Nozīmes, ko autors noteicis savā apbrīnojamajā darbā, ir neizsmeļamas, jo viņš apzināti neatklāja tā acīmredzamo nozīmi. "Zelta atslēgu" var lasīt kā reālistisku stāstu, kurā ir dīvaini fantastiski ieslēgumi. Šo darbu var lasīt arī kā maģijas pilnu pasaku, kas satur morālus aspektus un dziļas reliģiskas pieskaņas. Visbeidzot, šo stāstu var lasīt kā dzīves un nāves metaforu.

"Zelta atslēga" ir noslēpums, ko savā veidā atklāja un uzzināja vairākas britu bērnu paaudzes. Tagad mūsu mazajiem lasītājiem ir iespēja doties uz Džordža Makdonalda radīto Burvju zemi, burvju, brīnumu un piedzīvojumu pasauli un atrast savu Zelta atslēgu, kas palīdzēs sajust mūsu pasaules un mūsu eksistences neizsīkstošo skaistumu un brīnumu.

(Anotācija krievu izdevumam.)

Džordžs Makdonalds

Džordžs Makdonalds Ikviens, kurš tikai vienu reizi pēc nejaušības principa atvērs seno skotu leģendu kolekciju, uz visiem laikiem paliks brīvprātīgais ieslodzītais šajā brīnišķīgajā valstī - kareivīgu kalnu klanu un nepārspējamu dūdu spēles meistaru valstī, tāpat kā leģendārais bards Tomass Rīmers, kuru apbūrusi elfu karaliene, brīvprātīgi palika Elflandē.

[1] Autors

Skotija ir Džordža Makdonalda dzimtene, kas ir senatnes neskaidro stāstnieku cienīgs mantinieks. Pēc viņa biogrāfu domām, viņš cēlies no viena no tiem Makdonaldiem, kuriem 1692. gadā izdevās izbēgt no Kempbelu slaktiņa, ko Glencoe veica viņu klans. Rakstnieka vecvectēvs bija prasmīgs dūdinieks un 1746. gadā cīnījās par princi Čārlzu. Viņa tēvs bija mājkalpotājs un balinātājs Hantlijā, kur dzimis Džordžs, un viņa māte pameta šo pasauli, kad zēnam bija astoņi gadi.

Pēc skolas beigšanas viņš studēja King's College Aberdīnā. Pat jaunībā viņš mēģināja sacerēt dzeju, un viņa izsmalcinātās manieres un izsmalcinātā daba vienmēr izraisīja apbrīnu visiem, kas viņu pazina.

Džordžs nevarēja nosēdēt vienā vietā, viņu vilka uz galvaspilsētu – Londonu, kurp viņš devās 1845. gadā, iekārtojies par mājskolotāju vienā Londonas ģimenē. Darbs viņam nepatika, un drīz vien viņš to pameta, iestājoties teoloģijas koledžā ar nolūku kļūt par priesteri. Viena viņam ļoti svarīga tikšanās arī notika Londonā. Viņš iepazinās ar burvīgo Luīzi Pauelu, ādas tirgotāja meitu, kura uz visiem laikiem kļuva par Makdonaldas kundzi un kura vēlāk dzemdēja viņam vienpadsmit bērnus.

[2] A. Hjūza zīmējums Dž. Makdonalda pasakai

Kļuvis par priesteri, Makdonalds viņam raksturīgās brīvdomības dēļ nemitīgi izraisīja baznīcas svēto tēvu dusmas. Padomājiet, kādā sprediķī viņš runāja par to, kā var tikt izglābti ne tikai izredzētie, bet visi, tas ir, iespējams, pat pagāni! Par šīm ķecerīgajām runām viņam draudēja mazāka alga, un Makdonalds, vairs nespējot pretoties ortodoksāli noskaņotajiem garīdzniekiem, nolēma pamest savu cīņu un pārcelties uz Mančestru.

