Mao Dzeduns ķērās klāt literatūrai ar dzelzs roku. 1956. gadā vara par 2000 hieroglifiem samazināja to skaitu, kas no vienas puses, atvēra ceļu uz lasītprasmi miljoniem cilvēku, bet no otras puses – atņēma jaunajai paaudzei iespēju lasīt vecās grāmatas. Taču partija jau izgudroja arī jaunu literatūru, gatavojoties iznīcināt visus, kas ar partiju nav vienisprātis. Tā 1954. gadā rakstnieks Hu Fens uzstājās pret „pieciem kinžaliem” ķīniešu literatūras mugurā: pārlieku aizgrābtību ar marksistisko ideoloģiju, domu noziegumu atmaskošanu, vienkāršotu reālismu (vienīgi zemnieku, strādnieku un karavīru dzīves attēlošanu), bailēm no jaunām paradigmām un atteikšanos no negatīva, - bet 1955. gadā rakstnieku apcietināja un nākošos 24 gadus viņš pavadīja cietumā, no tā viņš iznāca kā prātu zaudējis, salauzts sirmgalvis.
Ķīniešu ZF vēsturnieks, Pekinas Pedagoģiskās universitātes profesors U Jaņs secina, ka maoistiskās Ķīnas fantastika orientējās uz staļinisko PSRS, tas ir, uz diviem galvenajiem principiem: zinātniskā domāšanas veida un zinātniski-tehniskā progresa aprakstu; otrkārt, uz komunistiskās sabiedrības, kas brīva no šķiru cīņas, aprakstu. Taču ievērot šos principus ķīniešiem bija grūti. Kaut arī 1950. gados ĶTR vadība arī paziņoja par „virzību uz zinātni un tehniku”, aptvert Rietumu zinātnieku prātus ķīniešu fantasti nespēja. Bez tam tradicionālais ķīniešu naratīvs prasīja atainot sarežģītas attiecības starp daudziem, dažādiem, tajā skaitā, arī dažādu šķiru varoņiem. Acīmredzot tāpēc ĶTR neparādījās neviena tāda komunistiska utopija kā Ivana Jefremova romāns „Andromēdas miglājs” un brāļu Strugacku romāns „Pusdiena, XXII gadsimts”.
Šādos apstākļos fantastika Ķīnā varēja būt tikai viena veida fantastika, konkrēti – zinātniskā bērnu fantastika; tieši tā šo žanru attēloja 29 gadus vecais Čžens Veņguans (1929-2003), nākošais „ķīniešu fantastikas tēvs” 1958. gada esejā „Diskusija par ZF romānu”. Tajā momentā Pekinas observatorijas līdzstrādnieks Čžens jau bija kļuvis slavens ar garstāstu „No Zemes uz Marsu” (1954), kur saturs jau ir skaidrs no nosaukuma. Agrāk Čžena daiļrade pilnā mērā ierakstījās Lielā lēciena koncepcijā – tā sauca Mao plānu, pārvērst Ķīnu mūsdienīgā, tehnoloģiskā lielvalstī. Pēc tam Čžens apraksta tuvākā kosmosa frontīra kolonizāciju („Marsa celtnieki”, 1957). Romānā teikts, ka Zeme ir pārvērtusies par apvienotu, marksistisku utopiju, taču šīs utopijas apraksta nav. (Vai tā ir sakritība, vai nav, bet Normana Spinrada romānā „Tērauda sapnis”, tur Hitlers ir kļuvis par rakstnieku-fantastu, vienu no viņa romāniem arī sauc „Marsa celtnieki”.)
„Tuvā mērķa” loģikā ir risināts arī Či Šučana (1922-1997) garstāsts ar šausmīgu nosaukumu „Ziloņi ar noņemtiem snuķiem” (1958; cits nosaukums „XX gadsimta Čžu Bacze” ar atsauci uz „Ceļojuma uz Rietumiem” varoni, pa pusei cilvēku, pa pusei cūku). Prestižās japāņu Keijo universitātes absolvents Či Šučans rakstīja par dīvainiem radījumiem Gobi tuksneša fermā – ziloņa izmēra cūčiem, kas iegūtas selekcijas un hipofīzes apstarošanas rezultātā. Či iedvesmu smēlās no 1958. gada aģitācijas plakāta, kas attēlo gigantisku cūku ar diviem zēniem uz tās: „Resna cūka ir kā zilonis ar īsu degunu un tā var pabarot ciemu pus gadu”. Lielā lēciena trīs gados „Ziloņi” pārvērtās no utopijas par distopiju. Zemnieku dumpji un absurdā lauksaimniecības politika (1958. gadā notika kampaņā cīnoties ar „četriem kaitniekiem”, tika nogalināt divi miljardi zvirbuļu, rezultātā, tā savairojās siseņi, kas apēda sējumus, ka 10 miljoni cilvēku nomira bada nāvē), tāpēc garstāstam radās gandrīz vai izsmejošs tonis.
