Īpašā statusā
Pirmo pieredzi somu zemju pārvaldīšanā Krievija ieguva Ziemeļu kara laikā. 1714.gadā ieņemot Somijas teritorijas, krievu karaspēks tur atradās sekojošos septiņus gadus. Krievijas militārā pārvalde ar visiem spēkiem tiecās noskaņot labvēlīgi somus, izsludinot, ka garantē vietējiem iedzīvotājiem tiesisko aizsardzību un nodrošinās aizbildnību. Civiliedzīvotāju aizskaršana, savdabīga kontribūciju savākšana, marodierisms un jebkura vardarbības izpausme tika sodīta ar nāves spriedumu.
1742.gadā imperatrise Jelizaveta izplatīja manifestu, kurā piedāvāja somiem atdalīties no Zviedrijas un apsolīja atbalstu, ja viņi vēlēsies izveidot neatkarīgu valsti. Tomēr somu zemju iedzīvotāji noignorēja krievu carienes priekšlikumu.
Lielā Somijas kņaziste iegāja Krievijas impērijas sastāvā pēdējā Krievijas – Zviedrijas 1808-1809. gadu kara laikā. Iegūšana tika pastiprināta ar augstāko manifestu “par zviedru Somijas pakļaušanu un par tās pievienošanu Krievijai uz visiem laikiem”. “Sekojoši tam Mēs pavēlējām no tās apdzīvotājiem pieņemt zvērestu par uzticamu Mūsu Tronim pavalstniecību”, - paziņoja Aleksandrs I.
Saskaņā ar dokumentu, krievu valdība apņēmās saglabāt iepriekšējos likumus un Somijas seimu. Vēlāk pamatojoties uz seima lēmumiem tika pieņemts lēmums atstāt šeit krievu armijas nometinājuma sistēmu. Kņazistes nodokļu un finanšu sistēmas imperators pavēlēja izmantot tikai pašas valsts vajadzībām, pie tam par naudas vienību pasludināt Krievijas rubli.
Visa XIX gadsimta laikā Somijas kņazistei bija diezgan liela autonomijas iespēja, personiskā konstitucionālā sistēma un no Pēterburgas neatkarīgs kalendārs. Kņazistes pārvaldi īstenoja senāts, kuru tikai nomināli vadīja krievu ģenerālgubernators.
Vēsturnieks, speciālists par ziemeļu valstīm Ilja Solomeščs atzīme, ka Somija iegāja Krievijas impērijas sastāvā ar absolūti īpašu, universālu statusi un ar lielāko valsts pazīmi. Tas, saskaņā ar vēsturnieku, ļāva somu politiskās elites pārstāvjiem spriest par pilnvērtīgu valstiskumu.
Mīļotais cars
Helsinku centrā Senāta laukumā stāv piemineklis Krievijas imperatoram Aleksandram II. Uz priekšu skatošais cars ir alegorisku figūru, kuras personificē viņa labvēļus: “Likums”, “Miers”, “Gaisma” un “Darbs”, ielenkts.
Somijā tiešām godā caru-atbrīvotāju, kurš daudz izdarījis ne tikai priekš krievu tautas, bet arī priekš somu tautas. Viņa valdīšanu saista ar kņazistes ekonomikas augšanu un nacionālās kultūras attīstību. 1865.gadā viņš atgrieza apritē nacionālo valūtu – somu marku, bet divus gadus vēlāk izdeva rīkojumu, saskaņā ar kuru novienādoja tiesībās somu un zviedru valodas.
Aleksandra II valdīšanas gados somiem parādījās personiskais pasts, armija, kņazistē pirmā ģimnāzija un tika ieviesta obligātā skolas izglītība. Par imperatora liberālās valdīšanas kulmināciju attiecībā pret Somiju var uzskatīt 1863.gadā apstiprināto konstitūciju, kura nostiprināja Somu kņazistes tiesības un valsts iekārtas pamatus.
