1
XIX gadsimta vidū Krievijā vislabāk tika pārdots bestsellers “Lieliskā blēža Vaņkas Kaina piedzīvojumi”, bet ASV galvenais līdzeklis, lai padarītu īsākus vakarus, bija romāni avīzēs, tādās kā “Sestdienas izdevums amerikāņu jaunatnei” vai “Zelta Iknedēļa”. Numurs maksāja piecus, sešus centus un par šo naudu jūs saņēmāt astoņas baumu un kriminālās hronikas lappuses, bet pēdējā lapa (divas lapaspuses) aizņēma romāns, kas pārtrūka pašā interesantākajā vietā. Daži, tādi romāni bez pārtraukums tika drukāti četrdesmit un pat piecdesmit gadus pēc kārtas.
Ar ko tas viss sākās un kurp virzās – nevarētu atcerēties pat paši autori. Lasītājiem tādas “grāmatu operas” sen jau ķērās zobos. Tāpēc apmēram ap 1870. gadiem iknedēļas avīžu vietā nāca iknedēļas “Bibliotēkas”. Tās vairs nebija “dzeltenas” avīzītes ar romānu galā, bet pilnvērtīgi literārie žurnāli vairāku desmitu vai pat simtu lappušu biezumā.
Pirmais “Bibliotēku” izdošanu noorganizēja izdevēju nams “Beadle & Adams”. Katrā izdevumā lasītājs atrada, nevis romāna fragmentu, bet veselu darbu. Šādus tādus romānus “Beadle & Adams” pasūtīja autoriem no pašu zirgu staļļa, kādus tulkoja no franču valodas. Nekādas autortiesības tajos laikos neeksistēja, tāpēc pirāti varēja darīt visu, ko vēlas.
Sākumā “Beadle & Adams” autori savus varoņus izdomāja no jauna. Taču pie ražošanas konveijera stilā tā bija nevienam nevajadzīga izšķērdība. Ja jāizdomā varonis katru mēnesi, tad agri vai vēlu autora izdomai beigās pienāks gals. Tāpēc ap 1890. gadiem modē nāk seriāli. Protams, par pašu komerciāli sekmīgāko varoni kļūst Šerloks Holmss, kaut, atklāti runājot, tādu varoņu bija tūkstošiem.
Pašu pirmo detektīvseriālu publicēt sāk žurnāls “Draugs pie kamīna” jau 1872. gadā. Varoni tur sauca “Vecais ar iesauku Okšķeris”. Pirms viņa seriāli parasti vēstīja par vientuļiem un bezbailīgiem Mežonīgo Rietumu bruņiniekiem. Tieši no tā apvidus nāk arī vārds, ar ko sveicinot vēršas pret otru “vecais”, kas uzreiz signalizē lasītājam: runa ir par jauku puisi, kas tūlīt sāks no gurna šaut pa ļaundariem. “Vecais ar iesauku Okšķeris” arī bija jauks un arī mīlēja pašaudīt no gurna, tikai viņš to darīja, nevis prērijās, bet gan lielu pilsētu ielās. Turpat, kur dzīvoja viņa lasītāji.
Tomēr, liekas, ka “Beadle & Adams” ēra beidzās. Kādreiz tieši šis izdevēju nams bija palaidis pirmos “desmit centu” romānus un padarījis par modes lietu vesternus. Tā saimnieki pat bija paguvuši sapelnīt kādu, nekādu naudiņu no modē nākušajiem detektīviem, taču XX gadsimta sākumā koncerns jau izskatījās kā pilnīgs anahronisms. Tā vietu tirgū ieņēma jaunāki konkurenti. Pats sekmīgākais no tiem bija Frenka Tuzija koncerns un izdevēju nams “Street & Smith”.
Tikko “Beadle & Adams” sāka izdot savu “Veco Okšķeri”, tie tūlīt palaida tirgū veselu klonu armiju. Tuzijam varoni sauca “Vecais Kings Broudijs”. “Street & Smith” - “Vecais kapteinis Kellers”. Bez tam, lasītājiem tika piedāvāti romāni par “Vecā Cepurē”, “Vecā ar iesauku Zibens” piedzīvojumiem, bija pat varonis “Vecais Sesks”, turklāt, lai cik dīvaini nebūtu, viņš bija pilnīgi pozitīvs varonis. Vispār, projektu “Okšķeris” nācās slēgt, bet vēl pēc kāda laika tika slēgts arī pats
“Beadle & Adams”.
Gribot palikt par vienīgo, galveno spēlmani šajā tirgū, 1900. gados Frenks Tuzijs ieved vairākus būtiskus jaunumus. Pirmkārt, viņš cenšas samazināt žurnālu cenas līdz pat septiņiem centiem par eksemplāru. Otrkārt, visi vāki viņa izdevumiem tagad bija krāsaini. Lubeņu vāki – tas bija pavisam atsevišķs žanrs. Parasti tie attēloja žilbinošas jaunavas, ko bija ielenkuši nelieši, kas gatavojās viņai noraut pēdējās apģērba paliekas. Labs vāks pārdeva žurnālu daudz labāk, nekā jebkurš teksts tā iekšienē un bija gadījumi, ka attēls parādījās ātrāk par romānu, ko tam bija jāilustrē: redaktors parādīja bildi rakstniekam un palūdza ātri uzraut stāstu par attēloto sižetu.
Lasītāji bija sajūsmā. Pēc Tuzija izdevumiem sastājās rindas. Taču izdevumi izrādījās pārāk lieli, tā vietā, lai sapelnītu miljonus, Frenks drīz vien bija spiests paziņot par bankrotu. Tirgus gandrīz bez kaujas tika atdots “Street & Smith”. Tieši ar šo izdevēju namu saistās visi augstākie amerikāņu kultūras sasniegumi XX gadsimta pirmajā pusē.
