"Harijs Poters un nolādētais bērns" ir nopietns izaicinājums. Tas ir kā sen zināmas grupas jaunais albūms, kas skan pilnīgi savādāk, par iepriekšējiem, pie kuriem visi ir pieraduši. Neizbēgami domas dalīsies: vieni fani teiks, ka "nav torte", citi nedēļām klausīsies atkārtojumus.
Pirmkārt, tā ir luga. Ar to arī izskaidrojama dažu personāžu netipiskais runīgums un "patētisku runu" pārbagātība - lugā taču nevar varoņu domas iekļaut iekšējā monologā. Turklāt tā nav vienkārša luga, tā ir "luga lasīšanai". Jūs redzēsiet, ka daudzas remarkas aktieriem un režisoram ir bez jēgas, tās vajadzīgas tikai lasītājam. Vispār, godīgi sakot, pēc izlasīšanas es sapņoju redzēt pašu izrādi - galīgi nespēju iedomāties, kā viņiem izdevās uz skatuves iemiesot visu aprakstīto maģiju.
Otrkārt, te ir ļoti daudz ceļojumu laikā. Tieši tie veido sižeta pamatu - ar pirmo reizi zēniem neizdodas, bet viņi ir neatlaidīgi. Turklāt es neredzu nevienu iemeslu, kāpēc tas būtu slikti, - mēs atrodamies brīnumu pasaulē, tās likumi pieļauj daudz, ja ne visu.
Īsumā paskaidrot, par ko ir grāmata, ir grūti. Jau no paša sākuma tiek rādīta tēvu un dēlu problēma. Harija Potera dēls galīgi nav viņam līdzīgs: sarkastisks, nerunīgs un apveltīts ar skeptisku prātu. Cūkkārpas ekspresī, kad Rouza Grendžere-Vīzlija viņam saka, ka viņu vecāki ir iepazinušies šajā vilcienā, viņš atbild: "Vai tas nozīmē, ka arī mums tagad ir jāizvēlas sev draugus uz visu mūžu? Tas biedē". Taču tieši tā arī notiek: Albuss satiek savu labāko draugu, Skorpiusu Malfoju. Tas sauc sevi par gīku, ir izlasījis visas-visas grāmatas un absolūti, absolūti nav līdzīgs Drako jaunībā. Kā paši saprotat, arī tā ir problēma. Abi zēni ir ļoti gudri, asprātīgi un visai izglītoti - viņi stipri atgādina parastus vientiešu bērnus, kuri auguši interneta un zinātnes popularizācijas ērā. Liekas, ka Roulinga ir vadījusies pēc Judkovska fanfika "Harijs Poters un racionālās domāšanas metodes", un tas nāk lugai tikai par labu.
Cita ļoti svarīga tēma ir alternatīvās iespējas, kas atkarīgas no izvēles, ko izdara cilvēks. Tā šeit ir ļoti skaisti atklāta. Piemēram, kādā momentā Skorpiuss, kurš vienmēr ir bijis vientuļš atstumtais, nokļūst tādā pasaules versijā, kur viņu sauc par Karali Skorpionu un viņš ir skolas elks. Viņa lielākais sapnis te ir piepildījies - taču šajā pasaulē ar viņu kopā nav Albusa.
Ceļojot kopā ar varoņiem laikā, mēs uzzinām, ka daudzas lietas, ko viņi uzskatīja par savu problēmu iemeslu, vispār ir bez nozīmes. Pat tas, kurš kuram ir tēvs un kādā tornī ir bijis, neko nenozīmē. Svarīgas ir pilnīgi citas lietas. Zēniem tā kļūst par atklāsmi.
Bez tam vai tad jūs negribat redzēt ambrāžveidīgu Hermioni, kura nav apprecējusies ar Ronu un pasniedz Aizsardzību pret Tumšajām zintīm?
Taču pats galvenais ir pilnīgi neiedomājamas sevis pārvarēšanas virsotnes, kurās kāpj varoņi. Ir momenti, kad vienkārši nevar aizturēt asaras. Piemēram, kad viens no varoņiem, piekrītot palīdzēt Skorpiusam visu izlabot, ar to paši nolemj sevi nāvei. Starp citu, šis varonis jau līdzīgā veidā rīkojās citā grāmatā un tas ir skaisti.
Pašuzupurēšanās un mīlestība ir visas Roulingas epopejas pamattēma. Nebūs pārspīlēts, ka tieši tas iedarbina brīnumu pasaules apslēptos mehānismus. Avada Kedavra pārstāj darboties, Voldemorta dvēsele aiziet bojā, bet Harija - nē, pats nejēdzīgākais skolas audzēknis izrādās par vienīgo esošās realitātes glābēju, bet Strupa patronuss pat paralēlajā pasaulē ir dambrieža izskatā.
Jūsu priekšā ir grāmata par to, ka cilvēki ir spēcīgāki par jebko. Pareģojumu, neveiksmju, kļūdu, pašu vājību, svešu zinšu un pat pašas nāves. Tā ir par burvestību, kas nav ārpusē, bet ir iekšpusē. Varoņu jaunā uzvara pār ļauno nenotiktu bez viņu uzvaras pašiem pār sevi.
Ideja nepavisam nav jauna, taču ar laiku tā nepaliek sliktāka. daudzas grāmatas dažādos veidos saka tieši to pašu. "Gredzenu pavēlnieks", "Nārnijas hronikas", "Raganis", "Jūraszemes burvis", Strugacku un Krapivina darbi - un vēl daudzi citi no fantāzijas un fantastikas zelta fonda. Jaunā grāmata par Harija Potera pasauli ieņem cienījamu vietu šajā rindā.