešiem (4:16), Jāņa atklāsmes grāmatā, kur stāstīts par erceņģeļa Mihaēla un viņa eņģeļu cīņu ar pūķi (velnu, sātanu), arī sastopam fantastiskas būtnes, kas līdzinās Vecajā Derībā minētajām.
Pāvils par eņģeļu kārtām acīmredzot uzzināja, kad “tika aizrauts trešajās debesīs” (“vai miesā, vai ārpus miesas, nezinu”), kur viņam bija iespēja redzēt eņģeļus. Svētais Ambrozijs (339 – 397) bija pirmais, kas formulēja deviņu eņģeļu kārtu sistēmu, kuru detalizēti izstrādājis Dionisijs Areopagits. Viņu uzskatīja par atēnieti, kas daudzas detaļas par eņģeļiem uzzināja no apustuļa Pāvila. Darbu “Par dabas iedalījumu” latīņu valodā pārtulkoja Johans Skots Erigena (ap 810 – 877), īru teologs un filozofs, viens no retajiem to laiku rietumeiropiešiem, kas brīvi pārvaldīja grieķu valodu. Tikai 15.gadsimta vidū, kad grieķu filozofijas attīstība deva iespēju rūpīgāk izpētīt Dionīsija darbu, noskaidrojās, ka viņa verbālās formas bijušas tipiskas Sīrijā ap 500.gadu pēc Kristus. Autors, kurš nekādi nevarēja būt apustuļa Pāvila laikabiedrs, ticamāk, bijis kāds Sīrijas mūks, kas dzimis vairākus gadsimtus vēlāk.
Pēc tam, kad Erigena bija pārtulkojis šo darbu latīņu valodā, Viltus Dionīsijs Areopagits kļuva par atzītu autoritāti eņģeļu jautājumā. Viņš tos iedalīja trijās triādēs pa trim kārtām katrā. Pirmā triāde – serafi, ķerubi un troņi – tiek uzskatīti par vistuvāko Dievam. Kundzības, Spēka un Varas eņģeļi – otrā triāde – atspoguļo Dievišķās varas principos pār pasauli. Pirmspēki, erceņģeļi un eņģeļi veido trešo triādi, kas atrodas vistuvāk cilvēkiem.
Nezinādams, ka uzticas viltvārdim, Svētais Akvīnas Toms (1225 – 1274) simtiem reižu citēja Viltus Dionīsiju savā “Teoloģijas summā”. Viņš piekrita, ka eņģeļi, kas radīti par godu Tam Kungam, ir bezķermeņa būtnes, kas nepieciešamības gadījumā spēj pieņemt materiālu veidolu, lai kontaktētos ar mirstīgajiem. Viņš rakstīja, ka katrs eņģelis ir atsevišķa kārta, bet viņu daudzums nav saskaitāms. Akvīnas Toms uzskatīja, ka eņģeļi nepazīst ne nākotnes jēdzienu, ne cilvēku domas, taču viņiem ir pilnīgas zināšanas pašiem par sevi, kas palīdz saprast savu aprobežotību un spējas. Zemākās kārtas eņģeļi neapskauž augstākos. Viņš norādīja arī katras eņģeļu kārtas uzdevumu: Serafu pārziņā ir mīlestība; Ķerubi pārzina vīzijas (zināšanas); Troņu funkcija ir atbalsts; vadība uzticēta Kundzības eņģeļiem; pavēļu izpildīšana – Spēka eņģeļiem; paklausība – Varas eņģeļiem; Pirmspēki atbild par atsevišķam tautām; erceņģeļi – par vadoņiem un līderiem; eņģeļi (sargeņģeļi) – par pārējiem mirstīgajiem.
Deviņas eņģeļu kārtas uzskatīja arī par deviņu debess sfēru virzītājiem jeb saprātiem. Debess sfēras atbilda (pieaugošā kārtībā) Mēness, Merkura, Veneras, Saules, Marsa, Jupitera, Saturna orbītām, nekustīgajām zvaigznēm un kustīgajai kristāla debess sfērai (Primium mobile – Pirmkustība). Nekustīgā Zeme bija šī visuma centrs. Dieva miteklis, nekustīgais Virzītājs, atradās ārpus materiālā visuma, ārpus laika un telpas, Empirejā (Ugunīgajā), desmitajās tīras garīgās uguns un gaismas debesīs, kur kopā ar Dievu mīt svētlaimīgās izglābto dvēseles.
