Neapšaubāmi, Sirano, kurš rakstīja labus divarpus simtus gadu pirms Herberta Velsa un Žila Verna, ir ģeniāls pareģotājs; diemžēl tādi piemēri, kā viņa darbi, kas lielā mērā balstās uz zinātnisku paredzējumu, žanra vēsturē ir ārkārtīgi reti. Vairums gadījumos tēmas zinātniskie aspekti pagājušo laiku fantastisko darbu autoriem ir sekundāri; par Sirano ļoti daudz vietas savos darbos atstāj filozofiskām, reliģiozām, sociālām un poētiskām tēmām.

Citu, mūsu dienām tuvāku rakstnieku, kuriem, kā likums, pieder atsevišķi fantastiski darbi, vidū var nosaukt daudzus vārdus, tajā skaitā tādus, kā Žans-Luī Kastiljons (1720-1793), Retifs de la Bretons (1734-1806), Luī Sebastjēns Mersjē (1740-1814), Etjēns Kabē (1788-1856), Šarlemāns Defontenē (1819-1855), Žans-Marī Viljē de Lils-Adāns (1838-1889), Fransuā-Genrī Pedefers de Parvils, Emīls Suvestrs, Emīls-Ogists Driāns, kurš vairāk zināms ar pseidonīmu Kapteinis Danrits (1855-1916) un citi. Visi viņi ir priekšteči ne tikai franču, bet arī pasaules zinātniskajai fantastikai, viņi ielika stingrus pamatus, lai daiļliteratūrā realizētu XX gadsimta zinātniskās un tehniskās idejas. Jāsaka, ka pat no XX gadsimta beigu virsotnes šo autoru idejas nemaz neliekas pārāk naivas vai primitīvas, kaut arī šo darbu literatūras vērtība parasti izsauc vienīgi augstprātīgu smaidu. Viņu izdomu bieži var pielīdzināt ģeniālai atklāsmei, pravietiskai paredzēšanai. Ko jūs teiktu, piemēram, par detalizētu no Saules tālas zvaigznes sistēmas planētas aprakstu? Izrādās, ka pirmo reizi zinātniskās fantastikas vēsturē tāds tika dots Šarlemāna Defontenē romānā „Stāra jeb Psī Kasiopeja” (1854). Kā jūs novērtēsiet vienu no pirmajiem androīda (tas ir, cilvēkveida robota) aprakstiem fantastikas literatūrā, kas parādījās ilgi pirms Aizeka Azimova Viljē de Lila-Adāna romānā „Nākotnes Ieva”, kas tika publicēts 1886. gadā? 

Par bioloģisko apstākļu tuvību uz Marsa un Zemes tiek stāstīts romānā „Marsa planētas iemītnieks”, kas izdots 1865. gadā, tā autors ir Fransuā-Genrī Pedefers de Parvils. Stāsts sākas ar to, ka tiek atrastas anonīmas vēstules, kur stāstīts par mumificēta marsieša atrašanu uz Zemes nokrituša meteorīta iekšienē. Uz gandrīz neskartās galvas nebija matu, sejas āda, kas kādreiz ir bijusi gluda, sakrunkojusies un kļuvusi līdzīga miecētai; trīsstūrains galvaskauss, šaura seja, kas atgādina naža asmeni, deguns īsa snuķa veidā, kas sākas pieres apakšdaļā un nolaižas zemāk... Starp citu, vai tas neatgādina citplanētiešu aprakstu no I. Jefremova garstāsta „Zvaigžņu kuģi”?

Interesanti, ka starp fantastikas novirziena ceļu pirmajiem gājējiem var atrast ne tikai tehnisko jauninājumu aprakstu piemērus neparastos kosmiskajos ceļojumos, bet arī fantastikas paraugus, ko mēs pašreiz varētu saukt par sociālo fantastiku vai pat ievietotu antiutopiju kategorijā. Raksturīgs tāda darba piemērs ir 1845. gadā publicētais Emīla Suvestra romāns „Pasaule, kāda tā ir”. Tajā pārsteigtais lasītājs no XX gadsimta beigām atklās visai reāli aprakstītu murgu, kas attēlo kroplīgu, uniformizētu pasauli, kur nežēlīgi tiek iznīcinātas tradicionālās, cilvēciskās vērtības. Šis romāns pieder pie visagrīnākajiem mēģinājumiem uzminēt zinātniski-tehniskā progresa negatīvās sekas, nosodīt cilvēku sabiedrības politiskās nākotnes „sātanizāciju”.