No 1949. līdz 1966. gadam ķīniešu fantastikas sižeti grozījās ap „tuvā mērķa” tehnoloģijām, ar kurām cītīgi strādāja zinātnieki-patrioti. Labā un vēl labākā konflikts tika risināts uz šo ideālo cilvēku optimisma bāzes. Tekstiem vajadzēja pārliecināt jaunos cilvēkus, ka viņi noteikti dzīvos komunismā.
Taču no 1966. līdz 1976. gadam Ķīnā fantastikas vienkārši nebija. 1966. gadā tur sākās Lielā, proletāriskā kultūras revolūcija, kas vēlējās iznīcināt veco pasauli līdz pamatiem un uzcelt jaunu – ar Mao Dzedunu Lielā Stūrmaņa lomā, visas esības mēru un absolūto vadoni, kura gribu nežēlīgi ievieš dzīvē sarkangvardieši – hunveibini. Kultūras revolūcijas laikā hunveibini tika galā ar jebkādu daiļliteratūru; izņemot sulainiski paklausīgo; piemēram, teātros tika rādītas tikai ideoloģiskas lugas. Aicinājums, „mērķtiecīgi, radikāli un pilnīgi izravēt revizionistu pārsvaru un ļaunprātīgos nodomus”, tika tikpat mērķtiecīgi ieviesta dzīvē un laimīgs bija tas rakstnieks, kuram vienīgi uzlīmēja uz dibena lapiņu-daczibao, un pēc tam bez jebkādas naudas, juaņas kabatā aizsūtīja uz kādu nomali pāraudzināšanas darbos. Kā jau tika runāts, Lao Še, neizturējis ņirgāšanos, izdarīja pašnāvību (vai tika nogalināts). Či Šučanu „Ziloņi ar noņemtiem snuķiem” neglāba: viņš daudzus gadus bija spiests strādāt par akmeņkali. Kad sākās atkusnis, Či steidzās atjaunot japāņu kontaktus, uzrakstījis kulinārijas grāmatu japāņu valodā, pārcēlās uz Japānu, lai kļūtu par pasniedzēju savā alma mater, bet dzīves beigās kļuva par koncerna „Sony” galveno konsultantu Ķīnas jautājumos. Fantastiku Či rakstīja, taču, liekas, pārsvarā tikai stāstus, spriežot pēc viņa stāstu krājuma nosaukuma „Valzivju ferma”, par to pašu.
Čženu Veņguanu, kuru Kultūras revolūcijas laikā aizsūtīja uz kolhozu, gaidīja cits liktenis, šis cilvēks no jauna radīja ķīniešu fantastiku.
Simts ziedu uz mūsu pelniem.
Pēc Mao Dzeduna nāves un Četru bandas – tā saucamo Mao četru tuvāko līdzgaitnieku, ieskaitot viņa sievu, aktrisi Czjanu Cinu – nosodīšanas, Čžens atkal sāka sacerēt fantastiku. Jau 1979. gadā viņš izdod grāmatu „Uz priekšu, uz Strēlnieku”, ko uzskata par mūsdienu Ķīnas pirmo fantastisko romānu. Pēc sižeta tie ir piedzīvojumi kosmosā ar spiegu trillera elementiem: pirmais ķīniešu zvaigžņu kuģis „Austrumi” Rietumu kaitniecības dēļ spiests novirzīties no kursa, taču apkalpe izglābjas, izmantojot kā enerģijas avotu melno caurumu, un sekmīgi atgriežas uz Zemi.
