Kārtējais pierādījums, ka “matemātiķa sausiņa” (kā pats autors sevi nosauc) stāstījums var būt aizraujošs. Paskatieties kaut vai kvantu fiziķa Vjačeslava Kaščejeva super interesantos raidījumus! “Kāpēc zināšanas varētu traucēt baudīt skaistumu, kāpēc zinātnei būtu jātraucē māksla? Kaut vai šis gliemežvāks, ko dīķa ūdeņi skalina man pie kājām. Cik interesants un šķietami neatkārtojams ir tā ornaments. Un vai tiešām, mana bauda nav lielāka, ja es varu ne vien tīksmināties par savādajiem rakstiem, bet arī izprast, kā tie veidojas. Gliemežvāki aug slāņiem, līdzīgi kā koka gadu riņķi. Katra šūniņa var būt iekrāsota tumša vai gaiša, un katrā nākamajā slānī šūniņas krāsu nosaka tās krāsa iepriekšējā slānī (..)”
Par ko tad ir grāmata? “Tātad vispirms – problēmas nostādne. Dotajā gadījumā tā varētu skanēt apmēram tā – vai varbūtību teorija vienādi iedarbojas uz visiem, vai cilvēks, kurš regulāri nokavē tramvaju, ar kaut ko atšķiras no tā, kurš regulāri uz ielām atrod piecīšus? Vai pasaulē pastāv kāda vara – humāna, fizikāla vai astrāla, kura ar varbūtību teorijas palīdzību, sadalot veiksmes un neveiksmes indivīdiem, regulē pasaules attīstību?”
Taču tas nav zinātnisks darbs! Tas nav pat aizraujoši pasniegts populārzinātnisks darbs. Tā ir visīstākā (šī vārda labākajā nozīmē) daiļliteratūra, kas rakstīta, zinot un izprotot. Grāmata atgādina slaveno J.Gordera “Sofijas pasauli”, taču, jāsaka godīgi, Korins man šķita nesalīdzināmi interesantāks. “Man vienmēr ir licies, ka mākslas baudīšanas neatņemama sastāvdaļa ir aktīva piedalīšanās procesā. Slikta ir tā grāmata, kurā ir tikai tas, kas uzrakstīts, slikta ir glezna, kuru vērojot, vairs nevar atrast nekā jauna. Senos laikos tādu pretrunu starp fiziķiem un liriķiem nebija. Atcerēsimies kaut vai Bordžas ieņemto pilsētu arhitektu un galveno inženieri Leonardo, kurš no zinātnes brīvajā laikā zīmēja arī bildes, jeb Tītu Lukrēciju Kāru, kurš savus atomistiskos pasaules uzskatus vēstīja dzejā. Senie vispār uzskatīja, ka zinātne un māksla ir divi galējie veidi, kā ideju pasaule atspoguļojas taustāmajā pasaulē. Atšķirība starp zinātnes un mākslas radošo procesu ir grūti formulējama. Tas pats Leonardo izgudroja dažādas derīgas lietas, starp tām lidojamo mašīnu un ūdenslīdēja tērpu. Bet viņš izveidoja arī milzīgo zirgu. Visi šie garadarbi gāja bojā vēl Leonardo dzīves laikā. Bet paskatīsimies apkārt šodien: sidraba putni vago debesu okeānus un varonīgie dzīļu pētnieki atņem jūrai tās noslēpumus. Tikai zirga vairs nav. Varbūt šeit arī slēpjas starpība starp mākslu un nemākslu? Varbūt šeit slēpjas tā netveramā un īpašā dvēseles daļa, kas jāpievieno darbam, lai nemāksla kļūtu par mākslu? Lietu un parādību iekšējo procesu izpratne vai pat vismaz nojausma paceļ mūs augstākā uztveres līmenī, vienalga, vai mēs vērojam varavīksni, vai klausāmies mūziku.”
Lietas, kuras it kā ir zināmas vismaz pateicoties skolas mācību programmai, tiek parādītas pavisam citā gaismā. Kāpēc netika realizēta neviena no Leonardo da Vinči superprogresīvajām idejām un kas bija viņa dzīves patiesais mērķis? Kādēļ Einšteins uzskatīja, ka “zinātne bez ticības ir kropla, bet ticība bez zinātnes ir akla”? Ko mums pastāsta Paskāla “Le Memorial ” un Ovīdija «Metamorfozes»? Kur Platons un Aristotelis saskatīja skaitļu maģijas neaprakstāmo burvību un Visuma harmonijas pierādījumu? Kas ir spēle un vai mēs visi spēlējam?