Tur viņš pelnīja iztiku, lasot lekcijas par matemātiku un angļu literatūru, un tajā pašā laikā viņš turpināja sludināt savus uzskatus par pasaules uzbūvi. Tieši tajā laikā viņš nopietni ķērās pie literārā darba: 1855. gadā tika izdota viņa pirmā grāmata - apjomīgs dramatisks dzejolis "Iekšpuse un ārā", kas izpelnījās Alfrēda Tenisona, Čārlza Kingslija un lēdijas Baironas atzinīgus recenzijas. Divus gadus vēlāk parādījās skotu dialektā rakstīts dzejoļu krājums.

Makdonalds drīz pameta Mančestru un pārcēlās uz dienvidu krastu; pasliktinājās veselība – radās problēmas ar plaušām. Un jaunajā vietā viņš sāka rakstīt "kaut ko līdzīgu pasakai... cerībā, ka šis darbs tiks apmaksāts labāk nekā citi, neapšaubāmi nopietnāki". Divos mēnešos pabeigtais un 1858. gada oktobrī izdotais romāns "Fantāzijas" Makdonaldam nenesa cerēto peļņu – tas tika pārdots tikai par piecdesmit mārciņām. Taču panākumi bija nenoliedzami. Šo viņa grāmatu joprojām atceras un sauc, iespējams, par pirmo romānu angļu literatūrā, kas sarakstīts mūsdienās tik populārajā fantāzijas žanrā.

[3] Dž.Makdonalda romāna amerikāņu izdevuma vāks

Atgriezies Londonā, Makdonalds kļuva par angļu literatūras profesoru Bedfordas koledžā. Gotiskais romāns "Deivids Elginbrods" (1863) nostiprināja viņa kā rakstnieka popularitāti – bez pārspīlējuma viņa grāmatas toreiz bija gluži kā karstmaizes. Tomēr daudzi bērni no sava tēva gaidīja un pieprasīja nevis garus pamācošus romānus, bet gan pasakas, kuras viņš, pēc laikabiedru domām, ar izcilu prasmi un talantu izdomāja un stāstīja. Vai ar vienpadsmit augošiem pēcnācējiem ir iespējams nekļūt par izcilu stāstnieku?!

Viens pēc otra Makdonalds rakstīja brīnišķīgas pasakas, kas tika iekļautas britu bērnu literatūras zelta fondā. Sākotnēji tādi brīnišķīgi mazi šedevri kā "Bezsvara princese" vai "Milža sirds" tika ieausti romānā "Adela Katkarta" (1864), bet pēc tam kopā ar apbrīnojamo pasaku "Zelta atslēga" tika pārpublicēti. kolekcijā "Saziņa ar pasaku pasauli" (1867). ) - ar izsmalcinātiem Artura Hjūza zīmējumiem, kurš ilustrējis arī citas Makdonalda grāmatas.

Tieši tajā laikā liktenis rakstnieku saveda kopā un sadraudzējās ar izcilo mākslas pazinēju Džonu Ruskinu un slaveno Lūisu Kerolu. Tiesa, toreizējais matemātikas profesors Čārlzs Lutvids Dodžsons vēl nebija tik slavens. 1863. gadā viņš uzdāvināja Makdonaldam savas nemirstīgās Alises manuskriptu, cerot, ka draugs, kura viedoklis viņam daudz nozīmēja, uzskatīs to par publicēšanas vērtu.

[4] Dž. Makdonalds ar meitu. Fotogrāfs L. Kerols

Rakstot romānus pieaugušajiem ("Alec Forbes", 1865; "Robert Falconer", 1868), Makdonalds neaizmirsa par bērniem. Viņš ieguva redaktora darbu jaunā žurnālā "Sirsnīgi vārdi jaunatnei", kur tika publicēts viens no viņa labākajiem bērnu stāstiem "Ziemeļvēja mugurā" (1871). Un tur pirmo reizi gaismā ieraudzīja, iespējams, līdz mūsdienām populārākā Makdonalda pasaka - "Princese un Goblins" (1872), saskaņā ar kuru simts divdesmit gadus pēc tās publicēšanas kā atsevišķā izdevumā tika iestudēta krāsaina pusotru stundu gara animācijas filma. Rakstnieka radīto maģisko stāstu ilgmūžības noslēpums ir viegli izskaidrojams. "Es nerakstu bērniem," reiz teica Makdonalds, "bet tiem, kas ir nevainīgi un sirsnīgi kā bērns, neatkarīgi no tā, vai viņam ir pieci, piecdesmit vai septiņdesmit pieci gadi." "Pasaka nav alegorija," viņš uzstāja. Un viņš ieteica lasītājiem pašiem meklēt tajā ietvertās slepenās nozīmes.

