Tieši žurnālā “Dadzis” un “Dadža kalendāros” tad arī varēja izlasīt kaut ko no fantastikas. Īso, humoristisko prozu. 1980-tajos gados tā gan gāja mazumā, taču savā laikā tādu stāstiņu bija visai daudz.
Galvenais latviešu humoristiskās fantastikas pārstāvis, bez šaubām, ir rakstnieks Andrejs Skailis, īstajā vārdā Andrejs Vite. Pseidonīmu viņš esot atradis kādā Rūdolfa Blaumaņa humoristiskās dzejas grāmatā, nezinot, ko tas vārds nozīmē, taču iepaticies viņam tas bija. Kļūt par satīriķi Andrejam Skailim lēma pats liktenis. Rakstnieks ir dzimis 1927. gada 1. aprīlī. Atklājis sevī rakstnieka talantu, Vite sāk strādāt žurnālā “Dadzis”, darbojas Rīgas jauno autoru apvienībā un vēlāk tiek ievēlēts par tās priekšsēdētāju. Savu dzīvi vēlāk autors apraksta nesen iznākušajā autobiogrāfijā, bet mana iepazīšanās ar viņu sākās ar stāstu “Trīs banāni”, kas bija publicēts, ja atmiņa neviļ, Belogrīva pieminētajā fantastikas krājumā “Pavadonis” (1964.). Nākošos gados Skaiļa humoristiskos stāstiņus žurnālā “Dadzis” un citur var lasīt visai bieži. Sevišķi man iepatīkas viņa stāsts “Drūmās pī-būtnes” (Rīgā nolaižas citplanētiešu kuģis, zinātnieki mēģina stāties ar to sakaros, bet kaut kā neizdodas, viss norit kaut kā stīvi un neaktīvi. Taču reiz, kad zinātnieku uzmanība ir atslābusi, sakarus ar citplanētiešiem uzņem vietējie puikas, uzaicinot tos paspēlēt “futeni”. Kontakts notiek un atnācēji aicina braukt pie viņiem ciemos atbildes vizītē, nevis nopietnos zinātniekus, bet zēnu futbola komandu, pēdējā brīdī galvenajam varonim – zinātniekam arī izdodas viņiem pievienoties... kliedzēja lomā. Tagad tādus par faniem sauc.). Vēlāk iznāk arī autora stāstu grāmatiņas, daudzi to stāsti ir tieši humoristiskās fantastikas žanrā. Īsi par rakstnieka dzīvi ir pastāstīts rakstā, kas veltīts viņa 80 gadu jubilejai:
80 gadu jubileju svin latviešu rakstnieks Andrejs Vite jeb Skailis.
www.DELFI.lv
26. marts 2007 23:31
2007.gada 1.aprīlī, smieklu dienā, kas iezīmē pavasara atnākšanu, savu 80 gadu jubileju svinēs pazīstamais latviešu rakstnieks Andrejs Vite, latviešu tautā vairāk pazīstams kā Skailis, portālu "Delfi" informēja rakstnieka pārstāvji.
Andrejs Vite dzimis 1927.gada 1.aprīlī, rīdzinieks, vienīgais bērns saviem vecākiem. Bērnību pavadījis Grīziņkalna apkaimē un vēlāk dzīvojis Āgenskalnā, kur mācījies Āgenskalna pamatskolā. Pēc kara Andrejs Vite turpinājis mācījies Rīgas Valsts tehnikumā un vēlāk Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Mehanizācijas fakultātē. Strādājis "Latvenergo", bet pēc tam, atklājoties rakstnieka talantam, uzsācis darbu humora un satīras žurnālā "Dadzis", darbojies Rīgas jauno autoru apvienībā Rakstnieku savienības telpās Benjamiņu namā, kur ātri iekaroja autoritāti topošo rakstnieku vidū un tika ievēlēts par apvienības priekšsēdētāju. Apvienībā A.Vite sastapa arī savu sievu, ar kuru laulībā nodzīvots jau gandrīz pusgadsimts.
Kļūstot par rakstnieku, Andrejs Vite pieņēma sev pseidonīmu Skailis, kuru kā ļoti ērmīgu, neko nenozīmējošu vārdu viņš savulaik esot atradis Rūdolfa Blaumaņa humoristiskās dzejas grāmatiņā.