Ir vēl viens autors, kurš pat Francijā ir maz zināms, kurš strādājis nedaudz netradicionālā fantastikas novirzienā. Tas ir Emīls-Ogists Driāns (1855-1916), profesionāls karavīrs un rakstnieks-fantasts, kurš ar pseidonīmu Kapteinis Danrits publicējis virkni romānu, kas veltīti nākotnes kariem. Viens no viņa romāniem, kas iznāca četrās daļās periodā no 1889. līdz 1896. gadam, tā arī tika nosaukts „Nākotnes karš”. No 1895. līdz 1912. gadam Kapteinis Danrits publicēja vēl 16 romānus, tajā skaitā „Melnais iebrukums”, „Gaisa Robinsoni”, „Trauksme”, „Dzeltenais iebrukums”, „Karš zem zemes” un citus, kopā pāri par 7000 lapaspusēm, kur autors apraksta visāda veida nākamo hekatombu variantus, pareģojot, pats nenojaušot, arī savu likteni (1916. gadā viņš kopā ar savu vienību noliek galvu Verdenā).

*    *    *

Te mums jāizdara piezīme. Loģika prasītu, lai mēs tālāk apskatītu citu franču fantastu daiļradi, sākot no XIX gadsimta otrās puses līdz XX gadsimta sākuma, vispirms jau tādu korifeju pasaules fantastikā kā Žils Verns (1828-1905) ar viņa 63 zinātniski-fantastiskajiem un piedzīvojumu romāniem. Taču mēs izmantosim faktu, ka lasītājam nesagādās nekādas grūtības atrast sīkus datus par ļoti pazīstamā rakstnieka biogrāfiju un daiļradi, viņš pats par sevi ir vesels laikmets, tāpēc tūlīt pat pāriesim pie vēlāka perioda raksturošanas. Atzīmēsim tikai, ka dzīves beigās Žils Verns jūtami atgāja no optimisma, prieka pilnām cerībām par gaišo nākotni, nesatricināmās ticības cilvēka gara spēkam un tehnikas bezgalīgajām iespējām, ar ko burtiski bija „piebāzti” gandrīz visi viņa romāni. Piecus gadus pēc viņa nāves, 1910. gadā, parādās krājums, ko sauc „Vakar un rīt”. Tajā tiek publicēts Žila Verna garstāsts „Mūžīgais Ādams”. Tas ir visai pesimistisks stāsts par pasaules galu. Iespējams, ka tādā veidā rakstnieks, kurš paredzēja tuvākā nākotnē iespējamos politiskos un ekonomiskos satricinājumus (tuvojās pasaules kari), centās brīdināt cilvēci par daudz drūmāku perspektīvu iespējām. Kā mēs varam atzīt šodien, lielā mērā viņam bija taisnība...

[Nedaudz plašāk par Žilu Vernu - https://lv.wikipedia.org/wiki/%C5%BDils_Verns – t.p.]

Pēc Žila Verna (periods līdz 1914. gadam). XIX gs. beigās – XX gs. sākumā fantastiskā literatūra Francijā kļūst daudz populārāka. Tai dažreiz pievēršas pat atsevišķi rakstnieki-reālisti, to vidū varam nosaukt Anatolu Fransu, Klodu Fareru un Gī de Mopasānu, kā arī daži zinātnieki, kā, piemēram, pazīstamais astronoms un zinātnes popularizators Kamils Flamarions (1843-1925), taču viņiem fantastika visbiežāk ir tikai ērts līdzeklis, lai izteiktu viņu sociālo pozīciju vai zinātniskās koncepcijas. Šajā periodā parādās arī rakstnieki, kuriem fantastika sastāda galveno (vai vismaz būtisko) radošās darbības sfēru. To ir tik daudz, ka īsā aprakstā nav iespējams nosaukt pat visus pašus ievērojamākos uzvārdus. No desmitiem vārdu vērts minēt tādus, Krievijā maz zināmus autorus, kā Makss Beguēns ar visai populāru to laiku romānu „Kad atgriezās mamuti” (1928), Gustavs le Ružs („Gaisa telpas princese”; „Planētas marss gūsteknis”), Gastons Lerū („Teofrasta Longes dubultā dzīve”, „Mašīna-slepkava”), Žans de la Irs („Uguns rats”, „Zemūdens korsārs”), Moriss Leblāns („Neticamais notikums”), Žozē Mozelli („Illas gals”, „Bezdibeņa iekarotāji”), kā arī Alfrēds Žarī, Andrē Lorī... Gastons Lerū un daudzi citi savus darbus publicēja gan pirms Pirmā pasaules kara, gan pēc tā.

