Bez šaubām, realitātē darbojās abi varianti; vienos gadījumos, tomēr retāk, fantasti patiešām deva izredzes zinātniekiem, izstrādājot savā iztēlē visdažādāko atklājumu variantus, prognozējot to iedarbību uz sabiedrību un brīdinot par to neapdomīgu izmantošanu (vai tad pirms vairāk nekā simts gadiem iznākušais H. Velsa romāns „Ārsta Moro sala”, kas, garāmejot teiksim, pēc savas iedarbības uz lasītāju, noteikti atstāja tālu aiz sevis mūsu šodienas publicistu patētiku par nabaga aitiņas Dollijas šausmīgo likteni, nav nopietns brīdinājums, kas adresēts gēnu inženieru entuziasmam?). Taču nedrīkst nepiekrist arī tam, ka citos gadījumos tieši zinātnes sasniegumi (kibernētika, orgānu pārstādīšana, kosmosa apgūšana utt.) ir kalpojuši par stimulu, lai radītu daudzus fantastikas darbus.
Šos prātojumus autors dod tikai tādēļ, lai izteiktu pietiekami elementāru domu, pēc kuras zinātniskās fantastikas tapšana, attīstība un intensīvs popularitātes pieaugums Kanādā, kā daudzās citās valstīs, bija ierosināts ar pietiekami patriarhālās, pārsvarā zemnieciskās sabiedrības pārvēršanos industriālā (pēc tam, arī postindustriālā) sabiedrībā. Šis process Kanādā sākās pēc I pasaules kara un kļuva īpaši redzams XX gadsimta vidū.
Taču, vai kaut kas bija Kanādas fantastikā arī pirms tam? Jā, protams, bija, bet... Kanāda ir pārāk jauna valsts (paskatieties rakstu par Kanādu jebkurā enciklopēdijā), lai varētu sākt sarunu par kanādiešu zinātnisko fantastiku, lai kā arī negribētos, no Metuzāla vai vismaz no vietējā eposa – Gilgameša analoga – laikiem...
Pirmais literārais darbs, ko ar lielu nosacītību var pieskaitīt zinātniskai fantastikai, parādās 1839. gadā, kad Napoleons Obens vairākos žurnāla numuros publicē fantastisku stāstu „Mans ceļojums uz Mēnesi”, kas noteikti ir ietekmējies no Voltēra un Sirano de Beržeraka darbiem. Šajā stāstā autors vēsta par savu brīnumaino, kosmisko ceļojumu uz mūsu nakts spīdekli un apraksta tikšanos ar Mēness iemītniekiem, zaļādainiem iezemiešiem. Diemžēl stāsts netiek pabeigts un lasītājs tā arī neuzzina, kādu filozofisku domu vai līdzību pēc to gadu tradīcijas varēja gaidīt finālā. Vispār, jāatzīst, ka, neskatoties uz pāris izņēmumiem, pašmāju ZF literatūras Kanādā, XIX gadsimtā praktiski nebija, jo nebija arī publika, kurai šāda literatūra interesētu. Kanādiešu lasītāju gaumi nemainīja arī daudzie Žila Verna romānu izdevumi. Galvenā franču valodā runājošo iedzīvotāju masa Kvebekā tajā laikā dzīvoja laukos, tāpēc pragmatiskos kanādiešus maz interesēja aizjūras rakstnieka nesaprotamās izdomas.
Pirmais kanādiešu rakstnieka simtprocentīgais, zinātniski-fantastiskais romāns parādās tikai 1895. gadā. Tā autors ir fanātiski reliģiozs katolis Žils-Pols Tardivels, kurš saraksta klasisku romānu – utopiju, kas spīdoši ilustrē tā laika Kvebekas politiskās dzīves ultranacionalistiskās idejas. Jaunu teritoriju apgūšana, katolicisma izplatība (autora otrā, nozīmīgākā idee fixe), cīņa par autonomiju vai pat neatkarību romānā ieņem daudz vairāk vietas, nekā neredzētu mašīnu un kosmisko lidojumu apraksti. Atzīmēsim, ka nacionālistiskas un reliģiozas tendences kanādiešu ZF izrādās visai dzīvotspējīgas; nākošās desmitgadēs valstī publicē daudz citu tāda virziena darbu; kā ar atvieglojumu savā rakstā ziņo pazīstamais kanādiešu fantasts Žans-Luī Tridēls, viens no pēdējiem ir 1953. gadā dienas gaismu ieraudzījušais Armāna Grenjē romāns „Défricheur de Hammada”.