Īpašas ir A.Vites atmiņas par kara gadiem, sevišķi par 1944.gadu, Latvijā, kuras ir fiksējusi arī organizācija "Crimes against humanity": "No 1944.gada jūlija vidus Latvija pārvērtās asiņainā karalaukā līdz pat Vācijas kapitulācijai nākamā gada maijā. Tovasar sākās arī bēgļu gaitas, kas vieniem ilga dažus mēnešus, citiem daudz ilgāk, bet trešos uz mūžu šķīra no dzimtenes. Bēgšanas jautājumi tika izlemti ģimenes padomēs," stāsta A.Vite, "Manā ģimenē arī sēdēja un sprieda, ko darīt, — braukt vai nebraukt. Svēra visus par un pret. Faktiski jau no braukšanas uz Sibīriju nebija tās lielākās bailes, palikt negribējās arī citu iemeslu dēļ, jo nekas patīkams nebija gaidāms, taču arī bēgšana nebija nekāda pastaiga."
"Pēdējos iesaukumos dienestā sāka raut jau 16 — 17 gadu vecus puikas," atceras A.Vite: "Man 1944.gada 2.augustā, kad gāju uz vācu gaisa karaspēka palīgdienesta iesaukšanas komisiju, bija 17 gadu. No Latvijas tādus puikas iesauca trīs tūkstošus. Iesauca visus, atskaitot tos, kam bija redzamas invaliditātes pazīmes — trūka kājas, rokas vai galvas, vai arī bija rentgena uzņēmumi, kas apliecināja invaliditāti. Ārsta zīmes netika ņemtas vērā. Man bija plaušu rentgena uzņēmums, un vācietis, mani izklausījis, teica: "Viņam jānoliek karote mājās." Zinot, ka arī padomju karaspēkā karo latvieši, jaunekļi visvairāk baidījās no tā, ka, varām mainoties, tiks iesaukti Sarkanajā armijā, kur karavīra dzīvība nenozīmēja neko." A.Vite, kas ar saviem rentgena uzņēmumiem ir bijis abu okupācijas varu iesaukšanas komisijās, saka - "tos, kam tādu nebija, iesauca krievu armijā." Un piebilst: "Vispār traģiski. Tagad, kad mēs, cik nu no pamatskolas vairs esam palikuši, Draudzīgā aicinājuma dienās sanākam kopā, dāvinām skolai grāmatas un pasēžam, tie, kas bijuši leģionā, uz tiem, kas bijuši sarkanarmijā, rāda ar pirkstu — pārdevies Staļinam par 30 sudraba grašiem! Tā ir cūcība. Viņi nepārdevās, viņiem lika iet armijā. Par izvairīšanos bija kara tiesa un spriedums viens."
Vēlāk strādājot humora un satīras žurnālā "Dadzis", A.Vite līdz pat aiziešanai pensijā ilgus gadus bija literārās daļas vadītājs. Brīvdomīgāku un ķecerīgāku izdevumu par "Dadzi" padomju varas gados Latvijā ar uguni nevarēja sameklēt. Žurnāla vadības nopelni kara gados un uz tiem balstītie sakari partijas un represīvo orgānu vidē deva iespēju "Dadzī" strādāt un publicēties pat tautas "naidniekiem" — bijušajam represētajam un Staļintēva izsmējējam Jānim Dresleram (A.Vite:"Jānis atnāca uz "Dadzi" kā cietumos un lēģeros nomocīts, vecs vīrs, kam trīcēja galva un rokas, un kuram žurnāls bija vienīgā iespēja nopelnīt klāt kapeiku pie niecīgās pensijas"), disidentam un izsūtītajam vācu pēctecim Harijam Heisleram. "Dadža" žurnālisti sagādāja dzīvokli Rīgā ne vienam vien latvietim, un tas bija laikā, kad viņiem dzīvokļus piešķīra pēdējā kārtā... Nekur tolaik nav gadījies dzirdēt tik daudz aizliegto dzejoļu, pret varas trulumu vērstu anekdošu un brīvu domu kā tieši "Dadzī", kur, piemēram, Harijs Heislers atļāvās nodeklamēt savu slaveno dzejoli par izsūtīšanu lopu vāģos uz Sibīriju 1945. gadā, ko viņš pats bija piedzīvojis, būdams mazs bērns...
