Švarcs, kuram ap to laiku jau bija ievērojama pieredze attiecībās ar žurnālu redaktoriem, palīdzēja ne tikai ar padomu. Vairākas dienas viņi abi dzīvoja, sēžot pie rakstāmmašīnas: Švarcs kritizēja to, ko Bredberijs rakstīja, bet Bredberijs vienu reizi pēc otras paklausīgi pārrakstīja, vienu reizi dienā izskrienot uz ielas, lai nopirktu pienu un hamburgeru – vairāk atļauties viņš sev nevarēja un arī Švarcam lietas nebija tik spīdošas, lai barotu Reju pašam.

Iespējams, palīdzēja diēta, varbūt gudrā Švarca padoms, taču stāstu “Stabulnieks”, ko Bredberijs sarakstīja kopīgās sēdēšanas laikā, samērā ātri izdevās “ieskapēt” drukāšanai. Tas bija pirmais, publicētais Bredberija “marsiešu” stāsts – visai labi uzrakstīts, taču ne tik labs, lai to vēlāk ieslēgtu kādā no nākošajiem autora stāstu krājumiem, kas tapa 50. - 60. gados.

Attapies no mašīnrakstīšanas drudža, Bredberijs paskatījās uz savu tekstu no malas un palika neapmierināts. Viņš redzēja, kā, ko un kāpēc viņš ir izdarījis, bet tajā pašā laikā viņš apzinājās, ka stāsts ir ieguvis izdevējiem pieņemamāku veidu, taču – bija skaidrs, ka “Stabulnieks” kaut ko ir arī zaudējis. Bija pazuduši dīvainās un ne ar ko nesalīdzināmās marsiešu pilsētas. Bija pazudusi jauneklīgais, poētiskais pacēlums. Bija pazudusi... maģija?

Bredberijs piesēdās pie rakstāmmašīnas un sāka rakstīt – vienu stāstu pēc otra, neatļaujoties nevienu, pat mazāko atslābumu, sarakstot tekstu pat desmitām lapaspušu pa dienu. Nevienu no šiem stāstiem nepieņēma neviens fantastikas žurnāls. Taču viņš neatlaidīgi meklēja savu “balsi” un monolītā redaktoru bardzība sāka plaisāt. Stāstiņš Thrilling Wonder Stories, cits Weird Tales – dažreiz ņemot par paraugu citus, dažreiz izgudrojot ko savu. “Vēju” viņš sarakstīja pēc Hemingveja stilistikas. “Pūlis” izauga no Edgara Po stilistikas...

1943. gadā Bredberija neatlaidība atnesa pirmos panākumus. Viņa stāsti sāka regulāri parādīties

Weird Tales , retāk, citos, mazāk nozīmīgos izdevumos. Pats pazīstamākais fantastikas žurnāls palika Džona Kempbela Astounding – viņš pirmais lasīja katru jauno Bredberija stāstu, taču neizrādīja ne mazāko interesi tos publicēt. Tāda fantastika viņam nebija piemērota.

Bredberijs pamazām sāka dreifēt uz šausmu literatūras pusi Viņš atcerējās savas bērnības šausmas un rakstāmmašīna pārvērta tās stilīgos un neparastos stāstos. Weird Tales viņš jau skaitījās kā pastāvīgais autors.

Bet 1947. gadā viņam izdevniecībā Arkham House pat iznāca autora krājums “Tumšais karnevāls” - iznāca un tika izpirkts priekš tiem laikiem visai lielā tirāžā – nedaudz virs trīs tūkstošiem eksemplāru. Taču, protams, priekš “lielās” literatūras tā vēl nebija Īsta Grāmata.

1945. gadā Džuliuss Švarcs piedāvāja vienu no Bredberija stāstiem žurnālam New Detectives un negaidot saņēma absolūti jūsmīgas atsauksmes. Redaktors Raierss Džonsons rakstīja: “Bez šaubām, Bredberijs ir pats interesantākais, jaunais rakstnieks no visiem, kurus man ir bijusi iespēja lasīt. Sūtiet man visu, ko viņš uzrakstīs”.

Žanra aploka siena bija salauzta, mustangi varēja doties prērijā. Bredberija stāstus sāka drukāt detektīvu žurnālos, mistikas žurnālos un arī zinātniskās fantastikas žurnālos iezīmējās izrāviens: 1946. gadā žurnāls Planet Stories publicē “Pikniku miljons gadu garumā” - pirmo fragmentu no tā, kas vēlāk savāksies zem vāka ar virsrakstu “Marsiešu hronikas”, un noveli “Laika aizmirstie” (kas vēlāk iegūs nosaukumu “Ledus un liesmas”), stāstu par satrakojušos laiku (atkal laiku!), kas dažu dienu laikā aprij veselas paaudzes...

