Ķīniešu FP izdzīvoja, taču tās tirāža pēc Ķīnas izmēriem kļuva niecīga. Tagad tā sasniedz tikai ap 130 tūkstošus eksemplāru, bet 1999. gadā, kad augstskolas prasīja saviem abiturientiem uzrakstīt sacerējumu pēc ZF slejas “Atmiņas pārnešana” motīviem, tirāža sasniedza 400 tūkstošus. Uz 1,35 miljardiem iedzīvotāju tas ir pavisam maz. Tomēr “Kehuaņ šicze” redaktori ir pārliecināti, ka žurnāla lasītāju skaits sasniedzot vienu miljonu un 70 procenti no tiem dzīvojot laukos.
2010. gadā “Kehuaņ šicze” nobrieda skandāls: redakcija sacēlās pret galveno redaktoru Li Čanu, ko apvainoja kā “korumpantu un diktatoru, kurš vispār neorientējas fantastikā, ne izdevniecības lietās, ne rediģēšanā”, un esot ieņēmis šo amatu tikai pateicoties sakariem Sičuanas Zinātnes un tehnoloģiju asociācijā. Tīmeklī kāds satracināts fans situāciju tā: “Atdot žurnālu Li Čanam, esot tas pats, kas – nosūtīt manu meitu uz bordeli!”
Brīnuma stars uz Sarkanā kontinenta.
Pirmā ķīniešu filma ar fantastikas elementiem “Fantāzija par Šisanliņas dambi” tika uzņemta vēl 1958. gadā. Kultūras revolūcija pārtrauca Padebešu valsts kinematogrāfa attīstību, un pirmā, pilnvērtīgā fantastikas filma uz ekrāniem iznāca tikai 1980. Gadā – tā bija “Nāves stars uz koraļļu salas” pēc Tuna Eņčžena garstāsta. Filma izgāzās, taču tas netraucēja kino ļaudīm turpināt ekranizēt fantastiku. Tā parādījās: “Pēdējais cilvēks, kurš nomira no vēža” pēc Čžou Junņaņa (1980), “Neredzamais” pēc U Bocze (1980), “Projekts “Panda” pēc Je Junle (1983)… Turklāt ķīnieši orientējās kā uz rietumu (“Mežāzis-1”), tā uz japāņu (“Astrobojs”, “Japānas bojāeja”) kinematogrāfu. Pirmā ZF filma bērniem “Elektronu puisēns Bejbejs” iznāca 1988. gadā.
Izrādījās, ka ķīniešu gaume visai stipri atšķiras no rietumu skatītāju gaumes. ZF vēsturnieks U Jaņs atceras, ka visas Ķīnas “Zvaigžņu karu” pirmizrādē, kas notika pirmās “Amerikāņu kino nedēļas” ietvaros 1985. gadā, auditorija bija neapmierināta, ka viņiem tiek rādīta “bērnu filma”. U Jaņs domā, ka tas esot ieraduma spēks: cilvēkus, kuri jau bērnībā ir lasījuši “Upes līčus” un “Trīsvalstību”, ar vienkāršiem kādu desmit varoņu piedzīvojumiem neizbrīnīsi.
Iztēles Ķīnas arheoloģija.
Fantastiku rakstīja un raksta ne tikai kontinentālie ķīnieši: savi fantasti ir arī Honkongā, kas līdz 1997. gadam skaitījās britu kolonija, gan neatkarīgajā Taivānā, gan Singapūrā un ķīniešu diasporās.
Honkonga ir slavena ar ZF komiksiem, kas izjūt japāņu mangas ietekmi (krāšņs piemērs tam – Endija Seto un Krisa Lau “Kiberierocis Z” par Šaoliņa klosteri tālā nākotnē), kā ārī ar fantastiem-disidentiem. Viens no viņiem Čaņs Kuņčuns (dz. 1952), romāna “Izaugsmes laikmets: Ķīna 2013. gadā” (2009) autors. Romāna varonis atklāj, ka viņš un visi ķīnieši neko neatceras par 28 dienām 2011. gadā, kad valsts strauji pārvarēja finanšu krīzi. Oficiāli šī grāmata ir aizliegta uz kontinenta, taču Honkongā to publicēja, internet ir pieejams arī izdevums angļu valodā. Kaut gan viss nav tik vienkārši: Čans Kuņčuns tikpat nikni kritizē, gan Taivānu, gan Rietumus, bet pats tagad dzīvo Pekīnā. Duns Kaičons (dz. 1967) ir honkongiešu zinātnieks, kurš izdevis arī “Iztēles pilsētas arheoloģiju” (1997) – krājumu, kas sastāv no nākotnē sarakstītām piezīmēm par arheoloģiskiem izrakumiem Viktorijas pilsētā, kas, protams, izrādās Honkonga – kā arī romānu “Laika stāsti”(2007) par vieniem un tiem pašiem honkongiešiem 2005., 2022. un 2097. gados. Vēl viens Honkongā dzimis rakstnieks Alberts Tams (dz. 1972) ir pazīstams ar kiberpanka ciklu “Humanoīdais softs” (2010-2011), kas sarakstīts vairākos ķīniešu valodas dialektos.
Taivānā tiek izdots ZF žurnāls “Huaņsjan” (“Mirāža”), kur var iespiest to, ko nelaiž cauri ĶTR cenzūra (ar vienu “bet”: Taivānā joprojām lieto tradicionālo, nevis vienkāršoto rakstību). Starp slavenākajiem taivāniešu fantastiem var minēt Huanu Faņu (dz. 1950), it kā satīriska ZF garstāsta “Nulle” (1981) autoru, kas sākas ar brīnumu: Zemes zinātnieki atklāj brīnumelementu naņņinu, kas vienlaikus izdala milzīgu enerģijas daudzumu, neitralizē kodolieročus, attīra ekoloģiju un nezināmā veidā liek izzust “mazvērtīgiem cilvēkiem” no Trešās pasaules. Ātri izrādās, ka maigi sakot, tā nav visa patiesība, taču vienas notikumu versijas vietā autors uzgāž uz lasītāja vairākus izskaidrojumus-atklāsmes, ieskaitot evolūciju un citplanētiešus, un fināla punkts pārvēršas vienā, lielā jautājuma zīmē. Cits redzams taivānietis ir Čans Šiko (dz. 1944), kurš pazīstams ar kosmooperas triloģiju “Pilsēta” (1983-1991).
P.S. Šī gada ķīniešu fantastikas balvas nominanti:
http://amazingstoriesmag.com/2015/08/finalist-chinese-nebula-awards-2015/