Eņģeļu kārtas bija izvietotas katra savās debesīs, sākot ar dižajiem serafiem, kas bija atbildīgi pat Pirmkustību, līdz lēnprātīgajiem eņģeļiem, kas pārvaldīja Mēness sfēru. Ar pašaizliedzīgu un kvēlu mīlestību tiecoties pretī Dievam, viņš lika savām sfērām griezties pa ideālām riņķa orbītām – bezgala ātri Pirmkustībai un arvien lēnāk katrai nākamajai sfērai (Saules griešanās pa savu orbītu gādāja par dienas un nakts maiņu). Dievišķā mīlestība kā svētība un dievišķs mirdzums pakāpeniski nonāca katrā sfērā un virzījās uz centru, uz šīs eņģeliskās, dievišķās un astroloģiskās ietekmes adresātu – Zemi ar tās iedzīvotājiem. Tāda struktūra, kad katra sfēra atrodas citā sfērā un griežas ar savu ātrumu un skan savā tonī, radīja debesu valstības harmonisko debess sfēru mūziku, kuru cilvēka ausij nav ļauts dzirdēt kopš Ādama un Ievas izdzīšanas no Paradīzes dārza.
Kas vēl mums zināms par šīm būtnēm? Trešā daļa eņģeļu sekojusi Luciferam (sātanam), kas kādreiz bija ievērojamākais serafs, taču kļuva par savas pārmērīgās augstprātības upuri un nonāca peklē (Jāņa atklāsmes grāmata, 12:3,4). Daži teologi uzskata, ka sātana dumpis pret Dievu un viņa krišana notika jau pirmajā mirklī pēc radīšanas, tāpēc, ka viņš tūlīt paziņoja (vai nodomāja): “es negribu tā pakļauts būt!” (Jeremijas grāmata, 2:20). Valda uzskats, ka pirmie tikuši radīti Kundzības eņģeļi, kaut gan šajā jautājumā nav vienprātības. Pazīstami šādu erceņģeļu vārdi: Mihaēls, Gabriēls, Rafaēls, Uriēls, Šalatiēls, Jehudiēls, Varagiēls, Jeremiēls. Ar cilvēkiem sarunājas tikai eņģeļi un erceņģeļi. Islāma tradcijā zināmi četri Allāham tuvi eņģeļi: Džibrīls (Gabriēls), kurš paziņo dievišķās pavēles; Mikals (Mihaēls) – kareivis; Izraēls (Azeaēls) – nāves eņģelis un Israfēls – Soda dienas vēstnesis.
Daudzie Akvīnas Toma darbi par eņģeļiem un pirmām kārtām viņa “Debesu kārtība” ierosināja šāda satura literatūras plašu izplatīšanos. Arī Dantes (1265 – 1321) “Paradīzē” ir deviņas eņģeļu kārtas un deviņas debesu sfēras. Beatriče rāda Dantem, kā izglābto dvēseles izvietojas tajās debess sfērās, kas vislabāk atbilst viņu dzīves raksturam: piemēram, gudrie teologi un reliģiskie rakstnieki, arī Dionīsijs, kas izgaismojuši Dievišķos noslēpumus, dzīvo Saules debesīs; varoņi, kas Dieva vārdā cīnījušies par ticību, mīt Marsa debesīs. Beatriče piemin domātāju Dionīsiju, kurš izgaismojis eņģeļu kārtas, un stāsta, ka pāvests Gregors Lielais pasmējies par sevi, kad debesīs ieraudzījis, kādas kļūdas pieļāvis, cenšoties savos darbos klasificēt eņģeļus. Uzzinām arī, ka katras trīs eņģeļu kārtas saistītas ar vienu no Svētās Trīsvienības Personām.
Gāja gadsimti un viduslaiku domātāju stingrie ortodoksālie uzskati par eņģeļiem tika ievērojami izmainīti. Lellītēm līdzīgie eņģelīšu attēli uz mūsdienu apsveikumu kartiņām un it sevišķi Džona Miltona spriedelējumi “Zaudētajā paradīzē” (1667) par eņģeļu seksualitāti droši vien liktu Akvīnas Tomam kapā otrādi apgriezties.