Nu labi, slavenajā divu "lielo G" - Glavļita un Goskomizdata - laikmetā daudzu uzpūstu autoritāšu, kas pie sevis dzimtenē ieņēma labi, ja vietu autoru trešajā-ceturtajā desmitā, bet pie mums ar obligātu lēmumu tika ietērpti "neaizskaramu" korifeju togās, masveidīga parādīšanās var tikt viegli izskaidrojama, tāpat kā klusēšanas zvērests par citiem autoriem. Ideoloģija, cenzūra, bet visbiežāk, bailes - ka tikai kas nenotiek, gaumes trūkums un neizglītotība, kas piesegta ar "ideoloģiju", kā arī ietekmīgu personu ieteikuma un izsist spējīgu tulkotāju trūkums [kādreiz lasīju, ka PSRS daudz tika izdots Bredberijs tikai tāpēc, ka kāds bija dzirdējis, ka Hruščovam patīk šis autors - t.p.]... Galu galā, parastā izdevniecību muļķība!
Taču arī pavisam nesenos laikos, kas iezīmējās ar to, ka viena sestā daļa no sauszemes iegremdējās vienā "lielā N" (naudā), arī notika dīvainas un grūti izskaidrojamas lietas. Grāmatu tirgus ne reizi vien izrādījās pārpildīts ar vienu un to pašu autoru, turklāt, pa visam ne obligātu autoru, darbu atkārtotiem izdevumiem - turklāt tādos kvantumos, ka pat pašam fanātiskākajam šo darbu pielūdzējam draudēja pārēšanās un vēdera nespēja visu šo kvantumu sagremot! Turklāt, prātā uzreiz ienāk desmitiem patiesi "obligātu", taču tā arī neizdotu autoru.
Tomēr, nevajag domāt, ka “tumšās valstības” laikā ideoloģiskajai cenzūrai negadījās dažāda veida paradoksālas un neparedzamas “kļūdas”. Nemaz tik visu varena nekļūdīga tā nebija!
Ņemsim par piemēru to pašu “kosmisko operu”. Tā vien gribas pielikt epitetu – slaveno...
Kurš tikai 1960. gados neatzīmējās ar rituālu kāju nosalucīšanu uz šī nelaimīgā žanra, kura darbus - vismaz, lai informētu pašmāju lasītājus par tur valdošo “kārtību” literatūrā – mūsu izdevēji tulkot nestedzās! Atzītos “operas” solistus – Edvardu “Doku” Smitu, Džeku Viljamsonu un Edmondu Hamiltonu – sāka drukāt vairāk vai mazāk regulāri tikai 1990. gados, bet atsevišķus, stingri dozētus, it kā “pozitīvus paraugus” no kritizētā žanra – piemēram, tos pašus “Sargasus kosmosā”, ko bija sarakstījusi tajos laikos pie mums praktiski nezināmā Endrū Nortone – arī agrāk, kas tikai vēl vairāk saputroja īsto ainu.
Lai nu kā arī nebūtu, vismaz viens īstas, patiesas “kosmiskās operas” darbs dienas gaismu ieraudzīja 1965. gadā – ar tirāžu, kas bija grūti iedomājama pat tajos laikos - gandrīz pusmiljons eksemplāru! Tātad, vismaz kāds priekšstats par žanru bija, taču ne jau lielām lasītāju – fantastikas mīlētāju masām.
Toreiz daudzas padomju izdevniecības izmēģināja spēkus jaunā un visai pievilcīgā žanrā. Grāmatu, par kuru ir runa, riskējot ieiet tajos laikos vēl maz apdzīvotajā terra phantasia, izdeva no jauna izveidotā izdevniecība “Misļ” (bijusī Geografizdat) un tas bija nevienam nezināmā franču autora Frānsisa Karsaka romāns. Romānu saca “Kosmosa robinsoni” un 60. gados, kad zinātnisko fantastiku, nevis pirka, bet gan – dabūja ar lielām grūtībām, grāmatiņu ar sarkanajiem, stilizētajiem kentauriem uz vāka varēja redzēt vai katrā ne visai legālā pārdotavā.
Tolaik gan neviens lielā Žila Verna darbu turpinātājā, tautietī un līdziniekā “operas” recidīvus nesaskatīja. Meklēja paralēles (un tās ir acīmredzamas) ar franču klasiķa romānu “Hektors Servadaks”: arī Karsaka romānā tiek stāstīts par to, ka kosmiskās kataklizmas rezultātā gabals no Zemes virsmas ar cilvēkiem uz tās atšķeļas un aizlido tālu, tālu, kad to “paķer” kāda planēta, ko apdzīvo saprātīgi “kentauri”; kritiķi savos rakstos un recenzijās īpaši uzsvēra “faktu”, ka Zemes cilvēki mierīgi sadzīvo ar aborigēniem...