Čžena garstāsts „Zeme atspoguļojumā” (1980) ir mazāk nekaitīgs: taikonauti ierodas uz svešas planētas un atklāj, ka tās iemītnieki ir aizbēguši, jo izrādās, viņi uzskata, ka Zemes iedzīvotāji izskatās pretīgi. Kāpēc – saprast nav grūti, varoņi ir sekmīgi izdzīvojuši Kultūras revolūcijā, pat viņu kuģi sauc „Simts ziedu” – tieša atsauce uz Mao citātu: „Lai uzzied simts ziedu, lai konkurē simts skolu”. (Mazliet citādi uz lietām skatās fantasts Cziņs Tao, kura romānā „Mēness gaismas sala” (1980) citplanētieši palīdz ķīniešiem, kas izdzīvojuši Kultūras revolūcijā, tikt vaļā no morālās traumas.)
Nākamajā Čžena romānā „Delfīnu dievs” (1982) zinātnieki atšifrē delfīnu valodu – un atklāj, ka viņiem ir sava reliģija. Ķīnas KP ar tās ateistiskajiem uzskatiem tas jau bija par daudz. 1983. gadā Čžens Veņguans, nepaspējis atlabt no insulta, tiek stipri kritizēts par stāstu „Klusā okeāna ļaudis” (ar to pašu hipotēzi, kā brāļu Strugacku stāsts „Cilvēks no Pacifīdas” – Klusajā okeānā kādreiz ir bijis savs kontinents) un galīgi saka ardievas literatūrai. Čžens no dzīvo līdz nākamajam posmam, kad atkal tiek atļauta fantastika, bet vairāk neuzraksta ne rindas. Kāds kādreiz ir teicis, ka Krievijā, ja gribi būt rakstnieks, ir jādzīvo ilgs mūžs. Sekojot šai loģikai, Ķīnā rakstniekam būtu jābūt nemirstīgam.
Diemžēl Otrais fantastikas bums Ķīnā ilgst pat mazāk par pirmo – tikai piecus gadus, no 1978. līdz 1982. gadam. 1983. gadā varas iestādes atkal strikti iestājās pret beletristikas garīgo piesārņošanu un „indīgā” fantastika atkal nokļuva negodā. Tomēr šī piecgade izrādījās vairāk nekā ražīga: gadā iznāca ap divsimt garstāstu un romānu. Daudzus no tiem atkārtoti izdod vēl joprojām.
Arheologs un antropologs Tuns Eņčžens (1935-1997) paspēja debitēt vēl 1959. gadā ar garstāstu „Cieša migla virs senās aizas” (1960), kas stāsta par vēsturisko kauju starp Ciņu dinastijas karaspēku un Sičuaņas valsts Ba armiju fantastiskās dekorācijās. Kad pēc dažiem gadiem zinātnieks sāka kritizēt ĶKP iejaukšanos arheoloģijas zinātnē, šo garstāstu pasludināja par Pilsoņu kara satīru, bet pašu autoru nosauca par tautas ienaidnieku. Tuns daudzus gadus strādāja govju kūtī un atgriezās fantastikā tikai ar „Nāves stariem uz koraļļu salas” (1978), pirmo fantastisko garstāstu, kas ieguva meinstrīma literāro prēmiju – Ķīnas lasītāju simpātiju balvu. Šajā tekstā bija partijai pievilcīga kolīzija: neprātīgu zinātnieku apturēja ārzemju ķīnietis, kurš nolēma atgriezties dzimtenē, jo dzīve kapitālismā viņam bija kļuvusi nepanesama. Likteņa ironija bija tāda, ka pēc slaktiņa Tjaņaņmeņa laukumā (1989), kad armija asiņaini izdzenāja studentus-demonstrantus, Tuns Eņčžens aizbrauca uz Ameriku, kur dzīvoja līdz mūža galam. Cits viņa populārs garstāsts „Pasaulē pirmā robota nāve” (1982) papildina Aizeka Azimova trīs robotehnikas likumus ar ceturto: „Robots nedrīkst iemīlēties”.
