Visu šo laiku viņš strādā kā mūlis, lai nodrošinātu sevi un savu ģimeni. Strādāt nācās, ne tikai pie komiksiem, bet arī “grēksūdžu žurnālos”. ASV bija tāds izdevumu veids – confession magazines, kas bija domāts proletāriešu sievietēm. Tur tika publicētas lasītāju-sieviešu “atklāsmes”, kas bija būvētas pēc formulas “grēkoju-cietu-nožēloju”. Harisons rakstīja žurnāliem tāda tipa rakstus, kā “Es apēdu pigmeju” un “Es nogriezu sev roku”. Nonāca līdz absurdam: nākošais Lielmeistars slēpās kā “tante Harieta”, kas palīdzēja komiksu žurnāla lasītājiem tikt galā ar problēmām. Žurnālu sauca Runchland Romances – to apmēram varētu iztulkot, kā “Lopkopju mīlas stāsti”. “Variet iedomāties, - Harisons atceras, - kādi cilvēki rakstīja šim žurnālam par savām problēmām? “Dārgā tante Harieta, es esmu stāvoklī, man ir piecpadsmit gadi un es nevienam neko neesmu teikusi...””
Un tikai 1950. gadu vidū, pārbraucis ar ģimeni no Ņujorkas uz Mehiko, Harisons sāka sacerēt fantastiku, kā viņam prasīja viņa dvēsele. 1956. gada novembrī, žurnālā Fantastic Universe tiek nodrukāts stāsts “Robots bezdarbnieks”, kas iesāk stāstu ciklu, kas vēlāk tiek publicēts krājumā “Karš ar robotiem”. 1957. gadā Astounding nopublicē garstāstu “Tērauda žurka”, kurā pirmo reizi parādās Džims diGrizs. Nākošos trīs gadus rakstnieks velta darbam pie ZF-romāna ar zināmu grāvēja devu – 1960. gadā trīs Astounding numuros tiek nopublicēta “Nāves pasaule” [romāns pazīstams arī ar nosaukumu “Nevaldāmā planēta” - t.p.]. Romāns kļūst par sava veida manifestu: Harisons uzskatīja, ka šajā žurnālā, kura redaktors bija leģendārais Džons Kempbels, tiek publicēti tukši teksti, un gribēja pierādīt, ka var sacerēt ko daudz interesantāku, apvienojot “cieto” ZF ar grāvēju.
No 1950. gadu vidus Harisoniem iepatīkas ceļot: kopā ņemot, viņi ir pabijuši sešdesmit valstīs, turklāt, “deviņās no desmit” viņi dzīvo ilgāku laiku. Meksika, Lielbritānija, Itālija, Dānija (“Mēs ieradāmies tur tikai uz privātu vizīti, bet tā arī palikām tur septiņus gadus”), Īrija... Harisons lepojās ar to, ka labi mācēja runāt deviņās valodās, bet alu varēja pasūtīt sešpadsmit valodās. Viena no viņa mīļākajām valodām bija esperanto; Harisons bija Vispasaules esperantistu asociācijas goda patrons un pirmais fantasts, kas esperanto valodā bija sarakstījis stāstu. Sešdesmito gadu sākumā rakstnieks gan vairāk domā par finansēm, nevis par lingvistiku. Vēlāk viņš atceras, ka viņa ģimene, kas tolaik atradās Itālijā, cieta badu: kaut kādā brīdī literārais aģents pārstāja sūtīt Harisonam naudu un viņam bija palikušas tikai simts liras, par kurām varēja nopirkt litru piena bērnam vai pastmarku vēstulei aģentam, lūdzot to atsūtīt naudu. Nauda izgāja markai, jo pienu varēja dabūt uz kredītu. Glābiņš atnāca no negaidītās puses: Harisonam lika priekšā rakstīt scenārijus komiksiem par Flešu Gordonu, ko viņš arī darīja turpmākos desmit gadus.
Literatūras frontes abās pusēs.
Ar visu to Harijs Harisons nebija nekāds autsaiders savas paaudzes rakstnieku vidū. Tieši otrādi, 1960. gados viņš tika uzskatīts par vienu pašiem perspektīvākajiem fantastiem, kas raksta angļu valodā, turklāt, tieši tās pašas iezīmes dēļ: varēja rakstīt (un rakstīja) vienalga ko.
Rietumu fantastikas lūzuma desmitgade pagāja zem Vecās Gvardes un Jaunā Viļņa cīņas zīmes. Vecās Gvardes komandieris bija Džons Kempbels, žurnāla Astounding, ko vēlāk pārdēvēja par Analog, redaktors, Jaunā Viļņa vadonis bija Maikls Murkoks, žurnāla “Jaunās pasaules” redaktors. Harisons iemanījās ierakstīties abās kustībās vienlaicīgi, kas, atklāti sakot, vairāk neizdevās nevienam. No vienas puses, viņš kopā ar Robertu Silverbergu un Frenku Herbertu bija viens no galvenajiem Analog autoriem, no otras puses, to pašu “Bilu – Galaktikas varoni” pirmo reizi 1965. gadā nopublicēja tieši “Jaunās pasaules”. Harisona stāvoklis bija unikāls, taču no tā priekš sevis viņš neko nedabūja. Iet uz barikādēm rakstnieks netaisījās.