Vēl svarīgāk bija, ka par Bredberija prozu sāka interesēties “ārpusžanra” populārie žurnāli.Viņa stāsti parādījās American Mercury, Charm, Collier's, Mademoiselle.Vienu no šiem stāstiem Marta Foulija ievietoja ikgadējā antoloģijā “Labākie gada stāsti”. Cits tika nominēts uz O'Henrija prēmiju.

Kad piedāvājumu atsūtīt kādu stāstu sāka pienākt no prestižajiem New-Yorker un Harper's Džuliuss Švarcs aizrakstīja Bredberijam, ka vairāk ne ar ko nespēs viņam palīdzēt. Ja runa bija par stāstu piedāvāšanu fantastikas žurnāliem, Švarcs bija neapšaubāms speciālists. Taču pieredzes darbā ar atbildīgākiem un dārgākiem tirgiem viņam nebija...

5. Bredberijs izauga ar fantastiku, viņš bija tās tiešais, literārais pēctecis, tās nākošā paaudze un tās lepnums. Taču tagad fantastika vairs nebija vienīgā, viņam pieejamā pasaule. Tagad viņam bija atklāti visi ceļi. Tomēr, viņa mīļotā fantastika joprojām palika ar viņu, taču ar savu eksistenci vien, viņš iespēja izmainīt arī to un tās uztveri no “ārpasaules” puses. Iedomājieties tikai, glancētie žurnāli ar miljonu lielām tirāžām neuzskatīja par kaunu pārpublicēt viņa stāstus, kas kādreiz bija nopublicēti kaut kādā Weird Tales! Par viņa prozu strīdējās nopietni kritiķi. Viņa grāmatas izdeva lielākās izdevniecības. Viņu aicināja rakstīt scenārijus Holivudai...

Zēns, kas aizrautīgi lasīja “Marsa princesi”, tagad rakstīja “Marsiešu hronikas”. Sajūsmas pilnais pusaudzis, kas cirkos-šapito brīnījās par dzīvajiem dīvaiņiem, radīja “Tetovēto”. Jauneklis, kas bija aizrāvies ar tehnokrātijas idejām, kļuva autors krāšņam antitehnokrātiskam romānam “451° pēc Fārenheitah. Rakstnieks, kas agrāk pelnīja iztiku ar šausmu stāstiem, izaudzēja gSaules zelta ābolush...

1950. gadā, kad iznāca “Marsiešu hronikas” - vairāk nekā pirms pusgadsimta! - Rejam Bredberijam bija tikai trīsdesmit gadi. Priekšā bija daudzi dzīves gadi, aizraujošs darbs, noteikti – panākumi, nevīstoša popularitāte. Prēmijas, tulkojumi visās valodās, laikabiedru atzinība, dzīva klasiķa slava...

1950. gadā viņš bija tas pats zēns, kas aizrāvās, lasot “Tarzānu”. Tajā pašā gadā viņš kā tāds puišelis raudāja, kad uzzināja par Tarzāna autora nāvi...

Viņā paradoksāli apvienojās bailes no tumsas un māka priecāties par gaismu. Viņa mīļākie svētki bija Hellovīns. Viņa labākais ienaidnieks – laiks. Trausls, kā tauriņa spārns. Nežēlīgs kā jauna balss telefonā. Vienaldzīgs kā paisums,kas katru nakti nolaiza no smiltīm veca mākslinieka šedevrus...

Paies vēl pusgadsimts (klikt, klikt, klikt – vai tur tiešām tiek skaitīti gadi, vai arī tikai ritentiņi bezspēcīgi klikšķ viens pret otru?) un viņš uzrakstīs:

“Kad es skatos spogulī, es ieraugu puikas skatienu, viņa galva un sirds ir pārpilna sapņiem, sajūsmas un neiznīdējamas mīlestības uz dzīvi. Jā, viņam ir pavisam sirms matu ērkulis – nu un kas par to? Ļaudis bieži jautā, kā man izdodas palikt tik jaunam, kā izdodas saglabāt jaunības sajūtu. Viss ir vienkārši: lai jūsu dzīvi piepilda visas iespējamās atskaņas, visas iespējamās nodarbošanās, visa iespējamā mīlestība. Un noteikti atrodiet laiku smiekliem – atcerieties to, kas dāvā jums laimi – katru dienu, bez izņēmuma. Tieši tā es arī rīkojos pašas agrākās bērnības”.

Es lasu šīs rindas un drudžaini domāju – galvenais, galvenais, kas tad ir galvenais? - un redzu viņa seju. Tāda cilvēka seju, kas ir dzīvojis zinātnes pasaulē, maģijas pasaulē, sveicinājis tālu pagātni un neiedomājamu nākotni.

Tāda cilvēka seju, kuram lemts dzīvot mūžīgi.