Katru dienu cilvēka prātā rodas ap 50 tūkstošu domu. Lielākā daļa no tām ir neapzinātas, taču 5% no tām atkārtojas dienu no dienas, tādējādi kļūstot par pārliecībām, kuras jau visā nopietnībā ietekmē mūsu dzīvi. Ja cilvēks nemitīgi domās par neveiksmēm, to, ka neviens viņu nemīl, bet viņa ķermenī ieperinājusies kāda ļauna kaite, viņš var būt pilnīgi drošs, ka tā arī būs. Zemapziņa šos apgalvojumus uztver kā patiesību vai sava veida programmu un nepagurdama to arī realizē. Zinātnieki pierādījuši, ka katra doma izraisa bioķīmisku reakciju mūsu ķermenī. Nemitīga domāšana par slimību rada slimību, savukārt nemitīga domāšana par veselību rada veselību.

To, ka domu spēks, iztēle un ticība ļauj atbrīvoties no smagām saslimšanām, apliecina arī Dalasas universitātes Veselības centra pētījumu un rehabilitācijas zinātņu centra psiholoģes Džīnas Ahterbergas pētījumi. Viņa norāda – cilvēka veselības stāvoklī izšķirīga nozīme ir ticībai. Praktiski jebkurš dakteris zina vismaz vienu stāstu par pacientu, kurš aizsūtīts uz mājām nomirt, bet cilvēks pats ticējis citam rezultātam, ārstiem par brīnumu ir pilnīgi izveseļojies.

Savā grāmatā Imagery in Healing viņa min vairākus piemērus. Lūk, viens no tiem.

Kāda sieviete, kurai diagnosticēts smadzeņu audzējs, komas stāvoklī un paralizēta ievietota slimnīcā. Ārsti pacientei veikuši smadzeņu operāciju, taču audzēju bijis iespējams izņemt vien nedaudz, un sieviete pēc atgūšanās no komas aizsūtīta mājās. Nekādu radiācijas terapiju vai ķīmijterapiju viņai nenozīmēja, jo dakteri bija pārliecināti, ka tā neko nedos un dzīvot viņai atlicis vien nedaudz. Liels bijis mediķu pārsteigums, kad paciente ar katru dienu kļuva arvien spēcīgāka un pēc 16 mēnešiem no vēža vairs nebija ne miņas. Kā tas iespējams? Pirmkārt, sieviete bija mēreni izglītota un pat lāgā nezināja vārda “audzējs” nozīmi, kā arī to, ka tas būtībā nozīmē nāves spriedumu. Viņa neuzvedās tā, it kā gatavotos mirt, un ar tādu pašu noteiktību, kā radusi pārvarēt pašas ikdienišķīgākās saaukstēšanās, pievārēja arī vēzi. Ahterberga raksts – kad pēdējo reizi šo sievieti apmeklējusi, viņai vairs nebijis nekādu paralīzes pazīmju – kundze jau bija izsviedusi kruķus un spieķi un pat paspējusi pāris reižu uzdejot…

Par to, ka placebo efekta, pārliecības un ticības apvienojums spēj radīt brīnumus, zinātnieki pārliecinājušies jau pagājušā gadsimta vidū. Piemēram, psihologs Bruno Klopfers jau 1957.gadā publicēja rakstu par vīrieti, kuram pateicoties placebo izdevies pilnībā izārstēties no vēža.

Arī doktore Lisa Rankina, Whole Health Medicine Institute dibinātāja un grāmatas Prāta uzvara pār zālēm: zinātnisks pierādījums, ka tu vari izdziedināt sevi autore, apgalvo – jau vairāk nekā 50 gadu medicīnas iestādes apstiprina, ka apziņa var izārstēt ķermeni. Pēc viņas teiktā, pozitīvas pārliecības un dziedinātāja aprūpes kombinācija spēk aktivēt organisma pašatjaunošanās mehānismu un palūdzēt organismam pašdziedināties.

