Taču pagātnes spoki negribēja laist Kuncu vaļā – Dinam nācās rūpēties par slimo tēvu. Tētuks joprojām palika sev uzticīgs – alkohols noveda viņu līdz šizofrēnijai, brīžiem viņš kļuva bīstams apkārtējiem. Piemēram, Rejs Kuncs divas reizes mēģināja ar nazi nodurt dēlu. Turklāt, viens no šiem incidentiem gandrīz neizvērtās rakstniekam par lielām nepatikšanām. Rejs Kuncs sāka trakot hospitālī, Dins atsteidzās nomierināt veco vīru, bet viņš mēģināja dēlam iedurt ar nazi. Dins nazi atņēma un tajā brīdī ieradās ārstu izsauktā policijas vienība. Tiklīdz izdzirdējis nākam policistus, viltīgais šizofrēniķis momentā pārvērtās par nevainīgu večuku. Tāpēc palātā ieskrējušie policisti ieraudzīja sekojošu ainu: no bailēm sarāvies, nevarīgs vecītis gultā, bet virs viņa rokas izpletis, piesarcis vīrs ar nazi rokā. Vai nav skaidrs, kas te notiek? Vispār, Dinu Kuncu notrieca uz grīdas un saslēdza roku dzelžos un tas viss tētukam vaidot par nelieti-dēlu, kas bija mēģinājis miesīgo tēvu nogalināt. Kuncu arestēja un pat grasījās izvirzīt apsūdzību par slepkavības mēģinājumu. Par laimi hospitāļa ārsti deva liecības viņam par labu un rakstnieku drīz atbrīvoja. [Ko te lai saka? Īstenībā tipiska lieta pie dzērājiem – amorāli. Arī man kaimiņos bija viena tāda ģimene – pļēguroja nedēļām un caurām diennaktīm. Vienā brīdī viņu meita neizturēja un izsauca policiju. Kad tā atbrauca, visi pudeles brāļi un māsas momentā iemetās gultās, segas pār galvu – sak, mēs mierīgi guļam, bet tā meita nezin ko iedomājas. Uz vecākiem , kā to saka - “teļegu katjit”! Ārprāts, kādi šodien bērni? Policisti jau visu saprata, bet, ja noziegums nav pastrādāts, tiesību viņiem nekādu nav, pakratīja ar pirkstu un aizbrauca, bet meitai mājās ilgi dzīves vairs nebija – t.p.]
Nav brīnums, ka tad, kad 1990. gadā Rejs beidzot nomira, Dins sajutās pa īstam brīvs. Un, kaut arī pēc rūpīgas savas dzimšanas izmeklēšanas Dins Kuncs bija gandrīz pārliecināts, ka ir “bērns no mēģenes” (izrādījās, ka viņa nominālie vecāki bija neauglīgi un, iespējams, piedalījās valdības mākslīgās apsēklošanas eksperimentā), slavenais rakstnieks tā arī neriskēja radīt pats savus bērnus, baidoties no iespējamās sliktās iedzimtības. Visas šīs dzīves peripetijas Kuncs ne reizi vien izmantoja savās grāmatās...
Tieši grāmatās Dins Kuncs atrada atbalstu un mierinājumu. Pārcēlies uz jaunu savrupmāju pie Kalifornijas mazpilsētas Koronadelmaras, Kuncs iekārtoja tur milzīgu bibliotēku, kurā goda vietā stāv paša grāmatas dažādās valodās: pa vienam eksemplāram no visās valodās tulkotiem darbiem.
“Kad mani pārņem depresija un māc drūmas domas, es pienāku pie savām grāmatām un smeļos spēkus. Tās dod man pārliecību”. Dins Kuncs.
Pārvarot paša bailes un kompleksus “šausmu titāns” Dins Kuncs turpina dzīvot Kalifornijā kopā ar savu uzticīgo sievu Gerdu un iemīļoto zelta retriveru. Turpina dzīvot un rakstīt vienlaikus šausmīgas un cerību dodošas.
Šausmu titāns.
Sadalīt Dina Kunca daiļradi žanros ir visai problematiski – izņemot viņa agrīnās grāmatas, kas sarakstītas dažādos zinātniskās fantastikas novirzienos, mistikā un pat fantāzijā. Visas labākās, vairāk pazīstamās grāmatas ir radītas uz žanru robežām: pat tad, kad Kuncs ar pseidonīmiem sacerēja detektīvus un mīlestības romānus, tad parasti ieslēdza tajos gotiskus vai fantastiskus elementus. Kuncu bieži salīdzina ar Stīvenu Kingu: tēmu un rakstīšanas manieres ziņā viņi patiešām ir līdzīgi. Taču ir arī būtiskas atšķirības. Kunca romāni ir daudz dinamiskāki, nekā “šausmu karaļa” radītie darbi: darbība sākas uzreiz un no sākuma, nav ne iepriekšēju, rūpīgi izstrādātu darbības vietas aprakstu, kuru fonā risinās notikumi, nav arī daudzo preambulu, kurās cītīgi tiek aprakstītas varoņu dzīves pagātnē un tagadnē. Protams, tāpēc Kunca vēlēšanās parādīt varoņu raksturus “procesā” liek viņa grāmatām likties virspusējākām, nekā Kingam (arī stilistikā “karalis” ir pārāks par Dinu). Kuncs daudz retāk par Kingu pievēršas tīrai mistikai. Viņa romānos infernālā Ļaunuma vietā ir reālistiskāks, piezemētāks ļaunums. Sabiedrības drūmie noslēpumi, alkatīgas korporācijas, nežēlīgas valsts aģentūras, cietpauraini soldafoni, organizētā noziedzība, visdažādākie maniaki ar pārdabiskām spējām... Lūk, ar ko visbiežāk ir jācīnās Dina Kunca bestselleru pozitīvajiem varoņiem. Starp citu, pats viņš nemaz neuzskata, ka raksta “šausmenes”. Savās intervijās “šausmu titāns”, kā viņu nokristījuši žurnālisti, viņš daudzas reizes ir to uzsvēris un reiz, salīdzinot sevi ar Kingu, sacījis, ka pārāk daudz uzmanības tiek pievērsts “šausmu” zīmolam, kaut pats Kuncs nemaz necenšas pārbiedēt lasītāju. Tomēr, šeit Kuncam nevar īsti ticēt – daudzas no viņa grāmatām labāk nevajag lasīt vēlā vakarā pirms gulētiešanas. Un vēl – Kunca romāniem vienmēr ir laimīgas beigas: pozitīvie varoņi vienmēr pārvar visus šķēršļus, uzveic ienaidniekus un iekšējos dēmonus, lai iekarotu sev gabaliņu laimes vai vismaz cerības uz labāku nākotni.