Pasakot dažus vārdus par franču valodas (ne tikai kvebekiešu) kanādiešu ZF avotiem, atzīmēsim, ka tā, neskatoties uz neizbēgamo, vareno kaimiņu – amerikāņu fantastikas ietekmi (par laimi vai nelaimi tā visjūtamāk ietekmē Kanādas ZF angļu valodas atzaru), vienmēr saglabā idejisku, tematisku un izteiktu tuvību ar savu radītāju – Francijas zinātnisko fantastiku.
XX gadsimta pirmajā pusē Kanādas franču valodā rakstītā ZF turpina attīstīties, taču visai lēni, lasošās publikas vidū īpašus panākumus tā neguva. Šim visai ilgajam un strukturāli neviendabīgajam periodam ir raksturīgi autori, kuri bija pārliecināti, ka ZF ir jāpiemēro masu lasītāju pieprasījumam un gaumei, tāpēc tā tika publicēta galvenokārt lētos žurnāliņos, amerikāņu pulp-žurnālu analogos. Šie darbi ir palikuši maz pazīstami; lasītājs praktiski nereaģēja uz to pūlēm.
Acīmredzot bija vajadzīgs Zemei tuvā kosmosa apgūšanas sākums un slavenā „klusā revolūcija”, kas sašūpoja baznīcas varu Kvebekā, lai Kanādā parādītos mūsdienīga ZF, enerģiska un ambicioza, arvien operatīvāk un operatīvāk reaģējoša uz sabiedrības attīstības tendencēm un tās vēlmēm. Vispirms, 60. gadu sākumā, sāk vētraini attīstīties jaunatnei domātā ZF (šī īpašība ir saglabājusies arī mūsdienu Kanādas ZF, lai gan ne tik izteiktā formā); gandrīz vienlaikus sāk rasties arī autoru nopietnāki darbi, minētie autori lieliski apzinājās, kādai ir jābūt ZF XX gadsimta otrajā pusē. 1963. gadā iznāk Sjūzenas Māršalas romāns „Sirreāls-3000”, kur aprakstīta nelielas monreāliešu grupiņas dzīve, kad viņi ir izdzīvojuši pēc atomkara (sava veida kanādiešu Robēra Merla „Malvilas” variants). No 1965. līdz 1968. gadam iznāk vairākas Morisa Ganjona grāmatas par varenu, slepenu organizāciju, kas cenšas saglabāt mieru uz Zemes, izmantojot dažādas futūristiskas tehnoloģijas. Atzīmēsim arī Mišela Tramblē (1969) romānu „Pilsēta olā”, Monikas Korivo (Monique Corriveau, 1976) triloģiju „Saules kompanjoni” un daudzas tādu, joprojām rakstīt turpinošu rakstnieku kā Esteres Rošonas („Zirnekļiem par godu”, 1974; „Sapņotājs citadelē”, 1977; „Gliemežnīca”, 1986. un citas), Alēna Beržerona („Ķermeņi-mašīnas un eņģeļu sapņi”, „Džesikas vasara”, 1978. un citas), Elizabetes Vonarbūras („Pilsētas klusēšana”, 1981;, „Jānuss”, 1984. un citas) daudzās grāmatas. Virkni romānu ir izdevuši arī Andrē Karpantjē, Žans-Pjērs Aprils, Denī Kotē un citi.
1974. gadā notika notikums, kas daudzējādā ziņā noteica Kvebekas ZF kā specifiskas literatūras vides turpmākos gadus. Šajā gadā piedzima fenzins „Rekviēms”, ko dibināja Longejas pilsētas koledžas audzēkņi. Neapšaubāmi, tajā laikā jau eksistēja kā patstāvīgs literatūras virziens, kā tas bija parādīts agrāk, kvebekiešu, kā arī visas Kanādas franču ZF, taču būtiskas izmaiņas tās saturā drīz pēc žurnāla radīšanas parādīja, cik ir svarīgi nacionālai ZF nopietna žurnāla eksistence, ja ap to var izveidoties talantīgu un darbīgu domubiedru grupa.