Jau padomju laikā A.Vite meistarīgi ironizēja par toreizējo demokrātisko vēlēšanu sistēmu: "Piecdesmit pirmajā gadā mīļajiem latviešiem tika parādīts šausmīgi liels gods, biedrs Staļins piekrita balotēties biedra Staļina rajona vēlēšanu iecirkņos"
Žurnālā Andrejs Skailis (Vite) strādāja pie vēstuļu lasīšanas un sūdzību uzklausīšanas. Sūdzības — sākot ar smagām, pat traģiskām un beidzot ar tādām, pēc kuru uzklausīšanas un apmeklētāja aiziešanas visa redakcija vēl ilgi nevarējusi beigt uzjautrināties. Padomju okupācijas laikā bieži vien žurnāls "Dadzis" bija pēdējā un vienīgā instance, kur ierindas pilsonis varēja vērsties pēc palīdzības bezcerīgā vai beztiesiskā dzīves situācijā. Katrs nāca ar savu sūdzības rakstu, ar savu bēdu vai skumju stāstu, bet žurnālam par saņemtajām sūdzībām vajadzēja informēt dažādas instances un to priekšniekus. Andrejs Vite atceras, ka starp šiem priekšniekiem nereti netrūka godavīru, kas cilvēkiem palīdzēja, cik nu viņi to spēja. Viņam ir nācies pat tikties ar ministriem, lai pārbaudītu sūdzības par tolaik plaši izplatītajām nejēdzībām un pārkāpumiem dažādu valsts resoru iestādēs.
Pēc rakstura ārkārtīgi precīzs, šis vienreizēji asprātīgais cilvēks ilgus gadus ar savām idejām aplaimoja arī "Dadža" karikatūristus. Laikabiedri atceras, ka Andrejam "Dadža" kolektīvā bija īpaša vieta – ja kaut ko vajadzēja izdarīt sevišķi apzinīgi un ļoti konkrētos termiņos, tad visu skatieni pagriezās uz viņu, jo zināja – "ja Skailis pie kaut kā ķeras, tad viņš to noteikti izdara."
A.Vites daudzo romānu un stāstu pamatā ir patiesi dzīves fakti, personības un notikumi. Viņa darbos var atrast ne tikai neizsmeļamu humoru, bet arī spilgtus un tēlainus pirmskara un kara laika Rīgas, Latvijas un to laiku cilvēku, notikumu aprakstus. A.Vite savos darbos savijis nedalāmi komisko un traģisko, tāpēc viņa stāsti pieskaitāmi pie tiem retajiem literārajiem darbiem, ko lasa visu vecumu un visu sociālo slāņu pārstāvji, jo pat tie, kas savos dienesta kabinetos neatļaujas pasmīnēt, mājā slepus mīl smieties. Darbi tulkoti angļu, vācu, krievu, turkmēņu un tadžiku valodās, daži stāsti ierakstīti audiokasetēs atskaņošanai Latviešu leģionāriem kādā pansionātā Vācijā. Jāpiemin, ka tieši A.Vite kā pirmais un vienīgais no latviešu humoristiskā stāsta meistariem šķērsoja valsts robežas un Hannoveres izdevniecība "Harro v.Hirschheydt" laida klajā stāstu krājumu "Die Wohnungs zuteilung", un minētais ir tikai daļa no viņa starptautiskajiem literārajiem nopelniem. Nevar nepieminēt arī A.Vites asprātīgi sarakstīto "Latvijas īso vēsturi", kas '90.gados tika izdalīta ārvalstu diplomātiem, un kuru tagad var atrast vienīgi Nacionālajā bibliotēkā kā lielu retumu.
Nevar nepieminēt arī A.Vites sarakstītos scenārijus kino īsfilmām, no kurām savas pārdrošības dēļ dažas dienasgaismu tā arī neieraudzīja. Kinostudijā savulaik ir uzņemtas veselas piecas īsfilmas bērniem, kopā ar Aloizu Brenču tapis scenārijs leļļu filmai. Andreja Vites lugu "Labais gariņš" ir uzveduši vairāki Latvijas amatierteātri - Ļaudonas pagasta dramatiskais kolektīvs (režisore Dace Zepa), Aknīstes pilsētas amatierteātris (režisore Aina Deksne).
