Jā, grūti, ļoti grūti mūsu laikā ir būt par fantastu! Lasītājs ir pieradis pie tā, ka zinātne – principā var visu. Cilvēki ir pārstājuši brīnīties. Brīnums no tikšanās ar Negaidīto taču vienmēr ir bijis viens no fantastikas balstiem.
Rakstniekam tagad gribot, negribot nākas aizdomāties par fantastikas „tehnoloģiju”. No šīm pārdomām arī rodas iecere grāmatai par fantastiku. Kādi ir fantastikas likumi? Kā rodas fantastiskas idejas? Kādos gadījumos rakstniekam ir tiesības uz izdomu, kādos viņam ir jābūt ticamam? Uz šiem jautājumiem es gribu atbildēt „Fantastikas horizontos” – grāmatā, pie kuras es pašlaik strādāju.
Strīdu epicentros.
Kad saka „zinātniskā fantastika”, vispirms ar to domā Žila Verna grāmatas. Patiešām Žila Verna romānos fantastikai gandrīz vienmēr ir detalizēts, zinātnisks pamats. Toties mūsdienu darbi spēcīgi atšķiras šajā ziņā no Žila Verna grāmatām. Mūsdienu fantastikā bieži notiek lietas, kas no zinātnes viedokļa ir pilnīgi neiespējamas. Piemēram, zvaigžņu kuģi lido ar ātrumu, kas pārsniedz gaismas ātrumu. Dažreiz tas izsauc lasītājā nesapratni. Rodas jautājums: vai fantastam ir tiesības rakstīt to, kas ir pretrunā ar mūsdienu zinātnes faktiem.
Tas ir sarežģīts jautājums: ne velti zinātnes un fantastikas attiecības ir daudzu diskusiju avots.
I. Jefremovs saka, ka fantastika ir jābūvē „uz vairāk vai mazāk zinātniska pamata. Pēc manas dziļākās pārliecības, tikai tāda zinātniskā fantastika var tikt uzskatīta par īstu, kam ir tiesības eksistēt šajā žanrā”. Tam pilnīgi nepiekrīt A. un B. Strugacki. „Kāds tur sakars ar zinātni? – viņi jautā vienā no saviem rakstiem. – Kāpēc mūs sauc par zinātniskajiem fantastiem? Mēs atbildam: nezinām. Nezinām, kāpēc joprojām turas novecojušais termins zinātniskā fantastika”. Kritiķis J. Kotļars apliecina: „tādiem darbiem ir jāpopularizē jaunākie zinātnes sasniegumi, jārunā par atklājumiem, kas „lido gaisā” un drīz kļūs par cilvēces īpašumu”. Bet rakstniece A. Gromova kategoriski iebilst: „Fantastika neizvirza par savu uzdevumu, propagandēt zinātniskas idejas”. Literatūrzinātnieks V. Lukjaņins aizstāv vēl vienu viedokli: „Zinātniski-fantastiskā literatūra ir zinātnes sapņu literatūra”... Kuram tad ir taisnība?
Daudzveidīgā fantastika.
Pieņemsim, ka fantastika patiešām ir zinātnes sapņu literatūra. Tas, vispirms, nozīmē to, ka aiz fantastikas borta paliek visi filozofiskie, utopiskie, sociālie darbi. Vai tad, piemēram, „Laika mašīna”, „Kad guļošais modīsies”, „Cilvēki kā dievi” – ir zinātnes sapnis?! Zinātnes sapņa nav arī „Pasauļu karā”. Tad jau izkrīt gandrīz viss H. Velss. „Izkrīt” arī tādi darbi kā A. Konana-Doila „Zudusī pasaule”, V. Obručeva „Plutonija”, A. Tolstoja „Aelita” un „Piecu savienība”. Nākas „izsvītrot” arī tādus fantastus kā R. Bredberijs, S. Lems, pēdējos brāļu Strugacku darbus, piemēram, „Bēgšanas mēģinājumu” un „Grūti būt dievam”...
Pietiekami tā uzdot jautājumu, lai nonāktu pie pareizās atbildes. Pirms simts gadiem eksistēja tikai viens fantastikas veids – Žila Verna fantastika. Mūsdienu fantastiskā literatūra ir daudzveidīga, ar daudzām sejām.
Šodien eksistē dažādi fantastikas paveidi. Pamēģināsim tos īsumā pārskaitīt. Vispirms, tā ir utopiskā fantastika, kas attēlo plašas nākamās sabiedrības ainas (I. Jefremova „Andromēdas miglājs”). Blakus utopijā eksistē arī antiutopijas. Šī apakšžanra darbi mūs brīdina: „Tā var notikt, ja...” Tipiski antiutopiju piemēri ir H. Velsa „Laika mašīna” vai R. Bredberija „451 grāds pēc Fārenheita”. Antiutopijai blakām stāv tāds izplatīts apakšžanrs kā „pamfletu” fantastika (A. Dņeprova, I. Varšavska uc. stāsti).