Tāds Kunca vispārējs optimisms, daudz saistās ar viņa paša pārdzīvoto, uz savas ādas izbaudītiem murgiem, kas galu galā ir beigušies ar sadzīvisku un radošu “hepi-endu”. Protams, daudzi rakstnieki dara tāpat, bet Kuncam to īpaši var pamanīt.
Tā, ienīstais tēvs ir kļuvis par prototipu veselais rindai pretīgu varoņu no Kunca grāmatām, no kuriem pats izteiksmīgākais ir mākslīgi radītais briesmonis Autsaiders (“Sargeņģeļi”). Autsaiders izsauc lasītājos pretrunīgas jūtas. No vienas puses, tas bez šaubām ir monstrs, kura dzīves mērķis ir nogalināt un sagādāt ciešanas citiem. Taču no otras puses, tādu viņu ir radījuši – Autsaiders ir ģenētisku eksperimentu rezultāts ar mērķi, radīt “ideālu kareivi”. Viņš arī ir upuris, kas cenšas atrast kaut kripatiņu mīlestības, reizēm pat izsaucot nedaudz žēluma un līdzjūtības, taču joprojām paliekot par nāvīgi bīstamu briesmoni, ko jāiznīcina par katru cenu. Jāiznīcina kā traks suns – ja Kinga Kudžo sākumā bija mīlīgs sunītis, kamēr, kļuvis traks, nepārvērtās par monstru, Autsaiders ir briesmonis jau no dzimšanas. Nošaut, lai nemoka citus un nemokās pats, tāds ir rakstnieka verdikts jau no paša sākuma...
Kunca romānos ir daudzi, izteiksmīgi sieviešu tēli. Dažas, kā izturīgā Džaneta Marko no “Pūķa asarām” (1993), ir norakstīta no rakstnieka mātes Florensas Kuncas, kas bija vienīgais gaišais punkts viņa drūmajā bērnībā. Taču vairums varoņu paraugs – trauksmaina, mērķtiecīga, vīrišķīga – pirmkārt, ir viņa sieva Gerda, kas rakstniekam kļuva par savdabīgu “akmens sienu”, kas norobežoja viņu no sadzīviskām vētrām.
Īpašu uzmanību Dins Kunca pievērš arī šaubīgiem un bīstamiem zinātniskiem eksperimentiem no ētikas viedokļa. Rakstnieka interese par to saistīta ar paša biogrāfiju – precīzāk, ar viņa paša varbūtējo izcelšanos “no mēģenes”. Vācot ziņas par savas ieņemšanas apstākļiem, Kuncs nerakās līdz galam, ne velti viņa grāmatās slepenie ģenētiskie un medicīnas eksperimenti kā likums aizved pie visai bēdīgiem un bīstamiem rezultātiem. Labāk jau nemodināt velnu... Kaut arī tāds eksperiments var būt veiksmīgs – kā ģeniālā Einšteina retrivera radīšana “Sargeņģeļos”. Rakstnieks ne velti izmanto zinātniskās izzināšanas duālo dabu. Pēc Kunca domām, progress ir nūja ar diviem galiem, par to Kuncs ir rakstījis ne reizi vien...
Dina Kunca romāni nav ar vienādu kvalitāti. Viņš ir sarakstījis gandrīz divas reizes vairāk grāmatu, nekā Stīvens Kings un daudzām no tām ir komerciālas konjunktūras zīmols. Reizēm Kunca daiļrade pat ir līdzīga literatūras konveijeram – un tas neattiecas tikai uz viņa rakstnieka karjeras sākumu. Tomēr, Kunca debetā ir divi desmiti dinamisku trilleru ar aizraujošu sižetu, krāšņiem tēliem un saspringtu psiholoģisku zemtekstu, kas sarakstīti visai pieklājīgā līmenī. Vai daudzi autori var lepoties ar līdzīgu rezultātu? Ne jau velti “šausmu” literatūras žanrā Dins Kuncs kotējas vienā līmenī ar Stīvenu Kingu un Klaivu Bārkeru. Un runa te nav tikai par par pārdoto grāmatu skaitu...