Mazliet sīkāk apstāsimies pie mūsu lasītājam maz zināmā rakstnieks-fantasta, kura loma franču fantastikā pēc pazīstamā tās zinātāja Žana-Pjēra Fontāna domām ir gandrīz tikpat nozīmīga kā Žilam Vernam. Tas ir Alberts Robida (1848-1926). Savā pirmajā grāmatā, kas publicēta 1879. gadā (pēc Viduslaikiem stilizētajā titullapā rakstīts: „Saturna iemītnieka Farandula, kurš apmeklējis 5 vai 6 pasaules daļas un citas valstis, kas zināmas un pat nav zināmas Žila Verna kungam, paši neparastākie ceļojumi”), Robida neaprobežojas tikai ar parodiju par Etcela izdevniecības produkciju. Viņš visai asi kritizē tādas tā laika sabiedrības vainas kā egoisms, rasisms un militārisms. Pēc tam seko „Divdesmitais gadsimts” (1882), „Elektriskā dzīve” (1891), „Karš divdesmitajā gadsimtā” (1883), „Gadsimtu pulkstenis” (1902), „Inženieris Fons Satana” (1919) un citi. Tādā veidā Robidas daiļrade (starp citu, viņš bija lielisks mākslinieks, kurš bagātīgi ilustrēja savas grāmatas) var tikt uzskatīta par visai raksturīgu šim periodam.

Atgādināsim, ka terminu „zinātniskā fantastika” sāk izmantot, lai raksturotu patstāvīgo literatūras virzienu nedaudz vēlāk, pagājušā gadsimta 20. gados. Daudzi uzskata, ka tā izgudrošanai mums jābūt pateicīgiem amerikānim Hugo Gernsbekam, dibinātājam un galvenajam redaktoram vienam no pirmajiem žurnāliem, kas drukāja fantastiku, konkrēti, žurnālam „Amazing Stories”. Tā pirmais numurs dienas gaismu ieraudzīja 1926. gada aprīlī (jēdzienu „zinātniskā fantastika” Gernsbeks pirmo reizi lieto nedaudz vēlāk, 1929. gadā, žurnālā «Science Wonder Stories»).

Neskatoties uz to, ka Francijā līdz Otrajam pasaules karam neviens pat nebija dzirdējis terminu „zinātniskā fantastika”, šim virzienam ar pilnu pamatu var pieskaitīt daudzus iepriekš minēto autoru darbus. Atzīmēsim, ka ne tik sen beļģu izdevniecība „Gramma” sāka izdot atkārtoti daudzu gadsimta sākuma fantastu darbus un sērijai bija lieli panākumi, bet viņas nosaukums – visai nedivdomīgs - „Nākotnes pagātne”.

Klusums uz laiku starp diviem pasaules kariem. 20.-30. gadi liekas paradoksāli – ja ASV mēs novērojam īstu ZF sprādzienu, kur galveno lomu spēlē tā sauktie „palp-žurnāli”, tad Francijā valda klusums. Nedaudzie mēģinājumi publicēt ZF uzduras asai pretestībai un pat stingrai cenzūrai, tikai atsevišķiem autoriem izdodas paziņot par savu eksistenci – piemēram, beļģim Žanam Rejam ar viņa simtiem „melno” stāstu, starp kuriem pagadās arī klasiska zinātniska fantastika, francūžiem Žakam Špicam („Mušu karš”, „Šķīstītavas acs”), Teo Varlē („Brīnišķā Valensija”, „Debess titāni”, „Zemes agonija”), Režī Mesakam („Kvincincilli”): pēdējam no minētajiem autoriem pieder arī prioritāte pirmās franču specializētās zinātniskās fantastikas sērijas „Hiperpasaules” radīšanā, tā sāk iznākt no 1935. gada. Nevar neatzīmēt, ka šajos gados daži pazīstami autori, kuri pārstāv tā saukto „vispārējo” literatūru, turpina izmēģināt savus spēkus ZF – viņu vidū var atzīmēt Andrē Moruā.

