«Elektronika piedzīvojumus» pieņēma visi un uzreiz, jau pēc pirmās sērijas meitenes sadalījās tajās, kurām patika Siroježkins, un tajās, kurām - viņa elektroniskais dubultnieks. Bija tādas, kas centās rakstīt vēstules aktieriem - Volodjam un Juram Torsujeviem cerībā uz atbildes jūtām. Tūkstošiem erdelterjeru tika nosaukti par Ressi - par godu Elektronika sunim, turklāt saimniekiem bija pilnīgi vienalga, kāda dzimuma bija erdelītis - Ressi skanēja bezpersoniski-universiāli. Filmas televīzijas pirmizrāde notika 1980. gada maijā, drīz vajadzēja būt brīvlaikam. Priekšā ir Olimpiāde-80, pasaule bez mākoņiem, jaunas meitenes nēsā banānbikses un klausās "ABBA". Tātad...
1. Radītājs un viņa kreatūra.
Tātad, profesors Gromovs - Elektronika "tēvs". Filmas autori, vai nu tīšām, vai nejauši izvēlējās šai lomai Nikolaju Griņko, kas ir spēlējis citu slavenu "kreatoru" - tēti Karlo. Gan Buratino, gan Elektroniks sākumā tika taisīti "cilvēkiem par prieku" - viens tika iedomāts kā palīgs ielas šovbiznesā, otrs kā universāls robots, kuru var izmantot pat Robertino Loreti vietā. Abi "cilvēciņi", gribot dzīvot pa savam prātam, aizbēg lielajā pasaulē. Abi - savas lētticības dēļ - uzķeras uz noziedznieku āķa. Abiem ir spēja atvērt slepenas durvis - viens ar Zelta atslēdziņas palīdzību, otram tāda spēja jau no sākuma paredzēta TH.
Ar šo līdzība starp Buratino un Elektroniku beidzās, jo viens no viņiem ir pagale, otram - ''vienkārši, kontakti ir no platīna'', viens ir muļķis un rada situācijas, otrs - neizturami gudrs un arī... rada situācijas.
2. Ieinteresētā puse.
Atcerieties, ar ko sākās filma? Noziedzīgās organizācijas vadītājs Stamps pieprasa atsūtīt viņam daudzfunkcionālo robotu, lai izmantotu to kā palīgu kārtējā laupīšanā. Ko tur brīnīties? To, ka aizrobežu mafijas galva zina par Elektroniku vairāk, kā jebkurš cits. Profesors Gromovs vairākas reizes ir uzsvēris, ka par Elektroniku nevienam nekādas informācijas nav - viņš kā saka ir pilnīgi slepens. Citoem vārdiem sakot, slepenās iestrādnes kaut kādā veidā ir "nopludinātas" uz ārzemēm un vēl - pat nonākušas noziedznieku rokās. Tālāk - vairāk. Nez no kurienes uzrodas jauns kriminālnoziedznieks - Uri.
-Ko tu māki?
-Visu.
Uri stipri atšķiras no saviem kolēģiem - viņš ir nosvērts, pievilcīgs, nenokausējams, vēss, taču viņam piemīt kaut kas no sirdsapziņas paliekām un pat - sentimentalitātes. Viņš vienā mierā iekļūst PSRS teritorijā, bez problēmām naturalizējas un tāpat, bez problēmām izved Elektroniku uz savu kapvalsti. Vai nav tiesa, ka viņš ir pārāk labs bandai? Vēl vairāk, savā dziesmā Uri konstatē, ka viņš jau no bērnības "dievina pavēles". Cilvēki, kas dievina pavēles, nenogruntējas bandās, bet iet uz citām struktūrām. Vai jums neliekas, ka Uri ir kāds James Bond, kuram ir jāsagādā Elektroniks un pie viena jāsagrauj nenogremdējamo mafiju? Vai tikai ne caur viņu Stamps ir ieguvis informāciju par Elektroniku? Turklāt, 3. sērijā Uri vēlas bēgt, paķerot sev līdzi Elektroniku.
Rodas jautājums - kas ir profesora Gromova asistente? Starp viņu un Uri risinās interesants dialogs.
«-Oi, kas jūs esat? Ā... "Mosenergo"?
-Superkargo.»
Pirmkārt, tā nav Maskava, otrkārt, kāds tam sakars ar superkargo?
Superkargo jūras kravu pārvadātāju spectermins; frakta uzticības persona, kas pavada kuģi, lai uzraudzītu gravu pieņemšanu un nodošanu. Viss tas atgādina paroli un atbildi uz to.
«-Vai pie jums pārdod slāvu skapi?
-Spiegs Petrovs dzīvo stāvu augstāk...».
