To, ka “kosmiskā opera” ir dinamisks un galvu reibinošs žanrs, kur nav vietas abstraktai filozofēšanai, sociālai modelēšanai un smalkam psiholoģismam, to pat apspriest tā kā būtu kauns.
Kāpēc tad tā ir sanācis, ka mūsu lasītāju divās paaudzēs Karsaks izrādījās it kā pretnostatīts Hamiltonam – šodien var tikai zīlēt. Fantastika, ar vienu vārdu sakot... [Manuprāt, te pat nav ko zīlēt. Tie paši “Atnācēji no nekurienes” ir atklāti antinacistisks romāns no Francijas, kur bija ļoti spēcīga komunistiskā partija, bet Hamiltons ir amerikānis, tātad aukstā kara ienaidnieks, kamēr Francija savā laikā pat bija norobežojusies no NATO – t.p.]
Kas tad īstenībā bija Frānsiss Karsaks?
Diemžēl, es nelasu franču valodā un par zinātnisko fantastiku Žila Verna dzimtenē varu spriest tikai pēc tulkojumiem (krievu un angļu valodā) – bet tie, kā mēs nupat noskaidrojām, var maldināt – un pastarpinātiem avotiem. Taču dīvaini, pat redzamu informācijas speciālistu rakstos par Francijas vadošo “kosmiskās operas” rakstnieku ir pateikts neparasti maz.
Zināms, ka ar šo pseidonīmu ir rakstījis pazīstams zinātnieks – ģeologs un paleoantropologs Fransuā Bords. Dzimis viņš 1919. gadā un pēc skolas iestājies Tulūzas universitātē; taču studijas pabeigt viņš nepaguva: viņa dzimteni okupēja hitlerieši... Nākošais zinārnieks un rakstnieks piedalījās Pretošanās kustībā un turpat, franču partizānu-”maki” vienībā sacerēja savu pirmo zinātniski-fantastisko romānu, kas tā arī netika publicēts. Pēc kara beigām Bords spēja pabeigt pārtrauktās mācības, aizsargāja disertāciju un dīvainas sakritības dēļ visu dzīvi strādāja par paleoantropoloģijas profesoru ne kur citur, kā Bordo universitātē.
Pirmie Karsaka mēģinājumi atkal pievērsties literatūrai notiek 1950. gadu vidū. Sāka viņš uzreiz ar romāniem – par pirmo kļuva jau agrāk minētais “Atnācēji no nekurienes” (1954) – un arī tālāk viņš pārsvarā strādāja pie lilformāta darbiem.
Debijas romāna tēmu varētu pārfrāzēt tā: “Visu civilizāciju humanoīdi, savienojaties!” (svešinieka-nehumanoīda agresijas priekšā). Tēmu turpina romāni “Šī pasaule ir mūsu” un “Mūsu dzimtene – kosmoss” (abi iznāca 1962. gadā), nosacīti izveidojot triloģiju. Pirmā un otrā daļa ir tikušas publicētas krieviski [pirmais romāns – arī latviski; šajā grāmatā tiek publicēti visi trīs – t.p.], tas mani atbrīvo no sīka sižeta pārstāsta. Vispār, kad runa ir par īstas “kosmiskās operas” sižeta pārstāsta, tad tas, no vienas puses, ir Sizifa darbs (vienkāršāk ir pārrakstīt visu romānu!), no otras puses, tas ir vienkārši amorāli pret lasītājiem, kuri vēl nav izbaudījuši doto romānu...
Tāpēc es pievērsīšu uzmanību tikai vienai detaļai, kas mūsu lasītājam var būt nepamanīta (lai gan pēc Čečenijas analoģija kļūst gandrīz radniecīgi tuva...): otro triloģijas grāmatu var lasīt arī kā tradicionālu zinātnisko fantastiku par kārtējo, nezināmās tālēs lidojošo “starpzvaigžņu šķirstu”, uz kura borta nomainās paaudzes, bet tajā pašā laikā arī kā gudru, “etnogrāfisku” līdzību par Alžīrijas kara tēmu, par sarežģītajām attiecībām starp metropoli un koloniju-provinci, kas nolēmusi no tās atdalīties un tā tālāk.
