Nedrīkst aizmirst arī šī un Star Wars filmu politisko „aizmuguri” – pēc Karību krīzes ASV atradās permanentā aukstā kara stāvoklī ar to sistēmu, kuru no vidduvējiem Holivudas aktierīšiem pārkvalificējies ASV prezidents Ronalds Reigans nosauca par „ļaunuma impēriju”, proti, visu toreizējo sociālistisko valstu bloku. Kaut arī Star Trek darbība it kā risinās tālā nākotnē (1979.gada filmā tas ir 2271.gads), kosmoss, par kura „tīrību” un teritorijām cīnījās leģendārā lidaparāta Enterprise komanda, Visums, kuru „mēs, amerikāņi” (lai cik multikulturāla kompānija demokrātijas demonstrēšanai netiktu ikreiz savākta uz Enterprise klāja), aizstāvam, maigi iekarojot, Zemi vienmēr apdraud kāds tumšais spēks, kāds nezināms lidojošs objekts, kas amerikāņu kinoskatītāju galvās asociējas, saprotams, ar ko – ar dižās Amerikas ārējiem ienaidniekiem, lai kas tie būtu. Tātad – no vienas puss, izklaidējoša, dārga, kosmopolītiska kinorotaļlieta (jau pirmā Star Trek peļņa pasaulē trīskārt pārsniedza ieņēmumus dzimtenē – ar 45 milj. budžeta ASV filma nopelnīja 36 milj., savukārt pasaulē – tuvu 150 milj.). No otras – noteiktas (!) impēriskas ideoloģijas matrica, kura caur savu rotaļīgo formu ērti „zombēja” vispateicīgāko zinātniskās fantastikas cienītāju armiju – tīņus. Skaidrs, ka ir vismaz divas paaudzes stārtrekiešu, kas no A līdz Z pārzina Star Trek uzbūves iekšējo „visumu”, kam Enterprise komandas locekļi ir kā labi ģimenes draugi. Paaudzes, kas Star Trek (un analogi var teikt arī par Star Wars eposu) izplatījumā jūtas kā piedrīgie, jo nekas nevieno sabiedrību labāk par kopīgām pasakām un kultūrmītiem. Nebūs pārspīlēts, sakot – amerikāņiem Star Trek un Star Wars ir tas pats, kas latviešiem Dziesmu svētki un Līgo vakars (iespējams, šī „kultūras konteksta” nepārzināšana arī ir iemesls, kāpēc nedz renovētie Zvaigžņu kari, nedz Zvaigžņu ceļš, ko tagadējās – jau pēc kārtas divpadsmitās – eposa filmas režisors Džefrijs Džeikobs Abramss veidoja pirms četriem gadiem, neguva plašu masu atsaucību Latvijā).

Vai Bonda līdzinieks?

Diemžēl, baidos, arī Star Trek into Darkness/Tumsā. Zvaigžņu ceļš Latvijas publikai paliks eksotiskas „vēl vienas kosmiskās fantāzijas” uztveres līmenī, jo pat vissajūsmīgākie Star Trek gīku un fanu laimes brēcieni nespēj iekvēlināt mūsu „vidējstatistisko” skatītāju, kurš nemaz nav tik ļoti kārs uz Visuma apguvi ar amerikāņu lidaparatiem.

Tikmēr Dž.Dž.Abramsa otro „zvaigžņu cikla” filmu Amerikā slavē aizgūtnēm, nežēlojot pat tik krāšņus epitetus kā „divas stundas nirvānā” un „Star Trek beidzot nostājas vienā līmenī ar action žanra labāko paraugu kinematogrāfā – Džeimsa Bonda seriālu” (tik drosmīgi apgalvo Tods Makartijs no Variety). Ironiju šim slavinājumam piešķir fakts, ja James Bond taču ir tipisks britu popkultūras zīmols.

Protams, filmu tiešām vērts skatīties ļoti meistarīgi un vietā izmantoto 3D efektu dēļ (daudzi kritiķi gan pārspīlē, sakot, ka šī ir pirmā filma, kur 3D fiškas ir nopietni attaisnotas). Filmas vizuālais līmenis un Visuma, kosmisko lidoņu un galaktisko staciju detalizētā izstrāde ir varena, turklāt te nav nekādas speciālas „stilošanas”, kā tas bija Toma Krūza Oblovion/Aizmirstībā, kur kosmosa transports šļita no Milānas dizaina meses stendiem izkāpis.

Taču visinteresantākais „specefekts” filmā, manuprāt, ir Dž.Dž.Abramsa prasme apvienot aktieru ansambli. Enterprise komandā tiešām sapulcējies visai dīvainu personību spektrs – te ir gan klasiskie alfs mačo, kuru funkcija ir dominēt (Kriss Peins un Zakarijs Kvinto abu kosmisko „priekšnieku” – Kirka un Spoka – lomās), taču – nezaudējot cilvēcisko šarmu. Par komisko elementu atbild, saprotams, iemīļotais britu komiķis Saimons Pegs Skotija lomā. Zoi Saladanas Uhura, protams, joprojām simbolizē sexy elementa klātbūtni, kaut gan, saprotams, ne par kādiem kosmiskās seksuālās darbības motīviem filmā tīņu auditorijai nevar būt ne runas. Taču krāšņākais filmas rotājums ir Benedikts Kamberbečs – autiskais Šerloks Holmss no britu TV seriāla -, kurš beidzot saņēmis globālā ļaundara lomu – viņa bijušais Zvaigžņu armijas oficieris Džons Harisons izplānojis uzbrukumu ne tikai saviem bijušajiem flotes biedriem, bet – nu, kā jau parasti – visai cilvēcei. Ja, protams, tā banda, kas Zvaigžņu ceļā, ir cilvēce. Un, tavu brīnumu, šie „žanriski” tik pretišķīgie personāži filmas fantāzijas telpā turas kopā organiski kā viena ar labu humora izjūtu apveltīta kompānija.