Domājot par mūsu laikiem un atminoties bijušo, mēģinu saprast, kas notiek pasaulē un kurp tā iet. Saka, ka galvenais pasaulē ir nauda. Svarīga lieta, tomēr - ne galvenā. Galvenās ir intereses. Uz tām balstās viss, kas pasaulē notiek. Intereses un tiesības, kas tās garantē. Vecajos, padomju laikos mums skolā mācīja to, ka eksistē dažādas tiesības: cilvēka tiesības, viņa ģimenes tiesības, kolektīva tiesības, kur cilvēks strādā vai kam pieder, valsts tiesības. Turklāt tieši šādā kārtībā tiesības ir pakļautas viena otrai. Ģimene ir svarīgāka par cilvēku, kolektīvs - par ģimeni, bet vissvarīgākās ir valsts tiesības. Jā, sociālistiskā ideoloģija nenoliedza, ka valsts ir cilvēka apspiešanas subjekts. Tāpēc komunismā valsts pārstāšot eksistēt, jo tad visi cilvēki būšot tik augsti attīstīti, ka sabiedrība funkcionēšot bez valsts uzraudzības. Protams, ka cilvēku attīstīšanas projekts izgāzās. It kā varētu iedomāties cilvēku, kam savas un savas ģimenes intereses būtu mazāk svarīgas par valsts interesēm? Tādi cilvēki, protams, ir, taču viņi, kā saka, laiku nenosaka.

Divas galvenās lietas, ko sabiedrība ir izcīnījusi demokrātijā, ir cilvēka tiesības un vārda brīvība. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē to, ka cilvēka tiesības ir ieguvušas augstāku stāvokli pat par valsts tiesībām. Valstij ir jārūpējas, lai cilvēkam būtu nodrošinātas viņa tiesības... un vēl vārda brīvība. Ja valsts to nedara, tad tādu valsti var iesūdzēt pat tiesā. Sociālismā tāda lieta nevarēja pat ienākt prātā. Tas pats arī ar ģimenes tiesībām, kas pamazām izzūd. Kāda vairs ģimene, ja cilvēkam ir tiesības dzīvot, kā viņam patīk? Taču katrai lietai jau var atrast arī ēnas pusi, jo daudzi cilvēki nav garīgi brīvi, tāpēc nespēj dzīvot, ja nav kaut kas, kas valda pār viņiem. Ja likumi strikti nosaka viņu dzīvi, pašiem vairs nav jādomā, kā dzīvot, un tas ir daudz vienkāršāk. Tik ļoti patīk, ja vienotā pūlī vari ļauties tā varai. Sabiedrībā, kur katram savs viedoklis par visu, kašķis ir neizbēgams. Tā tas ir arī pašreiz, kad bēgļu straumes pārpludina Eiropu. Eiropa ir apjukusi, jo viedokļu plurālisms neļauj atrast kopīgu risinājumu. Turklāt saduras sabiedrība, kur galvenās ir cilvēka tiesības, ar sabiedrību, kur galvenās ir kolektīva, šajā gadījumā, reliģijas tiesības. Sabiedrībā vairs nav neviena jautājuma, par kuru sabiedrībai ir vienots viedoklis. Tas ir tāpat, kā ar Latvijā šogad sākušos diskusiju par tikumību. Izrādās, ka neviens nezina, kas tā tāda ir. Tas ir, katram par to ir savs viedoklis. Tieši tāpat, kā par vārda brīvību. Kā skumji secina Saeimas deputāte Ingūna Rībena: "Dzīvojam absurdā laikā, kad vārds "tikumība" ir kļuvis par lamuvārdu, bet rupjākos krievu lamuvārdus aizstāv mūsu rakstnieki, dzejnieki, filozofi".

Kā var redzēt no vēstures, absolūti labu risinājumu nav principā: nebrīvs cilvēks ir vergs, bet brīvam cilvēkam savs ego kļūst par galveno dzīvē. Gribi vai negribi, cilvēkiem nāksies piemēroties jaunajai pasaulei un tā vairs nekad nebūs tāda kā iepriekš. Brīvā un neatkarīgā Eiropa, kāda tā bija visus šos gadus jau agrāk netika galā pati ar savām problēmām - tāpēc kļuva arvien birokrātiskāka. Kā reakcija pret brīviem cilvēkiem, kas saprata, ka var darīt visu, ko grib. Ar jauno izaicinājumu tā netiks galā ne tik. Absolūti neiedomājami, ka visas ļaužu masas, kas ieplūst tagad šajā pasaules daļā, integrēsies un kļūs par francūžiem, zviedriem, vāciešiem, itāļiem... Tāpēc, ka krievu sakāmvārds: "Svešās mājās ar savu kārtību nenāk" darbojas tikai tad, ja cilvēki ciena otra tiesības. Ja viņa tiesības viņam ir pašas svarīgākās, vēl trakāk - viņa grupas tiesības ir pat vēl augstākas. Tas nekad pie laba gala neved. Konflikti ir neizbēgami. Ja kāds izgudrotu, kā veidot sabiedrību bez konfliktiem, tas būtu pelnījis Nobeļa prēmiju. Tikai bez tukšām frāzēm, ka jādzīvo draudzīgi un tad jau viss būs labi...