Karsakam piemita bagātīga fantāzija, tas nav noliedzams. “Kosmosa robinsonos” (1955), kā jau minēts, kosmiskie kolonisti pret savu gribu ceļa mērķi sasniedza... uz Zemeslodes gabala, kas tika atrauts no mūsu planētas. Vēl oriģinālāk – kas pilnīgi atbilda īsteno “operas” cienītāju gaumei un vērienam - “kosmiskā šķirsta” risinājums tika atrasts vienā no labākajiem Karsaka darbiem, romānā “Zemes bēgšana” (1960). Arī tas ir tulkots un izdots krievu valodā ne reizi vien, tāpēc tikai atgādināšu: darbība notiek tālā nākotnē, kad, negaidot zinātnieku paredzēto, neizbēgamo Saules uzsprāgšanu, tālā starpzvaigžņu ceļā dodas pavisam jau neparasts “kosmiskais kuģis” - pati Zemeslode, kuru mūsu tālie pēcteči “noceļ” no ierastās orbītas!
Karsaks patiešām lielā mērā turpina tradīcijas, ko fanču fantastikā iedibina Žils Verns un Žozefs Ronī-vecākais. No pirmā viņš paņem optimistisko skatu uz zinātnes un tehnikas iespējām, ar kuru palīdzību var novērst pat kosmiska mēroga katastrofu; bet otrais inficē Karsaku ar cita veida optimismu: kontakts ar citas dzīvības pārstāvjiem kosmosā ir ne tikai iespējams, bet tāds noteikti notiks – par slavu un izaugsmi “kontaktieriem”!
Tomēr pareizi ir pamanīts: tas, kas agrā jaunībā liekas pilnīgi dabisks, vecumdienās izskatās nejēdzīgs. Zinātniskā fantastika ir tālu aizgājusi no saviem romantiskajiem piecdesmito un sešdesmito gadu sapņiem – cits jautājums, vai apzinoties to, mēs jūtamies priecīgāki vai skumjāki...
Es neko neesmu dzirdējis par kaut kādiem jauniem Karsaka romāniem pēc “Eldorado lauvām”, kas iznāca 1967. gadā. Taču, ja pat tādi ir, var uzskatīt, ka tie praktiski nav pamanīti. Zinātniskās fantastikas visumu pēdējās desmitgadēs ir apdzīvojuši un izbraukājuši krustām šķērsām. Vientuļo robinsonu laiks, diemžēl ir beidzies...
Bords-Karsaks nomira 1981. gadā. Rakstnieks no literatūras un dzīves aizgāja svešumā, ASV un šis bēdīgais notikums noritēja klusi un nemanāmi. Pat 1987. gadā priekšvārda autors pašmāju bēdīgā atmiņā palikušajam Fantastikas bibliotēkas 24 sējumos, “franču” fantastikas sējumā, pilnīgi nešauboties, par Karsaku rakstīja tagadnes formā: “...zem šī pseidonīma fantastikas darbus publicē zinātnieks-ģeologs Fransuā Bords” utt. Kaut gan tā vēl nav pati lielākā šāda veida kļūda: amerikāņu specializētajos fantastikas izdevumos Karsaku bija spējuši “apglabāt”... divas reizes, sajaucot viņu ar citu, agrāk mirušu franču zinātnieku, kuram bija līdzīgs uzvārds...
Taču fantastikā viss nav tā kā pie cilvēkiem. Un cēlas skumjas izjust vēl nav vērts.
Pēdējos gados ir sākusies cita tendence: par Karsaka daiļradi interese ir stipri augusi. Turklāt – krievu valodā! Spriediet paši. 1960.-1970. gados, kā jau tika teikts, izdeva autora četru romānu tulkojumus (“Kosmosa robinsoni”, “Atnācēji nenokurienes”, “Zemes bēgšana” un “Eldorado lauvas”). Bet pēdējos pusotra desmita gados šiem četriem ir pievienojies “Šī pasaule ir mūsu” (izdots divas reizes), bet iepriekšējie atkārtoti izdoti jau vairākas reizes katrs!
