Garš cilvēks.

„Etīdē purpura toņos” Vatsons piezīmē, ka viņa dzīvokļa biedra augums ir lielāks par sešām pēdām, tas ir, Šerloks Holms ir garāks par 180 cm.

Holmsam ir pelēkas acis.

Lasītāji var to uzzināt no stāsta „Torsas tilta mīkla”. Toties „pasaulē vienīgā detektīva-konsultanta” matu krāsa Doila darbos nekur nav minēta, tā kā tas nebūt nav fakts, ka Holms ir brunets vai tumšs šatens, kādu viņu parasti attēlo. Toties galvenais Šerloka prototips Džozefs Bells bija tumšmatis.

Šerloks Holms ir labiķis.

„Četru zīmē” viņš, vēloties turēt pielādētu revolveri gatavībā, ieliek to žaketes labās puses kabatā.

Britu detektīva etalons bija ceturtdaļā francūzis.

Stāstā „Atgadījums ar tulku” Holms saka Vatsonam, ka viņa vecmāmiņa bija franču mākslinieka Vernē māsa – acīmredzot runa ir par slaveno batālistu Orasu Vernē.

Holmss valkāja Olsteras apmetni.

Šajā Viktorijas laika virsdrēbju gabalā ar rokām un pelerīnu, ko tā ir iemīļojuši filmu par slaveno detektīvu radītāji, viņš parādās vismaz piecos Konana Doila darbos.

Kad Holmss un Vatsons iepazinās, Šerlokam nebija vēl pat trīsdesmit gadu.

Ja stāstā „Viņa atvadu sveiciens”, kur darbība notiek 1914. gadā, Holmsam pēc autora vārdiem ir apmēram 60 gadi, tad 1881. gadā, kad notiek iepazīšanās ar Vatsonu, detektīvam ir aptuveni 27 gadi.

Holmss mācēja japāņu cīņas paņēmienus.

To sauca par baritsu un tā izglāba viņam cīņā ar galveno ienaidnieku, profesoru Moriartiju pie Reihenbahas ūdenskrituma. Tikai realitātē šo cīņu sauca nedaudz savādāk un tā nebija tīri japāņu cīņa. Bartitsu cīņas mākslu radīja angļu inženieris Edvards Bārtons-Raits, kurš izmantoja dažus džiu-džitsu paņēmienus. Vārds „bartitsu” ir veidots, apvienojot minētās japāņu cīņas nosaukumu ar daļu no viņa uzvārda. Iespējams, ka Konanam Doilam šis nosaukums iespiedās atmiņā no kādas avīzes, kur tas bija rakstīts kļūdaini.

Šerloks Holmss bija arī lielisks bokseris, šāvējs un paukotājs ar špagām un espadroniem, vēl veikli kā ieroci lietoja pātagu.

Holmss – komponists, improvizāciju meistars.

Viņš ne tikai domāja kakofonijas skaņās, ko izdabūja no vijoles stīgām, bet arī izpildīja tā laika pazīstamos skaņdarbus. Garstāstā „Četru zīme” Vatsons stāsta, vakarā pēc smagas dienas draugs iepriecināja viņu ar paša sacerētu vijoles ekspromtu. Starp citu, stāstā „Kartona kārba” Holmss lielās, ka viņam laimējās par smiekla naudu nopirkt vecu mantu veikalā paša Stradivari taisītu vijoli.

Lupa bija galvenais Holmsa lauka instruments.

Jau pirmajā darbā par lielo detektīvu – garstāstā „Etīde purpura toņos” – Šerloks pēta nozieguma vietu ar palielināmā stikla un ruletes palīdzību, un tā ir pati senākā lupas, kā detektīva darbarīka, pieminēšana pasaules detektīvu literatūrā.

Holmss lieliski pārzināja literatūru.

„1. Zināšanas literatūras jomā – nekādas. 2. Filozofijas jomā – nekādas..” – tā doktors Vatsons mēģināja summēt savus iespaidus par Šerloku, kad tikko bija ievācies ar viņu Beikerstrītā, taču galu galā iemeta sarakstu kamīnā. Un pareizi: liekas, ka Holmsa paziņojums, ka viņš nepiebāž sev galvu ar nepraktisku informāciju, visdrīzāk bija Vatsona āzēšana. „Etīdē purpura toņos” kriminālistikas ģēnijs spriež par Edgara Po un Emīla Gaborio detektīvu prozu, virknē darbu ne vienu vien reizi citē Šekspīru un Gēti, kā arī atceras Nikola Bualo-Depreo, Fransuā de Larošfuko domas, runā par Danti, Hafizu, Žoržu Sandu un Flobēru, bet „Boskomas ielejas noslēpumā” paņem līdzi, lai palasītu Petrarkas sējumiņu. Pēc literatūras zinātnieces Maijas Tuguševas domām, Holmsa paradums, glabāt tabaku persiešu kurpē, ir mēģinājums paspīdēt ar sekošanu rindām no Roberta Brauninga dzejoļa „Portrets” („A Likeness”), kur tiek uzskatīti priekšmeti vecpuiša istabā: „... un kārtis ar cauršautu dūzi, un atlasa kurpe kā cigarešu etvija, un kalnu antilopes ragi...” Bet slavenā Holmsa frāze „Spēle sākas!” ir aizņemta no karaļa Henrija V monologa tāda paša nosaukuma Šekspīra traģēdijā.

[Vēl jāatceras Vatsona sašutums, ka Holms „nezināja”, ka Zeme griežas apkārt Saulei, nevis otrādi – t.p.]

P.S. Nebija, bet tagad ir.

Beikerstrīta, 221b.

Vēl Artūra Konana Doila dzīves laikā tūristi bruka virsū Londonas gidiem, lai viņi parāda mistera Holmsa dzīvokli. Mūsu dienās cilvēki stāv rindā Beikerstrītas mājas 221b priekšā, lai apmeklētu oficiālo dedukcijas ģēnija muzeju. Tomēr XIX gadsimtā tādas mājas ar slaveno adresi vispār nebija. Līdz 1920 gadiem, šajā ielā bija tikai 84 mājas. Kad māja ar numuru 221 Beikerstrītā tomēr parādījās, celtniecības kompānija „Abbey National”, kas izvietojās tajā, bija spiesta pieņemt darbā īpašu sekretāru, lai viņš lasītu vēstules, kas bija domātas Šerlokam Holmsam, un sāka pienākt uz šo adresi, lai atbildētu uz tām. Ēkai, kurā Britu Šerloka Holmsa biedrība 1990. gadā dibināja muzeju, ar oficiālu varas iestāžu lēmumu piešķīra adresi Beikerstrīta 221b, kaut gan īstais ēkas numurs bija – 239.