Pie jauna DC komiksu varoņu universa kūrešanas šprices ir piesēdināts režisors, scenārists, producents un vispār plaša profila speciālists Džeimss Gans, kurš iepriekš komiksu apriņķos bija galvenokārt darbojies DC zvērināto ienaidnieku “Marvel” pasaulē. Gans savu štampu komiksfilmām pārliecinoši uzlika ar “Galaktikas sargiem” (“Guardians of the Galaxy”), izveidojot ārkārtīgi savādu, bet šarmantu komandu un savērpjot stāstu, kas pieaugušiem cilvēkiem ir licis liet gaužas asaras pikseļu veidota jenotsuņa dēļ.
Šo pašu pieeju Gans ir pārnesis arī uz no jauna veidoto DC pasauli, kas aizstās drūmi tumšo un pretrunīgi vērtēto Zeka Snaidera visumu. Taču, lai gan šī sanāk jauna pieeja Supermena apdzīvotajai pasaulei, Gana rokraksts ir tik nemainīgs, salīdzinot ar “Galaktikas sargos” redzēto, ka brīžiem “Superman” kļūst par pašplaģiātu.
Supermens runā Pītera Kvila balsī, suncis Kripto ir jaunais Grūts, Luisas Leinas pragmatismā manāms Gamoras mugurkauls, un vēl tamlīdzīgus ekvivalentus ar Gana jau reiz paveikto mēs varētu turpināt meklēt ilgi. Pat vienu no Klārka Kenta galvenajām mācībām, ko viņš filmas laikā gūst, mēs jau redzējām Kvila un Jondu izpildījumā. Piekto reizi (jo arī Gana veidotajā “The Suicide Squad” varam redzēt līdzīgas atblāzmas) ēdot to pašu uzsildīto maltīti, dzīru sajūta jau krietni noplok.
Ļoti interesants ir lēmums filmu, kas enerģiski pāršķir jaunu lapu šī varoņa stāstā, sākt nevis ar tradicionālo varoņa izcelsmes stāstu, bet gan pa taisno mūs iemest jau notikumu epicentrā. Gans intervijās stāstīja, ka ir trīs lietas, kuras viņam jau ir līdz kliņķim apnikušas, – Betmena vecāku nāve, zirnekļa kodiens Pīteram Pārkeram un bēbīšSupermena ierašanās no Kriptonas uz Zemes. Vīrs – vārds, un šī filma mums Supermenu stāda priekšā jau kā zināmā rutīnā ieslīgušu supervaroni. Pasaule par viņu zina un paļaujas uz viņa varonību, viņam jau ir pieklājīgs saraksts ar draugiem un ienaidniekiem, kā arī alter ego kā Klārks Kents ne tikai naski klabina tastatūru “The Daily Planet” avīzē, bet jau kādu laiciņu ir arī atklājis savu supervaronīgo noslēpumu Luisai Leinai (vai arī viņa to kādā brīdī ir atkodusi pati kā jau prasmīga žurnāliste).
Uzreiz metoties virpuļdancī ar Supermenu un viņa lielāko naidnieku Leksu Lutoru, filma iegūst šarmantu vecmodīga seriāla piegaršu, kas nepamet līdz pat šīs stāsta nodaļas beigām. Sažmiedzot filmas hronometrāžu līdz 40 minūtēm, to viegli varētu iedomāties kā vienu no vecā seriāla “Luisa un Klārks” sērijām – viens darbiņš nu ir padarīts, drīz gaidām nākamo. Taču, iztiekot bez (ne)obligātās personāža vēstures stundas, filma brīžiem ir spiesta fonu ieskicēt samocītos dialogos (tā, piemēram, ļaundares Inženieres kļūšana par riebekleni tiek pavēstīta tik savādā veidā, ka tā izklausās pēc “The Boys” stila parodijas, bet acīmredzot ir domāta nopietni). Kā arī, lai gan Kriptonas krišana un Klārka bērnības gaitas mums netiek atspoguļotas, stāsts tomēr, šķietami par spīti sev, ir cieši, cieši sasaistīts ar Supermena izcelsmes sāgu – nekur pārāk tālu no tās tomēr neaizbēgam.