Taču placebo efektam ir arī ļaunais dvīnis nocebo efekts (tulkojumā no latīņu valodas placebo nozīmē “esmu apmierināts”, nocebo – “es ciešu”). Terminu “nocebo” zinātnieki ieviesa pagājušā gadsimta 60.gados, un tas nozīmē – ja cilvēks no kaut kā pilnīgi baidās un tic tam, ar laiku to sāk izjust. Zinātniski pierādīts, ka cilvēks, kura zemapziņa kopš bērnības piepildīta ar tādām pārliecībām, kā “es esmu no slimīgajiem tipiem” vai “mana dzimta slimo ar vēzi”, fokusējot uzmanību uz slimību, mudina organismu patiešām saslimt. Līdzīgus trikus zemapziņa izspēlē arī ar tiem, kuri mēdz sev piemērīt radu, draugu un paziņu slimības. Lielākoties nepaiet necik ilgs laiks, un viņi pamana šo slimību simptomus arī sev – tādējādi viņu ķermenis apliecina bailes saslimt ar to pašu kaiti. Starp citu, ir pētījums, kurš apliecina – 79% medicīnas studentu atzīst, ka pamana sev to slimību simptomus, par kurām mācās. Ja cilvēks pats sev ieslēdzis šādu režīmu, ķermeņa pašidziedināšanās mehānisms vairs diez ko labi nefunkcionē un tiek pakļauts slimībai.

Labā ziņa ir tā, ka, mainot domāšanu, veselību tiešām var uzlabot. Doktors Bērnijs Zīgels, viens no Whole Health Medicine Institute programmu autoriem, uzskata, ka gandrīz visu slimību izcelsme – vismaz kaut kādā mērā – aizsākas prātā. Taču šajā apstāklī viņš saskata arī indikatoru tam, ka, ja reiz pastāv iespēja tādējādi radīt slimību, tikpat labi tam pašam slimības radītājam piemīt spēks atjaunot veselību un labsajūtu.

Vainojams… hologrāfiskais Visums?

Par to, ka slimības tiešām var ārstēt, tikai mainot domāšanu, stāsta arī hologrāfiskā Visuma teorija, kas sīkāk aprakstīta Maikla Talbota grāmatā Hologrāfiskais Visums. Proti, 1982.gadā fiziķis Alēns Aspekts atklāja, ka divas vienlaikus radušās elementārdaļiņas neizprotamā veidā spēj sazināties cita ar citu neatkarīgi no attāluma, kas tās šķir. Londonas universitātes fiziķis Deivids Boms gāja vēl tālāk – pamatojoties uz Aspekta grupas atklājumu, viņš izvirzīja teoriju, ka ierastā realitāte vispār neeksistē, un neraugoties uz tās avīm redzamo blīvumu, savos pamatu pamatos Visums ir tikai ilūzija – neiedomājami liela izmēra hologramma. Pēc Boma atzinuma, eksistē kāds no mums slēpts daudz dziļāks realitātes līmenis, kurā rodas visi mūsu fizikālās pasaules objektu un parādības. Kā viņš nonāca pie šāda secinājuma?

Boms atklāja, ka, nokļuvuši plazmā, elektroni uzvedas tā, it kā būtu daļa no kāda lielāka un savstarpēji saistīta veseluma. Veicot elektronu uzvedības pētījumus metālos, viņš konstatēja, ka katra daļiņa darbojas tā, it kā zinātu, ko dara neskaitāmie triljoni citu daļiņu. Tas lika Bomam secināt, ka elektroni viena cilvēka organisma atomos ir saistīti ne tikai ar analoģikām daļiņām citos cilvēkos, bet arī ar kaut kur tuksnesī klīstoša kamieļa daļiņām. Turklāt šīs pašas elementārdaļiņas nosaka mūsu radniecību gan ar jebkuru ceļmalas akmeni, gan pašu tālāko zvaigzni. No šāda skatpunkta realitāte ir nekas cits kā superhologramma, kurā pagātne, tagadne un nākotne eksistē vienlaikus. Turklāt šo hologrāfisko realitāti iespējams mainīt.

Hologrāfijas teorija savu lietojumu atradusi arī neirofizioloģijā. Stenforda universitātes zinātnieks Karls Pribrams, pamatojoties uz šo neordināro pasaules uztveri, skaidro cilvēka atmiņas mehānismu. Proti, informācija tiek uzglabāta nevis kaut kādā noteiktā smadzeņu daļā, bet izkliedēta visā to apjomā. Ar to var izskaidrot ne tikai atmiņu un redzes darbību, bet arī atmiņas plašo ietilpību, spējas nodot iemācīto, kā arī neesošu locekļu izjūtu, ja kāds no tiem traumēts vai zaudēts. Interesanti, ka abi zinātnieki savus atklājumus veica pilnīgi neatkarīgi viens no otra strādājot dažādās zinātnes jomās.