Fenzinam „Rekviēms” („Requiem”)jau no pirmajiem numuriem kļuva redzama viena kardināla atšķirība no tā angļu valodas (ASV, Kanādas) spalvasbrāļiem: tas bija ne tikai fanu savstarpējo cīņu un tenku arēna, bet vispirms, tā bija vieta, kur tika publicēta kvalitatīva, kaut arī zināmā mērā masu lasītājam domāta, fantastika. Piebildīsim, ka tas pašlaik ir vecākais pasaulē, franču valodā iznākošs ZF žurnāls (no 1979. gada to sauc „Solaris”). Tā lapaspusēs parādījās tādu, vēlāk pazīstamu autoru (tagad viņus var saukt par Kanādas fantastu otro paaudzi), kā Renē Boljē, Mišels Belils, Žans Dions uc. Nosauksim arī tos jaunākos žurnāla audzēkņus, kurus var pieskaitīt jau trešajai paaudzei, tie ir: Žans Barbē, Anniks Pero-Bišofs, Žoels Šampetjē, Mišels Lamontaņs, Marī-Klēra Lemēra, Fransins Peletjē, Klods-Mišels Prevo uc. Pati jaunākā paaudze, kas vēl nav pelnījusi, lai tai piešķirtu savu kārtas numuru [Atceramies, ka raksts ir 12 gadu vecs – t.p.], ir: Arolds Kotē, Ivs Meinārs, Žans-Luī Tridels, Žans-Fransuā Somons un daudzi citi.
1979. gadā parādījās arī otrs Kvebekas ZF žurnāls "imagine…" (tieši tā, ar mazo burtu sākumā un trīspunkti beigās); šo nosaukumu var tulkot kā „iedomājies...”. Vai neatgādina ko pazīstamu?
Tajā pašā gadā notiek pirmais Kvebekas fantastu kongress („Boreal”), nākošā gadā tiek apstiprināta pirmā Kvebekas prēmija ar tādu pašu nosaukumu par ZF darbu (pirmo balvu saņem Alēns Beržerons par iepriekš minēto romānu „Džesikas vasara”). Pēc tam seko arī citas prēmijas: „Kaspers” (no 1981. gada; 1991. gadā maina nosaukumu uz „Aurora”), „Solaris” (no 1981.), „Lielā Kvebekas fantāzijas un zinātniskās fantastikas balva” (no 1984.) un „Septītais kontinents” (no 1985.).
Specializētu žurnālu un prestižu prēmiju rašanās pamatīgi stimulēja daiļradi, kas nevarēja neradīt savdabīgus jaunos autorus; kas attiecas uz rakstniekiem, kuri jau bija guvuši atzinību, tad viņi atbildēja uz šīm likteņa dāvanām, radot zīmīgus darbus. Tas viss, kopā ņemot, arī sastāda to, ko šodien var saukt par franču-kanādiešu zinātniskās fantastikas seju. Garāmejot atzīmēsim, ka kanādiešu rakstnieki ir nodibinājuši „Kanādas rakstnieku-fantastu asociāciju”, kurai formāli pievienojusies arī Kvebekas fantastu asociācija.
Nosauksim, īsi raksturojot, tikai dažus vispazīstamākos no vairākiem desmitiem zināmu vārdu.
Nevar nesākt ar Elizabeti Vonarbūru, kura pievērsa sev uzmanību 80. gadu sākumā. Viņas jau minētais romāns „Pilsētas klusēšana” drīz vien tika publicēts Francijā, pēc tam iznāca vācu un angļu valodās (Kanādā, Lielbritānijā un ASV). 1996.-1997. gados tika izdota slavena kļuvusi ilgi pirms izdošanas piecu sējumu sāga „Tiranaela”, pie kuras Vonarbūra ir strādājusi gandrīz vai visu dzīvi. Drīz pēc pentaloģijas iznākšanas dienas gaismu ieraudzīja daudzas slavinošas recenzijas; pietiek teikt, ka kritiķis Stenlijs Pīns „Tiranaelu” novieto vienā rindā ar Bredberija „Marsiešu hronikām”, Azimova „Fondu”, Herberta „Kāpu” un Le Gvinas „Jūraszemi”. Liekas, ka ar vēl lielāku pamatu nosaukumu „šedevrs” ir pelnījis cits, agrīnākais Vonarbūras romāns – „Māšu zemes hronikas” (1992), kas arī ticis publicēts Francijā 1996. gadā. Vonarbūras nopelni, kā rakstniecei, žurnāla „Solaris” redaktorei, meistarības paaugstināšanas skolu organizētājai un vispār kā spēkam, kas cementē un vada Kvebekas fendomu, tika atzīmēti ar vairākiem desmitiem prēmiju, tajā skaitā, arī ar starptautiskām.
