Šogad par prēmijas ieguvēju kļuva Britānijā dzīvojoša amerikāniete Mega Rozofa, pasaules bestsellera "How I Live Now" ("Kā es tagad dzīvoju") un vēl vairāku, pusaudžiem domātu grāmatu autore. Rozofas galvenais darbs pieder postapokalipses fantastikas un stāsta par meiteni no netālas nākotnes, kas pārdzīvo pieaugšanas problēmas Trešā pasaules kara laikā. Romāns tika ekranizēts 2013. gadā, filmā galveno lomu tēloja Sirša Ronana.

[Ja atklāti, man grūti iedomāties, ka Pulmana darbos atspoguļojas Lindgrēnas gars, Rozofas darbus neesmu lasījis, bet Lindgrēnu un karu arī grūti vienādot! - t.p.]

Hariju Poteru - visiem!

Aprīļa sākumā Austrālijas pilsētā Pērtā vajadzēja notikt "Harija Potera dienai", ko organizēja vietējā bibliotēka. Taču, Pērtas sabiedrība vētraini protestēja un svētkus atlika. [Neuzminēsiet - kāpēc? - t.p.]

Lieta tāda, ka pasākums tika orientēts uz pusaudžiem un dalībnieku vecums tika stingri ierobežots - tikai no 12 līdz 18 gadiem. Tieši šie ierobežojumi izraisīja milzums sūdzību, ar kurām apbēra ne tikai bibliotēkas vadību, bet arī pilsētas varas iestādes. Turklāt sūdzības galvenokārt pienāca no cilvēkiem, kuru vecums krietni pārsniedza pasākumā noteikto vecuma cenzu - pieaugušie Poteriādes pielūdzēji sajutās apvainoti par tādu "diskrimināciju". Paša slavenākā briļļaiņa fani bija sašutuši, ka nevarēs apmeklēt vietējo ekspertu dziru gatavošanas stundas, piedalīties pūču izstādē vai kalambola (kvidiča) spēlē tikai tāpēc, ka izrādās - "ir pārāk veci". Vispār, bibliotēka nolēma atlikt pasākumu uz nenoteiktu laiku un paziņoja: "Mēs izdarīsim visu, lai sniegtu maģisku pieredzi visiem Harija Potera faniem, un pacentīsimies atrast lielāku pasākuma norises vietu, kur varētu pulcēties plašāks raganu, burvju, vientiešu (maglu) un viņu ģimeņu pulks". Mērija solīja palīdzēt, tā kā, iespējams, burvestību pasaulē varēs iegremdēties gan jauns, gan vecs, pasākumam notiekot kādā no pilsētas parkiem. Tāds lūk, mākslas maģijas lielais spēks...

Hainlaina prēmijas laureāts Džerijs Purnels.

Kosmonautikas dienu atzīmē ne tikai pie mums. Tieši 12. aprīlī Amerikas Nacionālā Roberta Hainlaina kosmosa biedrība pasniedz savu prēmiju, kas nosaukta par godu vienam no ZF klasiķiem. Prēmiju piešķir reizi divos gados par daudzu gadu darbu kosmosa apgūšanas un izpētes propagandēšanā. Starp prēmijas ieguvējiem ir - Artūrs Klārks, Karls Sagans, Nils Ārmstrongs, Ilons Masks. Šajā gadā par Robert A. Heinlein Award laureātu kļuva Džerijs Purnels.

Kā fantasts Purnels kļuva slavens ar starptautiskajiem ZF bestselleriem līdzautorībā ar Lariju Nivenu - "Knislis Dieva acī" un "Lucifera veseris". Purnels ir piedalījies vērienīgā cikla "KopValdījums" rakstīšanā, kur tiek parādīta kosmiska impērija, ko kopā radījušas ASV un PSRS.

Bez tam Džerijs Purnels ir pazīstams kā aktīvs daudzkārt izmantojamo kosmisko kuģu pielietošanas propagandētājs. Viņš bija viens no vadošajiem projekta DC-X ("Delta Clipper") lobijiem. Raķeti pirmo reizi palaida 1993. gadā un tā lielā mērā kļuva par kompānijas "SpaceX" iestrāžu priekšgājēju.

Geimans izpildīs Pračeta gribu.

Nils Geimans pastāstīja, ka sarakstīs scenāriju sešu epizožu mini scenārijam pēc grāmatas "Labie nodomi", ko viņš radīja kopā ar Teriju Pračetu. Mirušais rakstnieks bija savam draugam mantojumā atstājis savu slaveno cepuri un vēstuli, kurā lūdza pastrādāt pie ekranizācijas.

"Labie nodomi" ir humoristiskās fantāzijas žanra romāns, ko sarakstīja Terijs Pračets kopā ar Nilu Geimanu. Tas vēsta par pēdējām dienām pirms pasaules gala. Notikumu centrā atrodas dēmons Kroulijs un eņģelis Azirafaels, principā - draugi, kuriem jāseko, lai apokalipse noritētu pēc plāna.

"Laika rats" ir sācis griezties.