"Liktenis Andreju Viti nav lutinājis un nelutina arī tagad, no malas skatoties, dažreiz šķiet, ka tiek izmantota viņa augstā pienākuma izjūta un godprātība, saasinātā otra cilvēka nelaimes uztvere un vēlēšanās palīdzēt. Atšķirībā no citiem rakstniekiem, Andrejam nav tradicionālās darba vietas – rakstāmgalda. Gadi, kad viņš jaunībā slimojis ar tuberkulozi, atstājuši paradumu lasīt un rakstīt guļus vai dažkārt, ja pat Latvijai laimējas ar siltu vasaru, - sēžot ārā atpūtas krēslā. Ja jāatklāj, kādi ir Andreja Vites vaļasprieki, tad laikam tādu nav. Rakstīšana ir viņa dzīvesveids un vaļasprieks, leģendāra ir Andreja dzīvnieku mīlestība," piebilst rakstnieka draugs Juris Močuļskis, jr.
Te būs manu pārējo, izlasīto Andreja Skaiļa stāstu un stāstiņu saraksts:
“Filantropija”, “Iedvesma”, “Kikerikas pūšļi”, “Mēnesstaru tilts”, “Pūķa Eistāķija dzīve un ciešanas”, “Aklimatizēšana”, “Filantropi”, “Traģēdija ezermalā”, “Uzpūt, vecīt!”, “Paviāns jeb cīņa pret mantkārību”, “Dida”, “Profesora Dižprātiņa eksperiments”, “Obelisks”, “Kritiķa Paivistiņa liktenis”, “Mukmerģes mežezers”, “Aphidodea burtensis”, “Eņģeļa Astiandera bikses”, “Izvazāšana”, “Garantijas raksts”, “Superblusas”, “Arheņģeļa Gabriela parādīšanās”, “Tualetes papīra nosaukums”, “Sapņotāji”, “Pieminekļu putčs”, “Afēra ar mopsi”, “Tītars”, “Brīnumatslēga”, “Akmens plātne”, “Hipnoze”, “Zilonis”, “Rokas uzlikšana”, “Ķīmija un alķīmija”, “Profesors nesaprot”. Pēdējie divi stāstiņi publicēti ar pseidonīmu A. Īsais.
Kā redzams, Skailis tiešām ir ražīgs fantastikas un arī fantāzijas žanros.
***
Visai ražīgs fantastisku, humoristisku stāstiņu rakstīšanā ir arī Žanis Ezītis (īstajā vārdā - Andrejs Puriņš), kurš 2005. gadā atzīmēja savu 70 gadu jubileju. Dzimis 1935. gada 3. oktobrī.
Interviju ar rakstnieku var izlasīt šeit:
http://www.ogresvestis.lv/news.php?newsid=902
Žanis Ezītis – smaidu lielmeistars no Ogres.
Tuvojoties gadu mijai, parasti mēdz pārdomāt, kas labs, ievērības cienīgs un interesants aizvadāmajā gadā norisinājies. «Ogres Vēstīm» viens no šā gada «cilvēkiem – notikumiem» šķiet Andrejs Puriņš jeb humorists Žanis Ezītis, kas novembrī atzīmēja 70. dzimšanas dienu un nu jau 45 gadus ir ogrēnietis.
– Kā iemācījāties rakstīt?
– Rakstītprasmi apguvu bērnībā, bet ātri rakstīt – strādājot par izmeklētāju. Jo bija vajadzīga galva – «tas tur» pusstundu lej čugunu, nevaru taču to visu protokolēt, jāizloba būtiskais. Tā mana domāšana kļuva racionāla un koncentrēta. Bez šīs dzīves skolas pie rakstniecības varbūt nebūtu ķēries.
– Pēc izglītības esat jurists?
– Tas, ko es beidzu, ir – pasarg, Dievs! – PSRS Iekšlietu ministrijas skola Ļeņingradā, pēc tam – Iekšlietu ministrijas augstākā skola Maskavā. Toreiz mani atsūtīja uz Ogri, un sāku strādāt par izmeklētāju.
