Lieta tāda, ka nevienam pirms Habarda tik nekaunīgi nebija izdevies pārvērst jaunu “reliģisko kultu” par supersekmīgu komerciālu uzņēmumu. Par šo rakstnieku-fantastu daudzi mūsu zemē uzzināja vispirms pateicoties tieši viņa otrajam – kvazireliģiskajam – darbošanās veidam. Rietumos ir izcēlies skandāls sakarā ar Saientoloģijas Baznīcu (kas pārbaudot izrādījās paraasta komercorganizācija, kas slēpās aiz sakrālas izkārtnes banāla iemesla dēļ, lai izvairītos no nodokļu maksāšanas), nu un mēs jau arī noreaģējām... Pa ceļam atsevišķi zinoši autori atgādināja Habardam arī viņa jau agrāk radīto dianektiku – “garīgās terapijas” kvazizinātnisku teoriju un praksi. Tas ir, mācību, kas solīja visiem izslāpušajiem bez īpašām pūlēm visu un uzreiz. Un pats galvenais, tā nepieļāva nekādu zinātnisku minētās teorijas pārbaudi.
Jauns intereses vilnis par dianektiku un saientoloģiju pie mums radās pārbūves gados, kad beidzot krita jebkādi cenzūras bastioni. Īpaši – agrīnajos deviņdesmitajos, kad no kordona otras puses straumēm plūda un saņēma “augšu” atbalstu iepriekš aizliegtās mācības un teorijas. Pietiek atcerēties, kā tajos gados “kasti” pildīja aklais guru no eksotiskās Aum Shinrikyo ...
[Latvijā par laimi tieši pēdējā sērga netika ievazāta – t.p.] Jauno Krieviju ar savu uzmanību apveltīja arī saientologi – galu galā, naudas un neatlaidības Habarda sekotājiem netrūka.
1990. gados mēs, kā gudri teica mans nelaiķis vectēvs – psihiatrijas profesors – azartiski ieviesām dzīvē tēzi “panākt un apdzīt Ameriku”. Daudzi vēl atceras to laiku vēsmas – struji vairojās “Habarda vadības psiholoģijas” centri un viņa vārdā nosauktie alkoholisma un narkomānijas reabilitācijas centri. Un cik pompozi atklāja “Habarda bibliotēkas centru” dzimtās MVU Žurnālistikas fakultātē! Ar bagātīgām uzkodām un krievu valodā tikko iznākušā autora pēdējā romāna “Bailes” bezmaksas izdāļāšanu. Tās nebija bailes, bet – šausmas un kauns.
Ja ne pati dianektika ar saientoloģiju, tad visas šīs “pusgadsimtu ilgās Valpurģa nakts” (pārfrāzējot ZF vēstures grāmatas nosaukumu, ko sarakstījis Braians Oldiss) radītājs visā visumā ir pelnījis, ka viņu atceras šajā jubilejas gadā.
Ronalds Lafajets Habards piedzima 1911. gada 13. martā Tildenes pilsētā, Nebraskas štatā. Viņa tēvs bija kara jūrnieks un pateicoties tam nākošais, sešpadsmit gadus sasniegušais rakstnieks divus gadus pavada eksotiskajā Guamas salā, kur atradās galvenā amerikāņu jūras kara flotes bāze. Guamā jaunais Habards iepazīstas ar kādu kara ārstu, kas tikko ir atgriezies no Vīnes, kur viņš ir mācījies psihoanalīzi pie paša Freida. No turienes, no tālās salas, neklātienē apgūtā freidisma, arī viss sākās...
Toties nākošā guru daudzie ceļojumi pa Indiju, Ķīnu un Tibetu, tur iekrātā “budistu lamu gudrība” - visdrīzāk, paša Habarda fantāzijas bez ierunām tiek no viņa adeptu puses atbalstīta. Kad viņš visu to apraksta savos sacerējumos un daudzajās intervijās, aiz viņa pleciem jau ir liels profesionāla rakstnieka-fantasta stāžs: nav brīnums, ka šis tas tiek arī piemelots.