Roberta Džordana atraitne un viņa grāmatu redaktore Hariete Makdugala pavēstīja, ka episkās fantāzijas sāgas adaptācija ekranizācijai beidzot ir izkustējusies no vietas.

"Gribu dalīties ar jums satriecošos jaunumos par "Laika ratu". Juridiskie jautājumi ir atrisināti. "Laika rats" kļūs par vadošo telešovu! Gaidiet ziņas no lielas studijas tuvākajā laikā".

Agrāk jau bija bijis mēģinājums ekranizēt Džordanu - visai dīvains. Vairāk nekā pirms gada TV tika rādīts pilotseriāls. To rādīja naktī, turklāt scenārijs un raidlaiks nebija saskaņots ar Makdugalu. Cerams, ka šoreiz seriāla veidotāji būs atraduši kopēju valodu ar Džordana mantinieci.

10 grāmatas, kas vēl turpina gaidīt savu ekranizāciju.

Pēdējā laikā Holivuda izliekas, ka oriģināli sižeti uz pasaules vairs nav palikuši un filmē visādus sikvelus, rimeikus un no jauna pārfilmē vecos blokbāsterus. Taču ir grāmatas, kuras burtiski lūdzas, lai tās ekranizē. Tā ir gan zinātniskās fantastikas un fantāzijas klasika, gan mitoloģija, ko kino īpaši nav apguvis. Holivuda, attopies! Vai tev ir ideju krīze? Aizej un bibliotēku, tur atradīsi sižetus, kas sen tevi gaida. Bet mēs pagaidām pasapņosim par lieliskām fantastikas filmām, ko var uzņemt pēc šīm grāmatām. [Izvilkums no Jeļenas Kušnires raksta "Mir fantastiki", 2016. gada jūnija numura. Arī iepriekšējās ziņas no turienes - t.p.]

Snorrijs Sturlusons "Jaunākā Edda".

Džordža Mārtina pasaulē vēl līdz šim gaida ziemu. Bargie, senie skandināvi savējo jau ir sagaidījuši. Fimbulvinteras lielais sals klāj visas pasaules. Pirmatnējais Haoss ieplūst sirdīs, radi paceļ zobenus viens pret otru un Gaišais ass Baldrs krīt no sava brāļa rokas, bet bez gaismas dieva pavasaris neiestāsies. Un viss sagriežas... Turklāt tā, kā sapņos nav rādījies nevienam fantāzijas autoram.

Herberts Velss "Kad guļošais modīsies".

Britu džentlmenis aizmieg Viktorijas laikmeta beigās un pamostas pēc divsimt gadiem, atklājot, ka pasaule ir izmainījusies, bet cilvēce - nē! Ielas kustas kā konveijeri, gaiss pilns ar vadiem, audioieraksti aizstājuši grāmatas, bet jaunā angļu valoda iemieso visu krievu skolēnu sapni, kā dzirdi, tā arī raksti. Tajā pašā laikā bagātie turpina apspiest nabagos, kuriem tas joprojām nepatīk. Mūsu varonim nākas uzkāpt uz bruņumašīnas un paziņot, ka sākas revolūcija.

Loisa Makmāstere Budžolda "Forkosiganu sāga".

Katrs "Barrajāras cikla" piekritējs var aizrautīgi stāstīt Cetagandas ģenētiskajām tehnoloģijām, planētu-cietumu Dagulu IV, Komarras kupolu pilsētām, cilvēkiem-kvadi ar diviem roku pāriem, kloniem, hermafrodītiem, valdošo klanu vendetām, starpzvaigžņu ceļojumiem un iespaidīgām sievietēm. Taču vispirms - par Mailzu Forkosiganu. Šis kroplais punduris no "zelta jaunatnes" pats izcērt sev ceļu dzīvē, asprātis un sieviešu mīlulis - ir viens no pašiem apburošākajiem varoņiem pasaules fantastikā.

Roberts Hainlains "Mēness ir barga kundze".

2075. gadā Mēness kļūs par pasaules barības klēti, tajā pašā laikā - par katorgu, uz kurieni sūtīs noziedzniekus - no nelabojamiem slepkavām līdz profesionāliem disidentiem, kas, izciešot sodu, strādā Mēness tīrumos. Cerības atgriezties uz Zemi viņiem ir nelielas: muskuļi pierod pie Mēness gravitācijas un tas kļūst par viņu un viņu pēcnācēju mājām uz mūžu. Noslēgtajā sabiedrībā veidojas savi likumi un morāle - un rodas kustība, kurai Mēness vairs nav cietums, bet dzimtene, ko ekspluatē badīgie Zemes iedzīvotāji. Pagrīdnieku grupa no diviem vīriem, brīnišķīgas blondīnes un saprātīga datora izstrādā plānu, lai atbrīvotu koloniju no pārapdzīvotās un izsalkušās Zemes ķetnām.

`Nils Geimans "Kapsētas stāsts".