– Vai tie bija sapņi par Šerloku Holmsu, Puaro, Megrē?
– Kad esi jauns, šķiet – vai, dieniņ, pakaļdzīšanās, šaušana! Tu esi tas labais, bet viņi – sliktie, tu esi gudrs, bet viņi – muļķi... Dzīvē jau tā nebija: nozagti kartupeļu un miltu maisi vai pāris vistas. Galarezultātā romantika pakūpēja.
– Un tomēr – kā sākās literārā darbība?
– Būtībā tā vienkārši bija sagadīšanās, ka sāku rakstīt. Sešdesmito gadu sākumā manus pirmos stāstiņus publicēja «Ogres Vēstis», toreiz laikrakstu sauca par «Padomju Ceļu».
Tad pāris gara darbus aizsūtīju žurnālam «Liesma». Tur sēdēja Dagnija Zigmonte, viņa atrakstīja: «Godājamais autor! Es jums iesaku ar tādām lietām nenodarboties. Dariet kaut ko citu.» Būdams gudrs cilvēks, klausīju un turpināju strādāt iekšlietu sistēmā – toreiz darbojos kopā ar Aloizu Blonski – un, iespējams, līdz šim laikam būtu palicis tur, ja ne, lūk, šāds gadījums.
Kādā naktī uz rīta pusi mani izrāva no gultas – Ķeipenē esot uzlauzta ēdnīca. Mašīnās iekšā un uz turieni prom. Logi, durvis vaļā – it kā uzlauzts ir. Nozīmēja inventarizāciju. Inventarizēja, inventarizēja un pēc pāris dienām man atsūtīja iesniegumu krimināllietas ierosināšanai: «Lūdzu saukt pie atbildības noziedzniekus, kuri tādā un tādā datumā ielauzās ēdnīcā, kā rezultātā pēc inventarizācijas datiem ēdnīcā radies pārpalikums tik un tik rubļu, tik un tik kapeiku.»
Kaut kas super – uzrakstīt ko tādu, parakstīt un vēl apzīmogot! Man tas šķita prasīt prasāmies pēc «Dadža». Saņēmos, uzrakstīju savā mūžā pirmo feļetonu un nosūtīju to pa pastu. Pēc pāris dienām man zvana redaktors Igors Palkovs:
«Labdien, te no «Dadža» redakcijas, saņēmām jūsu sūtījumu. Sakiet – vai tā tiešām ir patiesība, vai arī jūs dzenat velnu?»
Atbildēju: «Tā ir svēta patiesība.»
Man pretī: «Mēs tam vienkārši nevaram noticēt!»
«Man ir dokuments.»
«Nu, ziniet, tādā gadījumā atvediet to dokumentu – ja tas tiešām ir tā, tad mēs publicēsim.»
Pēc tam «Dadzī» bija izziņots humoresku konkurss, mani prēmēja. Sāku rakstīt arī «Padomju Jaunatnes» «Asajā slotā», ko vadīja Andris Sproģis. Kad viņš pārgāja uz citu darbu, tad aicināja mani savā vietā. Taču tolaik, ja strādāja milicijā, tā vienkārši nevarēja aiziet. Tomēr ņēmu un uzrakstīju iesniegumu. Mani izsauca ministra vietnieks: «Nekā nebūs! Nekādas pārejas!» Taču Voldemārs Krustiņš – viņam tajos laikos bija liela teikšana – aizgāja uz CeKu un tur pārliecināja, ka žurnālistikā es varu «strādāt daudz plašāk»... Pēc tam mani atkal izsauca ministra vietnieks: «Sakiet, ar kuru datumu jūs pārcelt?»
«Asajā slotā» nostrādāju desmit gadus, pēc tam atbrīvojās vieta «Dadzī».
– Vai esat rakstījis arī ko citu bez stāstiem un humoreskām?
– Man iznākušas trīs grāmatas, esmu uzrakstījis arī divas lugas. Par vienu no tām – «Pusmiljons vecajā naudā» – dabūju Kultūras ministrijas prēmiju, un lugu uzveda Limbažu tautas teātrī. Vēlāk kopā ar Mirdzu Ramani sarakstīju lugu leļļu teātrim «Diega zīmes, Diega darbi».