Bet kāds tam visam sakars ar cilvēka spēju sevi izdziedināt ar domu spēku vien? Vistiešākais.

Iztēlojies, ka topi dziedināts, un tā arī būs

Vēl pagājušā gadsimta 80.gados Prinstonas universitātes tehnisko un aroda zinību skolas dekāns Roberts Dž. Jangs pēc neskaitāmu eksperimentu veikšanas paziņoja: ir pārliecinošs iemesls apgalvot – smadzenes spēj tieši ietekmēt un ietekmē materiālo realitāti, tātad arī to realitāti, kurā cilvēka organisms ir pakļauts dažādu slimību postošai iedarbībai.

To apliecina arī Dalasas Pretvēža terapijas centra onkologa Karla Simontona veikts eksperiments. Lūk, īss tā apraksts.

Kādam 61 gadu vecam vīram tikusi diagnosticēta neārstējama kakla vēža forma. Cerības uz izdzīvošanu bijušas mazākas par 5%. Vīrietis bijis ļoti nespēcīgs, knapi varējis norīt siekalas, un viņam bijušas grūtības elpot. Lai arī īpašu cerību nebija, ārsti nolēma viņam veikt radiācijas terapiju. Tomēr tajā biji kāds jauninājums – Simontona piedāvātās atslābināšanās un vizualizācijas tehnikas. Vīrietim bija jāiztēlojas, ka radiācijas terapija sastāv no mazmazītiņu enerģijas lodīšu miljoniem, kuras bombardē viņa šūnas, un vēža šūnas ir nespēcīgākas par šīm lodītēm. Turklāt viņš iedomājās sava ķermeņa imūnsistēmas sargus – baltos asinsķermenīšus, bariem vien kāpjot pāri mirušajām un mirstošajām vēža šūnām un aizvācot tās prom no viņa organisma. Simontons raksta, ka rezultāti bijuši fantastiski – pirmkārt, vīrietis neizjuta nevienu no šādam ārstēšanas veidam raksturīgajām blaknēm, un, otrkārt, pilnībā atveseļojās. Turpmākajos pētījumos Simontons un viņa kolēģi šīs mentālās terapijas iemācīja vēl 159 ar medicīniski neārstējamu vēzi sirgstošiem pacientiem. Teorētiski šiem cilvēkiem bija atlicis dzīvot vien aptuveni pusgadu, taču četrus gadus vēlāk 63 no viņiem joprojām bija dzīvi, 14 pacientiem vairs nebija nekādu vēža pazīmju, 12 cilvēkiem tās bija mazinājušās, bet 17 bija stabils stāvoklis. Šis stāsts līdzinātos fantastikai, taču tas ir dokumentāri apstiprināts fakts.

Kā gan iespējams, kā prātā izveidots attēls spēj ietekmēt vēzi? Tradicionālajai medicīnai izskaidrojuma nav, taču smadzeņu hologrāfiskā terapija te būs īsti laikā. Proti, ja reiz iztēle un realitāte ir nešķiramas lietas, tad šādus prātā radītus attēlus mūsu ķermenis var uztvert kā tajā notiekošo realitāti.

Un atkal mēs nonākam pie tā, ka cilvēka veselības stāvokļa izmainīšanā (gan uz labo, gan slikto pusi) izšķirīga nozīme ir ticībai. Proti, domāšanas maiņa ienes atbilstīgas korekcijas ķermeņa hologrammā. Tāpēc alternatīvās ārstēšanas metodes, kā, piemēram, vizualizācija, var būt efektīvas, jo domfurmu hologrāfiskā būtība galarezultātā ir tikpat reāla kā pati realitāte.