3. Matemātikas reklāma.
Mūsdienu filmas ir pārpilnas ar slēpto reklāmu, padomju filmās viss bija savādāk, kaut gan «Viešņa no nākotnes» reklamēja kefīru, bet «Sargies auto» - automašīnu «Volga». «Elektronika piedzīvojumi» liekas, it kā nereklamē neko, ja nu vienīgi motociklista ķiveri, kas pasargā Uri no sitiena pa galvu. Taču filma ir pilna ar cita veida reklāmu - var teikt, sociālo. Jo tiek reklamēts mācību priekšmets skolā - matemātika. Nezinu, kā ar jums, bet man tieši pēc «Elektronika» radās stabila interese uz precīzajām zinātnēm. Pareizāk, man sāka likties, ka matemātika - tas ir "kruti", gandrīz kā firmas džinsi vai franču smaržas. Un es, pavisam humanitārs bērns, ļoti ilgi un visai patiesi mīlēju algebru.
Matemātika «Elektronika piedzīvojumos» tiek pasniegta bez kļūdām un ar garšu. Pirmkārt, matemātikas skolotājs J. Vesņika izpildījumā ir vienīgais skolotājs, pret kuru bērni uztver nopietni. Pārējie ir dažādos veidos komiski un pat nedaudz nožēlojami. Otrkārt, Elektroniks pirmo reizi demonstrē savus talantus tieši ģeometrijā. Turklāt, aina ar Pitagora teorēmu ir uzņemta skaistāk un pārliecinošāk par dziedāšanu Robertino Loreti balsī - skaista balss savažo mazāk, nekā 20 paņēmieni, kā atrisināt teorēmu. Treškārt, Elektronika radītājs pats par sevi nevarēja būt humanitārijs, tāpēc viss šis stāsts ir tāda pat
«...pasaka jaunākā vecuma zinātniskajiem līdzstrādniekiem», kā arī brāļu Strugacku «Pirmdiena...».
Vēl viens interesants moments - filma taisa reklāmu... teicamniekiem. Kā likums, par bērnu literatūras un kino varoņiem kļūst visdažādākie tomi soijeri un nezinīši. Tiek pieņemts, ka tikai viltīgs un jautrs divnieku karalis (sliktākā gadījumā - trijnieku karalis) spēj aizraut ar saviem piedzīvojumiem. Bet teicamniekam - pats lielākais piedzīvojums - ja viņu iekausta vārtu rūmē un šķiroties vēl iedod pa galvu ar vijoli ( vai uzreiz - ar čellu).
«Elektronika piedzīvojumos» neuzbāzīgi tiek stāstīts par liderīgo Serjogu, kas, apstākļu spiests, mainās uz labāko pusi. Dziesma «Mēs mazi bērni, mums gribas pastaigāties...» pārstāj būt viņam par dzīves veidu. Filmā tiek parādīts, ka tāds cilvēks vienkārši kļūst nevienam nevajadzīgs.
4. Sistēmu pretnostatījums.
Kā zināms, padomju kino bija jārāda mūsu iekārtas pārākums pār viņējo. Nav izņēmums arī «Elektronika piedzīvojumi», jo zēnu-robotu zog ne jau mūsu "urkagani", bet aizrobežu mafija. Protams, tas tika rādīts kontrasta pēc, jo padomju pasaule filmā tiek rādīta kā bezgalīgi saulaina, gaiša un pareiza. Ja jūs atceraties, tad «Elektronika piedzīvojumos» ir ļoti daudz gaismas. Taču tas ir ir tad, kad kadrā ir PSRS. Mežonīgie Rietumi tiek rādīti tikai naktī, vakarā vai rīta miglā. Visgaišākais plankums - Vladimira Basova baltie džinsi. Viss pārējais, ieskaitot cilvēkus, pelēks un blāvs. Vispār, viņi tur pat zagt nemāk bez mūsu robotiem. Viņiem pulkstenis tornī 100 gadus nestrādā - tos Elektroniks salabo, jo nav neviena cita.
Dziesma, kas skan Elektronika triumfa brīdī arī ir zīmīga:
«Sit pulkstenis vecajā tornī,
Vakardienu pavadot,
Un zvani zvana.
Vakardienu pavadot,
Sit pulkstenis vecajā tornī:
Būs, būs tāles gaišas!
Pulksteņa zvani kā zelta atslēdziņa,
Durvis no rīta jautri ver!
Logus no rīta līdz galam ver,
Nakts krēslu no ielām dzen!».
Gaismas un tumsas konflikts, konflikts vakardienai ar rītdienu - gaišā sociālisma ar drūmo kapitālismu...