Nāku no aktieru ģimenes, aktieris bija mans tēvs Reinholds Puriņš. Savulaik «Kremļa kurantos» viņš spēlēja Staļinu. Lai to varētu darīt, bija jādodas uz Maskavu, tur viņu nogrimēja un atrādīja «pašam». Josifs paskatījās: «Paidjot!» Tikai pēc tam drīkstēja kāpt uz skatuves. Toreiz ar tēvu kopā spēlēja Zandersons, kas tēloja Ļeņinu, viņam par to piešķīra Valsts prēmiju. Tēvam jaunības grēku dēļ gan ne, jo pirms kara kādu laiku viņš bija bijis sociāldemokrāts.
«Diega zīmes, Diega darbi», starp citu, bija kā turpinājums Mirdzas Ramanes populārajām karikatūrām par Hugo Diegu, un vispirms bija televīzijas pārraides. Gaidot kādu 1.aprīli, viņa tika uzaicināta uz TV studiju, lai pastāsta par sevi un savu tautā iecienīto karikatūru varoni.
Pēkšņi televīzijas cilvēkiem ienāca prātā, vai to nevarētu iedzīvināt. Atrada arī Diega «līdzinieku» – Edgaru Liepiņu.
Tad Mirdza man sacīja: «Es tomēr esmu zīmētāja, kādu pantiņu sarīmēt varu, taču uzrakstīt veselu scenāriju...» Sākām rakstīt televīzijai, es scenāriju veidošanā darbojos kā pelēkais kardināls. Taisījām scenāriju pēc scenārija, līdz ienāca prātā doma par leļļu lugu. Uzrakstījām to, Vīgners sakomponēja mūziku, un ludziņu izrādīja diezgan ilgi.
– Vai humors padomju laikos nebija tā joma, kur radošs cilvēks varēja justies samērā brīvs?
– Humoristiem toreiz skatījās burtiski uz pirkstiem: pasarg’, Dievs, ja izlaida cauri kaut ko ne tādu. Tāpēc viss gāja caur puķītēm, ar zemtekstiem. Toreiz jau tā nevarēja kā šodien jaunais «Dadzis», kas bliež tieši pa galvu. Toreiz par kaut ko tādu varēja «krist nežēlastībā». Arī man tā gadījās.
Edgars Liepiņš reiz teica: «Klau, man nav runājamo, brauc līdz – es parunāšu, tu parunāsi, un varbūt kaut kas sanāks...»
Sākām braukt ar koncertiem, es lasīju savus gabalus, Edgars – paša sameklētus, vēlāk sāku rakstīt tieši viņam, kā arī Leonam Krivānam un citiem. Braukājām, līdz televīzija – atkal gaidot 1.aprīli – nolēma Vagonu rūpnīcas kultūras namā sarīkot smieklu vakaru ar skatītājiem. Aizgāja «uz urrā». Pēc pasākuma televīzija ierosināja, ka gribētu šādus humora vakarus rīkot regulāri. Tie arī notika reizi divos trīs mēnešos, bija ļoti populāri, līdz brīdim, kamēr es kaut ko kaut kur ne tā biju pateicis.
Tad Anatolijs Gorbunovs, toreizējais CeKas ideoloģiskais sekretārs, izsauca visus kultūras darbiniekus, žurnālistus pie sevis, sita dūri galdā un teica: lai šitā Ezīša Latvijā vairs nebūtu, viņš nav mūsu cilvēks. Vienubrīd biju spiests brītiņu klusēt, tad pamazām viss nomierinājās.
Kad nāca pārmaiņu laiki, ar humora izdevumiem bija cauri. «Dadzis» mira lēnā un mokošā nāvē, jo cilvēkiem nebija naudas par ko pirkt preses izdevumus. Sāku nodarboties ar datorgrafiku – kaut kāda nojēga man par to lietu bija, jo, dēlu audzinot, domāju, kā viņu ievirzīt – par kulināru, strādnieku pie virpas vai tādā specialitātē, kam ir nākotne. Nospriedu, ka rītdiena pieder elektronikai, īpaši jau datoriem. Tā, mācot dēlu, iemācījos arī pats. Un, kad redakcijā parādījās pirmie datori, tie man nebija nekas svešs.