Toties, droši ir zināms, ka Habards ir mācījies par inženieri prestižajā Džordža Vašingtona universitātē. Mācījās pavirši (teicamas atzīmes bija tikai fizkultūrā), garlaicīgo lekciju vietā viņš bija atradis daudz aizraujošāku nodarbi – aktīvi rakstīja vietējai studentu avīzei. Uz otro kursu Habards kaut kā tika pārcelts “ar astēm”, taču pabeidzis mācību gadu, viņš augstskolu pameta. Viņu aizrāva jahtas un lidmašīnas, un ar laiku viņš universitātes diploma vietā ieguva lidotāja un matroža-stūrmaņa diplomu. 1953. gadā saņemto “Kalifornijas Sekvojas universitātes goda zinātņu doktora” diplomu var neskaitīt. Pēc trīsdesmit gadiem “universitāti” (īstenībā – kantori, kas par naudu izsūtīja jebkādus diplomus) štata varas iestādes slēdza. Bet vēlāk izrādījās, ka kantora īpašnieks bija pats Habards – izrādās, ka viņš šo diplomu bija piešķīris pats sev...
Tajā pašā pirmskara desmitgadē viņš kļuva par aizrautīgu ceļotāju un veica vairākas “jūras arheoloģiskas” ekspedīcijas Karību jūrā. Kad Savienotās Valstis iesaistījās Otrajā pasaules karā, viņš pieteicās flotē. Tur sākumā viņš dienēja JKF Sabiedrisko sakaru nodaļā. Visi mēģinājumi ar paaugstinājumu iekļūt jūras kara izlūkošanā beidzās nesekmīgi un Habardu nosūtīja dienēt uz “jūras mednieku”. Taču arī tur nekas nesanāca – visi vēlāk publicētie vecā jūras vilka stāsti par to, kā viņš medīja japāņu submarīnu pie Kalifornijas krastiem, bet pēc tam strādāja par kodolfiziķi kādā “slepenā jūras kara centrā” (labi vēl, ka nepiedalījās slavenajā “Filadelfijas eksperimentā”!), izrādījās līdzīgi stāstiem par mācīšanos pie Tibetas lamām...
Daudz vēlāk, 1984. gadā, kārtējā tiesas procesa laikā tiesnesis savā verdiktā nosauca par Habardu par “harizmatisku līderi, kam piemīt lielas spējas motivēt, organizēt, kontrolēt un manipulēt ar saviem sekotājiem”. Piebilstot, ka “iegūtie pierādījumi attēlo Habarda kungu kā patoloģisku meli visā, kas attiecas uz viņa dzīvi, izcelšanos un sasniegumiem”.
Lai gan četrdesmito gadu beigās, neveiksmīgais kara jūrnieks bija sasniedzis neapšaubāmus panākumus citā lauciņā – rakstniecībā. Sākot no 1933. gada Habards piecu gadu laikā “uzcepa” - 138 romānus – gan fantastiskus, gan piedzīvojumu! Taču Azimova, kas saka rakstīt nedaudz vēlāk, rekords nekrita – jo lauvas tiesa no agrīnajiem Habarda darbiem tā arī neieraudzīja dienas gaismu. Visas savas dzīves laikā Habards ir publicējis ne vairāk kā divus desmitus zinātniski fantastiskos romānus. Tomēr, 2006. gadā viņš iekļuva Ginesa rekordu grāmatā, kā pats “publicētākais un tulkotākais autors pasaulē”, kas ir sarakstījis 1084 darbus, kas tulkoti 71 valodā. Jāatzīmē, ka romāni “Rakstāmmašīna debesīs”, “Galīgā atslēgšana” vai iepriekš minētais psiholoģiskais šausmu romāns “Bailes” (visi iznāca 1940. gadā), kopā ar darbu ciklu par kosmisko ārstu-ilgdzīvotāju (“veco doku Metuzālu”) nepagāja nepamanīti. Vismaz, amerikāņu science fiction un īpaši tās “Kempbela paaudzes” rindā Habarda uzvārds atrodas līdzās neapšaubāmiem klasiķiem – Azimovam, Hainlainam, Saimakam...
