Rakstnieks-fantasts strādā zinātnes priekšējās rindās. Precīzāk, pat tālāk par to. Te nav vispārpieņemtas hipotēzes, te viss ir pretrunīgs un mainīgs. Ja fantasts grib radīt kaut ko paliekošu, viņam ir jādomā patstāvīgi. Tas, dabiski, nenozīmē to, ka viņš kaut ko var „pagrābt no griestiem”. Nē, runa ir par ko citu. Fantastam jāmāk kritiski salīdzināt esošos zinātnes datus un jāiet tālāk, jāizvirza jaunas hipotēzes, nav jābaidās no principiāli jaunām idejām, kas var likties nerealizējamas.

Lai cik paradoksāli tas arī nebūtu, mēģinājumi ar mehānisku precizitāti sekot zinātnieku hipotēzēm bieži beidzas ar neveiksmi.

Var minēt šādu piemēru. Pēc tam, kad profesors I. Šklovskis izvirzīja hipotēzi par Marsa pavadoņu mākslīgu izcelsmi, parādījās stāsti un garstāsti, kas izmantoja šo ideju. It kā viss būtu labi: fantasti sekoja zinātniekiem. Taču nesen „Astronomijas žurnālā” tika publicēts raksts, kas pārliecinoši pierādīja, ka I. Šklovska hipotēze ir kļūdaina. Izrādījās, ka Fobosa un Deimosa orbītu izmaiņas var izskaidrot ar gaismas spiedienu...

Ceru, ka lasītājs mani sapratīs pareizi. Es neesmu pret „zinātniskumu” fantastikā. Es gribu pateikt tikai to, ka šo „zinātniskumu” nav iespējams iegūt gatavā veidā – no grāmatām vai no sarunām ar zinātniekiem. Tā ir par maz! Vajag, tā teikt, iegūt arī savu domu produkciju.

Var minēt daudzus piemērus, kad ir piepildījušās pat no skata pašas neticamākās fantastu idejas. Vēl ne tik sen uzskatīja, ka Ihtiandrs no romāna „Cilvēks-amfībija” ir visīstākā izdoma, kas ir pretrunā ar zinātnes datiem. Taču šodien Ihtiandrs ir zinātniskā fantastika, ļoti tuva realizācijai. Jau ir veikti eksperimenti, kur suņi elpoja skābekli, kas izšķīdināts ūdenī. Otrajā starpteitiskajā zemūdens pētījumu kongresā Žaks Ivs Kusto runāja par projektu, kas burtiski atkārto A. Beļajeva ideju. Kusto runāja par „zemūdens cilvēku” radīšanas projektu, kur ķirurģija un tehnika apgādātu tos ar miniatūru plaušu-sirds aparātu, kas ievadītu skābekli tieši asinīs un izvadītu no tās ogļskābo gāzi.

Rakstnieks-fantasts, kurš ir nolēmis apdrošināties no pārmetumiem par „nezinātniskumu”, ir spiests aiziet no zinātnes priekšējām robežām tās aizmugurē, kur viss nostiprinājies, kļuvis pilnīgi skaidrs. Daudz perspektīvāks ir cits ceļš – uz priekšu, izlūkojot ceļus, pa kuriem kādreiz ies zinātne. „Lai ko es arī nesacerētu, lai ko es arī neizdomātu, - Žils Verns teica, - tas viss vienmēr būs zemāk par patiesajām iespējām. Pienāks laiks, kad zinātnes sasniegumi pārsniegs iztēles spēku”.

Nav tiesības uz kļūdām.

Rakstniekam ir tiesības uz pašu drosmīgāko fantāziju. Taču viņam nav tiesības uz kļūdām, ko izsauc paviršība, nezināšana. Diemžēl mūsdienu fantastikā kļūdas ir sastopamas bieži, pārāk bieži.

Piemēram, J. Safronova stāsts „Zvaigznes lauska”. Stāsta varonis atrod meteorītu, kam ir īpašība pārvērst gaismu „cietā, melnā vielā”. Vispār jau fotoni zināmos apstākļos var pārvērsties pozitronos un elektronos. Taču, ja vielas anihilācija izpaužas ar milzīgu enerģijas izmešanu, tad pretējais process savukārt saistīts ar tikpat milzīgu enerģijas uzsūkšanu. Taču stāstā viela „aug” burtiski acīmredzami: „Es pavērsu lupu uz tās virsmu. Tajā vietā, kur no lupas krita saules gaisma, uz akmens parādījās neliels pauguriņš. Pēc pusstundas tas vairs nebija pauguriņš, bet gan zariņš gandrīz centimetra garumā! Stundu pēc stundas tas kļuva arvien garāks un garāks”. Nav grūti saskaitīt, ka būs vajadzīgi miljoniem gadu, lai iegūtu dažus gramus vielas no gaismas, kas krīt uz virsmu pat no ļoti lielas lupas. Mēģinot ilustrēt matērijas saglabāšanas likumu, autors rupji to pārkāpj.