2
Sākumā literārajos žurnālos tika publicēts pilnīgi viss pēc kārtas: fantastika, vesterns, detektīvi, sieviešu romāni, ceļojumu romāni... Taču tirgum tas nebija īsti labi. Un sākot ar 1910. gadiem “Street & Smith” pirmais sāk atdalīt mušas no kotletēm. Tā žurnāli kļuva pilnīgi tematiski: vienā publicēja vienīgi stāstus par izmeklētājiem, citā – tikai par kovbojiem, trešajā – tikai par lidotājiem, ceturtajā – tikai par pirātiem, piektajā – tikai šausmas un kapeņu stāstiņus.
Stratēģija izrādījās ļoti ienesīga. 1920. gadu sākumā daži no izdevumiem tika pārdoti fantastiskās tirāžās pa miljons eksemplāriem nedēļā un pat vairāk. Cenšoties fiksēt panākumus, “Street & Smith” sāk izdot vairākus žurnālus, kas veltīti, nevis kādam vienam žanram, bet vienam varonim. Pats spēcīgākais viņu izgudrojums ir detektīvs Niks Kārters.
Vēlāk Kārteram dažreiz pārmet, ka viņš ir Šerloka Holmsa amerikāņu klons. Kaut reāli viņš parādās gadu pirms britu kolēģa. Pirmais romāns par Niku Kārteru iznāk jau 1882. gadā un to sauc “Vecā detektīva māceklis jeb Baismīgais un noslēpumainais noziegums Medisonskvērā”. Ja arī viņš bija klons, tad nekādi ne Holmsa, bet gan īsto amerikāņu, tādu kā Vecais Keps Kellers vai Vecais Kings Broudijs.
Niks kļūst par vienu no pašiem ilgāk dzīvojošiem varoņiem literatūras vēsturē. Sākumā viņš darbojās lubeņu žurnālos, pēc tam pilnvērtīgos romānos, pēc tam viņam parādījās pašam savs radio šovs, pēc tam paši savu sēriju par Niku iedibina francūži, pēc tam viņu filmē mēmajā kino, vēlāk viņš parādās skaņu filmās. Karjeras laikā Kārters bija izmeklētājs-amatieris, operatīvs policijas darbinieks, privātdetektīvs, bet pēc tam, kad kinoļaudis palaida sāgu par Džeimsu Bondu, pārkvalificējās par spiegu. Romānu par viņu ir sarakstīts vairāk, nekā par jebkuru citu izmeklētāju uz planētas: to kopējais skaits pārsniedz septiņus tūkstošus. Dažu jaunu iznākšana, starp citu ir anonsēta vēl šoruden. [Šī grāmata, ko tulkoju, ir izdota 2010. gadā – t.p.]
Pašu vārdu “Niks Kārters” un pašas pirmās epizodes sižetu izdomāja Osmonds Smits - “Street & Smith” dibinātāja dēls. Uzrakstīt par veiklo izmeklētāju Osmonds uzdeva vienam no labākajiem sava zirgu staļļa autoriem Džonam Korvelam. Ar uzdevumu viņš galā tika un uzrakstīja vēl divus stāstus, bet tālāk palikt iejūgts nevēlējās un palūdz redaktoram sameklēt viņam maiņu. Pēc Korvela klasisko romānu sēriju “Ņujorkas detektīvs Niks Kārters” turpināja vēl trīs autori. Kas ir interesanti: visi viņi ņēma nelabu galu, turklāt, aizgāja bojā gandrīz vienā laikā – 1924. gadā.
Pirmais nomira Tomass Hārbovs. Par Niku viņš sarakstīja tikai divus romānus, pēc tam sastrīdējās ar redaktoru, aizgāja no “Street & Smith”, iedomājās sevi par jaunu Edgaru Po, mēģināja publicēt dzejoļus, noslīdēja līdz tam, ka sāka strādāt par krāsotāju, sāka dzert un nomira šausmīgā nabadzībā. Tikai divus mēnešus pēc tā avīzes paziņoja par Frederika Van Rensellara Deja nāvi. Viņš bija daudz ražīgāks par priekšgājējiem. Septiņu gadu laikā viņš sarakstīja vai nu tūkstoti, vai tūkstoš simts stāstu par Niku Kārteru. Turklāt, pārtraukumos Frederiks paspēja sarakstīt “Street & Smith” stāstus arī par citiem varoņiem. Par katru grāmatu autors saņēma 50 dolārus, reizēm par 65, kas nebija slikta nauda, ja saskaita visu kopā. Pārliecinājies, ka viņš ir gandrīz bagāts, Frederiks ieguldīja visu summu kaut kādā tumšā afērā un rezultātā palika bez graša kabatā. 1924. gada 26. aprīlī slavenais rakstnieks Ņujorkas viesnīcas “Broctell” numurā nošāvās.
Pēc viņa par Kārteru rakstīja Jūdžins Soijers. Avīze “New York Times” nosauca viņu par “desmit centu romānistu princi”, bet “Washington Post” - par “Galveno amerikāņu literatūras zvaigzni kopš Neda Bantlaina laikiem”. Par Kārteru viņš sarakstīja tikai septiņdesmit piecas grāmatas, toties – tās bija pašas labākās un aizraujošākās septiņdesmit piecas grāmatas visā bezgalīgajā seriālā. Soijers rakstīja, ne vien ļoti kvalitatīvi, bet arī ļoti ātri. Reiz viņš izdeva trīs romānus mēnesī (visus – ne sliktus), bet citā reizē sarakstīja 60 tūkstoš vārdu garu romānu tikai divās dienās; visas šīs divas dienas sieva viņam bez pārtraukuma vārīja kafiju.