– Vai, vairs nepastāvot ideoloģijas barjerām, nav vienkāršāk dzīvot?
– Nedomāju, ka dzīve būtu vienkāršojusies, drīzāk tā kļuvusi vēl sarežģītāka. Ja agrāk viss bija no augšas strikti noteikts – tas balts un tas melns, tā Padomju savienība un tā Amerika, tad patlaban, bez izskaidrojuma, dažu brīdi vairs nevar saprast ne tik vien, kur ir Doles un kur Kanāriju salas, bet pat mūsu runasvīru rīcību.
Kaut vai tie paši likumi! Agrāk, ja biji paņēmis kukuli, tu biji «pē!» un tevi lika «ķurķī». Šodien par kukuļa ņemšanu noglauda galviņu, iedod «nosacīti», un vari staigāt tālāk...
Mani izbrīna attieksme pret daudz ko. Tāpēc es esmu ļoti, ļoti priecīgs, ka atkal ir «Dadzis».
– Šķirstot šī jaunā izdevuma lapas, redzami daudzi «veci vārdi» – jūs, Andrejs Skailis, Dzintars Melnis, Imants Melngailis, Jāzeps Jaunzems!
– Jā! Dīvaini, bet pēc desmit bez «Dadža» pavadītiem gadiem zuduši autori, kuri vēlētos rakstīt humoru! Būs jāpaiet labam laiciņam, lai «šī niša» atkal aizpildītos ar jauniem vārdiem.
– Kas ir galvenais, rakstot humoru!
– Vispirms, jāatrod savs rokraksts, savs tēmu loks. Jāseko līdzi visam, kas notiek pasaulē. Tas ne vien jāredz, bet satīriķim jābūt ar kaut kādu šķērsenisku domāšanu. Jāprot nopietnajā atrast smieklīgo, nopietnais jāsagriež ar kājām gaisā. Nu, piemēram, likums ir viens, bet grozījumi un labojumi... Kaut vai par azartspēlēm! Ja šitā, labojot un grozot projektu, celtu māju, tā sabruktu.
Pirms kādiem četriem tūkstošiem gadu Babilonijā bija valdnieks Hamurapi, viņš izdeva likumus un tos iekala granītā.
Es arī piedāvāju – pēdējais laiks mūsu mīļajai Saeimai tā rīkoties – pieņem likumu, un vīri iet, kaļ to padarīšanu granītā. Gribi kaut ko labot? Lūdzu, ej uz Doma laukumu, ņem āmuru, ņem kaltu un labo! Pozīcija kaļ, opozīcija slauka un nes projām atkalas... Varbūt tad uz Latviju brauktu ne kā uz seksa tūrisma zemi, bet pirktu biļetes skatīties kā saeimieši ņemas pa Doma laukumu?
Ar Ogrē dzīvojošo Andreju Puriņu un viņa šajā pilsētā dzimušo literāro pseidonīmu – Žani Ezīti – tikās Irisa Ošiņa.
Lūk, kāds ir mans minētā autora lasīto humoristiski-fantastisko darbu saraksts, atkal izlasīšanas secībā:
“Nepaklausīgais Uģis”, “Ceļojums uz Daltas planētu”, “C'est la vie!”, “Sapnis”, “Galdiņ, klājies!”, “Jāzeps un viņa brāļi”, “Laimes sūtījums”, “Modernā tehnika”, “Nemateriālais skābsiens”, “Garantijas remonts”, “Cilvēks cilvēkam”, “Modrība”, “Uzlabotais variants”, “Amors peldbiksītēs”, “Paškritika”, “Eksponāts Nr. 6853”, “Skrūvīte”, “Galva”, “Satīru glabā”, “Mode”, “Galvas rēķini”, “Rezolūcijas”, “Tabeļvedis Bonifācijs”, “Serviss”, “Pusautomāts”, “Skrējēji un ņēmēji”.
Kā redzam, rakstnieks fantastikas pasaulē nav rets viesis, bet tīri labi tur jūtas.
