Problēmas būtība ir sapņa un plāna pretpolos. Īsts sapņotājs vispirms redz bildīti. Tā ir skaista, krāsaina un  ērta priekš skatīšanās. Ekstremālos gadījumos tās iekšienē ir pieļaujamas līganas kustības, piemēram, kā lēnā dejā. Apburoši, taču, kā tur tajā bildītē tikt iekšā, nav skaidrs.

Tajā pat laikā darbības cilvēks domā ar pārmaiņām. No tā un tā, ja izdara to un to, iznāks tas un tas un pēc tam jau var arī tur un tur. Taču fināla punktu viņš parasti neredz un tas viņu arī ne visai interesē: vispirms, iesaistīsimies kautiņā un tad jau redzēs.

Lai šīs pretrunas likvidētu, cilvēki ir situšies gadsimtiem ilgi. Pa vidu ir atklāts daudz kā jauna, arī jauns literatūras žanrs. Jā, es te par fantastiku, precīzāk par tās apakšžanru, kas nosaukts par "science fiction".

Vispār jau SF kā apakšžanrs parādās klasikā Eiropas reālisma rāmjos. Kas savukārt parādījās, nevis kā garlaicīgs esošās realitātes apraksts, bet kā paņēmiens aprakstīt tā saucamos atklājumus, vispirms jau ģeogrāfiskos un sociālos. Kaut kādas Āfrikas kolonijas apraksts - tas ir reālisms, kas interesants, vispirms, tieši ar to, ka neparastā, ierastajam, veselajam saprātam pretrunīgā bildīte izrādās turklāt vēl īsta un tajā var nokļūt, nopērkot biļeti uz tvaikoni. Tikpat neparasti un tajā pat laikā reāli bija "Londonas dibena" apraksti.

Un beidzot, ļoti interesantas bildes radās, kad sabiedrību savienoja ar zinātniskajiem atklājumiem un izgudrojumiem.

Žils Verns pirmais iedomājās reālās pasaules bildei pievienot reālo zinātni. Fantastiskais elements satāv tieši no šiem pielikumiem. Teiksim, ņemam elektrību - kas jau ir atklāta - un ieviešam to visur. Vai, teiksim, lidmašīnu - tas, ka aparāti, kas smagāki par gaisu, ir spējīgi lidot, jau ir pierādīts, atliek tikai tos uzbūvēt, tas ir neizbēgami, pagaidām tikai iedomāsimies, kā tas varētu izskatīties.

Interese šajā spēlē ir šāda: izdarām pēc iespējas mazāk gājienu un veicot pēc iespējas mazāk izdomājumu, mēģinām iegūt pec iespējas interesantāku bildi. Ievadi ierastajā pasaulē vienā vietā kaut ko jaunu un - tā pārvēršas par kaut ko dīvainu. Tam pašam Žilam Vernam tas vairākas reizes ir sanācis tik skaisti, ka prieks skatīties.

Tālāk notika interesantas lietas. Uz Žila Verna radītās receptes bāzes rodas otrā līmeņa fantastika. Nosauksim to par "velsisko", pēc šāda veida fantastikas redzamākā pioniera. Starpība ir apstāklī, ka šeit par fantazēšanas elementu kļūst pati zinātne: fantastiskie pieņēmumi tiek veikti tās iekšienē, tiek ņemti ne reāli, bet izdomāti, taču ļoti līdzīgi reālajiem atklājumi. Tādi kā "siltuma stars" vai "jauns ķīmiskais elements". Vai arī tā pati "laika mašīna", kurā galvenais ir tas, ka tā ir mašīna un ka tā ir uzbūvēta laboratorijā.

Te ir svarīgs, lūk, kas. "Patiesībā" autora aprakstīto atklājumu vai izgudrojumu veikt nav iespējams - tas tiek ieviests tikai kā "iztēlojums". Taču tas ir ļoti līdzīgs tam, kas ir izdarīts un ne reizi vien. Tāpēc sasniedzamības ilūzija tiek saglabāta.

Bet tagad mēs varam atbildēt uz vienu nepatīkamu jautājumu. Tieši uz šo: kāpēc tieši tagad zinātniskā fantastika pārdzīvo krīzi, no kuras izeja nav saredzama? Lieta nav tur, ka cilvēkiem zinātne ir apnikusi un viņi ir pasteigušies pilnībā noslēpties elfu un pūķu pasaulē, ir palicis nabadzīgs iespējamo gājienu arsenāls, kas ļāva mūs pārnest no "šejienes" uz "turieni", saglabājot vismaz kaut kādu ticamību.

Velsa laikā mierīgi varēja rakstīt, ka zinātnieki ir atklājuši jaunu ķīmisko elementu ar neparastām īpašībām. Nu, tādām, ka tas nesver neko, spīd un padara jaunāku. Iespējams? Jā - pēc tā laika priekšstatiem. Bet tagad mēs zinām par ķīmiskajiem elementiem gandrīz visu un nekādus īpašus pārsteigumus no tiem nenākas gaidīt. Zinām arī to, ka starp tiem ir arī tādi, kas spīd, tikai ļaunums no tiem lielāks, nekā labums.

Tas pats arī attiecībā uz visiem citiem tāda pat veida gājieniem. Piemēram, speciālā un vispārīgā relativitātes teorija aizvēra mums zvaigznes - tagad mēs zinām, ka līdz turienei aizlidot nav iespējams. Tuvāko planētu izpēte skaidri liecina, ka tās ir neapdzīvotas un neinteresantas. Bet pagājušā gadsimta 60-tajos gados, tikai iedomājieties, vēl varēja diskutēt par seno marsiešu civilizāciju.

Pēdējos trīsdesmit gadus "saiens-fikšen", īpaši tā, kas par kosmosu, dzīvoja tikai uz dažu Velsa pieņēmumu rēķina. Galvenais no tiem, ideja par telpas acumirklīgu šķērsošanu, izmantojot kaut kādas tur "hiperejas". Taču tām piekusa ticēt. Tāpat, kā dzīvībai uz citām planētām, palēnām visiem pielec, ka tur nekā nav, kosmoss ir tukšs un garlaicīgs.

Pēdējais, ko paveica "saiens-fikšen", bija kiberpanks. Vienkārši tāpēc, ka datori un datortīkli vēl paliek kaut kas noslēpumains to iespēju dēļ, taču pēc būtības jau saprotams. Par to vēl var sacerēt pasaciņas, kas līdzinās patiesībai. Taču - arvien mazāk un mazāk.

Bet bez tās pašas citas pasaules sasniedzamības sajūtas fantastika pārstāj būt zinātniskā un pārvēršas vienkāršā fantazēšanā. Protams, arī pēc tās ir pieprasījums, taču starpība ir jūtama.

Palikusi tikai viena cerība - nanotehnoloģijas.

Kaut arī tas, kaut kā ir sekli.