Slavenais Holivudas grimētājs Džeks Pīrss, kurš iepriekš bija radījis Frenkenšteina briesmoņa tēlu, bija sagatavojis tam laikam visai iespaidīgu vilkača imidžu, taču Henrijs Hals nolēma diktēt savus noteikumus un teica aptuveni šādi – nē, es negribu pirms filmēšanās četras stundas pavadīt grimētavā, lai uzklātu kaut kādas muļķīgas spalvas! Un tāpēc rezultāts bija tāds, kāds bija. Pārvēršanās momentus skatītājiem īpaši nebija lemts redzēt, turklāt pats vilkatis bija tērpts uzvalciņā un pārvietojās, kā jau angļu džentlmeņiem pieklājas – uz divām, ne četrām kājām. Reālistiskas vienīgi bija vilka gaudas, jo tās patiešām tika ierakstītas, izmantojot īstus meža zvērus.

Vērtību nostiprināšana

Nākamais vilkatis uz ekrāniem parādījās 1941. gadā, kad iznāca Džordža Vāgnera filma ar vienkāršu nosaukumu „Vilkatis” (The Wolfman). Šī filma tālāk kļuva par citu Holivudas režisoru sava veida vilkaču enciklopēdiju – tika pieņemts, ka vilkačus var uzveikt ar sudraba lodi vai vismaz ar kādu citu sudraba priekšmetu. Tāpat jau par aksiomu bija kļuvis pieņēmums, ka pārvēršanās visbiežāk notiek pilnmēness naktīs, kad zied puķīte ar nevainīgu nosaukumu – kurpīte, turklāt pārvēršanās ir visai sāpīgs process. Filma bija konceptuāli veiksmīga, un interesanti, ka tajā tika izmantots „Londonas vilkatī” izbrāķētais vilkača kostīms. „Vilkatis” vēlākajos gados piedzīvoja ne vienu vien atdzimšanu un uz lielā ekrāna satikās pat ar Drakulu un doktoru Frankenšteinu. 2010. gadā Vāgnera filmai tika uztaisīts rimeiks, kur galvenajās lomās bija Benisio del Toro un Entonijs Hopkinss. Mūsdienās vilkači atkal atguvuši popularitāti, labs piemērs tam ir Stefānijas Meijeres grāmatu sērijas ‘Krēsla” ekranizācija, kur vilkačiem, lai pārvērstos, nav vajadzīgs ne mēness, ne ziedošs augs. Turklāt šajā versijā vilkatis ir glīta izskata jaunietis, kurš ikdienā izvēlas nenēsāt kreklus un džemperus, bet labprātāk staigā ar atkailinātu ķermeņa augšdaļu.

Latviešu kino

Tā kā leģendas vēsta, ka Latvijas teritorijā savulaik mitinājies ne viens vien vilkatis, būtu savādi, ja pašmāju kino iztiktu bez vilkačiem. Tiesa, ar specefektiem mūsu kinostudija nekad nav izcēlusies, tāpēc mūsu kino ļaudis labprātāk par vilkačiem runā, nevis tos rāda. Pirmā latviešu lente par vilkaču tēmu bija Ērika Lāča režisētā 1983. gada filma „Vilkatis Toms”, kurā trīs brāļi nolemj doties mežā un, izliekoties par vilkačiem, cīnīties pret nekrietnajiem muižniekiem. Par vilkačiem runā arī Vara Braslas 1985. gada filmā „Emīla nedarbi”. Lai gan filma nebūt nav par cilvēkiem ar savādām, pārdabiskām spējām, vilkate tajā pat tiek notverta, bet, tavu brīnumu, izrādās, ka tā ir vienkārši traka vecene, ne briesmonis, kas vēlētos saplosīt mazo Emīlu