Mēs runājām tagad par fantastikas un zinātnes attiecībām. Taču gribētos uzsvērt arī tīri literāro lietas pusi. Rakstniekam nav tiesības uz māksliniecisko bezpalīdzību, uz bezkrāsainu, nodrāztu valodu, uz zarainām frāzēm. Cik vēl parādā darbu, kur mudž literāras kļūdas! Piemēram, M. Jemceva un J. Parnova krājumā „Pārnovas krišana”. Jau pirmajās lapaspusēs lasītājs paklūp uz tāda tipa frāzes „Cauri asarojošām no piepūles acīm viņš ieraudzīja...” Kā tas ir – caur acīm?!

Pati interesantākā ideja „neskanēs”, ja tā tiks uzrakstīta analfabētiski.

[Atmiņā uzausa ļoti sen rakstītās kādas izdevniecības redaktora piezīmes par tām muļķībām, ko sarakstījuši iesācēji autori, kuru darbi lielāko tiesu nav publicēti: viens raksta par lidojumu uz Marsu un to, ka kuģa iluminatori ceļā ir noputējuši – kosmonauts mierīgi iziet atklātā kosmosā ar putekļu sūcēju un tos notīra; cits atkal poētiski raksta, ka, apdzīvojot Marsu, uz tā ir jāpārved no kapiem – acīmredzot savu radinieku – mirstīgās atliekas droši vien, lai nav jālido uz Zemi kapus apkopt; vēl cits raksta tā: „pa durvīm ienāca vīrietis, viņš bija tērpies kaklasaitē, ar kurpēm kājās”, jāprasa – un viss? – t.p.]

Fantastika rīt.

Mūsdienu zinātne attīstās tik strauji, ka fantastikai arvien grūtāk ir palikt „fantastiskai”. Patiešām, pamēģiniet atcerēties ideju, kas pārsteidza iztēli un būtu „tīri fantastiska”. Vēl pirms dažiem gadiem tādu ideju bija simtiem. Tagad tādu ir daudz mazāk. Tās stabili ir pārgājušas zinātnes lauciņā (hiperboloīds, hipnopēdija), citas pamazām pāriet (ārpuszemes civilizāciju signālu meklēšana).

Nav runa par to, ka vienu fantastisko ideju vietā būtu jāatnāk citām. Stāvoklis ir sarežģītāks. Cilvēki ir sākuši saprast: zinātne varēs realizēt visu, absolūti visu! Fantastika zaudē savu galveno īpašību – spēju izbrīnīt. Jau nav svarīgi, kādi atklājumi tiks izdarīti. Svarīgi – kas no tā iznāks. Atbīdot malā pārējos apakšžanrus, uz skatuves priekšplānā uznāk sociālā fantastika.

Ņemsim par piemēru ilga mūža problēmu. Cilvēka vidējais mūža ilgums strauji aug. Var uzrakstīt stāstu vai garstāstu par atklājumu, kas ļaus paildzināt cilvēka dzīvi līdz 200-300 gadiem. Te tikpat kā nebūs fantastikas: neviens nešaubās, ka medicīna – mazliet agrāk, mazliet lēnāk – panāks to, ka cilvēki dzīvos ilgāk. Taču te, pēc visa radīsies saviļņojošas problēmas. Kāda būs cilvēka dzīve, ja viņš kļūs praktiski nemirstīgs? Kas mainīsies – pašā cilvēkā un attiecībās starp cilvēkiem?

Fantastika, kas veltīta nākotnes sabiedrībai, pamatoti bauda lasītāju vislielāko uzmanību. Diemžēl tādu darbu ir ļoti maz.

Beigsies strīdi par fantastikas un zinātnes attiecībām. To vietā nāks jauni strīdi – par cilvēku un nākotnes sabiedrību.

Neko darīt, strīdos rodas patiesība.

http://www.altshuller.ru/rtv/rtv12.asp

P.S.

Par utopiju konkrēti. Krievu valodā.

http://chalikova.ru/utopiya-psixologiya-kulturnoj-fantazii.html