Tajā pat laikā filmā nav nekādu sociālistiskās sistēmas pazīmju, izņemot pionieru kaklautus, un vispār, visa dzīve ir mazliet līdzīga komunismam - tāda klusa, brīnišķīga, taču tajā pat laikā - piesātināta. Vai atcerieties ainu rotaļlietu veikalā?
Sajūtas tādas, ka rotaļlietas bērniem, nevis pārdod, bet atdod. Arī skola Siroježkinam tāda, pārāk diža, gandrīz futūristiska. Nu labi, nevis komunisms, bet - «slēgtā pilsēta», kur gandrīz visi cilvēki - fiziķi pagonās un ar specapgādi - labāk nekā Maskavā. (Starp citu, vai jūs ievērojāt, cik maz cilvēku un mašīnu ir šajā pilsētā? Tipiska pilsēta - «pastkastīte».) Bērni filmā - gandrīz ideāli dvēseliskā ziņā, izņēmumu sastāda muļķe Kukuškina, un arī viņa beigu beigās labojās. Paraugvidē nav iespējams iztēloties notikumus «Putnubiedekļa» garā...
Tad, lūk, šī filma ir, ne tikai matemātikas reklāma, tā reklamē arī padomju dzīves veidu. Neuzbāzīgi, nekliedzot un bez lozungiem. Vienkārši, pie viņiem - vienmēr ir tumšs un zog, bet pie mums - daudz gaismas un matemātika.
5. Blondīni un bruneti.
Daudzi atceras, ka brāļus Torsujevus priekš filmas izkrāsoja ar perhidrola krāsu: dabiski viņi ir - tumši šateni, gandrīz bruneti. Es neesmu lasījusi Jevgeņija Veltistova grāmatiņu, tāpēc nezinu, vai šī pārkrāsošana bija vajadzīga pēc sižeta vai nē. Taču varoņiem - blondīniem gandrīz vienmēr dod priekšroku. (Atmiņā uzpeld gadījums ar Leonīdu Utjosovu, ko nokrāsoja filmai
«Jautrie zēni»). Šeit, arī. Pozitīvai meitenei - blondīnei ar ideāli saulainu vārdu - Maijai Svetlovai - pretī stāv melnīgsnēja brunete - Zoja Kukuškina. Optimismu piedod klasiskie rudmatainie - makars Gusevs un Čižikovs. Ar to arī laikam filmā tiek dots papildus «gaismas avots».
6. Tēvi un dēli.
Šis tipveida konflikts, ko apdziedājis kādreiz Ivans Turgeņevs, «Elektronika piedzīvojumos» ir iegaismots interesantā veidā.
Pirmkārt, interesanta (kaut arī, kaut kur tipiska) ir galvenā varoņa Serjogas ģimene. Māte, spriežot pēc tā, ka viņai var palūgt vārdnīcu ar latīņu terminiem, ir inteliģente (kaut gan, varbūt pat vienkārša medmāsa). Tēvs - īsts proletārietis, tālbraucējs. Savu dēlu, principā, saprot, to uzreiz bar just, ka viņš pats ir tāds. Viņam, atšķirībā no mātes, dēls - elektronikas speciālists, kaut kā nav visai patīkams, kaut formāli arī viņš priecājas par dēla sekmēm. Kas duras acīs? Vecākiem dēlu audzināt nav laika, kaut arī var saprast, ka māte strādā maiņās (viņa vairākas reizes parādās mājās dienā). Citu bērnu ģimenes parādītas vecāku sapulces ainā, paskatieties: bērni izrādās savu tēvu un māšu kopijas. Ļoti interesants ir arī refrēns: «Laiks ar noslēpumiem beigt!»
7. Gaišā nākotne?
«Tikai debess, tikai vējš,
Tikai prieks mūs gaida nākotnē...»
Tagad moderni ir spriest, kas varētu sagaidīt tādas vai citas padomju filmas varoņus nākotnē pēc Pārbūves? Gribētos, protams, ticēt, ka Siroježkins kļūs par datorspeciālistu, bet ne reketieri, bet skaistā meitenīte Maija - nevis par striptīza dejotāju, bet gan par treneri. Un, ka Makaru Gusevu nenogalinās, ne Afganistānā, ne
«kriminālajos karos» un, ka matemātikas skolotājs nelasīs pudeles.
Tāpat gribas ticēt, ka Kukuškina tomēr sāks nodarboties ar sportu (kā viņai ieteica fizkultūras skolotājs) un vispār apprecēsies ar gudru palikušo Siroježkinu. Un, ka Elektroniks no bēdām neaizbrauks uz Ameriku un nepārvērtīsies tur par Terminātoru.