***
Humoristiskās fantastikas lauciņa ir darbojušās arī sievietes. Zināmākā – Maija Kudapa. Internetā par rakstnieci var atrast šādas ziņas:
Satīriķe, tulkotāja Kudapa Maija dzimusi 1937.gada 2.decembrī Jaungulbenes pagasta Strautiņos, mērnieka ģimenē.
Beigusi Rīgas finansu un kredīta tehnikumu (1955.g.), LVU Vēstures un filoloģijas fakultātes Žurnālistikas nodaļu (1968.g.).
Strādājusi finansu un apdrošināšanas sistēmā dažādās Latvijas pilsētās, E. Melngaiļa Tautas mākslas namā, ZA Fundamentālajā bibliotēkā, laikrakstos “Padomju Jaunatne” un “Dzimtenes Balss”, par tulkotāju Tirdzniecības reklāmas Latvijas aģentūrā, izdevniecībā “Zvaigzne”.
Pirmā literārā publikācija - humoreska “Nemeklē vīrieti bez kļūdām” (“Padomju Jaunatne” 1967.g.).
Humoristiskajos krājumos “Paradīzes ābolīši” (1989.g.) un “Putniņdancis jeb Kad mēs augām, tad gan tā negāja” (1990.g.) tēlojusi galvenokārt sievietes dzīves peripetijas. Kudapas darbos plaši izmantots satīras monologs un dialogs.
Tulkojusi no krievu valodas A. Pristavkina, M. Kosteņeckas, B. Jekimova, V. Tokarevas u. c. autoru darbus.
Pseidonīmi: M. Asara, M. Melne.
Vēl jāpiemin, ka Kudapa ir arī lugu autore.
Esmu savulaik izlasījis šādus rakstnieces humorfantastikas gabalus: “Kāpēc mums vēl nav perpetuum mobile”, “Ēterisks gadījums”, “Žvips!”, “Gvendolīna”, “Labi vēl, ka tā!”, “Stiprāki par dzelzi”, “Lozungu zemes noslēpumi”.
***
Vēl žurnālā “Dadzis” ir publicējušies divi autori ar pseidonīmiem M. Cālis un M. Gailis. Diemžēl, neesmu atradis informāciju par to, kādi vai kāds autors slēpjas zem šiem vārdiem. No M. Cāļa fantastiskajiem stāstiņiem esmu izlasījis: “Lamatas”, “Brāķdari”, “Lidojošais ugunskurs”, “Ak, šīs sievietes!...”, “ELSA”, “Mana nabaga pacietība”, “Adapteri, adapteri...”, “Žēlsirdīgais makšķernieks un pēdējā mohikāne”, “Raksturojums”, “Maza, mazītiņa piebilde”.
M. Gailis nav bijis tik ražīgs: “Nejēga”, “Neattapīgais”, “Pieklājība”, “Sūdzībkalis ellē”, “Perfokartes”, “Grēkapagale”.
***
Vēl jāpiebilst, ka ar žurnālu “Dadzis” ir saistīts arī Cals Melameds (Цаль Меламед) - Latvijā dzimis krievu literāts, aforismu, humoresku, epigrammu autors — slavenākais aforisms: „Sirds ir ļoti trausla manta – tā sitas...”
Cals Aizikovičs Melameds ir dzimis 1910. gada 16. martā, publicējies ne vien «Dadzī», bet arī krievu satīras žurnālā «Krokodil», avīzē «Sovetskaja molodež».
Izdevis stāstu krājumus: «Nekļūdīgais bumerangs» («Безотказный бумеранг»), “Starp citu” («Между прочим»), “Poēma uz diētas” («Поэмы на диете»), “Ilkņi prēmijā” («Премиальные бивни»), “Saspiestās rindas” («Спрессованные строки»), “Talanti bez pielūdzējiem” («Таланты без поклонников»).
Esmu lasījis šādus viņa humoristiskos stāstiņus: “Viens procents”, “Slinkums”, “Ak, mode, mode!...”, “Caurspīdīgais”, “Pusnaktī”, “Arheoloģiskais atradums”.
***
Ir jau arī vēl citi autori, taču tie patiešām šajā fantastikas lauciņā ir tikai reti viesi.