Žurnālists Veijs Jahua (dz. 1949) piederēja pie nākamās fantastu paaudzes: debitējis 1980. gadā, viņš kļuva slavens ar asprātīgiem, satīriskiem garstāstiem „Es nolemju šķirties no sievas-robota” (1981) un „Sapnis mīkstā valstī” (1982). Pirmajā, varonis, vārdā neminēts zinātnieks seko daudzu vīriešu piemēram, kuri pārapdzīvotības dēļ apprecas ar robotiem, un izvēlas „tradicionālu ķīniešu modeli” Lili; tā izpilda viņa pavēles burtiski un beigās iznīcina zinātnieka vērtīgās piezīmes. Otrā garstāstā varonis liek Lili nodarboties ar pašmācību, viņa uzzina par feminismu, paziņo, ka viņas vīrs ir „šovinistisks cūka” un iesniedz laulības šķiršanu. Veijs Jahua centās pasniegt šos garstāstus kā pūstošo Rietumu pārstāvja Aizeka Azimova trīs robotehnikas likumu kritiku, taču piga kabatā pret dzimto ĶTR un tās „Laulību likumu” bija tik acīmredzama, ka, sākt drukāties, rakstnieks varēja tikai pēc piecpadsmit gadiem. [Runa ir par „slaveno” Viena bērna likumu, kas nupat esot atcelts – t.p.]
Pavisam cita karjera izvērtās Je Junle (dz. 1940), vairāk nekā pussimts grāmatu autoram, puse no tām ir fantastika. Viņš sāka kā viens no populārzinātniskā žurnāla „Simts tūkstoš kāpēc” autoriem, līgani pārgāja pie ĶKP darboņu biogrāfijām, bet vēlāk pie grāmatām par ceļojumiem, kas Ķīnā bija ārkārtīgi populāras.
Vēlāk „ķīniešu Azimovs” (tā Je iesauca par to, ka viņš spēja rakstīt gandrīz par visu) sajuta, uz kuru pusi pūš partijas vējš, un kļuva par pa pusei oficiālo „vadošo zinātnes popularizatoru”. Savu rakstnieka talantu nodevis ĶKP dienestā, Je tika atalgots ar tirāžām: pēc Sabiedriskās drošības ministrijas pasūtījuma sacerētie, fantastiskie detektīvi par „zinātnes Šerloku Holmsu” no piekrastes pilsētas (Šanhajas) Cziņu Minu tik bieži tika publicēti provinces presē, ka 12 garstāsti iznāca ar summāro tirāžu 8 miljoni eksemplāri. Starp citu, vienīgais ZF stāsts, kas iznāca Kultūras revolūcijas laikā (dažus mēnešus pirms Mao nāves), arī piederēja Je spalvai.
Varbūt Je Junle izvēli noteica notikums, kas risinājās 1978. gadā, kad partija nokritizēja bērnu grāmatu ar bildēm „Dīvainā, pārakmeņojusies ola”, tās pamatā bija viņa stāsts „Brīnums paša augstākā kalna virsotnē”. Runa bija par dinozauru atgriešanu; paleontologi stingri norādīja Je, ka baismo ķirzaku atdzimšana no zinātnes viedokļa nav iespējama, tātad runa ir par pseidozinātni. Ķīnā šim vārdam bija un ir īpašas konotācijas: marksisms ir absolūti zinātnisks, bet pseidozinātne – tas ir kaut kas absolūti antimarksistisks un antikomunistisks.
Arī vēlāk, pie visas Je uzticamības, varai izdevās sameklēt viņa grāmatās ķecerības, turklāt kā pieaugušajiem, tā bērniem domātās grāmatās. Ņemam kaut vai garstāstu no cikla Cziņu Minu „Melnā ēna” (1981), no kā sekoja, ka ĶKP pārvērš dažus labos cilvēkus par „spokiem”. Stāsts „Ko sēsi, to pļausi” izraisīja kritiku pret autoru par to, ka tajā bija dīvains fantastisks pieņēmums: egoismu var nodot pārmantošanas ceļā no paaudzes uz paaudzi (pilnīgā pretrunā ar marksisma filozofiju). Zināms, ka Je bija uzrakstījis garstāstu par cīņu ar AIDS Siņczjaņā, taču cenzori stāstu „nogrieza” jau redaktūras laikā – AIDS Ķīnā vispār nevarēja būt. 1994. gadā Je viens no pirmajiem Ķīnas beletristiem sāka rakstīt ar datoru. Apvainojumi pseidozinātnes popularizēšanā sāka skanēt arvien skaļāk, un rakstnieks sākumā aizgāja no fantastikas, bet beigās arī no literatūras.
Tas viss netraucēja 2011. gadā izdot viņa kopotos rakstus 50 sējumos. Je Junle karjera liekas paradoksāla, taču tāda ir visa mūsdienu Ķīnas vēsture.
Turpinājums sekos.