Šajā periodā parādās arī pirmā sieviete-fantaste. Tā bija Noela Rožē (Elēnas Pitaras-Difūras pseidonīms), kura 20.-30. gados publicē vairākus romānus, tajā skaitā: „Jaunie plūdi” (1922), „Jaunais Ādams” (1924), „Zudusī ieleja” (1939).

Grūti neatturēties, neminot visu iepriekš pieminēto vidū arī to, ka Žoržs Sims – kurš vēlāk kļūst slavens visā pasaulē kā Žoržs Simenons – jaunībā ir izmēģinājis sevi arī zinātniskās fantastikas žanrā, 1928. gadā publicējot grāmatas „Ledus karalis” un „Ūdenskrituma punduri”.

Viszīmīgākie šī perioda rakstnieki-fantasti šajā periodā, ko visai slikti pārzina ne tikai pie mums, bet arī Francijā, ir autori, kurus pelnīti var nosaukt par franču zinātniskās fantastikas pamatlicējiem, Moriss Renārs, Žozefs Ronī-vecākais un Žans Rejs, kuru darbu analīzē var uzskatāmi izsekot žanra galvenajām attīstības tendencēm vairāku desmitu gadu garumā, periodā no XX gadsimta pirmās desmitgades beigām līdz ceturtās desmitgades sākumam. Viņiem, kā arī labākajiem iepriekšējā etapa darbiem, ir raksturīgi ģeniāli pareģojumi un pārsteidzošu, pēc būtības mūsdienīgu, zinātnisku ideju izmantošanu; nozīmīgs ir arī visai augsts literārās meistarības līmenis. Iepazīstoties ar viņu daiļradi, nevar nepiekrist ar visai netradicionālo skatu uz šo periodu, pēc kura nav lielāka banalitāte franču zinātniskās fantastikas vēsturē, kā viedoklis „žanrs gandrīz pilnīgi izzūd laika posmā starp diviem pasaules kariem”. Jācer, ka brīvi domājošs un pietiekoši informēts lasītājs piekritīs šādam viedoklim: starpkaru periodā nekāda franču fantastikas stagnācija nav bijusi.

Beidzot, visai būtiski ir tas, ka šajos gados sāk veidoties par fantastiku interesējošos lasītāju apvienības. Fantastikas mīļotāji satiekas, apmainās viedokļiem un ar informāciju, strīdas, apspriež ZF darbus... Entuziastu grupas, kas līdz fanātismam aizraujas ar fantastiku (tas ir, „feni”), veido visai specifisku vidi, kas iegūst nosaukumu „fendoms”. Drīz feni sāk izdot tā sauktos „fenzinus” (no „fan” – skaties augstāk – un „magazine” – tas ir, žurnāls), tas ir, amatieru žurnālus, kas veltīti fantastikai un iznāk ar tirāžu pāris desmit, retāk simts eksemplāru. Fenzina eksistence varēja turpināties visdažādāko laiku – no pirmā un arī pēdējā žurnāla numura iznākšanas līdz vairākiem gadiem. Ir zināms gadījums, ka nožēlojams, pāris lapaspušu biezs amerikāņu fenzins „Locus” ir pārvērties par profesionālu, pasaules mēroga izdevumu.

Zelta laikmets (40. gadu vidus – 60. gadu vidus). Lasītāju interese par fantastisko literatūru Francijā pieaug 40. gadu otrā pusē, tas ir pašos pirmajos pēckara gados. Šo parādību var izskaidrot, no vienas puses, ar pirmajiem lielu pašmāju fantastu darbu panākumiem (to vidū ar saviem „neparastajiem” romāniem izceļas Renē Baržavēls), no otras – ar to, ka pēc kara beigām Eiropā ieplūst amerikāņu masu kultūras elementi, tajā skaitā arī tā sauktā „science fiction”. Reizēm pat likās, ka fantastika var izspiest dažus citus literatūras veidus. Piemēram, šī problēma apskatīta avīzes „Figaro” 1950. gada rakstā „Vai zinātniskā fantastika aizstās detektīvu?” 1952. gadā avīze "France-Dimanche" parādās pirmie, plašai publikai pieejamie Reja Bredberija un A. Van Vogta noveļu tulkojumi. Nedaudzo jaunās literatūras piekritēju rindās atrodas pazīstamais rakstnieks Boriss Viāns, kurš publicē vairākus rakstus par fantastiku un tulko rindu angļu valodā rakstošus autorus.