Robežas eksistē vien galvā. Rezonanses likums

Ne mazāk interesantu teoriju aprakstījis Pjērs Franks grāmatā Rezonanses likums. Proti, robežas patiesībā eksistē tikai mūsu galvā, un domas, jūtas un pārliecība mums ļauj izdarīt jebko – atliek vien vēlēties. Emocijās sakņotā un saglabātā pārliecība rada spēcīgu rezonanses lauku, uz kuru atsaucas viss, kas vien šai vibrācijai var savārtīties līdzi. Jautājums vienīgi par to, ko mēs tādējādi piesaistām, jo viens no rezonanses likuma pamatprincipiem skan:  līdzīgs piesaista līdzīgu. Ko cilvēks domā un kam tic, to viņš arī saņems.

Saskaņā ar šo teoriju vēlmju galvenais izstarotājs vai sava veida raidītājs ir sirds. Saskaņā ar HeartMath institūta pētījumiem sirds rada enerģētisko lauku, kas ir pat 5000 reižu spēcīgāks par smadzeņu radīto enerģētisko lauku. Tieši tādēļ ir tik svarīgi patiesi ticēt tam, ko vēlamies, arī vēlmei atbrīvoties no slimības.

Mūsdienās vairāki medicīnas atzari pēta domu un emociju iespaidu uz veselību. Lai arī medicīna šajā jomā vēl it tikai pašā ceļa sākumā, tomēr kvantu fizika šīs iespējas uzskata par neierobežotām. Viss ir iespējams, pat ļoti smagu slimību izdziedināšana. Tiesa, zinātnieki neiesaka tādā sfērā kā veselības saglabāšana paļauties vien uz domu spēku. Tas var būt viens no instrumentiem, taču nekādā gadījumā nav ieteicams atteikties no mediķu palīdzības.

Ja vēlamies izveseļoties, nepietiek veselību tikai vēlēties. Ar domu spēku jāstiprina viss ķermenis – vēlmes pēc veselības īstais katalizators. Kā to izdarīt? Pjērs Franks iesaka šādus vingrinājumus.

• Atbalsti sevi ar pozitīvām domām. Tad rimsies pašiznīcinošās pavēles, kas līdz šim tika raidītas pret tavu ķermeni. Var pagaist nepareizie domāšanas paraugi un to vietā stāsies jauns un brīnišķīgs spēks. Šādā veidā drīz vari izveseļoties un saglabāt veselību, jo pastāvīgi baro ķermeni ar jaunu, svaigu un veselību veicinošu enerģiju.
• Iedomājies, kā būtu jau tagad būt veselam. Ar gara acīm skati sevi lēkājam, braucam ar divriteni, spēlējam bumbu, slēpojam, dejojam, skrienam, peldam vai nodarbojamies ar seksu.
• Visu, kas tev sagādā prieku, domās iztēlojies cik vien krāsainu iespējams. Tas ārkārtīgi stiprina un paātrina pašizdziedināšanās spēkus, jo tu sāc rezonēt ar veselību.

Un vēl. Saskaņā ar Jeila universitātes profesores psiholoģes Bekas Levi pētījumiem, pārliecība var ietekmēt pat cilvēka mūža garumu. Proti, cilvēki, kuri pozitīvāk raugās uz novecošanu, dzīvo vidēji par 7,6 gadiem ilgāk nekā tie, kuri par to domā negatīvi. Saskaņā ar zinātnieku atzinumu tas, ko katrs domā par novecošanu, ir daudz svarīgāk par zemu asinsspiedienu, holesterīnu, zemāku ķermeņa svara indeksu, nesmēķēšanu un sportisku dzīvesveidu.

Kaitīgo pārliecību negatīvo ietekmi uzskatāmi ilustrē arī kāds The Lancet publicēts Sandjego zinātnieku pētījums. Proti, izanalizējot 30 000 ķīniešu izcelsmes amerikāņu nāves datus un salīdzinot tos ar vairāk nekā 40 000 nejauši izvēlētu cilvēku datiem, zinātnieki atklājuši, ka amerikāņi-ķīnieši nomirst līdz pat pieciem gadiem agrāk nekā vidēji, ja kaite bijusi kombinācijā ar ķīniešu astroloģijā par nelaimīgu uzskatītu dzimšanas gadu. Jo spēcīgāk pētāmie Amerikas ķīnieši ievērojuši tradicionālos Ķīnas ticējumus, jo agrāk viņi nomiruši. Šķiet paradoksāli, taču te vainojama negatīvā pārliecība – ciešā ticība, ka zvaigznes viņiem lēmušas agrāku aiziešanu…