Kad 1881.gadā Aleksandru II nogalināja narodovoļci, Somija šo ziņu sagaidīja ar rūgtumu un šausmām, atzīmē vēsturniece Olga Kozjurenoka. Tajā liktenīgajā martā somi pazaudēja daudz ko, jo neviens no klātesošajiem Romanoviem nebija tik labvēlīgs pret Somiju, kā Aleksandrs II. Par tautas ziedojumiem pateicīgie somi uzcēla pieminekli savam elkam, kurš arī šobaltdien ir viens no Helsinku simboliem.
Vardarbīga tuvināšanās
Līdz ar Aleksandra III kāpšanu tronī kļuva pamanāmas tendences valsts centralizācijai, kuras nozīmīgā pakāpē skāra nacionālās nomales. Varasiestādes aktīvi pretdarbojās nekrievu tautu separātiskām tendencēm mēģinot viņus integrēt krievu kultūras kopienā.
Somijā rusifikācijas politika pakāpeniski tika veikta no 1899.gada ar dažiem pārtraukumiem līdz pat impērijas sabrukumam. Somu vēsturniecībā šo periodu pieņemts saukt par sortokaudet – “vajāšanu laiku”. Bet viss sākās ar 1899.gada februāra manifestu, kurš noteica lielkņaza tiesības izdot likumus bez Somijas varas pārstāvniecības piekrišanas.
Tam sekoja: 1900.gada manifests par valodu, kurš pasludināja krievu valodu par Somijas trešo oficiālo valodu pēc somu un zviedru valodām; likums par iesaukšanu armijā, kurš likvidēja atsevišķos Somijas bruņotos spēkus un to iekļaušanu Krievijas impērijas armijas sastāvā.
Tāpat nepieciešams atzīmēt likumus, kuri krasi ierobežoja somu seima tiesības Krievijas domei par labu, bet turpmākajā parlamentu atlaidoši un represiju pasākumus pastiprinoši mēri attiecībā uz Somijas separātiskajām kustībām.
Vēsturisko zinātņu doktors Jurijs Bulatovs nosauc tamlīdzīgu politiku par piespiedu, atzīmējot, ka carisms perspektīvā bija plānojis izstrādāt tādu somu zemju pārvaldes modeli, kurš ļautu vienlaicīgi atrisināt vairākus uzdevumus:
“Pirmkārt. Nodrošināt sociālo stabilitāti Baltijas reģionā un minimizēt konfliktsituāciju rašanos kā uz reliģiskās, tā nacionālās bāzes; otrkārt, noformēt Krievijas labvēlīgu tēlu, kas varētu kļūt par pievilcīgu piemēru somu iedzīvotājiem VKF teritorijā, kura palikusi Zviedrijas sastāvā”.
No citas puses, nevajag aizmirst arī par starptautiskā stāvokļa sarežģīšanos. Krievijai joprojām varēja draudēt Zviedrija, kopš 1870-to gadu beigām Baltijas reģions iekļuva spēkos briestošās Vācijas interešu lokā, bija vēl Anglija un Francija, kuras uzbruka Somijai Krimas kara laikā.
Somija pilnīgi varēja tikt izmantota no jebkuras no uzskaitīto lielvalstu puses tam, lai uzbruktu Krievijai, kas nostādīja draudīgā stāvoklī pirmkārt jau tās galvaspilsētu – Sanktpēterburgu. Ņemot vērā somu armijas nespēju pretstāvēt agresijai, par dzīves svarīgu nepieciešamību kļuva daudz ciešāka kņazistes integrācija impērijas kara-administratīvajās struktūrās.
Skrūvspīles savelkas
Par Somijas plānveida rusifikācijas sākumu kļuva Nikolaja Bobrikina nozīmēšana par kņazistes ģenerālgubernatoru 1898.gadā oktobrī. Nepieciešams atzīmēt, ka rusifikācija tika veikta pirmkārt administratīvajā-militārajā sfērā, un praktiski neskāra Somijas kultūras un izglītības jomas. Centrālās varas iestādēm svarīgāk bija radīt vienotas likumdošanas, ekonomisko un aizsadzības sistēmas.