Kas attiecas uz iepriekš minēto Renē Baržavēlu, tad ir vispārpieņemts, ka tieši viņš ir spēlējis visai būtisku lomu, lai franču lasītājs iepazītu fantastiku. Savu pirmo zinātniski-fantastisko romānu „Postīšana” viņš publicē 1943. gadā. Negaidīti panākumi mudina viņu turpināt rakstnieka-fantasta karjeru, un viņš saraksta vēl kādus desmit romānus, tajā skaitā „Nepiesardzīgais ceļotājs” (1944), „Uzvarējušais sātans” (1948), „Mēness Kolumbs” (1962), „Laiku nakts” (1968) un citus, kas rada francūžos nopietnu interesi par fantastiku.

50. gados sākas process, kas turpinās vēl joprojām: rodas (un bieži mirst) daudzas zinātniskās fantastikas sērijas, kas drīz vien kļūst tik plaša parādība, ka minētā žanra darbi, kas iznāk ārpus sērijām, pakāpeniski kļūst par retu notikumu. Tā pati seriālu epidēmija, kur tiek publicēti lielākoties tikai romāni, nosaka (reizē ar vairāku, fantastiku publicējošu žurnālu bojā eju, par ko runa būs tālāk) nosacītu zinātniskās fantastikas noveļu žanra izmiršanu. [Atgādinu, ka latviešu un citās valodās vārdam „novele” ir pavisam cita nozīme, nekā angļu valodā, kur ar to saprot romānu – t.p.]

1951. gadā Zoržs Gallē un Mišels Pilotēns sāk izdot sēriju «Rayon fantastique» („Fantastiskais stars”), kas drīz kļūst slavena. Pateicoties šīs sērijas grāmatām, Francija iepazīstas ar daudziem talantīgiem amerikāņu un angļu fantastiem: A. E. Van Vogts, T. Stārdžons, A. Azimovs, A. Klārks, R. Hainlains un citi. Diemžēl sērijas radītāji nespēj ap sevi pulcēt cienīgus franču autorus un gandrīz nepublicē nacionālo fantastiku. Pirmais franču rakstnieka darbs šajā sērijā parādās tikai 1954. gadā – mūsu lasītājiem labi zināmais Frānsisa Karsaka romāns „Atnācēji nenokurienes”. Pēc tā atkal iestājas ilgs pārtraukums un jauns franču romāns sērijā tiek publicēts tikai pēc četriem gadiem – 1958. gadā. Tas bija jauna franču rakstnieka Fransuā Pažerī romāns „Slēpņi kosmosā” (vēlāk viņš kļūst plaši pazīstams, tajā skaitā arī PSRS, ar savu īsto vārdu Žerārs Kleins). Tajā pašā 1951. gadā izdevniecība «Fleuve Noir» („Melnā upe”) sāk izdot fantastikas sēriju «Anticipation» („Tālredzība”), uzsvaru liekot uz otru galējību – šajā sērijā publicējas galvenokārt tikai franču autori – Rišārs-Besjērs, Džimmijs Gjē, Žans-Gastons Vandēls, Vargo Statens un citi, starp kuriem tikai retumis pavīd tādu pasaules fantastikas metru vārdi kā Artūrs Klārks, Pols Andersons un daži citi. Nevar neatzīmēt, ka katru mēnesi publicējot divus-trīs jauno rakstnieku romānus, kas nospiedošā pārsvarā kopē ne jau tos labākos aizokeāna etalonus, nesekmē augstas literatūras paraugu rašanos un uz ilgu laiku rada franču lasītājā saprotamu, nicīgu attieksmi pret fantastikas romāniem. Šie darbi attiecās uz tā saukto „masu” literatūru. Sērijas izdevumi pat nenokļūst uz veikalu grāmatplauktiem, tās pārdos tikai tabakas kioskos. Tomēr šī sērija, kas pēdējos gados iznāk četrās apakšsērijās, izdod arī labu piedzīvojumu fantastiku, kas atrod savu lasītāju loku, un sekmīgi eksistē līdz 1997. gada sākumam, kad pārtrūkst ar 2001. gada laidienu, galīgi sašķeļoties sešās patstāvīgās sērijās. Liekas, ka tikai sērija «Présense du Futur» („Nākotnes klātbūtne”), ko izdod izdevniecība „Denoel” un, kas sākas nedaudz vēlāk (1954. gadā), zināmā mērā izvairās no augstāk minētiem trūkumiem, tāpēc ka tās izdevējiem izdodas rast zelta vidusceļu, saprātīgās proporcijās izdodot gan angļu valodā rakstošus autorus (Bredberiju, Braunu, Lavkraftu, Besteru, Oliveru, Van Vogtu, Vindemu uc.), gan francūžus (Sternbergu, Kirtisu, Baržavēlu, Kleinu, Ronī-vecāko un citus). Sērijas ietvaros pat tika izdotas dažas itāļu (Lino Aldani) un - austrumeiropiešu autoru grāmatas, tajā skaitā Stanislavs Lems („Solaris”, „Kiberiāde”, „Dieva balss”, „Atgriešanās no zvaigznēm” un citas), pat atsevišķi (diemžēl, ne vienmēr paši labākie) krievu rakstnieku sacerējumi – Kazanceva „Mēness ceļš” un Poļeščuka „Inženiera Aļeksejeva kļūda”. Tomēr sērijā bija iekļauti arī vairāki brāļu Strugacku darbi („Grūti būt dievam”, „Puisis no elles”, „Pikniks ceļa malā”, „Viļņi dzēš vēju”, „Gadsimta plēsīgās lietas”). Diemžēl pēdējais garstāsts tika tulkots no amerikāņu izdevuma un divkāršs tulkojums noveda pie vairums reāliju, tikai krievu lasītājam saprotamu nianšu zaudēšanas, kas nebūt ne uzlaboja tekstu).