Neapšaubāmi par pirmā lieluma zvaigzni 80.-90. gados kļūst Estere Rošona. Par romānu „Gliemežnīca”, tā sižets griežas ap mīlestību, kas saista cilvēkus un dīvainu, polimorfu briesmoni, viņa iegūst „Kvebekas Lielo F un ZF balvu”. Viens no viņas pēdējiem romāniem („Melnais arhipelāgs”, 1999.) ir plaša cikla elements, kas veltīts izdomātai valstij Vrenalikai. Šajā sāgā Rošona nododas savai aizrautībai ar budistu ezotērisku.
Daniels Sernins strādā jauktā stilā „fantastika + zinātniskā fantastika”; viņa daudzās (vairāki simti) noveles bija koncentrētas vairākos krājumos („Zvaigžņu bulvāris”, 1991. uc.), pelnīti atzinību ir ieguvuši ar viņa pagaidām skatā mazie romāni – „Laika meandri” (1983) un „Hronoregs” (1992).
Informātikas doktors, talantīgs novelists Īvs Meinārs (1995. gadā iznāk viņa lieliskais stāstu krājums „Tuksneša roze”), sekmīgi raksta gan franču, gan angļu valodā (kā, starp citu, E. Vonaburga un daži citi kvebekiešu fantasti). Savu pirmo romānu "The Book of Knight" (1998) viņš sākumā publicē ASV un tā tulkojums franču valodā Kanādā iznāk ar to pašu nosaukumu („Bruņinieku grāmata”). Plaši pazīstami ir Meināra romāni jaunatnei – „Skudru mags” (1995), „Vētru kuģis”, „Ledāju princis” (1996) un „Tērauda ola” (1997). No 1994. gada Meinārs strādā par žurnāla „Solaris” literāro direktoru.
Vēl viens novelists Jugo Morēns dažu gadu laikā ir publicējis apmēram sešus desmitus noveļu, daļa no tām iekļautas divos krājumos – „Sapņu tirgonis” (1994) un „Paralēles” (1996). Nesen viņš nodibinājis nelielu izdevniecību, kas publicē tikai fantastiskus tekstus ("Hashem Fiction"), kā arī fenzinu „Stīvena Kinga slepenais logs”.
Žans-Luī Tridēls pēc vairāku desmitu noveļu publicēšanas dažādos Kanādas žurnālos ķērās pie iespaidīga romānu cikla jauniešiem, kur darbība pārsvarā notiek izdomātā valstī Serendibā („Serendibas dārgumi”, 1994; „Serendibā izglābtie”, 1995; „Serendibas gūstekņi”, 1995. un citi, uz šodienu kopējais skaits jau ir ap diviem desmitiem).
Jāpiezīmē augstāk sacītajam, ka zinātniski fantastiskā literatūra Kanādā vēl līdz šim oficiāli tiek uzskatīta – kopā ar detektīviem, šausmu literatūru un spiegu romāniem – par otrās šķiras literatūru (tā gan ir arī daudzās citās valstīs, tajā skaitā arī Francijā, kur fantastiku pievieno tā saucamajai „paraliteratūrai”). Tajā pašā laikā no visiem kanādiešu literatūras žanriem visvairāk citās valodās (diemžēl, ļoti reti – krievu valodā), citās valstīs tiek tulkota tieši šī literatūra. Atrodoties Eiropas un Amerikas ietekmes krustcelēs, tā tomēr ir spējusi sasniegt dabisko līdzsvaru starp ikdienišķo un augsto stilu, starp zinātniskām teorijām un interesantu stāstu, starp politiku un sapni. Smalks cienītājs, iespējams, atradīs tajā neparastas dīvainības papildus aromātu, kaut ko līdzīgu tam, ko mēs atrodam dažādu valstu fantastiskajā literatūrā, taču kaut ko arī specifiski kanādisku...