Par „Hobitu” otrās daļas tehnisko pusi nevienu sliktu vārdu pasacīt nav iespējams, taču radoši mākslinieciskais noformējums turpina Pītera Džeksona sākto ceļu un ne ar kādām novitātēm nepārsteidz, turklāt, ņemot vērā, kādā ātrumā attīstās tehnoloģijas, nu jau ir svarīgāk būt pirmajam, ne labākajam. Taču par režisora vērienu un ambīcijām gan cepuri nost, jo tik ilgus gadus palikt uzticīgam būtībā vienam ļoti sarežģītam stāstam un to risināt ar tādu padevību oriģināldarbam, šķiet, nav spējis neviens cits kinoautors, turklāt Džeksons nav ieslīdzis pašapmierinātā rutīnā, bet gluži kā Vecgada vakara uguņošanā vēl nomodā palikušos bērnus pārsteidz ar vēl grandiozākiem specefektiem – 3D tehnoloģijas to izceļ vēl vairāk – biedēšanu un prātam neiedomājamas vides uzburšanu, ka pat lielajiem jābrīnās, kaut arī izbrīns ir acumirklīgs un izplēn, nākamo novērtējot.

Un tomēr – „Hobits” ir grandioza izklaide, kam maz sakara ar kino kā mākslu un kas savas kvalitātes pēc daudziem gadiem mērīs šķindošo ieņēmumu maisos (piemēram, pirmās daļas ieņēmumi pārsniedza miljardu dolāru!(, ne ekrāna kultūras valodas izteiksmes būtiskos jauninājumos un zīmju izmantojumā, visticamāk, nemaz neaizsniedzoties līdz tam popkultūras fenomena slieksnim, ko izdevās sasniegt „Gredzenu pavēlnieka” triloģijai. Taču, ļoti iespējams, izklaidei ir gana ar Tolkīna sarežģīto pasauli, durvis uz kuru mazā šķirbiņā pavēris Pīters Džeksons, tomēr uz sliekšņa uzlicis Hobita Bilbo lielo pēdu, piekodinot, ka kādam citam nebūs iesoļot viņa atrastajā, izauklētajā un vizuāli izsapņotajā pasaulē. Bet ceļa beigu posmu līdz „Gredzenu pavēlniekam” kopā ar Pīteru Džeksonu varēs noiet jau nākamgad – īsi pirms Ziemassvētkiem, kad kinoteātros nonāks pēdējā „Hobitu” daļa.