1953. gadā Moriss Reno sāk izdot žurnālu «Fiction» („Fantastika”). Sākumā tas bija franču izdevums žurnālam «The Magazine of Fantasy and Science Fiction». Tajā publicēja kā angļu valodā rakstošus, tā arī franču autorus. Bez stāstiem un garstāstiem, žurnālā varēja sastapt arī romānus turpinājumos, izdoto grāmatu un izlaisto filmu recenzijas, rakstus, kas veltīti dažādiem fantastiskās literatūras aspektiem, aprakstus par lielākajiem franču un pasaules fantastikas meistariem, kā arī lasītāju vēstules un lasītāju reitingus žurnālā publicētajiem darbiem. Neapšaubāmi, ka žurnāls nospēlēja svarīgu lomu franču fantastiskās literatūras tapšanā; īpaši vērtīgi šajā aspektā izrādījās vairāki desmiti īpašie žurnāla izdevumi, daudzi no kuriem faktiski bija pirmās franču zinātniskās fantastikas antoloģijas.

Tajā pašā 1953. gadā sāk iznākt žurnāls «Galaxie» („Galaktika”), kas iespiež tikai tulkoto fantastiku, turklāt nereti stipri saīsinātā veidā, un pilnīgi nepiegriež vērību literatūrzinātniskām un kritiskām publikācijām. Nedaudz vēlāk, 1958. gadā, sāk iznākt žurnāls «Satellite» („Pavadonis”), kas veltīts pārsvarā franču fantastikai. Tādā veidā, pateicoties sērijām un žurnāliem, fantastiskā literatūra nodrošina sev Francijā pienācīgu dzīves vietu, kas sekmē ātru uzplaukumu. Parādās virkne talantīgu autoru, kuru vidū izceļas tādi nopietni fantasti, kā Žerārs Kleins, kurš nopublicē vairākus romānus zem pseidonīma Žils d’Aržī (romāni „Ilgais ceļojums”, „Saules burinieki”, „Taliona likums”, krājums „Laika pērles”), Filips Kirvāls (romāni „Venēras ziedi”, „Tukšuma kripata”, „Atceroties nākotni”), Mišels Demits (noveļu krājums „Galaksiālijas” un „Metāliskie gadi”, romāns „Atslēga uz zvaigznēm”) un franču kosmiskās operas tēvs Stefans Vils (romāni „Atgriešanās pie nulles”, „Niurks”, „Odiseja zem kontroles”, „Lamatas uz Zarkasas”).