Daudzi fantastiski žanri pieder „psiholoģiskajam” apakšžanram. Te galvenais ir – parādīt cilvēku neparastos apstākļos. Var atcerēties, piemēram, lielisko H. Velsa stāstu „Brīnumdaris”. Velss savam varonim (par spīti visādām zinātnēm!) dod spējas veikt jebkādus brīnumus. Taču izrādās, ka anģļu mietpilsoņa vēlēšanās ir patiešām nabadzīgas. Velss ļoti pārliecinoši parāda arī citu mietpilsoņa psiholoģijas pusi: no gara nabadzības, no muļķības – ir tikai viens solis līdz mežonīgām izdarībām, kas bīstamas visai cilvēcei.
Ievērojamu vietu fantastikā aizņem darbi, kas cenšas paredzēt nākamos atklājumus un izgudrojumus, parādīt to rezultātus. Klasisks piemērs – Ž. Verna „20 000 ljē zem ūdens”. Šis apakšžanrs ir tas, ko patiešām var saukt par „zinātnes sapņu literatūru”.
Viens no vecākajiem apakšžanriem ir „popularizējošā” fantastika. Te nav cenšanās ieskatīties nākotnē. Fantastiku izmanto tam, lai spilgtā, aizraujošā veidā pastāstītu par to, kas jau ir zināms. Tādi ir daudzi darbi, kur notiek tikšanās ar izmirušiem dzīvniekiem.
Jāpastāsta arī par tādu interesantu apakšžanru, kā zinātniski-fantastiskā hipotēze. Te fantastika vistiešāk tuvojas zinātnei. Hipotēze par to, Tunguskas meteorīts bija marsiešu kosmiskais kuģis, ko izvirzīja rakstnieks A. Kazancevs. Tieši tādu pašu hipotēzi par Marsa pavadoņu mākslīgo izcelsmi priekšā liek zinātnieks I. Šklovskis.
„Hipotēžu” apakšžanram ir savs antipods – fantastiskie piedzīvojumi. Tie pieder fantastikai tāpat kā „Trīs musketieri” vēsturiskajai literatūrai. Zināms, ka A. Dimā romānā vēsturiskie notikumi ir atainoti, maigi sakot, brīvi. Arī piedzīvojumu fantastikai ir tiesības brīvi uzrīkoties ar zinātni. Toties tai ir jāparāda varoņi, kuriem gribas līdzināties. Te jābūt asam, dinamiskam sižetam.
Fantastikas darbi ir jāvērtē no tā apakšžanra pozīcijām, pie kurām pieder tas vai cits darbs. Citādi sakot, sociālajai fantastikai ir jābūt nopietnai un dziļai, psiholoģiskajai – jāatklāj cilvēkā jaunais, piedzīvojumu – interesantai, humoristiskai – asprātīgai utt.
D-kosmokuģi vai M-kosmoplāni?
Tātad fantastika ietver sevī atšķirīgus apakšžanrus, katrā no tiem ir sava attiecības starp zinātni un fantastiku.
Paņemsim, piemēram, lidojumus ar virsgaismas ātrumu. Ja darbiem ir mērķis parādīt kosmonautikas nākotni, tad autors nevar neņemt vērā mūsdienu zinātnes viedokli. Taču tā uzskata, ka virsgaismas ātrums nav iespējams. Tātad jāņem vērā, ka uz Zemes (lidojuma laikā) paies desmitiem, simtiem gadu. Vai arī kaut vai ārēji pārliecinoši pamatot lidojuma iespējamību ar virsgaismas ātrumu. Toties utopiskajā fantastikā zvaigžņu kuģiem „ir tiesības” lidot, kā vien patīk.
Pirmajos Strugacku darbos („Ugunīgo mākoņu valstībā”, „Ceļš uz Amalteju” utt.) sīki ir attēloti nākotnes fotonu zvaigžņu kuģi. Strugacki ļoti rūpīgi izmantoja esošos zinātnes spriedumus: fotonu raķetes sanāca „zinātniskā līmenī”. Tālāk izmainījās pats Strugacku daiļrades virziens. Viņus pārstāja interesēt nākošie zinātniski-tehniskie sasniegumi. Jauno darbu centrā ir nākotnes cilvēks, nākotnes sabiedrība. Un par jaunajiem zvaigžņu kuģiem, kas spēj lidot ar vienalga kādu ātrumu ir pateikts īsi: tie ir D-kosmokuģi, kas izmanto D-principu. Te, protams, nav nekādas zinātnes. Taču lasītājs neprotestē. Nu labi, nelidos ar D-kosmokuģu palīdzību, lidos ar kādiem M-kosmoplāniem. Kāda starpība? Šajā gadījumā galvenā ir nākotnes aina, ko zīmē Strugacki.