Pārvietojoties no vienas vietas uz otru, rakstnieks un viņa ģimene visur atstāja labu atmiņu. Hamersmitā, kur viņi kādu laiku dzīvoja, Makdonalds un viņa sieva organizēja kaut ko līdzīgu mājas kinozālei, kurā viņi sniedza izrādes nabadzīgajiem tuvējiem iedzīvotājiem. Šajā viņiem palīdzēja draugi - Džons Ruskins, Arturs Hjūzs un pat slavenais mākslinieks sers Edvards Bērns-Džounss. Makdonaldas kundze pārstrādāja pasakas skatuvei. Taču, iespējams, viņu amatierteātra iespaidīgākais iestudējums bija Šekspīra "Makbets", kurā pats rakstnieks spēlēja titullomu, bet viņa meita Lilija spīdēja lēdijas Makbetas lomā ...

[5] Dž. Makdonalda stāstu krājuma pirmā amerikāņu izdevuma vāks

1870. gadu sākumā Makdonalds devās lekciju tūrē pa Ameriku – izrādījās, ka ārzemēs viņa popularitāte varētu konkurēt ar Dikensa popularitāti! Šī ceļojuma laikā viņš ieguva jaunu draugu lieliskā Marka Tvena personā, ar kuru pēc dažiem gadiem viņi pat domāja par kopīgu romānu, un tikai Atlantijas okeāna bezdibenis, kas draugus šķīra, liedza īstenot viņu plānus.

Tomēr Makdonaldam savu plānu bija vairāk nekā pietiekami. Lai pabarotu savu milzīgo ģimeni, viņš burtiski strādāja kā smags strādnieks, izdodot romānu pēc romāna, kas, protams, neietekmēja viņu kvalitāti vislabākajā veidā. No tā laika grāmatām pārpublicēta joprojām ir tikai pasaka "Princese un Kurds" (1877), bet pārējās ir nogrimušas aizmirstībā.

Turklāt rakstnieku piemeklēja nelaime: divi viņa bērni Marija un Moriss saslima ar tuberkulozi un nomira. Lilija drīz sekoja. Pasliktinājās arī paša Makdonalda veselības stāvoklis – katru ziemu viņš un viņa ģimene bija spiesti pavadīt Itālijā.

Rakstnieks priekšlaicīgi novecoja un kļuva vīlies cilvēkos, un viņa grāmatas kļuva skumjas. Zaudējuma rūgtums nāk cauri dzejolī  "Senā gara dienasgrāmata" (1880), kurā katrai gada dienai veltīta atsevišķa strofa. Makdonalda pēdējās bērnu grāmatas "The Rough Shake" (1891) galvenais varonis ir mazs zēns, kurš zemestrīcē zaudēja māti...

[6] Zīm. A. Hjūzs Dž. Makdonalda pasakai

Tuvajiem cilvēkiem šķita, ka Makdonalda vitalitāte strauji izgaisa. Jā, patiesībā tā arī bija. Sava zemes ceļojuma beigās viņš deva priekšroku bēgt no apkārtējās pasaules: viņš nonāca vai nu pilnīgā klusumā, vai arī paša radītajās izdomātajās pasaulēs, kas aprakstītas fantāzijas romānā "Lilita" (1895). Arvien biežāk viņu pārņēma domas par tuvojošos nāvi. Tomēr viņš vienmēr domāja par cilvēka eksistences īslaicīgumu un to, ka agri vai vēlu visam pienāk gals.

"Jums garšoja, kas ir nāve," sacīja Jūras vecākais. "Vai jums patika?"

"Ļoti daudz," atzina Mšinka. "Nāve ir labāka par dzīvību".

"Nē," atbildēja vecākais, "tā ir tikai nākamā dzīve..."

(Dž. Makdonalds. "Zelta atslēga").

Par autoru latviešu Vikipēdijā. [7]

https://lv.wikipedia.org/wiki/D%C5%BEord%C5%BEs_Makdonalds

[8}