Pēc kara beigām Habards gandrīz pilnībā pārstāj rakstīt fantastiku. Viņu aizrauj paša izgudrotais hobijs – dianektika. Nav nekāds brīnums, ka jaunās “zinātnes uz fantastikas robežas” radītājs saņem gaidītos atteikumus no nopietnu zinātnisku izdevumu redakcijām un nolemj publicēt īsu rezumē par savu dianektiku zinātniskās fantastikas žurnālā! Turklāt, tajā laikā pašā autoritatīvākajā - “Astounding Science Fiction”.
Tā redaktoram Džonam Kempbelam bija nekļūdīga talantu jušana – tas bija vispārzināms. Mazāk zināms ir tas, ka viņš bija ļoti aizrautīgs cilvēks. Atbalstīja daudzus ekstravagantus dīvaiņus, kuru neprātīgās idejas un teorijas strikti noraidīja oficiālā zinātne. Starp tām arī Habarda dianektika, kas pirmo reizi tika pasniegta lasošās publikas priekšā 1949. gadā. Jāpiebilst, ka jau pēc diviem gadiem Kempbels – diplomēts inženieris – izmainīja savu attieksmi pret dianektiku uz pretējo. Taču ap to laiku lavīna jau bija uzņēmusi savu gaitu un brāzās, nonesot visu savā ceļā. Apstādināt šo stihiju nebija pa spēkam nevienam zinātniekam-skeptiķim. Jāsaka, ka daudzi fantastiskā ceha kolēģi jau no paša sākuma neslēpa savu skeptisko attieksmi pret dianektiku. Aizeks Azimovs atsacījās to saukt par zinātni. Bet Džeks Viljamsons izteicās vēl asāk: “Freidisms, ko ir pārrakstījis mēnessērdzīgais”. Adekvāts “dianektikas” novērtējums bija tās autoram pēc nāves piešķirtā “Šnobeļa prēmija” 1994. gadā. Taču, kur nu viņiem – jaunā “zinātne” solīja, kā deklarēja tās radītājs, no daudzajiem stresiem cietušajai cilvēcei pilnīgu uzvaru pār nevēlamām sajūtām un emocijām, iracionālām bailēm un psihosomatiskajām slimībām!
Habards mācīja, ka visu iepriekš pārskaitīto nelaimju cēlonis ir tā saucamajās engrammās – īpašos smadzeņu “ierakstos” par visām pārdzīvotajām pagātnē fiziskajām un psihiskajām traumām. Bet piedāvātā psihoterapijas prakse (“audits”, kas tiktu veikts ar kaut kādu “elektropsihometru”) it kā atbrīvo cilvēku no engrammu iedarbības, atgriežot indivīdam veselību un skaidru (“attīrītu”) prātu, labu noskaņojumu un intelektuālu potenciālu.
Grāmata, kas izskaidroja jaunās mācības pamatus, pirmo reizi iznāca 1950. gadā un uzreiz kļuva par bestselleru. Jauno vēsmu izplatībai netraucēja speciālistu, to vidū – slavenā psihologa Ērika Fromma – brīdinājums par to, ka nav nekādu empīrisku pierādījumu tam, ka kaut kādas noslēpumainas engrammas eksistē, tāpat arī nav pierādījumu, ka aprakstītā metode labvēlīgi ietekmē pacientus.
Varētu runāt par kārtējo “spečuku” sazvērestību pret novatoru, ja Habards neietu tālāk, pēc psihoterapijas prakses neradot arī īstu kvazireliģisku kultu. Turklāt, nemaz ne nesavtīgi – 1953. gada decembrī radītās Saientoloģijas Baznīcas galva no saviem tuvākajiem draugiem neslēpa, ka viņa galvenais mērķis nemaz nav kādas tur augstākas matērijas. Bet tūkstošiem un vēlāk arī miljoniem ierindas biedru tikai teikti visi tādam gadījumam paredzētie vārdi: “cilvēka gara izārstēšana un bagātināšana”, “gara uzvara pār sastingušo matēriju”, “piekļūšanas iespēja iepriekšējām dzīvēm” un tamlīdzīgi. To visu var sasniegt ar tās pašas zinātnes – dianektikas palīdzību.