Maugli uzaudzināja vilki, Hariju Poteru - radinieki-vientieši, bet puisēnu vārdā nekas - mirušie. Viņš uzaug kapsētā, kur viņa aizbildņi, draugi un kaimiņi jau no bērnības ir spoki, vilkači, vampīri, dēmoni no viņpasaules un kāda Jātniece baltā zirgā - varbūt tieši no Apokalipses. Piemetiet klāt mājīgas kapsētas atmosfēru, noslēpumainu slepkavu ordeni, kas virtuozi pārvalda nažus, un pavisam dzīvu meiteni, kar kuru draudzējas Nekas. Kas iznāks? Neparasti kinematogrāfisks stāsts.

Džonatans Strauds "Bartimeusa triloģija".

Šajā alternatīvajā pasaulē burvji neslēpjas no cilvēkiem. Tieši otrādi, viņi valda pār Zemi, nicina "maglus" un cīnās savā starpā par varu. Nav brīnums, ka vietējais "Harijs Poters"- Nataniels - nemaz nav bezbailīgs drosminieks ar karstu sirdi, bet aukstasinīgs, jauns karjerists. Saviem mērķiem viņš izmatos sev pakļautu džinu, zināmu jokdari Bartimeusu, kas pateicoties humora izjūtai ir daudz simpātiskāks par zēnu-magu. Tas vis notiek uz brīnumainu artefaktu, golemu, trakojošu dēmonu un vispasaules draudu no Citas vietas fona.

Valters Moerss "Sapņojošo grāmatu pilsēta".

Tā ir grāmata par grāmatām - par pasauli, kas piepilda bibliofilu, grāmatmīļu, bukinistu un visu, kas nav vienaldzīgsi pret lappušu čaukstoņu, sapņus. Grāmata-piedzīvojums par lieliski izdomāto Zamonijas pasauli, tās sirdi Grāmatpili, kur var satikt jūsmas romānus ar žāvēta baldriāna lapām, ko var paostīt, kad nervi netur spriedzi, un stingru natififluora cenzūru izgājušus darbus, ko var pirkt, taču nedrīkst lasīt. Grāmata, kuras varoņi - ir grāmatas. Un flegmatisks dinozaurs. Kā arī šausmas, tārpaiņi, suneņi un, patiešām, pirmajā vietā - rakstnieka meistarība, par ko neuzbāzīgi un ar mīlestību runā autors.

Saimons Grīns "Pilsēta, kur mirst ēnas".

Atkal darbības vieta – Pilsēta kā kultūras telpa, taču šoreiz pavisam savādāka. Šedouzfollas pilsēta nav uz kartes, taču tieši uz turieni dodas atpūtā aizmirstie komiksu un filmu varoņi, vecas bērnu rotaļlietas un senie elfi, kuri radījuši savu civilizāciju. Agrāk vai vēlāk viņi aizies caur Mūžības Durvīm, kā vispār jau arī visi mēs. Taču uz Šedouzfollu krīt ēna. Parādās īsts Ļaunums ar lielo burtu, kas pārpludina Pilsētu ar krustnešu armiju. Taču Šedouzfollas aizsardzībai kājās ceļas visi iedzīvotāji, ja tā ies bojā – tas būs drauds visam dzīvajam, domājošam un fantazējošam.

Jons Kolfers „Artēmijs Fauls”.

Ar elfiem, rūķiem, troļļiem un leprekoniem mūsdienu fantastikā vairs nevienu nepārsteigsi. Cita lieta – tādi antivaroņi kā Artēmijs Fauls. Šis mazgadīgais noziedznieks-intelektuālis no augšas skatās uz visu pasauli – vai nu tā ir virszeme, kur dzīvo cilvēki, vai pazeme, kur mīt pasaku būtnes. Jauneklis nekārtīgu džinsu vietā dod priekšroku lietišķiem kostīmiem no Armani, bet videospēlēm – impresionistu gleznu viltošanu (un tas divpadsmit gadu vecumā!). Bet ģimenes budžetu viņš gatavs uzlabot ar brīnuma zelta palīdzību – un tas ir tikai sākums pirmajam no astoņiem īru rakstnieka romāniem.

Pēdīgi viens no labākajiem 2000. gadu krievu romāniem:

Mariama Petrosjana „Māja, kur...”

Bērni dzīvo Mājā, kas, pēc visa spriežot, ir dzīva. Bērni dzīvo Mežā, kas ir vēl dzīvāks. Bērni ir gatavi dzīvot, kur vien var, tikai ne parastajā realitātē, kas viņus ir atstūmusi, un šīs jūtas ir abpusējas. Realitātei nav vajadzīgi bērni-invalīdi, taču arī tā viņiem nav vajadzīga – viņiem ir sava atmosfēra, sava Māja, savs Mežs, sava mitoloģija, sava dzīve un pat sava Nāve, tāda ruda, kas slēpj acis aiz briļļu stikliem. Vēl viņiem ir vilkatis Aklais, plikgalvains Sfinkss bez rokām, augstprātīgs Lords, brīnišķīgs kā elfu princis vai jaunais Dēvids Bovijs, vasarraibumains eņģelis ar iesauku Maķedonietis un vesels bars personāžu, katram no tiem varētu veltīt veselu filmu. Un mēs vēl neesam minējuši neizskaidrojamo Uz āru izgriezto pasauli, kur nokļūst Gājēji un Lecēji...