Izlaižot tradicionālo Supermena biopica gājienu, filmā vietas atrodas negaidīti lielam daudzumam blakuspersonāžu. Lai gan tas arī pastiprina iespaidu par filmu kā par pusceļā ieslēgta seriāla sēriju, tā brīžiem ir tik pieblīvēta ar personībām, ka tajā sāk pietrūkt vietas pašam Supermenam. Ja Džimijs Olsens kā meitu ģēģeris vismaz sniedz vērā ņemamu ieguldījumu sižetiskajā attīstībā, tad “The Daily Planet” pārējo žurnālistu klātbūtne svarīgākajos notikumos sagādā tikai lieku troksni (lai cik ļoti amizants būtu Beks Benets). Vispārējam jandāliņam sitot tik augstu vilni, gribas vairāk pieķerties galvenajam pasākuma vaininiekam – Supermenam – un pavadīt vairāk laika kopā ar viņu.
Jo īpaši tāpēc, ka Deivids Korensvets kā Supermens ir burvīgs – šarmants, bet tajā pašā laikā cilvēcīgi neveikls (mums visiem rūp, ko par mums runā internets!) un tādu pašu šaubu un nedrošības pārņemts kā mēs visi (tikai ar tādu atšķirību, ka, ja es šaubījos, vai man sanāks uzrakstīt šīs pārdomas par filmu, Klārks šaubās, vai ir cienīgs glābt pasauli. Poteito, potāto). Filmas piesātinātība ar dažādiem varoņiem mums gan nedaudz ir atņēmusi šī personāža allaž interesantāko aspektu – Klārka Kenta/Supermena nošķīrumu, kas šeit ir palikusi trešajā plānā. Kā arī, lai gan mūsu Supermens ir cilvēcīgots, cik nu iespējams, kārdinājums filmā iekļaut Supermena jēzulīgos kadrus, kas asi disonē ar visām pārējām personāža šķautnēm, tomēr ir pievārējis pat Ganu.
Spuraini enerģiska ir padevusies arī Reičelas Brosnahenas atveidotā Luisa Leina, kurai, cerams, kādā no turpinājumiem, kas gan jau sekos, tiks interesantāki uzdevumi, vairāk ekrānlaika un vairāk brīžu kopā ar savu Klārku/Supermenu. Savukārt Nikolasam Holtam ir padevies jo īpaši negants Lekss Lutors, kura maziskajām riebeklībām sekot līdzi ir īsts prieks. Viņa uzspēlēti ļaunā un indi spļaujošā tehnokrātijas melnās puses iemiesojuma dvēseli ir saēdusi zaļa greizsirdība, kas kvēlo spožāk par kriptonītu.
Lai gan “Superman” pietrūkst tā enerģijas dzirksts, kādu Gans savulaik piešķīla “Marvel Cinematic Universe”, un filma brīžiem bezmērķīgi klimst riņķī apkārt kā latvietis, kas nonācis svešā sēņu vietā, tās starojošajam optimismam pilnīgi turēties pretī ir neiespējami. Ņemot vērā, cik dziļā globālā miskastē dzīvojam, gribas aizņemties kaut kripatu tās ticības, kas piemīt Ganam par to, ka viss var būt labi un ka lielākā daļa no mums sirdī un dvēselē tiecas pēc taisnīguma un labestības. Viņa uzburtajā pasaulē žurnālistu publicēts raksts ir tikpat spēcīgs āmura blieziens kā Supermena dūre – būtu jauki dzīvot tādā utopijā, ne?
(Negaidīts pārsteigums ir arī filmas spēcīgais mugurkauls attiecībā pret tās darbības centrā notiekošā kara atspoguļošanu. Paralēles ar pašreizējiem īstās pasaules notikumiem ir tik asi uzkrītošas, ka teju jābrīnās, kā kaut ko tādu Ganam & co. ir izdevies izbīdīt cauri Holivudas studijas mašinērijai.)
Galu galā uzsauciens, ka laipnība vienam pret otru ir īstais pankroks, mūslaikos ir tik spiedīgi vajadzīgs, ka tā dēļ vien filmai varam piedot tās daudzskaitlīgos grēkus. Vai vismaz pagriežam skaļāk “Teddybears” un Igiju Popu un izliekamies, ka tos nemanījām. (Un arī “Foxy Shazam” – acīmredzot Gans pats sev ir piešķīris misiju pasauli iepazīstināt ar šo grupu, kas to jau sen ir pelnījusi.)
“Superman” šobrīd jau lido kinoteātros visā Latvijā!