Krievu-japāņu karš uz dažiem gadiem pārnesa Krievijas impērijas prioritātes no rietumiem uz austrumiem, tomēr no 1908.gada pēc premjerministra Pjotra Stolipina inciatīvas Krievijas varas iestādes turpināja uzbrukumu somu autonomijai, kas izsauca krasu neapmierinātību no Somijas nacionālistisko pulciņu puses.
1913.gadā tika pieņemti likumi par kredīta asignēšanu no Lielās Somijas kņazistes kases aizsardzības vajadzībām, kā arī Krievijas pilsoņu līdztiesību Somijā. Pēc gada drošības un kārtības nodrošināšanai Somijā tika izvietots nozīmīgs Krievijas armijas kontingents. 1914.gada novembrī somu presē ieplūda Krievijas valdības slepenie materiāli, kuri liecināja par valsts rusifikācijas ilglaicīgu programmu.
Pretī brīvībai
Rusifikācijas politika izsauca neparastu nacionālās kustības pacēlumu un protestus Somijā. Nikolajam II tika nosūtīta petīcija, kura bija savākusi 500 000 parakstus, ar lūgumu atcelt februāra manifestu, tomēr cars to noignorēja. Atbildē biežāki kļuva streiki un sadursmes, apgriezienus uzņēma “pasīvās pretošanās” taktika. Piemēram, 1902.gadā uz iesaukuma punktiem ieradās tikai puse somu karaklausībai pakļauto.
Vēsturnieks Iļja Solomešs raksta, ka tajā laikā Pēterburgas ierēdnim bija pavisam nesaprotami, par kādu rusifikāciju runā somi, jo taču no varas iestāžu viedokļa runa bija par unifikāciju, bet ne par to, lai somus padarītu par krieviem. Pēc vēsturnieka vārdiem, Pēterburgas politika bija tajā, lai pakāpeniski atšķaidītu Somijas autonomijas pamatus, pirmkārt caur transformāciju, likumdošanas unificēšanu. Tomēr Somijā tas tika uztverts ne savādāk kā uzbrukums suverenitātes pamatiem.
Krievijas varasiestāžu darbības Somijā, par nožēlu, tikai veicināja separātisko kustību radikalizāciju. Dumpīgā kņaziste pārvērtās par kanālu naudas un literatūras plūsmas vietu Krievijas kreisajiem, šeit tika radīta viena no Pirmās krievu revolūcijas bāzēm.
1904.gada jūnijā Gelsingforsā (tagad Helsinki) somu nacionālisti nogalināja ģenerālgubernatoru Bobrikovu, Krievijas varas iestādes atbildē izdzenāja somu slepeno biedrību “Kagals”, kura cīnījās pret valsts rusifikāciju.
Pasaules karš, Februāra un Oktobra revolūcijas atbrīvoja separātisko kustību no patvaldības spīlēm. Pēc imperatora atteikšanās no varas un ilglaicīga pretendentu uz troni trūkuma somu parlaments noteica nepieciešamību izvēlēties augstāko varu valstī.
1917.gada 6.decembrī tika pasludināta Somijas neatkarība.
Separātisms cara laikā: kurš gribēja iziet no Krievijas impērijas sastāva
Pēc Nikolaja II atkāpšanās no varas 1917.gada martā Krievijas impērija iepriekšējā sastāvā pārtrauca savu eksistēšanu. Par savu autonomiju paziņoja Somija, Ukraina, Baltkrievija un Baltijas zemes. Tomēr separātiskie noskaņojumi atsevišķos cariskās Krievijas reģionos bija stipri vēl pirms revolūcijas.