Tātad, viss atgriežas savā vietā? Varbūt. Arī literatūra, līdzīga tai, kādu rakstīja Frānsiss Karsaks – naivi optimistiska, romantiska un nebēdnīga – atkal kļūst vajadzīga lasītājam, kuru ar ko tikai nav pārbarojuši pēdējā laikā.
[Atzīšos, kaut arī es cienu mūsdienu fantastiku, saprotot, ka šī literatūra kļūst arvien augstāk vērtējama savā labākajā izpildījumā, tomēr es joprojām mīlu savas bērnības un jaunības laiku fantastiku un mans sapnis joprojām ir Zinātniskās fantastikas bibliotēka latviešu valodā, kur vajadzētu publicēt vismaz daļu no paša labākā, kas šajā žanrā ir iznācis pasaulē. Tikai, Dieva dēļ – mazāk filozofijas pārpilnus sacerējumus (to laiks pienāks, kad lasītājs būs pieaudzis) – fantastikas bibliotēkai būtu jābūt tādai, kas paķer jauno lasītāju, tādai, kas liek tam ieinteresēties par žanru. Latviešu valodā pasaules fantastika pēdējos 20 gados ir iznākusi daudz, taču šajā procesā nav bijusi nekāda sistēma. Vai nu tāpēc, ka izdevējam šis darbs pašam ļoti paticis, vai arī – tas ir bijis dotā mirkļa bestsellers. Bet pa to laiku simtiem un tūkstošiem grāmatu lasītājam, kas vēlas lasīt dzimtajā valodā, ir aizgājušas secen. Atceros, bija mēģinājums izdot fantastikas sēriju – iznāca romāns “Pēdējais vienradzis”. Ej tu nost! Romāns jau izcils, bet – vai mūsdienu pusaudzis uzķersies uz tik gudru, melanholisku romantismu. Vai brīnums, ka par šo sēriju vairs neesmu neko dzirdējis! - t.p.]
Karsaka ZF bibliogrāfija.
Romāni:
Ceux de nulle part (Those of Nowhere) (1954)
Les Robinsons du Cosmos (The Robinsons of the Cosmos) (1955)
Terre en fuite (Fleeing Earth) (1960)
Pour patrie l’espace (For Homeland, Space) (1962)
Ce monde est nôtre (This World is Ours) (1962)
La Vermine du Lion (The Lion's Parasites) (1967)
Sur un monde stérile (On a Barren World) (1997; sarakstīts 1945)
Stāsti:
"Hachures" (Hatch) (1954)
"Taches de rouille" (Spots of Rust) (1954)
"Genèse" (Genesis) (1950)
"L’Homme qui parlait aux martiens" (The Man Who Spoke With Martians) (1950)
"Le Baiser de la vie" (The Kiss of Life) (1959)
"Sables morts" (Dead Sands) (1959)
"La Revanche des Martiens" (The Revenge of the Martians) (1959)
"Quelle aubaine pour un anthropologue!" (What a Boon for an Anthropologist!) (1959)
"Les pauvres gens" (The Poor Folk) (1959)
"La Voix du loup" (The Voice of the Wolf) (1960)
"Premier Empire" (First Empire) (1960)
"Une fenêtre sur le passé" (A Window on the Past) (1961)
"L’Ancêtre" (The Ancestor) (1962)
"Dans les montagnes du destin" (In the Mountains of Destiny) (1971)
"Le dieu qui vient avec le vent" (The God That Comes With the Wind) (1972)
"Tant on s’ennuie en Utopie" (As You Get Bored in Utopia) (1975)
"L’homme qui voulut être Dieu" (The Man Who Would be God) (1970)
"Les Mains propres" (Clean Hands) (1981)
"Celui qui vint de la grande eau" (One Who Came From the High Water) (1982)
Tulkojumi:
"Souvenir lointain" (Distant Memory) (1950) (Pola Andersona "The Long Remembering" tulkojums, 1957)
P.S. Izskatās, ka kara gados sarakstītais romāns tomēr ir iznācis pēc autora nāves. Fransuā Bords (1919. gada 30. decembris – 1981. gada 30. aprīlis).