Kaut arī viegli to varētu izdarīt. Stāstā “Aškelona ielas” (1962.) viņš par galveno varoni padarīja ateistu, kas centās pasargāt citplanētiešus no pārāk kaismīga kristiešu misionāra. Tajos laikos reliģija ZF bija aizliegta tēma un stāstu ilgi nepublicēja. Ja Harisons būtu sekojis panākumiem, viņš būtu ieguvis reputāciju kā svētbilžu grāvējs plašākos par kolēģu saujiņu ūdeņos, kā to izdarīja Filips Hosē Fārmers (stāsti par tēvu Kārmodi) vai tas pats Murkoks (“Es cilvēks”), taču – ak vai.
Un vēl: esejā “Mēs sēžam uz mūsu...” *(1964.) Harisons ar sarkasmu rakstīja par to, ka fantasti ierasti nodarbojas ar savu tekstu pašcenzūru, iztīrot no tā “seksu un miesas funkcijas”, un nespēšot laboties, ja pat gribēšot. Šī piezīme tā arī palika piezīme – sagraut tabu rakstnieks atstāja citiem kolēģiem, bet pats turpināja rakstīt visai puritāniskus sacerējumus. Tikai daudz vēlāk, 1977. gadā viņš izdeva grāmatu “Milzīgās, ugunīgās olas: seksa vēsture ZF ar ilustrācijām”.
Vēl vairāk, ne reizi vien Harisonam radās iespēja nostāties pie literāro procesu stūres. Kā zināms, Jaunais Vilnis sākās ar to, ka redaktors Džons Karnels atdeva žurnālu “Jaunās pasaules” Murkokam. Savu otro žurnālu Science Fantasy Karnels nodeva rakstnieka Kirila Bonfiljoli rokās. Tas pārdēvēja izdevumu par SF Impulse, ātri pazaudēja lasītājus un 1966. gada beigās atstāja žurnālu Ballardam, bet Ballards gandrīz uzreiz to atdeva Harisonam. Notika tā, ka Harisonam bija steidzami jāaizbrauc no Anglijas; formāli paliekot par redakcijas vadītāju, viņš vadības grožus atdeva fantastam Kitam Robertsam. 1967. gada martā SF Impulse beidza pastāvēt. Neviļus uzdod sev jautājumu: vai Harisons, ja viņam būtu savs žurnāls, varētu kļūt par vienu no Jaunā Viļņa vadoņiem? Droši vien, ka varēja – vismaz kā redaktors; literārā oža viņam bija lieliska, vēlāk tieši viņš nopirka pirmo stāstu no leģendārā Džeimsa Tiptrija-jaunākā. Arī drosmes Harisonam pietika: teiksim, 1954. gada maijā, esot mazpazīstama ZF-žurnāla redaktors, viņš pieņēma publicēšanai Deimona Naita garstāstu Rule Golden (“Zelta likums otrādi”), ko citas izdevniecības bija noraidījušas ideoloģisku apsvērumu dēļ, to varēja uztvert kā uzbrukumu senatoram Makartijam, kas bija izvērsis komunistisko “raganu” medības.
Vairākus gadus pēc notikuma ar SF Impulse Harisons atteicās no Džona Kempbela piedāvājuma, kas neilgi pirms nāves faktiski piedāvāja fantastam savu mundieri – vietu pie Vecās Gvardes balsta, žurnāla Analog redaktora rakstāmgalda. Harisons negribēja pārcelties uz Ņujorku un uzskatīja, ka Kempbels nav aizvietojams. Starp citu, vienu no savām labākajām grāmatām “Glābšanas laivu”, ko Harisons sarakstīja kopā ar Gordonu R. Diksonu, viņi izdomāja kopā ar Kempbelu (šo prāta vētru uzfilmēja viņu kolēģis Džeimss Ganns).
Lai dzīvo starpžanru tunelis!
Tā arī sanāca, ka praktizējot Rauša dao, Harijs Harisons aizgāja, gan no Jaunā Viļņa, gan no Vecās Gvardes. Uz ko viņš samainīja šīs vietas literatūras panteonā? Uz grāmatām. Uz tām, kuras gribēja sarakstīt, un kuras, teiksim atklāti, neviens, ja neskaita viņu, arī nesarakstītu. Braians Oldiss reiz teica par Harisonu, ka tas ir bijis viens no retajiem autoriem, kas ir spējuši aiznest fantastikas “bijušo spēku” līdz jaunajam laikmetam. Jau viņa pirmajos romānos, “Nevaldāmajā planētā” un “Nolādēto planētā” bija jūtams “dabisks un pienācīgs niknums, kas piepilda ar prieku visu pārējo esību”. Vai nu tas slēpās aiz humora maskas – kā Šeklijam vai Besteram, taču Harisons, atkārtosimies, mācēja daudz vairāk, kā viņa kolēģi un rakstīja tālu ne tikai smieklīgas lietas, tāpēc arī pirmā ZF-satīriķa goda nosaukums viņam< cik ierasti, nepienācās.
Un tomēr, ja mēģinām klasificēt trīs vaļus, uz kuriem stāv viņa daiļrade, humors būs pirmais no tiem. “Man liekas, zinātniskā fantastika vienkārši ir radīta humoram, - Harisons sacīja. - Un ja smieklīgu zinātniski-fantastisku grāmatu ir maz, tad tas ir tikai tāpēc , ka tas ir ļoti grūti – uzrakstīt tās labi... Es gribētu, lai lasītāji atslābtu un iegūtu baudu, atpūstos no īstenības un uzlabotu gremošanu un garastāvokli ķiķinot vai pat skaļi, dzīvnieciski iezviedzoties...”