Arī vēlāk, kad krievu valodā parādās citas Karsaka grāmatas - “Atnācēji no nekurienes”, “Zemes bēgšana” [saīsinātā variantā – t.p.] un “Eldorado lauvas” - par autoru presē runāja tikai to labāko. Īpaši atzīmēja viņa humānismu, sociālo optimismu, miermīlību un pat... “internacionālismu” (šo terminu izplešot līdz pat galaktiskiem mērogiem), kā arī talantu veidot aizraujošus sižetus – ar vienu vārdu sakot, cienījams turpinātājs lielā tautieša romantiskajām un izzinošajām tradīcijām un tā tālāk, viss kā pienākas.
Vēl vairāk, francūža Karsaka gaišais piemērs it kā atstāja ēnā, nekaunīgo, antihumāno, viscaur zemisko, vardarbības un ksenofobijas piesātināto “kosmisko operu”, kuras visi autori, bez šaubām, dzīvoja aiz okeāna – lai par maz vēl neliekas!
Te ir vismaz divas lietas, kas pievilktas aiz ausīm. Pirmā, nevar Karsaka daiļradi atdalīt no “kosmiskās operas”. Un otrā, nevar nelaimīgo “operu” bez atšķirības visu apliet ar dubļiem.
Tas, ka tai ar mierīgu sirdzapziņu var pieskaitīt arī Frānsisa Karsaka daiļaradi, par to nevar būt nekādu šaubu. Viņa sižeti, pieeja un mērogs ne ar ko principiāli neatšķiras no radošās manieres, sacīsim, tagad pie mums labi zināmā un atzītā žanra karaļa Ednonda Hamiltona daiļradē. Arī viņam ir neaizspriedumains un objektīvs prāts atradīs humānismu, kaut arī specifiski amerikānisku. Arī Labais Hamiltonam parasti uzvar Ļauno; unoptimisms ir garantēts – nepārkāpjot autoram-amerikānim raksturīgo likumu: jebkurai tumsai un asinsizliešanai ir jābeidzās ar happy end'u. Kaut gan, Hamiltona un citu autoru epopejās miers kā likums iestājas pēc zvaigžņu kariem – kad pieveikti kaut kādi agresori-”nehumanoīdi”. Un laiku pa laika uzpeld atgādinājums par “civilizētā Zemes cilvēka pienākumu” nest atpalikušajām zvaigžņu tautām kultūru un civilizācijas veltes – acīmredzama Kiplinga “baltā cilvēka nastas” transformācija...
Taču arī “humānajā” un “optimistiskajā” Karsakā mēs redzam gandrīz tieši to pašu.
Viņa triloģijā, kas satāv no romāniem “Atnācēji no nekurienes”, “Šī pasaule ir mūsu” un “Mūsu dzimtene ir kosmoss” visas Galaktikas brālības ēra iestājas tikai tad, kad “mūsējiem” (humanoīdiem) izdodas galīgi pieveikt kaut kādus ļaunprātīgus un agresīvus, pilnīgi nehumanoīdos “mislikus”, kas dzēš zvaigznes un dara velns sazim ko vēl “mūsu” galaktiskajā sektorā! Vēlākajā romānā, ko oriģinālā sauc “Parazīti lauvas krēpēs” un, kas krievu valodā iztulkots kā “Eldorado lauvas”, neskatoties uz acīmredzamām autora simpātijām pret atpalikušajiem aborigēniem, arī ar morālu attaisnojumu Zemes cilvēku izteiktajai “progresoru” darbībai viss ir kārtībā.
Bet, ja pārlasa vienu pēc otra tos pašus slavenos “Zvaigžņu karaļus” un Karsaka “Zemes bēgšanu”, tad grūti tikt vaļa no domas, ka tavā priekšā ir viens seriāls, ko rakstījusi viena un tā pati roka!
Tāpēc arī Karsakam ir tā pati “opera” - nekas vairāk kā “opera” - neko nepadarīsi!
Cita lieta, ka tā var būt uzrakstīta meistarīgi, profesionāli, tāda, kas tur lasītāju spriedzē no pirmās līdz pēdējai lapaspusei un pārsteidz ar iespaidīgu fantāziju. Biežāk gan zem ierastā vārdu salikuma slēpjas nožēlojama “operete”, vāja imitācija, pakaļdarinājums, bezmērķiga došanās pa iemītām takām, ko, kā likums, ir iestaigājuši citi.
Taču tas nav nekas jauns salīdzinot ar visiem citiem žanriem.