Polijas zaudējums
Polijas Cariste iegāja Krievijas impērijas sastāvā XIX gadsimta pirmajā pusē, kad Prūsija, Austrija un Krievija sadalīja Varšavas Hercogisti. Pirmā Pasaules kara laikā Polijas Caristi okupēja vāciešu-austriešu karaspēks. Vācija un Austroungārija pieņēma kopīgu lēmumu par radīšanu okupētajā teritorijā patstāvīgu valsti, kura ieguva nosaukumu Polijas karaliste. Pēc būtības tā bija marionešu valsts. Nikolajs II vēl pirms savas de facto atteikšanās atzina Polijas tiesības uz pašnoteikšanos. Tas bija unikāls gadījums Krievijas vēsturē, kad cars pirmo un pēdējo reizi ar savu monarhistisko gribu “atlaida” valdījuma teritoriju peldēt brīvā peldējumā.
Mazepieši – par atdalīšanos
Krievijas impērijas pēdējo pastāvēšanas gadu laikā mūsdienu Ukrainas teritorijā aktivizējās nacionālisti-mazepieši, kuri pieprasīja Mazkrievijas atdalīšanos no Krievijas. Plaša atbalsta vietējo iedzīvotāju vidū idejas par “paststāvīgu Ukrainu”, kuras lobēja Austrija, nebija. Nacionālās pašnoteikšanās kustības oponenti apgalvoja, ka mazepiešu vidū nozīmīgi, ja ne vairumā gadījumu bija nevis ukraiņi, bet ebreji.
Armēņu separātisms
XIX gadsimta beigās – XX gadsimta sākumā cariskajā Krievijā sāka izpausties armēņu separātisms. Krievija iedeva nozīmīgai armēņu iedzīvotāju daļai, kuri bija pārcēlušies no Osmaņu impērijas, kurā armēņus sāka apspiest, zemes Kaukāzā. Tur pārceļotāji sagribēja dibināt autonomu Armēnijas republiku, separātisti drukāja proklamācijas ar attiecīgiem uzsaukumiem, uz šīs idejas aizstāvēšanu ar ieročiem rokās bija gatavas teroristu vienības. Pēc tam, kad Nikolajs II ar savu ukazu deva rīkojumu konfiscēt Armēņu baznīcas īpašumu (caur to uz Kaukāzu dumpiniekiem piegādāja ieročus) un slēgt nacionālās skolas, armēņi sāka veikt teroristiskas akcijas, kurās bojā gāja krievu ierēdņi. Smagi ievainoja pat cara vietvaldi Kaukāzā kņazu Goļicinu. Nekārtības izprovocēja masveida slaktiņu. Galarezultātā ceru piespieda atcelt paša ukazu.
Autonomija Sibīrijai
No Krievijas atdalīties gribēja pat Sibīrija, separātiskie noskaņojumi šeit radās jau Pētera I laikā. Kad Sibīrijas gubernators kņazs Gagarins 1719.gadā paziņoja, ka Sibīrija vēlas eksistēt autonomi, krievu cars pavēlēja viņu pakārt pie laternas staba krievu galvaspilsētā. Tomēr XIX gadsimta 60-jos gados sibīriešu separātisms no jauna deva par sevi ziņu: atsevišķās Sibīrijas valsts izveidošanas atbalstītāji izlaida proklamāciju ar pieprasījumu autonomijas piešķiršanai šim Krievijas impērijas reģionam. Par savu redzesviedokli daudzi separātisti samaksāja ar cietuma gadiem un izsūtīšanām uz tās pašas Sibīrijas attālajām vietām.
XX gadsimtā šī kustība turpināja darboties līdz pat Oktobra revolūcijai un pat kādu laiku pēc tās – Sibīrijas separātisti piedalījās kongresos un sapulcēt, izvēlējās programmu nākamajai, autonomajai, no Krievijas neatkarīgajai valstij. 1918.gada jūlijā Sibīrijas Pagaidu valdība pieņēma “Deklarāciju par Sibīrijas neatkarīgo valsti”.
Uz 1920.gadu Sibīrijas separātisti, saskaldīti sīkās organizācijās, kā patstāvīgs politiskais spēks vairs netika uztverti: viņiem tā arī neizdevās nonākt pie vienota viedokļa par to, kādai vajag būt viņu neatkarīgajai valstij.