Un visbeidzot – kas ir Dižais Gars un kādēļ mums būtu jāpriecājas, ja tas par mums neliekas ne zinis (nu vismaz man tāda vēlme pēc grāmatas izlasīšanas bija :) ). “Ar šo brīdi visa mana dzīve pārmainījās. Es biju manāmi cēlies pats savās acīs, jo, ja reiz pats Dižais Gars ir pievērsis man savu uzmanību, tad nekāds siekalu zaķis es vis nevaru būt. Katrā lietā, kas ar mani atgadījās, es sāku meklēt slēptu jēgu. Nokavējis pēdējo tramvaju, es vairs neuztraucos un negaudos, bet, tikai domīgi saraucis pieri, prātoju, ko gan tas varētu nozīmēt? Uz kādu no manām pēdējā laika izdarībām ir reaģējis Dižais Gars un ko viņš īsti no manis šoreiz grib? Īsi sakot, es eksperimentēju ar sevi un rezultātus pierakstīju tabulā. Pagaidām gan nekāda dziļā izpratne par Dižā Gara vēlmēm manī neradās, bet es biju pacietīgs. Es tikai krāju un krāju, un krāju. Galu galā kvantitātei taču reiz ir jāpāriet kvalitātē!”
Vērtējums: 4/5. Negaidīti, neparasti, aizraujoši. Nedaudz pieklibo stils un garās atkāpes, taču atcerēsimies, ka Johans Korins patiesībā ir fiziķis Jānis Bētiņš, kuram rakstīšana ir tikai vaļasprieks blakus darbam zinātnē.
Johans Korins. Kartona kareivji (2005). Izlasīju, bet vīlos.
Autore traveleranita jeb Anita Šteinberga (iespējams).
Vēl par autoru.
Noslēpumainais rakstnieks Johans Korins parādījās pie latviešu literatūras apvāršņiem 21. gs. sākumā ar romānu „Dižais gars” (2000), kas tika dēvēts par pseidozinātnisku fantāziju. Dažus gadus vēlāk iznāca autora otrais darbs – intelektuālais detektīvs „Kartona kareivji”, iegūstot zināmu kulta statusu detektīvu cienītāju aprindās.
Mistiskais Korins gan vēlāk izrādījās fiziķis Jānis Bētiņš, kas gan daudziem, iespējams, nebija liels pārsteigums, ņemot vērā grāmatās plaši izmantotos matemātiskās domāšanas paņēmienus. „Kartona kareivji” erudītam lasītājam noteikti asociēsies ar itāļu semiotiķa Umberto Eko darbu „Fuko svārsts”, tikai globāla mēroga sazvērestības šeit aizstāj krietni piezemētākas kriminālās un varas dalīšanas afēras vietējā mērogā. Arī galvenais varonis – erudītais, taču mazliet naivais matemātiķis Matīss Ziemelis – visdrīzāk atgādinās par minētā Eko darba personāžiem.
Lai arī Korina darbs neiztiek bez saviem literāras dabas trūkumiem, kopumā tā ir unikāla parādība latviešu 21. gs. detektīvžanra darbu plejādē, jo aktīvu darbību reālajā pasaulē šeit gandrīz pilnībā aizstāj personāžu prātos modelētās situācijas, kas pēc tam tiek izspēlētas realitātē. Gluži kā datorspēlēs, ar ko tik kaismīgi aizraujas Matīss un viņa draugi. Tikai sekas šīm prāta spēlēm, kā to apliecina „Kartona kareivju” fināls, var būt pilnībā reālas un traģiskas.
Johans Korins (Jānis Bētiņš, dzimis 1948. gadā). Visnoslēpumainākais no jaunāko laiku latviešu kriminālliteratūras autoriem, kurš abus savus romānus publicējis ar pseidonīmu Johans Korins. Zināms, ka Korins patiesībā ir fiziķis Jānis Bētiņš, kuram rakstīšana ir tikai vaļasprieks blakus darbam zinātnē. Tas, iespējams, izskaidro, kāpēc autors kopš 2005. gada tā arī nav uzrakstījis nevienu jaunu darbu. Viņa darbi uzskatāmi par spilgtiem intelektuālā detektīva un konspirācijas trillera paraugiem latviešu literatūrā, nenoliedzot ietekmēšanos no tobrīd populārākajiem Rietumu paraugiem, it īpaši itāļu semiotiķa Umberto Eko. Korinam izdodas atrast savu, latviski savdabīgu un mazliet naivu intonāciju, kas viņa darbiem – īpaši
Kartona kareivjiem – piešķir lokālu burvību un atšķir no ārzemēs tapušajiem ietekmes avotiem.
Johans Korins
Kartona Kareivji
Valters un Rapa, Rīga, 2005
https://www.goethe.de/ins/lv/lv/kul/sup/kri/bue/21349242.html