Nedrošs līdzsvars (60. gadu vidus – 90. gadu sākums). 1960. gadu vidū ažiotāža fantastikas pasaulē jūtami pieklust un iestājas apsīkums. Lai cik bēdīgi tas arī nebūtu, taču, sākot ar šo periodu līdz pat šim laikam, franču ZF vairs nekad nav tik plaukstoša, optimistiski tiecoties nākotnē, kā tās zelta 50. gados. Stagnācija turpinās līdz 70. gadu sākumam, kad atkal iezīmējas zināma atdzīvošanās, kas saistās ar divu jaunu, nopietnu ZF sēriju parādīšanos. Pirmkārt, tā ir izdevniecības «J’ai lu» („Es izlasīju”) fantastikas sērija, ko vada pazīstams literatūrzinātnieks, kritiķis un fantastikas izdevējs Žaks Saduls; otrkārt, ar izdevniecības «Robert Laffont» („Robērs Lafons”) sēriju «Ailleurs et demain» („Citās pasaulēs un rīt”), ko radīja viens no franču fantastikas pīlāriem Žerārs Kleins.

Šajā laikā beidzot pelnītu atzinību iegūst daži autori, kas sāk publicēties 50. gadu beigās. Viņu vidū jāatzīmē Mišelu Žorī, kurš pirmais saņem 70. gadu sākumā iedibināto prēmiju „Zinātniskās fantastikas lielā balva” par savu šedevru „Nenoteiktais laiks” (1973). Vienlaikus uz skatuves iznāk, uzstājīgi prasot vārdu, jaunās paaudzes jauno autoru kohorta. Par viņu tribīni kļūst žurnāls «Univers» („Visums”), ko izdod izdevniecība „Es izlasīju” Iva Framiona vadībā. Pie šīs kohortas pieder tādi atlantiski un dinamiski rakstnieki kā Žoels Usēns un Žans-Marks Linjī, kuru zīmīgākās noveles tiek apvienotas zem vieniem vākiem kapitālā antoloģijā, ko izdod Filips Kirvals.

80. gados franču fantastika cieš no jaunas, par laimi, īslaicīgas stagnācijas. Tomēr viena no bēdīgākajām šī laika pazīmēm ir tā, ka pārtrauc izdot vadošo franču valodā iznākošo zinātniskās fantastikas žurnālu «Fiction», tā pēdējais (412.) numurs dienas gaismu ierauga 1990. gada februārī. Pēc tā par pašu vecāko fantastikas žurnālu franču valodā kļūst (un tāds paliek līdz mūsu dienām) kanādiešu žurnāls «Solaris». Vairāki autori praktiski pārstāj rakstīt un nodarbojas tikai ar amerikāņu fantastikas tulkojumiem. Šajā ziņā visai raksturīgs ir 70. gados ātri popularitāti ieguvušā Mišela Demita liktenis, kurš tā arī nepabeidz savas slavenās „Galaksiālijas”, toties pārtulko franču valodā slaveno Herberta epopeju par Kāpas planētu.

Tomēr, tieši šajā periodā izdevniecība („Melnā upe”) sērijā «Anticipation» („Tālredzība”) izdod virkni tādu rakstnieku-iesācēju, kā Seržs Brisolo („Bezdibeņa sējēji”, „Nekustīgie cīnītāji”, „Slimas pilsētas skats griezumā”), Daniels Valtērs („Sva grāmata”, „Tīģeris”, „Zeme bez ciešanām”), Žoels Usēns („Lilita”, „Pilsēta”, „Maitasputni”, „Argentīna”), Žans-Pjērs Andrevons („Reperi bezgalībā”, „Sikrāns”, „Lielā lēciena diena”, „Šķirsts”). Turpina strādāt autori, kas ieguvuši atzinību iepriekšējos gados: jaunus romānus publicē Renē Baržavels („Vētra”, „Brīnumdaris”), Mišels Žerī („Uz likteņa zvaigznēm”, „Drūmais atspulgs”, „Simulants! Simulants!”), Eliana Grimetra, kas rakstīja ar pseidonīmiem Žils Tomass un Žilī Verlanžs („Vārti bez atgriešanās”, „Flauta no auksta stikla”, „Akmens džungļi”, „Aizvērto līmeņu leģenda”) un daudzi citi.