Pērtiķu planētas sākotne ir filma, par kuras tapšanu rakstīt šķiet interesantāk nekā analizēt tās mākslinieciski idejiskās kvalitātes un to, kā Holivuda lien no ādas laukā, lai apvienotu neiespējamo – atraktīvu kompjuterizētu izklaidi ar daudzmaz jēgpilniem filozofiskiem vispārinājumiem par to, kas notiks ar civilizāciju, ja visi tās pārstāvji, sākor ar „mietpilsoni vulgaris”, beidzot ar ģenētikas zinātnes spīdekļiem, turpinās iejaukties dabas, atvainojos, dabiskajās norisēs, ignorējot „Dieva plānu” un arvien aktīvāk stimulējot ne tikai tehnoloģisko, bet arī cilvēku intelektuāli fizisko progresu, zinātnes un mūsu visu labklājības vārdā ejot (burtiski) pāri līķiem.
Pērtiķis pērtiķa galā
ASV filmai ir iespaidīgs vēsturiskais kultūrslānis un kinematogrāfiskais „bekgraunds”. Tā pamatā ir puķu bērnu hipiju laika kulta romāns – Pjēra Bula Pērtiķu planēta, kas ar trāpīgu metaforu uzbur ne visai optimistisku tuvās nākotnes ainu, cilvēkus visekstrēmākajās būt vai nebūt situācijās pielīdzinot saviem vistuvākajiem radiniekiem pērtiķiem, brīdina par pasaules galu no kodolieročiem un sludina liberālas vērtības, iecietīgumu pret minoritātēm (piemēram, pērtiķiem) ieskaitot. Grāmatai sekoja vesela gūzma komiksu, TV seriālu „pēc motīviem”, multiplikācijas un citu kinoprodukciju, tostarp arī divas leģendāras filmas – 1968. gadā tapušais oriģināls ar Holivudas veterānu Čārltonu Hestonu galvenajā pērtiķu barveža lomā un Tima Bērtona 2001. gada rimeiks ar Marku Vālbergu un Helēnu Bonemu – Kārteri efektīgajā šimpanžu grimā. Taču ar kinoversijām līdz šim nav veicies – kaut arī skatītājiem liela daļa filmu patika, kinovērtetāji allaž ar ironiju izturējušies pret kinoļaužu centieniem cilvēkus pataisīt par primātiem. Bet, kad Bērtons ar savu Pērtiķu planētu nopelnīja Zelta aveni par gada sliktāko filmu (plus arī 580 miljonus dolāru; budžets 180 miljonu), kritiķi globālā vienbalsībā paguva izteikt līdzjūtību un paņirgāties par Bērtona kundzi Helēnu par mocībām pērtiķu mātītes ādā, Tima B. pacietības vadzis lūza – ekscentriskais režisors paziņoja, ka viņš labāk pa logu izlēks nekā veidos nākamo filmu ar pērtiķiem (tāds piedāvājums bija).
Likās – pērtiķu epopeja ir norakstīta, kaut arī kinovēsture zina vairākas filmas, kurās primātu un cilvēku sarežģīto attiecību stāsti aizkustinājuši miljoniem siržu, pie reizes neliekot ciest kinematogrāfam kā iespaidīgu vizuālo tēlu mākslas formai (lai atceramies kaut vai Vareno Džonu Jangu/Joe Young vai Gorillas miglā/Gorillas in the Mist). Arī laiks nestāv uz vietas – kinotehnoloģijas ir attīstījušās tiktāl, ka radīt supernaturālus dzīvniekus ar datoru un motion capture tehniku nu jau ir elementāri, galvenās galvassāpes tagad ir ticams, reālistisks stāsts, kas attaisnotu pērtiķu un cilvēku kopeksistenci uz ekrāna kā pašsaprotamu, nevis kārtējo „puszinātnisko fantastikas sviestu”.
No mazuļa par ģēniju
Tieši tādēļ pirms Pērtiķu planētas sākotnes Latvijas premjeras intriģējošāk ir palūkoties specefektu fabrikas Weta Digital (tās dibinātājs ir Gredzenu pavēlnieka režisors Pīters Džeksons, te tapuši Avatara, Kinga Konga un, saprotams, Gredzenu pavēlnieka datorefekti) aizkulisēs nekā apspriest, vai amerikāņu ģenētiku centieni radīt zāles pret cilvēka smadzenes postošo Alcheimera slimību, kas noved pie pērtiķu revolūcijas vadoņa superintelektuālā Cēzara rašanās no maza mīlīga mērkaķīša un tālāk pie pasaules primātu revolūcijas, lai atbrīvotos no paverdzinātāju – cilvēku – jūga, ir vai nav ticams stāsts. Viens gan – specefekti patiešām ir apbrīnas vērtā līmenī, galvenokārt tas attiecas uz lieliskā aktiera Endija Sērkisa „pārtapšanu” šimpanzes Cēzara tēlā – viņa pērtiķis iznācis vēl jaudīgāks par Gredzenu pavēlnieka puspliko kroplīti ar tik sarežģīto, tak tomēr zelta dvēseli Gollumu.
Šajā dzīva aktiera un kompjūtertehnoloģiju sintēzē patiesi ir kaut kas maģisks. Zvēru, jūs tā arī neuzminēsiet, kurā brīdī Cēzara sejā ir redzams cilvēks (aktieris Sērkiss), kurā – virtuozs specefekts – pikseļu zīmējums. Protams, Cēzara tēla radīšanā Sērksam palīdzēja tas, ka aktierim jau ir prakse pērtiķu tēlošanā – viņš taču bika Kings Kongs! Tomēr Cēzars šā vai tā prasīja divu mēnešu 10 stundu ikdienas darbu: „Kings Kongs taču bija īsta gorilla, savukārt Cēzars – ne tikai šimpanze, bet arī cilvēku roku darbs – ģenētiski uzlabots dzīvnieks, kas visās iezīmēs izrādījies pārāks par saviem radītājiem. Kā lai saprot, kā jātēlo tik komplicēts personāžs?” – tā Sērkss.
Kaut arī filmā darbojas vairāki labi aktieri – jaunais, talantīgais Džeimss Franko (127 stundas, Lafajeta eskadriļa) labā zinātnieka lomā, Frīda Pinto (Graustu miljonārs), Braiens Kokss (Varenā sirds), Toms Feltons (sliktais Drako Malfojs no Harija Potera) un neatvairāmais britu slavenais ļaundaris Džons Litgovs (maniaks no Dekstera), galvenā vijole ir Endija Sērkisa rokās – viņš ir Pērtiķu planētas sākotnes „superpuper specefekts”. Ieskatieties šī Cēzara acīs un provējiet apjēgt, kā jūtas ģēnijs Einšteins zvēru krātiņā.