Grāmatas autors palīdz pārvarēt priekšstatu, ka laiks ir lineārs. Savukārt tas palīdz pārvarēt bailes no nāves un ieskatīties dvēseles nemirstīgajā dabā.
Volfam ir racionālas fiziķa zināšanas un pētījumos balstīta izpratne par garīgumu, turklāt par sarežģītām parādībām viņš prot pastāstīt aizraujoši un saprotami.
Ceļojums laikā var būt zinātnisks fakts, nevis izdoma!
No angļu valodas tulkojusi Velga Vīgante.
Piedāvājam fragmentu no Freda Alana Volfa grāmatas "Joga ceļošanai laikā":
Jogas praktizētāji jau kopš seniem laikiem zinājuši par ceļošanu laikā, un daudzi vēl aizvien ar to nodarbojas mūsdienās. Joga ir prakses sistēma, kas daļēji ir māksla, daļēji filozofija un daļēji zinātne. Tā ir praktiska metode, kas padara cilvēka dzīvi cildenāku, ļauj atrast tās mērķi un paceļas pāri ikdienas ilūzijām, kas apņem mūs visus. Saskaņā ar tradicionālo indiešu filozofiju jogas sistēma iedalās divās galvenajās daļās - hatha joga un radža joga -, kas katra ietver daudzus sīkākus iedalījumus.
Hatha joga galvenokārt ir saistīta ar fizioloģiju, un tās mērķis ir uzturēt veselību un trenētu prātu un ķermeni. Radža joga ir veids, kā kontrolēt prātu, ievērojot lietpratēju sen izstrādātu stingru metodi. Vārds joga hinduistu domāšanā parādās vairākos kontekstos, un tam ir vairākas nozīmes. Joga ir nosaukums vienai no sešām oriģinālajām hinduistu filozofijas sistēmām, kas veido jogas filozofisko pamatu, ar kuru "Jogas Sūtrās" iepazīstinājis senais un viedais Patandžali. Sūtrās Patandžali apraksta aštanga jogu (burtiskā nozīmē - astoņu locekļu praksi), kuru šobrīd vispārpieņemts saukt par radža jogu. Savukārt slavenākais hindu teksts "Bhagavadgīta" stāsta par karma jogu, bhakti jogu un džnana jogu - trīs ceļiem, lai
sasniegtu apgaismību. "Bhagavadgītā" stāstīts arī par krija jogu - tāpat kā "Jogas Sūtrās". Salīdzinot šīs jogas, atklājas, ka tās papildina cita citu, ļaujot lietpratējiem apgalvot, ka hatha ir tā pati krija un radža.
Joga - gan kā prakse, gan kā sistēma - apstiprina koncepciju, ko raksturo sanskrita vārds samsara. Samsara apzīmē nosacītu eksistenci un ierobežotību gara jūgu telpas un laika sprostā. Kā norāda ievērojamais zinātnieks un jogas filozofijas skolotājs Georgs Foieršteins: "Pirmkārt... Samsara ir laiks." Foieršteins skaidro, ka tiešā nozīmē samsara ir saplūšana - bezgalīga lietu un notikumu plūsma, kas rada cēloņsakarību attiecību sekas. Nelaiķe Gilda Radnere televīzijas raidījumā Saturday Night Livemēdza atgādināt, ka šī kopējā plūsma var radīt negaidītas un nevēlamas sekas - ja ne vienas, tad citas, bet "vienmēr kaut kādas". Šai lietu un notikumu kopējai plūsmai ir līdzvērtīgs jēdziens arī kvantu fizikā, un ir svarīgi to iepazīt, lai saprastu, kā prāts "rada" laiku un objektīvu notikumu šķietamību.
Bet samsara attiecas arī uz ko tādu, ko Rietumu domāšana ar savu "lineāro" laika uztveri neņem vērā. Tā ir ideja par eksistences apli - dvēsele pieredz bezgalīgus piedzimšanas, dzīves, nāves un atdzimšanas ciklus, ko iedarbina nejaušas saites, kas izveidojušās iepriekšējās dzīvēs. Izrādās, ka kvantu fizikas skatījumā ceļotājs laikā var pieredzēt šos ciklus, pazīstot lomu, ko spēlējis patības prāts, lai "noenkurotu" pieredzi, saistītu to ar laiku un radītu aktīvu mezgla punktu jeb patību.
Samsara ir arī maya jeb ilūzijas apzīmējums, kas stāsta par pastāvīgu pārliecību, kura saista mūs ar telpu un laiku, tāpēc piedalāmies šo bezgalīgo ciklu plūdumā, nevis izvairāmies no tiem. Kā redzēsim 8. nodaļā, šāds seno lietpratēju priekšstats par dzīvi sasaucas arī ar kvantu fizikas atklājumiem.
Daudzas senās himnas vēsta, ka laiks - pagātne, tagadne un nākotne - ir kosmosa priekštecis un apziņas radīts. Šī senā gudrība slēpj noslēpumu, ka ar tehnikas palīdzību ir iespējams piemānīt laiku - citiem vārdiem sakot, ceļot laikā un pat sasniegt ārpuslaika krastus. Un atkal kvantu fizika to apstiprina un stāsta, kā varam iezīmēt šos krastus kartē, lai ceļotājs gūtu priekšstatu par to iespējamo izskatu. Man šķiet pārsteidzoši, ka mūsdienu fizika postulē eksistenci bez laika un telpas, lai gan tādējādi pati fizika nav izskaidrojama un nesaistītu mūs ar realitāti, kādu to uztveram.
Lai ceļošana laikā kļūtu reāla, nevis tikai teorētisks vingrinājums, ir jāaizlavās aiz stūra un jāieskatās aiz ekrāna, uz kura, tā teikt, tiek projicēta mūsu ierastā realitātes filma. Senās Vēdas šo ieskatīšanos aizkulisēs dēvē par kala-vankanaradīšanu, kas tiešā tulkojumā nozīmē "laika piemānīšanu". Senie teksti stāsta, ka ir iespējams izbēgt no samsara laika un telpas ilūzijas - prāta projekcijām, kas izrādās maskētas pašu atmiņā, - un piemānīt laiku, tas ir, ceļot tajā. Nākamajās nodaļās izpētīsim mūsu uzskatus par laiku un kvantu fizikas saistību ar apziņu.