Saientoloģijas centri sāka augt kā sēnes pēc lietus, sākumā visā Amerikā, bet pēc tam visos kontinentos. Starptautiskais saientologu centrs tika iekārtots Anglijas grāfistē Suseksā, mājā, kas kādreiz bija kāda Indijas maharadžas īpašums. Ticības bizness auga un kļuva stiprāks – auga arī paša “pravieša” personīgie īpašumi. Un ar laiku šis fakts piesaistīja amerikāņu nodokļu dienesta uzmanību. Daudzu gadu pārbaužu rezultātā tās līdzstrādnieki konstatēja, ka Habarda organizācija nav reliģiska, bet ir visai veiksmīgs komercpasākums, kas veikli izbēg no aplikšanas ar nodokļiem.
Sekoja sankcijas un tiesas darbi. Līdz tam vairākas angļu valodai piederošas valstis jau bija aizliegušas saientologu darbību savās zemēs, taču ar citu pamatojumu – kā totalitāru sektu. 1966. gadā Habards nolēma pamest ASV, kur virs viņa galvas sāka biezēt mākoņi. Pārcēlies uz Rodēziju, viņš pasludināja sevi par ne mazāk slavena politiķa un pagātnes biznesmeņa, dimantu monopola De Beers dibinātāja Sesils Rodsa reinkarnāciju. Bet, lai noticētu, ieguldīja paša investīcijas vietējā ekonomikā, kas atradās uz sabrukuma robežas pēc ANO sankciju ieviešanas (valsts varas iestādes piekopa aparteīda politiku). Tomēr panākumus viņš neguva.
Atteikumi sekoja arī no citām valstīm, kur saientologu vadonis centās apmesties, cerot uz mierīgām un ne jau nabadzīgām vecumdienām. Cietis fiasko, Habards galu galā nolēma pārcelties uz vienīgo teritoriju, kas nebija pakļauta sauszemes valdībām un to ieņēmumu dienestiem – uz pasaules okeāna neitrālajiem ūdeņiem. Jaunais kapteinis Nemo līdz mūža galam klejoja ar saviem kuģiem pa jūrām – okeāniem, neriskējot ilgāk iepeldēt kādas valsts akvatorijās un baudīja dzīvi, izmantojot visas iespējas, ko var nopirkt par naudu. Īpašu šoku guru sekotājos izraisīja ziņa, ka “īpašās, alkoholiķu un narkomānu reabilitācijas metodikas” radītājs pats ir kļuvis par dzeršanas un “zālītes” lietošanas piekritēju...
1980. gadā Habards, visiem negaidot, “izšāva” veselu jaunu zinātniski-fantastisko romānu aptveri. Tā, protams, bija lasāmviela cienītājiem, taču būsim objektīvi, dekaloģija “Misija: Zeme” un romāns “Kaujas lauks – Zeme” kļuva par īstiem bestselleriem. Kaut arī bija aizdomas, ka paši saientologi iepērk minēto romānu “ vairumtirdzniecības partijas”, tādā veidā bīdot tos līdz “zelta sarakstam”. Tomēr, pēdējā, minētā romāna ekranizācija, ko veica pazīstamais aktieris, diplomēts lidotājs un pārliecināts saientologs Džons Travolta, stabili nokļuva cita reitinga galvgalā – kā “Visu laiku sliktākā fantastiskā filma”.
...Kā cits mesija un bestselleru autors – Karloss Kastaņeda – Habards dzīves beigu posmu pavadīja labprātīgā izolācijā. Un MIL, tāpat kā Kastaņedu, ne reizi vien viņu jau apglabāja, taču katru reizi “pravietis”, kā pieņemts, “augšāmcēlās”. Kamēr beidzot, 1986. gadā ārsti nefiksēja Rona Habarda nāvi no infarkta.
Dažus gadus pirms nāves viņš apsolīja žurnālistiem, ka atgriezīsies uz Zemi jaunā reinkarnācijā – kā politiķis. Saientoloģijas Baznīcas oficiālajā nekrologā tika sacīts: “pravietis” pats esot iznīcinājis savu materiālo būtību, lai turpinātu savus pētījumus vienīgi garīgā veidolā “uz kādas planētas tālā galaktikā”.
Ne dzīve, bet - fantastika!